5 Cietums

Tovakar, kad Roza atnesa vakariņas, Mets viņai pa­jautāja, kad atgriezīsies Marija.

- Nekad! - norūca kalpone. - Viņas abas kopā ar māsu ir aizsūtītas mājās, un es saku: labi, ka tā! Tādēļ, ka viņu tēvs ir senators, tās Mendozu meitenes iedomā­jušās, ka var celt degunu gaisā. Phē! Senators vis nekaut­rējas pastiept ķepu, kad Patrons izdāļā naudu.

Katru dienu nāca dakteris. Mets rāvās projām no viņa, bet šķita, ka vīrs to neievēro. Viņš lietišķi sagrāba Meta pēdu, aplēja to ar dezinficējošu šķidrumu un pārbaudīja šuves. Vienreiz viņš Metam iešļircināja antibiotikas, jo brūce izskatījās pietūkuši un zēnam bija drudzis. Dakte­ris nepūlējās uzsākt sarunu, un Mets jutās atvieglots, ka viss paliek pa vecam.

Tomēr vīrietis runāja ar Rozu. Šķita, ka abiem patīk otra sabiedrība. Dakteris bija garš un kaulains. Viņa galvu apņēma mati kā dūnas pīlei pie dibena, un runājot vīrie­tim no mutes šļakstījās siekalas. Roza arī bija gara un ļoti stipra, kā Mets atklāja, kad mēģināja izšmaukt no viņas. Sievietes seja vienmēr bija savilkta drūmā grimasē, kaut gan reizēm viņa pasmaidīja, kad dakteris stāstīja kādu no saviem rupjajiem jokiem. Metam Rozas smaids šķita vēl šausmīgāks par viņas drūmo grimasi.

- Patrons gadiem ilgi nav apjautājies par zvērēnu, - dakteris ieminējās.

Mets saprata, ka ar zvērēnu tiek domāts viņš.

- Varbūt aizmirsis, - nomurmināja Roza. Viņa cītīgi berza istabas kaktus, nometusies četrrāpus blakus spai­nim ar ziepjūdeni.

- Kaut es varētu uz to paļauties, - dakteris sacīja. - Reizēm Patrons šķiet pilnīgi senils. Dienām ilgi nerunā un skatās pa logu. Citkārt viņš ir tik attapīgs kā tas vecais bandido, kāds reiz bija.

- Viņš vēl aizvien ir bandīts, - teica Roza.

- Nerunā tā, pat ne manā klātbūtnē. Patrona dusmas ir kaut kas tāds, ko vismazāk gribas piedzīvot.

Metam šķita, ka gan kalpone, gan dakteris mazliet nodreb. Zēns nevarēja saprast, kāpēc Patrons ir tik bie­dējošs, jo bija dzirdējis, ka vīrs esot vecs un vārgs. Mets zināja, ka ir Patrona klons, bet viņam nebija skaidra šī vārda nozīme. Iespējams, Patrons bija aizdevis viņu Čē­lijai un kaut kad gribēs atpakaļ.

Iedomājoties par Čēliju, Metam acīs sariesās asaras. Zēns tās savaldīja. Viņš neizrādīs vājumu savu mocītāju priekšā. Viņš instinktīvi zināja, ka tas tiks izmantots, lai viņu vēl vairāk sāpinātu.

- Tu esi iesmaržojusies, Roza, - dakteris viltīgi aiz­rādīja.

- Ha! Tu domā, ka es darīšu jebko, lai tev izpatiktu, Vilem? - Kalpone piecēlās un noslaucīja ziepjainās rokas priekšautā.

- Man šķiet, tu esi iesmaržojusies aiz ausīm.

- Tas ir dezinfekcijas līdzeklis, ko es lietoju vannas tīrīšanai, - paskaidroja Roza. - Ārstam šī smarža varbūt šķiet patīkama.

- Tā tas ir, manu ērkšķaino, mazo Rozīt. - Vilems mē­ģināja satvert viņu, bet Roza izlocījās no vīrieša rokām.

- Izbeidz! - sieviete kliedza, rupji atgrūzdama viņu. Par spīti nelaipnajai attieksmei, šķita, ka dakterim viņa patīk. Mets jutās neērti. Zēns juta, ka pārītis ir pret viņu.

