30 Kad vaļi pazaudēja kājas

Viens gan bija taisnība: kaut kas šajā vietā tiešām paralizēja ožas sajūtu, jo Mets vairs neievēroja sasmakušo gaisu. Arī ēdiens garšoja labāk. Ne gluži labi, bet arī ne pilnīgi pretīgi. Dienu pēc dienas viņš, Čačo un Fidelito gāja gar garneļu cisternu garo rindu un tīrīja laukā kukaiņus. Katru vakaru viņi smagi soļoja atpakaļ, lai saņemtu maltītē planktona hambur­gerus vai planktona makaronus, vai planktona burritos. Šķita, ka Karlosam nekad neaptrūka ideju, ko iesākt ar planktonu.

Kad augšanas cikls beidzās, Tontons izbrauca laukā ar milzīgu, lēni kustošu ražas savācēju. Tas stenēdams virzī­jās uz priekšu kā ar artrītu slims dinozaurs un iegāza cis­ternu saturu tā alai līdzīgajā vēderā. Mets atkal piepildīja cisternas no cauruļvada, kas stiepās no Kalifornijas līča.

Garneļu fermas tālākajā rietumu galā zēni varēja paska­tīties caur žogu uz kanālu, kas kādreiz bija pleties liels kā jūra. Tas bija tumši zils ar kaiju bariem. Čačo balansējot nostājās uz cisternas malas, lai labāk redzētu. Žoga apak­šējai daļai varēja droši pieskarties, lai gan augšējā stieple dūca un sprakšķēja no elektrības. Fidelito izstiepa rokas cauri drāšu tīklam, it kā varētu pieskarties kārdinošajam zilumam, ja vien mazliet vairāk pacenstos. Mets meklēja vājas vietas tīklā. Bēgšana nekad nepameta viņa domas.

- Kas tas ir? - jautāja Čačo, rādīdams uz ziemeļiem.

Mets piesedza acis. Viņš redzēja kaut ko baltu, kas

rēgojās no kādas ieplakas zemē.

- Neizskatās pēc kokiem, - secināja Čačo. - Aplūko­jam? - Saule sāka laisties uz rietumu pusi, bet vilinājums pēc kaut kā jauna bija pārāk liels, lai turētos tam pretī.

- Tas prasīs kādu laiku. Tu pagaidi te, - Mets atturēja Fidelito. Viņš zināja, ka mazajam zēnam nebija spēka papildu pastaigai.

-Jūs nevarat mani pamest. Mēs esam compadres, - ie­bilda Fidelito.

- Mums vajag, lai tu apsargā mūsu mantas, - sacīja Čačo. - Ja kāds kaut ko mēģinās nozagt, iesper tur, kur es tev rādīju.

Fidelito plati pasmaidīja un salutēja kā punduris de­santnieks.

Mets un Čačo gāja pa apkārtni, kas bija pat vēl vien­tulīgāka par sāls ražotnes apkaimi. Ja uzlija, tur dažas panīkušas nezāles centās parādīties virs zemes. Te nebija nekā cita, izņemot sāls laukus. Uz virsmas bija manāmi gliemežvāki, kas liecināja par dzīvo jūru, kura kādreiz bija sniegusies no apvāršņa līdz apvārsnim.

- Varbūt tā ir tikai sāls gultne, - minēja Čačo.

Ejot tuvāk, Mets saskatīja parādāmies dažādas dīvai­nas formas. Dažas bija lāpstveidīgas, citas - plānas un liektas. Tas bija dīvainākais, ko viņš jebkad bija redzējis.

Viņi nonāca pie maza pauguriņa, kur skatam pavērās dziļš bezdibenis. Tas no vienas malas līdz otrai bija pil­dīts ar kauliem.

Kādu brīdi Čačo un Mets stāvēja bezdibeņa malā un neko neteica. Beidzot Čačo nomurmināja: - Kāds tur lejā ir pazaudējis sasodīti daudz liellopu.

- Tie nav liellopi, - Mets iebilda. Galvaskausi bija mil­zīgi, žokļi veidoti kā briesmīgu putnu knābji. Viena riba vien bija garāka par govi. Ar tiem bija sajaukti lāpstveida kauli, pietiekami masīvi, lai no tiem iznāktu galdi vai pat gultas. Kopā bija juceklīgi sasviesti tik daudzi skeleti, ka Mets nespēja uzsākt to skaitīšanu. Viņaprāt, to bija simtiem. Tūkstošiem.

- Vai tas nav cilvēka galvaskauss? - jautāja Čačo.

Mets, samiedzis acis, paskatījās uz ēnām mazliet dzi­ļāk un ieraudzīja, uz ko Čačo rādīja.

- Padomā, - lielais zēns brīdināja. - Ja kāds tur ie­kristu, viņš nekad netiktu laukā.

