Skorpiona nams

26 Pazudušie zēni

Que coraje! tam zēnam gan ir drosme! - kāds vīrietis iesaucās. Mets noslaucīja lipīgo šķidrumu, kas pilēja no matiem. Viņš redzēja pāri uniformās tērptu vīriešu, kas tuvojās viņam starp bojātajiem mehānismiem un cisternām.

- Ei, mazais! ČComo te llamas? Kā tevi sauc? - viens no viņiem jautāja.

Mets uz brīdi jutās iedzīts strupceļā. Viņš nedrīkstēja teikt taisnību. - M-Mets Ortega, - viņš atbildēja, nočiep­jot mūzikas skolotāja uzvārdu.

- Tu esi īsts cīnītājs! - uzslavēja robežsargs. - Man likās, ka viņš tevi notvēris, kad sagrāba mugursomu. Vai tava ģimene šovakar pārgāja pāri robežai?

- N-Nē. Mana ģ-ģimene… - Tagad, kad viss bija ga­rām, Mets juta, ka sākas reakcija. Viņš aptvēra sevi ar rokām, un viņam sāka klabēt zobi.

- Ei, - sargs laipni ierunājās. - Tev pašlaik nekas nav jāpaskaidro. Tu nupat tiki pārbaudīts līdz baltām pelī­

tēm. iCaray! Es iztrūkos, skatīdamies uz tevi. Nāc iekšā, kur tu vari nomazgāties un kaut ko ieēst.

Mets uzmanīgi sekoja, lai nepaslīdētu uz cementa. Viņa ķermeni klāja dubļi, un pēc izglābšanās par mata tiesu vēderā viss bija sagriezies.

Sargi ieveda viņu lielā cementa mazgājamā telpā ar dušām gar sienām. Tie viņam iedeva suku un zaļu ziepju gabalu. - Paņem tīru kombinezonu no lādes, - viens no tiem izrīkoja zēnu.

Tas ir sapnis, Mets domāja, berzdams sevi vēl un vēl tvaikojošajā dušā. Viņš bija baidījies no uzņemšanas Act­lanā, bet šie vīrieši izturējās pret viņu kā pret viesi. Tie nešķita nemaz pārsteigti, viņu redzot.

Mets atrada olīvkrāsas kombinezonu, kas neizskatī­jās pārāk slikti. Audekls bija raupjš kā grīdas suka, bet tas palīdzēs viņam iederēties starp pārējiem. Viņu varēja noturēt par cilvēku.

Kad zēns iznāca laukā, viņu apsēdināja pie galda un vīrietis melnā uniformā ar bišu stropa emblēmu uz pie­durknes pasniedza viņam šķīvi ar tortillas un pupiņām. - Paldies. Tas ir ļoti jauki, - Mets pateicās.

- Oho! Mums te ir aristokrāts, - brīnījās viens no ro­bežsargiem. - Kad bija pēdējā reize, kad kāds teica pal­dies kādam uzraugam, Raul?

- Ap to laiku, kad Amerika atklāja Kolumbu, - atbil­dēja Rauls. Viņš pievilka klāt krēslu. - Tā, mazais. Ko tu darīji uz frontera?

Starp pupiņu kumosiem Mets tam pasniedza stāstu, ko bija sagatavojis Tems Lins. Viņa vecākus bija notvē­rusi Fermas patruļa. Viņš nobijies un skrējis atpakaļ pāri robežai. Viņš gribēja doties uz Sanluisu.

- Tas tiešām ir smagi, tā zaudēt vecākus. Vai tu esi no Sanluisas? - jautāja Rauls.

- Man tur… man tur ir draudzene, - paskaidroja Mets, stomīdamies, kā lai dēvē Mariju.

Vīrietis paraustīja plecus. - Kādu darbu tu vari darīt?

Darbu? Mets apjuka. Mets prata vadīt opija impēriju, bet viņam nelikās, ka to šis vīrietis vēlētos dzirdēt. - Es protu spēlēt klavieres, - viņš beidzot pateica. Rauls skaļi iesmējās.

- Esmu pārliecināts, ka viņš ir aristokrāts, - pasmai­dīja otrs robežsargs.

- Nepārproti mūs, - teica Rauls, pamanījis Meta ne­laimīgo sejas izteiksmi. - Mums patīk māksla un mūzika, bet jaunajā Actlanā nav laika vaļaspriekiem. Mums jādod ieguldījums sabiedrības vispārējam labumam.

- Tas ir grūti, bet godīgi, - piebilda otrs vīrietis.

-Tātad, ja tev ir kādas īpašas prasmes, piemēram,

līdzsvarot magnētiskos tinumus vai darbināt pozitronu attīrītāju, lūdzu, pasaki mums.