Kad tie izgāja no istabas, Roza kā vienmēr aizslēdza durvis. Mets katru reizi pārbaudīja apaļo rokturi, lai pār­liecinātos, vai viņa nav aizmirsusi aizslēgt, bet tas nekad nenotika. Viņš paraustīja loga restes. Tās bija stingri no­stiprinātas. Nelaimīgs viņš sēdēja uz grīdas.

Ja vien viņš pa logu varētu redzēt kaut ko interesantu. Siena aizsedza lielāko daļu no tā, kas atradās ārpusē. Pa šauru spraugu viņš varēja redzēt zaļu mauriņu un koši rozā puķes, bet tas tikai pastiprināja vēlēšanos saskatīt vairāk. Neliela debesu josla ļāva iespīdēt dienas gaismai un naktīs rādīja dažas zvaigznes. Mets veltīgi ieklausījās, vai nedzirdēs balsis.

Rētaudi bija izveidojuši samezglojumu viņam uz pē­das. Viņš bieži pētīja uzrakstu - ALAKRANU MUIŽAS ĪPAŠUMS bet rēta bija pāršķēlusi smalko rakstu. Bija grūtāk salasīt vārdus.

Kādu dienu starp Rozu un dakteri izcēlās briesmīgs strīds. - Patrons vēlas, lai es būtu viņam blakus. Es at­griezīšos reizi mēnesī, - vīrietis paziņoja.

- Tas ir tikai iegansts, lai tiktu projām no manis, - vi­ņam pārmeta Roza.

-Man jāstrādā, stulbā sieviete.

- Nesauc mani par stulbu! - Roza noņurdēja. - Es pazīstu melīgu koijotu, kad to redzu.

- Man nav citas izvēles, - Vilems noskaldīja.

- Tad kāpēc tu neņem mani sev līdzi? Es varētu būt saimniecības vadītāja.

- Patronam tāda nav vajadzīga.

-Jā, protams! Cik ērti! Uzklausi mani: te strādāt ir briesmīgi, - viņa plosījās. - Pārējie kalpotāji smejas par mani. "Viņa rūpējas par zvēru," tie saka. "Viņa pati nav labāka par zvēru." Tie izturas pret mani kā pret zemāko no zemākiem.

- Tu pārspīlē.

- Nepārspīlēju vis! - sieviete kliedza. - Lūdzu, ņem mani sev līdzi, Vilem. Lūdzu! Es tevi mīlu. Es tevis dēļ darīšu jebko!

Dakteris atsvabinājās no viņas rokām. - Tev ir histē­rija. Es tev atstāšu kādas tabletes un apmeklēšu tevi pēc mēneša.

Tiklīdz durvis aizvērās, Roza svieda spaini pret sienu un lamāja dakteri un visus viņa senčus. Aiz niknuma viņas seja kļuva krītaini bāla, izņemot divus sarkanus traipus uz vaigiem. Mets nekad nevienu nebija redzējis tik saniknotu, un viņu tas biedēja.

- Tu pie tā esi vainīgs! - Roza spiedza. Viņa uzrāva Metu augšā aiz matiem.

- Au! Au! - iebrēcās Mets.

- Blēšana tevi nepaglābs, tu, nekam nederīgais dzīv- niek. Neviens nevar tevi te dzirdēt. Viss šis mājas spārns ir tukšs, tāpēc ka tu te esi! Viņi te neizmitina pat cūkas! - Roza piegrūda seju cieši viņam klāt. Vaigu kauli izspiedās zem cieši nostieptās ādas. Acis viņai bija plaši ieplestas, un Mets visapkārt zīlītēm varēja redzēt baltumu. Viņa izskatījās pēc dēmona kādā no komiksu grāmatām, kuras Čēlija nesa no baznīcas.

- Es varētu tevi nogalināt, - Roza mierīgi teica. - Es varētu apglabāt tavu līķi zem grīdas - un es to spētu. - Viņa ļāva zēnam nokrist uz grīdas. Mets paberzēja galvu, kur sieviete bija rāvusi aiz matiem. - Vai arī nespētu. Nekad nevar zināt, līdz ir jau par vēlu. Bet vienu gan iegaumē: es tagad esmu tava saimniece, un, ja tu man dosi iemeslu dusmām, - tad piesargies!

Aiziedama viņa aizcirta durvis. Mets dažas minūtes sēdēja kā paralizēts. Sirds viņam dauzījās, un ķermeni klāja glumi sviedri. Pēc kāda laika viņš pārstāja drebēt un elpošana nomierinājās. Viņš paraustīja durvis, bet pat niknums nebija kavējis Rozu tās aizslēgt. Viņš piekliboja pie loga un vēroja košo zāles un puķu joslu mūra galā.

