16 Brālis vilks

Te iekšā ir pat karstāks nekā ārā, - Marija iemi­nējās, noslaucīdama seju. - Es sameklēšu kādu tukšu istabu, kurā pa­slēpties, - paziņoja Mets. Viņš parādīja meitenei apslēp­tās actiņas, kuras Mariju gan atbaidīja, gan apbūra.

- Nestāsti man, ka tu te sēdi un novēro cilvēkus, - viņa pārmeta.

- Nē! - Mets bija aizskarts. Viņš gan reizēm atļāvās noklausīties sarunas pie vakariņām, uz kurām nebija lūgts. Tā viņš tikai atlīdzināja cilvēkiem, kas pret viņu izturējās noraidoši. Lūrēšana pa atslēgas caurumu, kā pārmeta Marija, bija pretīga. - Tu droši vien domā, ka es esmu ķerts.

- Paklau, es neesmu tā, kurai zināma slepena eja. Kā tev šķiet, kas to izbūvēja? - Marijas čuksti blakus Meta ausij skanēja apdullinoši skaļi. No tiem viņam skrēja skudriņas pa muguru.

- Liekas, ka Patrons, - Mets minēja.

- Tā vajadzētu būt. Viņš ir tik paranoisks, ka vienmēr izspiego cilvēkus.

- Varbūt viņam nākas to darīt.

- Viņš vairs nevar izmantot actiņas, - iebilda Marija. - Vai vari iedomāties, kā te varētu braukt ar ratiņkrēslu?

- Nesmejies par viņu.

- Es nesmejos. Klausies, vai mēs varam atrast istabu, iekams es izkūstu kā ledusgabals?

Mets atteicās no vairākām istabām, jo bija tajās re­dzējis cilvēkus, bet ejas pagriezienā atminējās noliktavu ar datoriem un tamlīdzīgu iekārtu. Tur viss bija pārklāts ar plastikas plēvēm. Šķiet, ka tā bija vieta tām lietām, kas Patronam bija vajadzīgas, bet viņš negribēja, ka tās samaitātu iespaidu par vecmodīgo māju.

Mets palīdzēja Marijai tikt pāri vadu pinumam un iekļūt aptumšotajā istabā. - Ā! Te ir vēsi! - viņa noprie­cājās.

Mets nodomāja, ka te ir vairāk nekā vēsi. Gaiss bija ledains un viegli oda pēc ķimikālijām. Viegla vēsma kus­tināja matiņus viņam uz roku delmiem, un gandrīz ne­dzirdami skanēja vibrējoša dūkoņa. - Šķiet, ka datoriem vairāk nepieciešama gaisa kondicionēšana, - viņš secināja.

- Vai nav tipiski? - Marija protestēja. - Mēs varam sa­čokuroties no karstuma, bet mašīnas dabū pirmšķirīgu viesnīcas istabu.

Viņi uz pirkstgaliem apgāja apkārt aparatūrai un ru­nāja čukstus. Mets redzēja kaut ko spīdam zem plastikāta pārsegiem, tātad mašīnas bija ieslēgtas. Ko tās darīja, un kam tās bija domātas?

- Apsēdīsimies kaut kur un parunāsim, - čukstēja Marija. Mets atrada stūrīti starp diviem apsegtiem kor­pusiem, kur, pēc viņa domām, varētu būt siltāk. Vēsums, kas sākumā bija tik vēlams, sāka traucēt.

Viņi apsēdās cieši blakus, kā bieži bija sēdējuši, iekams Mariju aizsūtīja projām. - Es nolēmu tev piedot pēc tam, kad izlasīju Svētā Franciska mazās puķes, - Marija iesāka. - Vai atceries to vilku, par ko es runāju? Tas bija bries­monis, kas visus terorizēja, līdz Svētais Francisks ar viņu parunāja. Pēc tam viņš kļuva rāms kā jērs un vairs neēda neko citu kā vien dārzeņus.

- Es neticu, ka vilki var sagremot dārzeņus, - iebilda Mets, kurš bija mācījies bioloģiju.