Mets padomāja. Viņš gribēja izpētīt bedri, kāpjot no kaula uz kaulu, laižoties lejā pa lielu koku. Tagad viņš pamanīja, ka visa bedre ir smalki līdzsvarota. Noliec kāju nepareizajā vietā, un visa struktūra sabruktu. Viņš sa­koda zobus, juzdams riebumu par to, ko gandrīz izdarīja.

- Labāk iesim atpakaļ, - ierosināja Čačo. - Mēs negri­bam, ka Fidelito sāk te okšķerēt.

Fidelito izklaidējās, kuļādams kājas garneļu cisternā. Ap galvu viņš bija aptinis tīklu kā aizsargu pret sauli. - Kas tas bija? - viņš uzsauca Metam un Čačo.

Mets aprakstīja kaulus, un, viņam par pārsteigumu, mazais zēns tos pazina. - Tie ir vaļi, - Fidelito paskaid­roja. - Astoņi vaļi izmetās uz liedaga, kur es dzīvoju Jukatanā. Tie izpeldēja pa taisno krastā un tad nevarēja tikt atpakaļ. Mi abuelita stāstīja, tas esot tāpēc, ka tie kād­reiz esot staigājuši pa zemi un aizmirsuši, ka tiem vairs nav kāju. iFuchi! Vē! Tie smirdēja kā Horhes teniskurpes! Ciemata iedzīvotāji tos apglabāja smiltīs.

Fidelito čiepstēja un čivināja par pūstošajiem vaļiem visu ceļu atpakaļ līdz rūpnīcai. Viss, kam bija sakars ar viņa vecmāmiņu, zēnu iedvesmoja.

Kas būtu varējis vilināt šos vaļus doties nāvē? Mets prā­toja, kamēr viņi gāja gar garneļu cisternām. Varbūt bezdi­benis vēl bija pilns ar ūdeni, kad Kalifornijas līcis izžuva. Varbūt vaļi nolēma tur pagaidīt, līdz uznāks lieti un līcis atkal piepildīsies. Cerība neīstenojās, un vaļi bija pazau­dējuši kājas, tāpēc tie nevarēja aiziet mājās.

Katru vakaru Horhe stāstīja pasaciņu, pēc tam aicināja zēnus izsūdzēt grēkus. Un katru vakaru Tontona vadībā zēni svieda apvainojumus Metam. Tas bija domāts, lai pazemotu viņu, bet dīvainā kārtā, jo ilgāk šie uzbrukumi turpinājās, jo mazāk tie sāpināja. Metam tas atgādināja klausīšanos, kā kūts pagalmā buldurē tītari. Patrons rei­zēm pasūtīja dučiem šo smieklīgo putnu, kad plānoja viesības, un Metam patika pārliekties pāri žogam un vē­rot tos. Tems Lins teica, ka tītari esot stulbākie putni pasaulē. Ja lietus laikā skatītos augšup, tie noslīktu.

Lai nu kā, tītari, mežonīgi iepletuši acis, krita panikā, sasitoties ar galvām, kad pāri pārlidoja sarkanastes va­nags. Gobl-obl-obl-obl, tie spalgi kliedza, kaut arī svēra piecas reizes vairāk par vanagu un būtu varējuši to iemī­dīt zemē. Tieši to Mets dzirdēja, kad zēni sauca viņa no­ziegumus: Gobl-obl-obl-obl.

Horhe samiedza acis un saknieba lūpas šaurā svītrā, kad Mets atteicās atzīties, bet neko neteica. Čačo un

Fidelito ātri iemācījās, ka visvieglāk varēja izvairīties no nepatikšanām, ja deva Uzraugam to, ko viņš gribēja. Viņi sūdzēja dažādus izdomātus grēkus, un Horhe bija tik ap­mierināts, ka gandrīz nekad abus nesodīja.

Mets bija īpaši noguris tovakar pēc gājiena uz vaļu bedri. Viņš murminot tika galā ar Pieciem labas pilso­nības principiem un Četrām nostājām, kas ved pie prā­tīguma. Viņš tik tikko dzirdēja Horhes stāstu. Tas bija kaut kas par to, ka vajadzīgi desmit pirksti, lai spēlētu klavieres. Pirkstiem vajadzēja atbalstīt citam citu, nevis mēģināt izrādīties kā individuālistiem.

Fidelito atzinās, ka esot rīstījies, dzerot planktona piena kokteili, un Čačo teica, ka, atskanot modinātājam zvanam, viņš lietojis sliktus vārdus. Uzraugs pasmaidīja un pievērsās Metam. Bet Mets klusēja. Viņš zināja, ka rīkojas muļķīgi. Viņam vienīgi vajadzēja atzīt, ka izdarījis kaut ko niecīgu, bet viņš nevarēja piespiest sevi zemoties Horhes priekšā.