Tovakar divi dārznieki, kas vairījās skatīties uz Metu, aiznesa projām viņa gultu. Roza noskatījās ar skarba ap­mierinājuma izteiksmi. Viņa aizvāca atkritumu spaini, kuru Mets bija spiests lietot, kopš te ieradās.

- Tu vari taisīt kaktā uz avīzēm, - paskaidroja Roza. - Tā dara suņi.

Metam nācās gulēt uz cementa grīdas bez segas un, protams, bez spilvena. Miegs bija nemierīgs, un ķerme­nis no rīta sāpēja kā iekaisis zobs. Kad viņam vajadzēja lietot avīzes kaktā, viņš jutās netīrs un pazemots. Cik ilgi tas varēja turpināties?

Roza tikai nometa brokastu paplāti un aizgāja. Viņa nerāja zēnu. Iesākumā Mets juta atvieglojumu, bet pēc kāda laika - apnikumu. Pat dusmīgi vārdi bija labāki par klusumu. Mājās viņa sabiedrība būtu rotaļu lācis un suns, un Pedro el Conejo. Tie nerunāja, bet tos viņš varēja apkampt. Kur tie tagad bija? Vai Čēlija tos izmetusi, jo zināja, ka viņš neatgriezīsies?

Mets vienlaikus ēda un raudāja. Asaras tecēja viņam mutē un bira uz sausā grauzdiņa, ko Roza bija atnesusi.

Brokastīs bija grauzdiņš un auzu tume, olu kultenis ar chorizo desu, plastmasas krūze ar apelsīnu sulu un auksta cūkgaļas šķēle. Vismaz sieviete netaisījās mērdēt viņu badā.

Vakarā Roza atnesa viņam bezgaršīgu sautējumu ar cementa krāsas mērci. Metam nedeva galda piederumus, tāpēc viņam nācās ēst no bļodiņas ar muti kā sunim. Pēc sautējuma sekoja vārīts biezenis, ābols un pudele ūdens. Viņš ēda, tāpēc ka bija izsalcis. Viņam riebās šis ēdiens, jo tas atgādināja, cik brīnišķīgi bija gatavojusi Čēlija.

Pagāja dienas. Roza ar viņu nemaz nerunāja. Šķita, ka viņas sejai pāri nolaistas žalūzijas. Viņa neskatījās Metam acīs un arī neatbildēja, kad zēns kaut ko jautāja. Sievietes klusēšana dzina gūstekni izmisumā. Mets dru­džaini runāja, kad viņa ieradās, bet viņa tam nepievērsa vairāk uzmanības kā rotaļu lācītim.

Pa to laiku smaka istabā kļuva šausminoša. Roza tīrīja kaktu katru dienu, bet smaka iesūcās cementā. Mets pie tās pierada. Roza gan ne, un kādu dienu viņai uznāca dusmu lēkme.

- Vai nepietiek ar to, ka man tevi jāapkalpo? - viņa kliedza, pieplakusi pie loga. - Es labprātāk tīrītu vistu kūti! No tām vismaz ir kāds labums! Kāds labums ir no tevis?

Tad šķita, ka viņai prātā iešāvusies kāda doma. Viņa apklusa pusvārdā un paskatījās uz Metu ar tik lielu ap­rēķinu, ka zēns sajuta aukstas tirpas līdz pat kāju pirk­stiem. Kas viņai bija padomā?

Atkal atnāca drūmie dārznieki. Šķērsām priekšā dur­vīm viņi uzbūvēja zemu barjeru. Mets ar interesi no­skatījās. Barjera sniedzās viņam līdz viduklim - ne tik augsta, lai viņš netiktu laukā, bet pietiekami liela, lai aizkavētu zēnu, ja viņš mēģinātu bēgt. Roza, vērodama un izteikdama kritiskas piezīmes, stāvēja gaitenī. Dārz­nieki pateica dažus vārdus, kurus Mets nekad agrāk ne­bija dzirdējis, un Roza aiz niknuma tumši pietvīka. Bet viņa neatbildēja.

Kad barjera bija pabeigta, Roza izcēla Metu ārpusē un cieši viņu turēja. Zēns ar interesi skatījās apkārt. Gaite­nis bija pelēks un tukšs, ne par mata tiesu saistošāks par istabu, tomēr tas bija kaut kas cits.