- Par to nav runa. Svētais Francisks neteica: "Es tevi sodīšu par visu to ļauno, ko esi darījis." Viņš teica: "Brāli Vilk, šodien ir jauna diena, un tu pāršķirsi jaunu lappusi."

Mets turēja mēli aiz zobiem. Viņš gribēja sacīt, ka nav nogalinājis Pūkaini un viņam nav vajadzīga piedošana, bet zēns negribēja samaitāt Marijas noskaņojumu.

- Tā es sapratu, ka esmu netaisna un man vajadzētu tev piedot. Galu galā vilki nezina, ka tiem nenāktos ēst zemniekus. - Marija atspiedās pret viņu aparatūras ista­bas zilajās ēnās. Meta sirds pārmeta kūleni. Viņa bija tik skaista, un zēns tik ļoti pēc viņas ilgojās.

- Paldies, - viņš teica.

- Tātad tu apsoli, ka būsi labs.

-Jā, - piekrita Mets, kurš šobrīd viņai apsolītu jebko.

- Tas ir nopietni, Brāli Vilk. Nekādas skriešanas uz vistu kūti pēc uzkodām.

- Es apsolu. Kā lai es saucu tevi? Svētā Marija?

- Nu nē! - Mērija nepiekrita. - Es neesmu svētā. Man ir visādi trūkumi.

- Neticu, - attrauca Mets.

Marija izstāstīja zēnam, kā viņa ciešas, lai nezaudētu savaldīšanos pret Emīliju, kā viņa norakstījusi no kādas meitenes, kad bija aizmirsusi izpildīt mājasdarbu, un kā viņa ēdusi saldējumu, kad vajadzēja ievērot gavēni. Mets, kurš neraizējās, lai būtu labs, domāja, ka tas ir lieks laika tēriņš. - Vai tu esi kristīta? - viņš ievaicājās.

-Jā. Viņi to izdarīja, kad es bija maza.

- Vai tas ir kas labs?

- Nu, protams. Bez tā nevar nokļūt debesīs.

Mets neko daudz nezināja par debesīm. Raidījumos, ko viņš skatījās televīzijā, daudz biežāk pieminēja elli. - Ko priesteris ar to domāja - ka es esot nekristīts sātana palaidnis?

Marija atspiedās pret viņu un nopūtās. - Ak, Met. Šaubos, ka Svētais Francisks viņam nepiekristu. Tu ne­esi ļauns, tikai…

- Ko tikai?

- Tev nav dvēseles, tāpēc tevi nevar kristīt. Tādi ir visi dzīvnieki. Manuprāt, tas nav godīgi, un reizēm es tam neticu. Galu galā, kas būtu debesis bez putniem, bez su­ņiem vai bez zirgiem? Un kā tad ar kokiem un puķēm? Tiem arī nav dvēseles. Vai tās tukšās debesis izskatās kā noasfaltēta mašīnu stāvvieta? Laikam tas ir tas, ko mū­ķenes dēvē par teoloģisku problēmu.

- Vai dzīvnieki pēc nāves nonāk ellē? - interesējās Mets.

- Nē! Protams, ne! Arī tur nevar nonākt bez dvēse­les. Man šķiet - es daudz par to domāju, kad Pūkainis nomira, - tie vienkārši izdziest. Kā svece. Es nedomāju, ka tas ir sāpīgi. Vienu brīdi te un tad vairs ne. Ak, neru­nāsim par to!

Mets bija pārsteigts, ieraudzījis viņu raudam. Viņa tiešām bieži raudāja, zēns atminējās. Viņš to apkampa un skūpstīja viņas asarām noplūdušo seju. - Man nekas nav pretī, - viņš čukstēja. - Ja man būtu dvēsele, es laikam tik un tā nonāktu ellē.

Viņi ilgi sēdēja kopā, neko neteikdami. Istabā bija tik auksti, ka abi drebēja. - Man patīk būt ar tevi kopā, - Ma­rija beidzot atzinās. - Manā skolā nav neviena, ar ko tik viegli parunāt.

- Vai tu nevari mani atkal apciemot? - vaicāja Mets.

- Dada saka, te man nav jābūt. Viņš domā… Ak nē! Es atkal dzirdu balsis.