- Es redzu, ka mūsu aristokrātam vajadzīga nopiet­nāka izglītība, - Uzraugs secināja. Viņa skatiens pārslī­dēja pār sapulcēto zēnu grupu, un noskaņojums istabā uzreiz mainījās. Visi skatījās grīdā, un neviens necēla roku. Mets atjēdzās no apstulbuma pietiekami laicīgi, lai to pamanītu. - Tu! - Horhe uzbļāva tik pēkšņi, ka daži zēni sarāvās. Viņš norādīja uz Tontonu.

- E-es? - nopīkstēja Tontons, kā nespēdams tam no­ticēt.

-Tu nozagi holo spēli no uzraugu istabām! Mēs to atradām zem lupatu kaudzes virtuvē.

- Es, ē, es, ē…

-Tīrīt Uzraugu istabas ir privilēģija! - auroja Horhe. - To nopelna ar paklausību un labu uzvedību, bet tu, pil­dot savus pienākumus, esi cietis neveiksmi. Ko lai dara ar zēnu, kas ložņā apkārt un paņem lietas, kuru citiem nav?

Uzraugiem pieder lietas, kuru citiem nav, domāja Mets. Skaļi viņš to nepateica.

- Viņam vajadzētu strādāt sevišķi cītīgi, - kāds zēns ieminējās.

- Nē! - kliedza Horhe.

- Varbūt viņš var… viņš var atvainoties, - minstinājās kāds cits.

- Vai jūs neko neesat iemācījušies? - Uzraugs bauroja. - Darba bitēm jādomā par visu stropu. Ja tās vāc nektāru pašas sev un neko nepārnes mājās, tad strops badosies, kad pienāks aukstais laiks. Darba bites tā nedara. Tā uz­vedas trani. Tie zog no citiem. Bet, kad pienāk ziema, kas notiek ar traniem?

- Labās bites tos nogalina, - teica kāds zēns, tikpat mazs augumā kā Fidelito.

Mazliet pagaidiet, domāja Mets.

- Pareizi! Labās bites sadzeļ ļaunos tranus līdz nāvei. Bet mēs negribam iet gluži tik tālu, - turpināja Horhe.

Mets izpūta aizturēto elpu. Opija zemē slepkavībām bija maza nozīme. Viņš nezināja, kādi likumi valda te.

Pa šo laiku Tontonu bija pārņēmušas šausmas. Pa zēna neglīto seju tecēja asaras un puņķi. Mets bija pārsteigts, ka jūt žēlumu pret viņu. Tontons bija lišķīgs pielīdējs, kurš pelnīja visu, lai kas tas būtu.

- Ieņem stāju, - pavēlēja Horhe.

Tontons aizstreipuļoja līdz sienai. Viņš atspiedās pret to, ar priekšā izstieptām rokām un plaukstām pieguļot sienai. Kājas viņš novietoja plecu platumā.

- Atceries, ja kustēsies, tev pašam būs sliktāk.

Tontons pamāja ar galvu.

Uzraugs atslēdza mazu skapīti un izvēlējās nūju. Mets varēja redzēt, ka tās ir dažādu izmēru. Horhe nesteidzās, pieņemot lēmumu. Tontons klusi šņukstēja.

Beidzot Uzraugs izņēma nūju sava īkšķa resnumā. Viņš iegāza ar to pa gultu, pārbaudot tās izturību. Is­tabā valdīja pilnīgs klusums, bija dzirdama tikai Tontona šņaukāšanās.

Horhe soļoja šurp un turp. Šķita, ka viņš lemj, pa kuru Tontona ķermeņa daļu lai sit. Zēna rokas un kājas drebēja tik stipri, ka viņš, iespējams, apkristu, iekams Horhe piedurtu viņam pirkstu. Mets ar pūlēm apjauta, kas notiek. Tas bija tik nežēlīgi, tik bezjēdzīgi. Tontons bija parādījis, ka dedzīgi grib paklausīt. Viņš pazemojās, kad vien Uzraugi to lika. Bet varbūt tur arī slēpās visa būtība. Patrons teica, ka viegli trāpāmie mērķi esot iz­devīgas iespējas, lai iebiedētu ienaidniekus, ar kuriem pagaidām vēl neesi gatavs tikt galā.

Tas esmu es, domāja Mets. Es esmu tas ienaidnieks, kuru Horhe grib iebiedēt.

Uzraugs pēkšņi pārtrauca soļošanu un drāzās pāri is­tabai. Pašā pēdējā mirklī Tontons krita panikā un metās bēgt. Nekavējoties Horhe bija viņam klāt un sāka zvetēt, trāpot pa ikvienu vietu, kurai tika klāt. Viņš sita vēl un vēl, līdz no nūjas šķīda asinis. Fidelito pierāpās klāt Me­tam, lai paslēptu seju viņam pie krūtīm.