Tad notika kas tāds, ka Metam aiz pārsteiguma pavē­rās mute. Dārznieki pa gaiteni ripināja ķerras, kas bija piekrautas ar zāģskaidām. Citu pakaļ citai viņi tās izbēra istabā. Vīri braukāja šurp un turp, līdz grīdu klāja zāģ- skaidas durvju barjeras augstumā.

Pēkšņi Roza aiz rokām uzrāva zēnu augšā un iesvieda viņu iekšā. Mets nokrita ar būkš un klepodams piecēlās sēdus.

- Re, kur jādzīvo netīriem zvēriem, - viņa noskaldīja un aizcirta durvis.

Mets bija tā satrūcies, ka nezināja, ko domāt. Visa istaba bija pilna ar pelēkbrūnu pulveri. Tas bija mīksts. Viņš uz tā varēja gulēt kā gultā. Zēns brida pa zāģskai­dām, mēģinādams saprast, kāpēc tās pēkšņi parādījušās viņa pasaulē. Vismaz tas bija kaut kas jauns.

Mets raka tuneļus. Sastūma skaidas pauguros. Svieda tās gaisā, lai vērotu, kā tās birst lejā putekļu mākonī. Ta viņš izklaidējās ilgi, bet pamazām Metam aptrūka izdo­mas, ko darīt ar zāģskaidām.

Saulrieta laikā Roza atnesa ēdienu. Viņa neteica ne vārda. Viņš ēda lēni, skatīdamies uz sīko, dzelteno gais­miņu, kas piederēja Jaunavai, un ieklausīdamies tālajos trokšņos no nama pārējās daļas.

- Dieva dēļ, ko tu esi izdarījusi? - iekliedzās dakteris, kad ieraudzīja Meta istabas iekārtojumu.

- Tā ir dziļa pakaišu kārta, - paskaidroja Roza.

- Vai tu esi traka?

- Kāda tev tur daļa?

- Liela daļa, Roza, - dakteris atbildēja, mēģinādams saņemt viņas roku. Sieviete atkratījās no viņa. - Man ir jārūpējas par šī klona veselību. Ak Kungs, vai tu zini, kas notiktu, ja viņš nomirtu?

- Tu tikai raizējies par sevi. Bet vari gulēt mierīgs, Vilem. Es uzaugu putnu fermā, un dziļa pakaišu kārta ir labākais, lai cālēnus uzturētu pie veselības. Ļauj tik vis­tām skraidīt pa tiem, un visi to netīrumi nosēžas apakšā. Tādā veidā to kājas tiek pasargātas no infekcijas.

Vilems skaļi iesmējās. - Tu esi ļoti dīvaina sieviete, Roza, bet man jāatzīst, ka zvērēns ir labā kondīcijā. Vai zini, es atminos, ka, dzīvodams Čēlijas mājā, tas runāja. Tagad tas neko nesaka.

- Tas ir īgns ļauna rakstura dzīvnieks, - kalpone ap­galvoja.

Dakteris nopūtās. - Beigās kloni tādi kļūst. Man tie­šām likās, ka šis ir gudrāks par vairumu citu.

Sakņupis kaktā, cik tālu no tiem abiem vien spēja, Mets neko neteica. Garās vientulības dienas Čēlijas mā­jās bija iemācījušas viņam, kā būt klusam, un jebkura uzmanība no Vilema vai Rozas varēja beigties sāpīgi.

Dienas vilkās mokoši lēni, tām sekoja ciešanu pilnas naktis. Mets maz ko varēja redzēt pa aizrestoto logu. Rozā puķes novīta. Debesu strēmele dienā bija zila un naktī - melna. Viņš sapņoja par mazo namiņu, par Čē- liju, par to pļavu, kas bija tik koši zaļa, tādēļ pamostoties zēnam nāca raudiens.

Pamazām viņš apjauta, ka Čēlija viņu ir aizmirsusi, ka viņu nekad neizglābs no šī cietuma. Doma sagādāja tādas ciešanas, ka Mets izsvieda to no prāta. Viņš centās nedo­māt par Čēliju un, kad iedomājās, tad ātri sāka domāt par kaut ko citu, lai padzītu šo tēlu no prāta. Pēc kāda laika zēns aizmirsa, kā viņa izskatās, redzēja tikai vēl sapņos.