Mets un Marija abi reizē pielēca kājās un metās uz durvīm. Viņa paklupa uz vadiem, Mets uzķēra viņu un palīdzēja tikt ejā. Viņš aizbīdīja durvis ciet tieši tajā brīdī, kad istabas pretējā pusē atvērās durvis. Viņi brīdi stā­vēja, lai atvilktu elpu.

- Beidzot siltumā, - Marija apmierināta nopūtās, berzēdama delmus. Mets uzmanīgi ieklausījās balsīs ār­pusē.

- Tas ir Toms, - viņš klusi paziņoja.

- Vai tiešām? Kur atrodas actiņa? Ļauj paskatīties.

- Man likās, ka tev nepatīk izspiegot cilvēkus.

- Es tikai uz mirklīti. - Marija pielika aci pie cauruma. - Tas ir Toms. Un Felisija. - Mets piespieda ausi pie sie­nas, lai labāk dzirdētu.

- …atrastu viņus te… ja viņi ir kaut kur… mājā, - ieru­nājās Felisija lēnā, svārstīgā balsī. Uz brīdi Metam šķita, ka viņa iedomājusies eju, bet tad viņš dzirdēja, kā tiek pārbīdīti krēsli un iedūcās kāda mašīna.

- Ei, tas ir salons, - norādīja Toms. - Tas ir pilnīgi tukšs. Vecais ir gluži viens.

- Nevienam tas nerūp, - nomurmināja Felisija. - Viņš bija nekam nederīgs.

- Kā tu to domā? - jautāja Toms.

Felisija iesmējās, tā bija asa, nervoza skaņa. - Viņa aknas bija… pagalam. Viņa sirds… izkaltusi. No vēža slim­nieka nevar dabūt transplantātus.

- Liekas, ka tagad viņš ir tikai komposta kaudze. - Toms iesmējās. Felisija ari smējās.

Metu tas dziļi satrieca. Viņš neraudāja par Veco, bet zēns viņa dēļ juta žēlumu, kad viņš tur gulēja kā izbadējies putns savā zīda oderētajā zārkā. Mets maigi pastūma Mariju sāņus. Viņa necēla iebildumus, pretēji Meta gaidītajam. Šķita, ka viņa bija tikpat pārsteigta par dzirdēto.

Mets redzēja, ka viens no lielajiem datora ekrāniem ir spoži izgaismots. Tad viņš saprata, ka tas nemaz nav dators, bet kādas kameras monitors. Viņš redzēja Veco ar tā knābim līdzīgo degunu rēgojamies no šķirsta. Attēls izplūda un mainījās. Toms darbojās gar paneli.

- Tā ir mūzikas istaba, - secināja Felisija.

Mets redzēja flīģeli, nošu kaudzes un Marijas melno cepuri uz galda.

- Viņi tur ir bijuši! - iesaucās Toms. Viņš pārvietoja kameras objektīvu, lai parādītu visus istabas stūrus.

Felisija pārņēma vadību, un šķita, ka viņai ir liela pie­redze, lietojot pārskata ekrānu. Viņa ātri virzījās cauri mājai, parādot pat kalpotāju telpas un pieliekamos. Viņa pakavējās pie Čēlijas dzīvokļa. Čēlija bija sabrukusi lie­lajā atzveltnes krēslā, Tems Lins bija turpat.

"Uz kurieni viņi būtu devušies?" minēja Tems Lins, staigādams šurp un turp ar to nemiera pilno enerģiju, ko Mets tik labi pazina. Miesassarga balss bija tik tikko saklausāma, līdz Felisija pagrieza skaļāk.

"Varbūt viņi nemaz nav mājā," domāja Čēlija.

"Turp viņš to nevestu," apgalvoja Tems Lins.

"Kā tu zini? Ja viņš būtu tik bezcerīgā…"

"Uzmanies," brīdināja Tems Lins, ieskatīdamies tieši ekrānā. Čēlija mainīja sarunas tematu un sāka apspriest bēres.

- Sasodīts! Viņi zina par kamerām, - iesaucās Toms.

- Tems Lins zina… visu, - apgalvoja Felisija. - Patrons dievina viņu.