Pozitronu attīrītājs, domāja Mets. Es pat nezinu, kas tas ir. Viņš lauzīja galvu. - Es mācījos ūdens attīrīšanu, - viņš beidzot atminējās. Tas nebija gluži taisnība. Mets bija ekskursijas laikā apskatījis ūdens attīrīšanas iekārtas, bet viņam šķita, ka atceras pietiekami daudz, lai būtu noderīgs.

- Šīs iekārtas ir automātiskas, - paskaidroja robežsargs.

- Pagaidiet. Man nāk prātā kāda doma, - ierunājās Rauls.

- Pieturi, lai neaizmūk, - sargs ieteica.

- Nē, tiešām. Planktona rūpnīcā Sanluisā vienmēr var izmantot jaunus strādniekus. Tas ir kaut kas līdzīgs ūdens attīrīšanai. Un mazais grib doties uz turieni.

Šķita, ka vīri to uzskata par lielisku plānu, un Mets, kam nebija nekādas saprašanas, par ko viņi runā, teica, ka planktona rūpnīca izklausoties piemērota. Galu galā tā atradās Sanluisā. Viņš varēja doties prom tūlīt pat un atrast ceļu uz Svētās Klāras klosteri.

Mets pavadīja nakti robežsargu mājā, un no rīta Rauls aizveda viņu uz lielu, pelēku celtni ar augstiem logiem, kam priekšā bija dzelzs restes. - Tev veicas, chico, - viņš mēļoja. - Mums ir lidaparāts, kas rīt dosies uz Sanluisu. - Viņš atslēdza metāla durvis, kas veda blāvi apgaismotā vestibilā. Pāris robežsargu laiskojās pie galda blakus vēl vienām durvīm, kas bija gatavotas no rūdīta stikla. Viņi spēlēja spēli, kādu Mets nekad nebija redzējis.

Šķita, ka gaisā virs galda karājas mazi vīriņi kopā ar kokiem, celtnēm un uz uguns burbuļojošu katlu. Tieši katls un uguns apbūra Metu. Tie bija tik īsti, ka viņš pat varēja saklausīt, kā ūdens apšļaksta liesmas. Aptuveni puse mazo vīriņu bija ģērbušies dzīvnieku ādās un rokā turēja šķēpus. Otrai pusei mugurā bija mūku talāri. Ro­bežsargiem rokās bija sudraba cimdi, un tie kustināja spēles figūras, mājot ar pirkstiem.

- Vēl viens uz Sanluisu, - norādīja Rauls. Vīri negri­bīgi izslēdza spēli.

- Kur palika tas attēls? - jautāja Mets.

- Vai tu nekad neesi redzējis holo spēli, mazais?

- Protams, esmu, - Mets meloja. Viņš negribēja radīt aizdomas.

- Ā, es sapratu, - teica robežsargs. - Tu iepriekš neesi redzējis šo spēli. Tas ir tāpēc, ka tā ir tik veca. Tas ir viss, ko tā krotīgā valdība mums atsūta.

- Nelieto tādus izteicienus, zēnam dzirdot, - aizrādīja Rauls.

- Piedod, - sargs atvainojās. Viņš ieslēdza spēli, un mazie vīriņi atkal parādījās. - Redzi, tie ir kanibāli, un šie ir misionāri. Kanibālu mērķis ir iegrūst misionārus katlā.

- Un ko misionāri? - jautāja Mets.

- Viņiem jāiegrūž kanibāli baznīcā, bet iepriekš tie jākristī.

Mets kā apburts skatījās, mazs misionārs nospieda uz leju kliedzošu kanibālu un apslacīja viņa galvu ar ūdeni. Tad tādas bija kristības. - Izskatās laba izklaide, - viņš atzina.

- Protams, ja tu to neesi spēlējis pāris tūkstoš reižu. - Vīrs izslēdza spēli un atslēdza stikla durvis, lai Rauls un Mets tiktu iekšā.

- Kāpēc visas durvis ir aizslēgtas? - Mets jautāja.

- Kārtīga resursu ražošana ir vitāli svarīga sabiedrības vispārējam labumam, - atbildēja Rauls.

Cik savādi kaut ko tādu teikt, Mets domāja. Tomēr viņa uzmanību piesaistīja istaba, pilna ar zēniem, kuri strā­dāja pie galdiem. Tie visi pārtrauca darāmo un pagriezās, lai paskatītos uz Metu.

Viņš nekad nebija spēlējies ar bērniem. Viņš nekad nebija gājis skolā vai piedalījies sporta spēlēs, un viņam nekad nebija bijis draugs paša vecumā, izņemot Mariju. Vairumam cilvēku reakcija pret viņu bija izpaudusies kā naids. Tā nu pieredze, pēkšņi tiekot iegrūstam zēnu barā, bija līdzīga kā tikt iesviestam baseinā ar pirajām. Mets pieņēma, ka tie viņam nodarīs pāri. Viņš sastinga karatē stājā, ko Tems Lins viņam bija parādījis.