Mets cīnījās pret trulumu, kas draudēja viņu pārņemt. Viņš ierīkoja barības slēptuves zem zāģskaidām, nevis lai apēstu vēlāk, bet lai pievilinātu kukaiņus. Logs ne­bija iestiklots, tādēļ visādi mazi radījumi varēja tikt iekšā cauri restēm.

Vispirms viņš ar ābola gabalu pievilināja lapsenes. Tad ar vecu gaļu viņš iekārdināja krāšņu, dūcošu vaboli. Tā sēdēja uz gaļas, gluži kā ielūgta uz pusdienām, un, mielodamās ar maltīti, berzēja spalvainās kājiņas. Vēlāk Mets atklāja, ka gaļā iemitinājusies kustīgu kāpuru masa, un vēroja, kā tie izaug un pārvēršas par dūcošām mušām. Viņam tas šķita bezgala interesanti.

Tad vēl, protams, bija tarakāni. Mazie, brūnie cīnījās cauri zāģskaidām; lielie, ādainie, bumbvedējiem līdzīgie brāzās pa gaisu, tā ka Roza spiedza.

-Tu esi briesmonis! - viņa kliedza. - Es nebrīnītos, ja tu tos ēstu!

Jā, ar kukaiņiem bija interesanti.

Kādā maģiskā dienā caur restēm iespraucās dūja un rakņājās pa zāģskaidām. Mets sēdēja pilnīgi nekustīgi, putna skaistuma apburts. Aizlidojusi tā pameta vienu pērļu pelēku spalvu, kuru Mets paslēpa no Rozas. Zēns bija pārliecināts, ka viņa iznīcinās visu skaisto.

Viņš savā nodabā dziedāja - pie sevis, lai Roza neva­rētu dzirdēt, - vienu no Čēlijas šūpļa dziesmām: Buenos dias paloma blanca. Hoy te vengo a saludar. Labrīt, baltā dūja.

Šodien es nāku tevi sveicināt. Čēlija teica, ka tā esot Jauna­vai veltīta dziesma. Metam ienāca prātā, ka šī dūja nākusi no Jaunavas un šī spalva nozīmē, ka Viņa to sargās te, kā to darīja mazajā namiņā.

Kādu dienu gūsteknis laukā saklausīja soļus. Viņš pa­cēla galvu un viņpus restēm ieraudzīja sveša bērna seju. Tas bija zēns, mazliet vecāks par viņu pašu, ar sarainiem, rudiem matiem un vasarraibumiem.

- Tu esi pretīgs, - apgalvoja zēns. - Tu izskaties pēc cūkas aizgaldā.

Mets gribēja atbildēt, bet klusēšanas ieradums bija iesakņojies pārāk stipri. Viņš spēja tikai nikni glūnēt uz uzmācīgo puiku. Miglainajos prāta dziļumos viņš atmi­nējās kādu zēnu vārdā Toms, kurš esot slikts.

- Izdari kaut ko, - ierosināja Toms. - Parakņājies. Pa­kasi savu cūkas pakaļu pret sienu. Man kaut kas jāpa­stāsta Marijai.

Mets sarāvās. Viņš atcerējās mundru, mazu meitenīti ar melniem matiem, kas raizējās par viņu un tika sodīta par to, ka bija atnesusi viņam ēdienu. Tātad meitene bija atgriezusies. Bet nebija nākusi viņu apraudzīt.

- Tas tev sāpēja, vai ne? Pagaidi, es vēl pateikšu tavai draudzenei, cik glīts tu tagad esi. Tu smirdi kā mēslu kaudze.

Mets nesteidzīgi centās sataustīt zāģskaidās kaut ko tādu, ar ko baroja kukaiņus. Tas bija vesels apelsīns. Iesā­kumā tas bija zaļš, bet laika gaitā bija kļuvis zils un ļoti mīksts. Iekšpuse bija pilna ar kāpuriem, ar kustīgajiem ķermeņiem izklaidējot Metu. Viņš apvija pirkstus apkārt apelsīnam. Tas tik tikko turējās kopā.

- Es biju piemirsis. Tu esi pārāk stulbs, lai runātu. Tu esi muļķa klons, kas slapina biksēs un vemj sev uz pēdām.