- Nevestu viņu uz kurieni? - kliedza Toms, uzsizdams ar dūri pa galdu, ko klāja pārsegti aparāti. Kaut kas ap­gāzās un salūza. Felisija sagrāba viņa roku.

Mets zināja, par ko Čēlija runā. Tems Lins droši vien bija izstāstījis viņai par apslēpto oāzi. Mets nebija ap­svēris iespēju aizvest turp Mariju, un viņš noteikti to nedarītu tagad, kad visi viņu medīja.

- Viņi varētu būt… ārpusē, - murmināja Felisija. Viņa manipulēja attēlu, lai parādītu staļļus, peldbaseinu, dār­zus. Mets nobijās, ieraugot lotosu dīķi un pāris ibisu slinki staipām spārnus.

- Ļauj man paskatīties, - čukstēja Marija. Mets pavir­zījās sāņus un atkal piespieda ausi pie sienas, lai neko nepalaistu garām.

- Vai atceries šo? - jautāja Felisija stieptā balsī ar uz­vedinošu pieskaņu.

- Šai vietā Pūkainis izlaida garu, vai ne? - atbildēja Toms.

Marijai aizrāvās elpa. Mets noprata, ka viņi droši vien skatās uz sūkņu māju.

- Vai zini, es todien redzēju… to mazo zvērēnu, - at­cerējās Felisija.

- Vai Pūkaini? - jautāja Toms.

Felisija ieķiķinājās. - Es domāju to klonu. Es redzēju… brīnišķīgo, talantīgo Metu… izzogamies no Mendozu dzīvokļa… ar suni somā. Kas notiek? es iedomājos, tāpēc sekoju viņam.

Iestājās klusuma brīdis. Tad Toms sacīja: - Apbrīno­jami! Var redzēt iekšpusē!

- Kameras atrodas visur. Patrons mēdza novērot… visu. Bet tagad viņš ir par vecu. Viņš nodeva šo darbu savai drošības komandai, kurai tas nerūp… ja nu vienīgi ierodas viesi. Es daudz laika pavadu šeit.

- Te ir tik auksti!

- Mašīnas darbojas… efektīvāk aukstumā. Es uzvelku mēteli un tad gandrīz to nemanu, - stāstīja Felisija. Mets tam spēja noticēt. Viņa bija tā apdullinājusies, ka, iespē­jams, nebija diez ko siltāka par Veco šķirstā.

- Vai tu redzēji, kā Mets nogalina suni? - Toms aizrau­tīgi jautāja. Mets satrūkās. Kāpēc Toms to jautāja, ja pats bija to izdarījis? Marijas ķermenis sašutumā locījās. Mets cerēja, ka viņa neaizmirsīsies un tiem neuzkliegs.

- Mets to… neizdarīja.

Marija sarāvās, it kā būtu saņēmusi dzēlienu.

-Jā, viņam bija opija tinktūra, - Felisija turpināja,

- bet viņš… to neizmantoja.

- Nestāsti man, ka suns atrada pudelīti un pats at­slēdzās!

- Nē… nē… - Felisija apklusa. Reizēm viņai pagāja vairākas minūtes, lai sakārtotu domas un turpinātu sa­runu. Mets vēlējās, kaut varētu redzēt, kas notiek, bet nu viņam nebija nekādu iespēju atraut Mariju no actiņas.

- Es aizgāju uz lotosu dīķi, - Felisija beidzot ierunājās.

- Es biju… tik dusmīga… par to, kā viņi izturējās pret tevi dzimšanas dienas svinībās. Es gribēju nogalināt to pre- tekli, ko Patrons tur sev blakus.

Metam pārskrēja tirpas. Viņam nebija ne jausmas, cik ļoti Felisija viņu ienīda.

- Bet man nācās samierinātie ar… to pretīgo, slienaino žurku, ko Marija dēvēja par suni. Es glabāju nelielu dau­dzumu opija tinktūras saviem nerviem.

Viņa glabā tik daudz, lai apdullinātu veselu pilsētu, Mets atcerējās.