Zēni plūda uz priekšu, visi reizē runādami. - Kā tevi sauc? Uz kurieni viņi tevi sūta? Vai tev ir nauda? - Rauls, iespējams, pamanījis Meta savādo pozu, steidzināja tos atpakaļ.

- Orale, morros. Tā, puiši. Viņu sauc Mets, un kādu laiku viņu vajag likt mierā. Viņš nupat zaudēja savus ve­cākus Sapņu zemē. - Zēni atgriezās pie galdiem, jopro­jām ziņkārīgi vērodami Metu, un pāris no tiem uzsmai­dīja un mēģināja pieaicināt viņu klāt.

Mets stāvēja pie durvīm, kamēr Rauls staigāja apkārt pa telpu, izsakot komentārus par zēnu darbu. Daži lika kopā mazas mehānismu detaļas, citi iepina plastikāta strēmeles sandalēs. Vēl citi iemērīja pulveri kapsulās un gatavās pēc noteikta skaita salika pudelītēs.

Rauls apstājās pie liela auguma puiša, kurš ar smilš­papīru slīpēja izliektu koka gabalu. - Mums nav laika vaļaspriekiem, Čačo. Kārtīga resursu ražošana ir vitāli svarīga sabiedrības vispārējam labumam.

- Pie krota cilvēku vispārējo labumu, - norūca Čačo, vēl aizvien slīpēdams koku.

Kaut Raulu varbūt aizvainoja šis lamuvārds - kuru Mets īsti nesaprata, tomēr nebija šaubu, ka tas bija lamu­vārds, - vīrietis to neizrādīja. Viņš paņēma koka gabalu no Čačo rokām. - Uzmanība pret nācijas labklājību ir augstākais tikums, pēc kura jebkurš pilsonis var tiekties.

-Jā, pareizi, - atzina Čačo.

- Darbs ir brīvība. Brīvība ir darbs. Tas ir grūti, bet tas ir godīgi.

- Grūti, bet godīgi, - monotoni skandēja pārējie zēni. - Grūti, bet godīgi. - Viņi izsita ritmu uz galdiem, tam kļūstot skaļākam un trokšņainākam, līdz Rauls, pacēlis rokas, apklusināja viņus.

- Priecājos redzēt jūs lieliskā garastāvoklī, - viņš pa­smaidīja. -Jūs varat domāt, ka es esmu garlaicīgs, vecs Uzraugs, bet kādreiz jūs sapratīsiet šo pamācību svarī­gumu. - Viņš aizveda Metu uz telpas vidu. - Šis zēns dosies uz Sanluisu. Es gribu, lai jūs viņu laipni uzņemtu, bet neuzstājiet, ja viņš grib būt viens. Viņš nupat ir piedzīvojis briesmīgu zaudējumu.

Rauls aizgāja mierīgi, durvis tika aizvērtas un aizslēg­tas, gandrīz vēl pirms Mets to aptvēra. Kāpēc viņus vaja­dzēja ieslēgt? Un kas bija Uzraugs? Šī bija otrā reize, kad Mets dzirdēja šo vārdu.

Viņš pētīja zēnus, kas tagad, kad tos nenovēroja, strā­dāja lēnāk. Patrons allaž teica, ka ir svarīgi iedibināt savu ietekmi, iekams kādam citam ir bijusi iespēja to apstrīdēt. Mets piegāja pie galdiem, it kā viņš te būtu saimnieks.

- Vai gribi mums pievienoties? - jautāja tievs, mazs zēns, kas gatavoja kapsulas. Mets ar pārākumu apskatīja telpu. Viņš īsi pamāja ar galvu. - Ja gribi, tu vari mums palīdzēt, - zēns piedāvāja.

- Mans padoms ir sēdēt uz pakaļas, kamēr tev ir tāda iespēja, - pāri telpai deva padomu Čačo. Lielais zēns pina plastikāta strēmeles sandalēs. Mets lēni piegāja pie san­daļu gatavojamā galda. Patrons teica, ka nekad nedrīkst izskatīties noraizējies vai trūcīgs. Cilvēki vienmēr izman­tojot tos, kas ir noraizējušies vai trūcīgi.

- Kāpēc tā? - apjautājās Mets, paskatīdamies lejup uz plastmasas strēmeļu jucekli.

- Tāpēc ka rītdien Uzraugi liks tev strādāt, līdz pakaļa krīt nost, - paskaidroja Čačo. Viņš bija liels, raupja iz­skata zēns ar lielām rokām un melniem matiem, kas bija atglausti atpakaļ kā pīles spalvas.