Iespējams, ja es runātu tavā valodā, tad tu saprastu. - Toms piespieda seju pie restēm un ierukšķējās. Tieši tajā brīdī Mets svieda apelsīnu. Precizitāte bija lieliska, jo viņš dienām ilgi bija vingrinājies, ar augļiem sviežot mērķī.

Sapuvušais apelsīns izšķīda Tomam pa visu seju. Viņš atlēca atpakaļ, bļaudams: - Tas kustas, tas kustas! - Augļa masa pilēja viņam no zoda. Kustīgi kāpuri sabira viņam aiz apkakles. - Par to tu no manis vēl dabūsi! - projām skriedams, viņš nokliedza.

Mets jutās ļoti mierīgs. Varbūt Rozai istaba izskatījās pēc neizteiksmīga tuksneša, bet viņam tā bija apslēptu prieku valstība. Zem zāģskaidām - viņš skaidri zināja, kur, - atradās slēptuves ar riekstu čaumalām, sēklām, kauliem, augļiem un skrimšļiem. Skrimšļi bija īpaši vēr­tīgi. Tos varēja pastiept, locīt, turēt pret gaismu un pat pasūkāt, ja skrimslis nebija pārāk vecs. Skrimšļi bija viņa lelles. Mets ar tiem spēlējās un sarunājās.

Mets aizvēra acis. Viņš gribētu ieslēgt Rozu un dak­teri. Viņš tos barotu ar kāpuru pilniem apelsīniem un ieskābušu pienu. Tie lūgtos, lai laiž vaļā, bet viņš ne­laistu, neparko.

Viņš izvilka dūjas spalvu un pētīja tās zīdainās krāsas. Spalva parasti iedvesa viņam drošības izjūtu, bet tagad viņš jutās neveikli. Čēlija teica, ka Jaunava mīlot visu, kas ir laipns un maigs. Viņa neatzītu par labu sapuvuša apelsīna sviešanu Tomam sejā, pat tad ne, ja viņš to pel­nījis. Ja ieskatītos Metam iekšā, Viņa redzētu sliktās do­mas par Rozu un dakteri un noskumtu.

Mets pats arī jutās noskumis. Es īstenībā nedarītu tiem pāri, zēns domāja, lai Jaunava to saprastu un pasmaidītu. Tomēr viņš nespēja apspiest silta prieka sajūtu, ka bija trāpījis Tomam.

Bet, kā Čēlija reiz viņam teica, prātīgs cilvēks nespļauj pret vēju. Ja tu kādam iesvied sejā sapuvušu apelsīnu, tad droši vien agrāk vai vēlāk tas lidos atpakaļ. Nepagāja ne stunda, kad Toms atgriezās ar zirņu pūšamo stobru. Mets bija ģērbies tikai šortos, tāpēc zirņi trāpīja pa kailu miesu. Iesākumā viņš mēģināja izvairīties, bet šaurajā istabiņā nebija kur. Mets iekārtojās kaktā, ar rokām ap­ņēmis galvu, lai aizsargātu seju.

Instinktīvi viņš saprata, ka Tomam zudīs jebkāda in­terese, ja viņš nekādi nereaģēs. Tas tomēr prasīja daudz laika. Šķita, ka zēnam ārpusē ir nebeidzams zirņu krā­jums, bet galu galā viņš apsaukāja Metu dažos riebīgos vārdos un aizgāja.

Mets gaidīja ilgi, lai būtu drošs. Viņš spēja būt ļoti pacietīgs. Viņš domāja par Pedro el Conejo, kas, pētīdams senjora Makgregora dārzu, pazaudēja visas drēbes. Arī Mets bija bez drēbēm, izņemot šortus. Roza teica, ka apģērbu viņš tikai sagandēšot.

Beidzot viņš pacēla acis un ieraudzīja, ka viņa karaļ­valsts ir sajaukta. Apkārt skraidīšana bija iznīcinājusi zīmes, kuras norādīja Metam, kas atrodas apakšā. No­pūzdamies viņš rakās cauri zāģskaidām. Viņš taustījās pa tām, meklējot savus dārgumus. Ar pirkstiem viņš no- ķemmēja virsmu gludu un atjaunoja līnijas un bedrītes, kas viņam ziņoja, kur kas atrodas. Tas ļoti atgādināja to, kā Čēlija pārbīdīja mēbeles, lai ar putekļsūcēju iztīrītu paklājus un tad tos noliktu atpakaļ.