-Tā nu es uzlēju vienu no… savām pudelītēm uz mal­tās gaļas, ko tas idiots klons bija atstājis. "Nāc šurp, Pū­kaini," es saucu. Viņš negribēja līst laukā no savas somas, bet es… izmānīju viņu laukā… ar gaļu. Viņš to visu apēda.

- Cik ilgs laiks pagāja, kamēr viņš nomira? - Toms jautāja, bet Mets nedzirdēja atbildi. Marija noslīdēja uz grīdas, bet viņš tūlīt bija meitenei blakus. Viņa neizdeva ne skaņas, bet viņas ķermenis drebēja, un viņa grozīja galvu no vienas puses uz otru bēdu mokās.

- Viņš necieta, - Mets čukstēja, turēdams meiteni.

- Viņš pat nenojauta, kas notiek. - Marija piekļāvās zē­nam klāt, viņai uz sejas krita gaismas strēle no lukturīša, ko Mets bija atstutējis pret sienu. Beidzot viņa nomie­rinājās tiktāl, lai Mets pārbaudītu, ko dara Toms un Fe­lisija, - viņi bija izgājuši, un novērošanas ekrānu klāja plastikāts.

Viņš veda meiteni atpakaļ pa eju. Marija neko neteica, un Mets nezināja, ko darīt. Viņi nebija tālu tikuši, iekams zēns pamanīja lielu stāvu ar lukturīti rokā nākam uz viņu pusi. Tik tikko pietika vietas, lai stāvs ietilptu starp sienām.

-Jūs, galīgie muļķi, - klusā balsī ierunājās Tems Lins.

- Visa māja dūc kā bišu stropā.

- Kā tu mūs atradi? - jautāja Mets.

- Patrons man pastāstīja par šo eju. Viņš iedomājās, ka tu to kaut kā būsi uzgājis. Nolādēts, Met, Marijai jau pietiekami daudz iznācis ciest tevis dēļ.

- Felisija nogalināja Pūkaini, - Marija ierunājās.

- Par ko tu runā? - Tems Lins acīmredzami satrūkās.

- Es dzirdēju, kā viņa sarunājās ar Tomu. Viņa bija tik… tik priecīga par to. Es nezināju, ka cilvēki var būt tik ļauni. - Marija izskatījās spokaini savā melnajā kleitā. Viņas seja bija līķa bālumā.

- Tev jāapguļas, - sacīja Tems Lins. - Es tevi izvedīšu laukā caur Patrona kabinetu. Viņš teiks, ka tu tur biji visu laiku. Viņam tas šķiet visai uzjautrinoši, bet sena­toram Mendozam tā nemaz neliekas.

- Ak, Dada, - Marija nopūtās, it kā nupat atcerētos, ka viņai ir tēvs.

- Met, tu dažas minūtes pagaidi te. Kad briesmas ir garām, ej laukā, kur vien tu ienāci iekšā, - izrīkoja mie­sassargs.

- No mūzikas istabas, - teica Mets.

- Man to vajadzēja uzminēt. Marijas cepure atradās tur.

- Met, - iesāka Marija, uz brīdi atraudamās no Tema Lina, - tu ļāvi man piedot tev kaut ko tādu, ko nebiji darījis.

- Mazliet papildu piedošana nenāk par ļaunu, - sacīja Mets, citējot vienu no Čēlijas iemīļotiem teicieniem.

- Tev laikam patika ļaut man padarīt sevi par galīgu muļķi, - viņa pārmeta ar vecā noskaņojuma pieskaņu.

- Es nekad neesmu domājis, ka tu esi muļķe, - iebilda Mets.

- Šā vai tā, es atvainojos, ka biju netaisna pret tevi.

- Mēs nevaram te palikt, - iejaucās Tems Lins.

- Es ceru, ka tu turēsi solījumu būt labs, - viņa turpi­nāja, skatīdamās uz Metu.

-Jā, - viņš atbildēja.

- Un, Brāli Vilk, es ilgošos pēc tevis. - Šoreiz Ma­rija ļāva Temam Linam steigšus aizvest sevi pa eju. Mets klausījās, kā meitenes soļi izgaist tālumā.

Загрузка...