- Man likās, ka es dodos uz Sanluisu.

-Jā, dodies. Tāpat es un Fidelito. - Čačo norādīja uz tievo zēnu, kas izskatījās aptuveni tikai astoņus gadus vecs. - Bet tu vari saderēt, ka mēs strādāsim, pirms iekāp­sim lidaparātā, kamēr būsim lidaparātā un pēc izkāpšanas no tā krotīgā lidaparāta. Pats redzēsi.

Tā Mets klīda apkārt un vēroja darbus, ko zēni veica. Viņš apmetās blakus Fidelito, kurš bija sajūsmā, ka guvis jaunpienācēja piekrišanu. Pēc kāda laika Mets saprata, kāpēc. Fidelito bija trūcīgākais zēns šajā telpā, tāpēc, protams, visi viņu terorizēja.

- Kas tās ir par kapsulām? - Mets jautāja.

- B vitamīns, - atbildēja Fidelito. - Tam vajadzētu būt veselīgām, bet, ja ieēd desmit vai divpadsmit, ir slikta dūša.

- Kas par stulbeni! - ierunājās Čačo. - Kāpēc lai kāds noritu divpadsmit vitamīnu tablešu?

- Es biju izsalcis, - Fidelito teica.

Mets satrūkās. - Tu gribi teikt, ka jūs te nebaro?

- Protams, baro, ja saražo pietiekami daudz. Es ne­strādāju tik ātri.

- Tu neesi pārāk liels, - Mets sacīja, juzdams žēlumu pret nopietno, mazo zēnu.

-Tam nav nozīmes, - Fidelito paskaidroja. - Visiem paredzēts saražot vienādu daudzumu. Kamēr esam šeit, mēs esam vienlīdzīgi.

- Tas ir grūti, bet tas ir godīgi, - modulēja Čačo no otras telpas puses.

- Grūti, bet godīgi, - pārējie zēni uzsāka skandēšanu, dauzot galdus, līdz visa telpa drebēja. Viens no robežsar­giem pa skaļruni lika tiem aizvērties.

- Vai tu redzēji, kā tavus vecākus saņem ciet? - jautāja Fidelito, kņadai norimstot.

- iCallate! Aizveries! Ļauj viņam ar to aprast, - vairā­kas balsis sauca, bet Mets pacēla roku, lai būtu klusums, kā bija redzējis darām Raulu. Viņam par lielu prieku, zēni paklausīja. Tiešām kaut kas bija tajās Patrona me­todēs, lai iegūtu varu.

- Tas notika vakar no rīta, - viņš improvizēja. Mets atcerējās to Nelegālo pūli, kas bija novērsuši Fermas patruļas uzmanību. - Es redzēju gaismas zibsni. Papa uz­kliedza man, lai eju atpakaļ uz robežu. Es redzēju, kā no­krīt Mamd, un tad kāds vīrs sagrāba manu mugursomu. Es izlīdu no siksnām un skrēju.

- Es zinu, kas bija tas gaismas zibsnis, - teica zēns ar skumju seju. - Tas ir tāds revolveris, kas nogalina. Mi mamd… - Viņa balss aizžņaudzās, un vairāk viņš neko neteica. Fidelito nolieca galvu uz galda.

- Vai… visi ir zaudējuši vecākus? - stostījās Mets. Viņš vēlējās radīt dramatisku stāstu par savu izglābšanos, bet efekts šķita cietsirdīgs.

- Mēs visi esam zaudējuši, - atbildēja Čačo. - Tu lai­kam to nesaprati. Šis ir orfanatorio, bāreņu nams. Valsts ir mūsu ģimene. Tāpēc robežsargi gaida pie frontera. Tie ķer tos bērnus, kuru vecāki ir tādi āmurgalvas, ka mēģina bēgt, un nodod viņus Uzraugiem.

- Mi abuelita nebija āmurgalva, - iebilda Fidelito, ap­ķēris sevi ar rokām.

- Tava vecmāmiņa… Sasodīts, Fidelito, - iesaucās Čačo. - Viņa bija pārāk veca, lai aizskrietu uz Savienota­jām Valstīm. Tu to zini. Bet es nešaubos, ka viņa tevi mī­lēja, - viņš piebilda, kad mazais zēns iešņukstējās. - Nu tu redzi, kā tas ir, - Čačo uzrunāja Metu. - Mēs visi esam daļa no krotīgās resursu ražošanas sabiedrības krotīgam labumam.

- Ka tik Rauls tevi nedzird, - kāds ierunājās.

- Es gribētu to ietetovēt sev uz pakaļas, lai viņš iz­lasa, - sacīja Čačo, iedams atpakaļ pie plastmasas strē­meļu jucekļa uz sava galda.