Visu sakārtojis, Mets apsēdās kaktā un gaidīja, kad Roza atnesīs vakariņas. Bet vispirms notika kaut kas sa­viļņojošs un neticams.

- iMijo! iMi hijo! - no loga sauca Čēlija. - Mans bērns! Mans bērns! Es nezināju, ka tu esi šeit. Ak Dievs! Viņi man teica, ka tu esot kopā ar Patronu. Es nezināju. - Viņa uz rokas turēja Mariju.

- Viņš izskatās savāds, - Marija konstatēja.

- Tie viņu ir nobadinājuši, tie dzīvnieki! Un atņēmuši viņam drēbes! Nāc šurp, mīļais. Es gribu tev pieskar­ties. - Čēlija izgrūda savu lielo roku caur restēm. - Ļauj man apskatīt tevi, mi vida. Es nespēju tam noticēt.

Bet Mets spēja tikai cieši skatīties. Viņš gribēja iet. Ne par ko citu viņš nebija sapņojis, bet nu, kad tas brīdis tiešām bija pienācis, viņš nevarēja pakustēties. Tas bija pārāk neticami, lai būtu patiesība. Ja viņš padotos un skrietu pie Čēlijas, notiktu kaut kas slikts. Čēlija pār­vērstos par Rozu, un Marija pārvērstos par Tomu. Šī vil­šanās salauztu viņu gabalu gabalos.

- Ei, īdžit, es pamatīgi nopūlējos, lai atnāktu šurp, - ierunājās Marija.

- Vai tu esi par vārgu, lai nostāvētu kājās? - Čēlija pēkšņi iesaucās. - Ak mans Dievs! Vai viņi tev salau­zuši kājas? Vismaz pasaki kaut ko. Vai viņi tev izrāvuši mēli? - Sieviete vaimanāja kā La Llorona. Viņa stiepa roku cauri restēm. Viņas ciešanas plosīja Metu, un tomēr viņš nespēja ne pakustēties, ne parunāt.

- Tu mani spied, - žēlojās Marija, tāpēc Čēlija nolika viņu zemē. Mazajai meitenei izdevās pastiepties tik ga­rai, lai ieskatītos pa logu. - Pūkainis arī bija tāds, kad tika suņu ķērāja nagos. Es raudāju un raudāju, līdz Dada at­veda viņu atpakaļ. Pūkainis neēda un neskatījās uz mani veselu dienu, bet tad viņš tika tam pāri. Nešaubos, ka Metam arī izdosies.

- No bērnu mutes nāk gudrība, - secināja Čēlija.

- Es neesmu bērns!

- Protams, neesi, mīļā. Tu tikai man atgādini, ka pats galvenais ir dabūt Metu brīvībā, - Čēlija noglāstīja

Marijai galvu. - Par pārējo uztrauksimies vēlāk. Ja es tev iedošu vēstuli, vai tu to paturēsi noslēpumā no citiem? īpaši no Toma?

- Protams, - atbildēja Marija.

- Man nepatīk to darīt, - Čēlija sacīja pa pusei pie sevis, - man briesmīgi nepatīk to darīt, bet ir tikai viens cilvēks, kas var izglābt Metu. Marij, tev jāaiznes vēstule savam Dada. Viņš zinās, kur to nosūtīt.

- Labi, - ar prieku piekrita Marija. - Ei, Met. Čēlija šo­vakar Toma karstajai šokolādei piebērs sarkanos piparus, tikai tu nevienam nedrīksti teikt.

- Un tu arī nedrīksti, - piebilda Čēlija.

- Labi.

- Neraizējies, - sieviete uzsauca Metam. - Man ir vai­rāk blēdību padomā nekā vecam koijotam blusu. Es tevi izdabūšu no turienes laukā, mans mīļais!

Mets atviegloti uzelpoja, kad viņas aizgāja. Viešņas bija nevēlama iejaukšanās viņa radītajā kārtīgajā pasaulē. Tagad zēns varēja visu aizmirst un atgriezties pie savas karaļvalsts apcerēšanas. Zāģskaidu virsma bija nolīdzi­nāta gluda, bagātības noslēptas zem zīmēm, kuras sa­prata vienīgi viņš, karalis. Iekšā iemaldījās bite, neko ne­atrada un aizlidoja. Zirneklis laboja tīmekli augstu pie griestiem. Mets paņēma dūjas spalvu un aizmirsās tās zīdainajā pilnībā.

Загрузка...