Beidzot Uzraugs elsdams atkāpās un norādīja uz zē­niem, kas bija sakņupuši pie durvīm. - Aiznesiet viņu uz izolatoru, - viņš pavēlēja. Zēni steigšus paklausīja. Ļenganu kā lupatu viņi izvilka Tontonu no istabas.

Horhe atslēja nūju pret gultu un noslaucīja seju dvielī. Neviens ne runāja, ne kustējās. Visi izskatījās pārāk no­bijušies, lai pat elpotu. Pēc brīža Horhe pacēla acis ar mīļota skolotāja laipno izteiksmi. Niknums bija pazudis no viņa sejas tikpat pilnīgi, kā reiz pazuda no Toma se­jas, un šī pārmaiņa bija pat vēl biedējošāka par dusmām. - Es domāju, ka mūsu jaunais aristokrāts ir sapratis šo mācību, - viņš maigi ierunājās. - Nu, Met. Vai tev ir kādi personiski trūkumi, par kuriem tu gribētu pastāstīt?

- Nē, - atbildēja Mets, pastumdams Fidelito prom no apdraudētās vietas. Visiem aizrāvās elpa.

- Ko, lūdzu?

- Es neesmu darījis neko sliktu. - Mets tīri labi sa­prata mācību. Tā bija šāda: pat verdziska paklausība ne­pasargā tevi no soda.

- Skaidrs, - nopūtās Uzraugs. - Tad tur neko nevar līdzēt. Ieņem stāju.

- Es nesaprotu, kāda tur starpība, - atteica Mets. - Jūs sitāt Tontonu, kad viņš gulēja uz grīdas.

- Dari to. Tad ir vieglāk, - kāds uzdrīkstējās pačuk­stēt. Horhe strauji pagriezās, bet nepieķēra runātāju.

Mets nostājās ar sakrustotām rokām. Iekšēji viņš dre­bēja aiz bailēm, bet ārēji veltīja Uzraugam tik aukstu un valdonīgu skatienu, kādu Patrons jebkad bija sakopojis, lai iebiedētu kādu padoto.

- Dažiem zēniem, - Horhe ierunājās smalkā, gandrīz glaimojošā balsī, no kuras Metam pa muguru pārskrēja skudriņas, - dažiem zēniem jāmācās grūtā veidā. Tie ir jā­salauž un jāsalabo, un jāsalauž atkal, līdz tie iemācās da­rīt to, ko tiem liek. Tas var būt kas vienkāršs, piemēram, slaucīt grīdu, bet viņi to dara aizrautīgi, lai atkal netiktu salauzti. Un viņi to dara nemitīgi, kamēr vien dzīvo.

- Citiem vārdiem sakot, jūs gribat pārvērst mani par zombiju, - secināja Mets.

- Nē! - iesaucās vairākas balsis.

- Kā tu uzdrīksties apvainot mani! - Horhe pasniedzās pēc nūjas.

- Es atzīšos viņa vietā! Es to izdarīšu! - iekliedzās Fidelito, skriedams uz istabas vidu. - Viņš dušā nometa ziepes un nepacēla tās. Viņš izmeta biezputru, jo tajā bija smirdvabole.

- Fidelito, tu, idiot! - norūca Čačo.

- Viņš to darīja. Goda vārds! - sauca mazais zēns.

Horhe skatījās no Fidelito uz Metu ar ieinteresētu iz­teiksmi acīs.

- Ej un apsēdies, - klusā balsī pavēlēja Mets.

- Stāt! - uzkliedza Uzraugs. - Es redzu, ka mums te ir visbriesmīgākais sabiedriskās samaitāšanas gadījums. Aristokrāts ir pārvērtis šo zēnu par savu sulaini. Un tā­dējādi tieši sulaini vajadzētu sodīt.

- Sišana viņu nogalinātu, - iebilda Mets.

- Neviens nav par mazu, lai mācītos izglītības vēr­tību, - Horhe paskaidroja. - Pat karaļus kā bērnus mēdza pērt, līdz tie iemācījās neraudāt atklātu sēžu laikā, - arī sešu mēnešu vecumā.

Es esmu viņam rokā, domāja Mets. Lai cik ļoti viņš gri­bēja pretoties Horhes ietekmei, viņš to nevarēja darīt uz mazā zēna rēķina. - Labi, es atzīstos, - sacīja Mets. - Es dušā nometu ziepes un tās nepacēlu. Es izmetu biez­putru, jo tajā bija smirdvabole.

- Un vēl? - laipni pajautāja Uzraugs.

- Es iečurāju garneļu cisternā, - nejautājiet man, kurā. Es neatceros. Un atstāju ūdeni tekam virtuves izlietnē.

- Ieņem stāju.

Mets to izdarīja, nīzdams pats sevi, bet vēl vairāk nīzdams Uzraugu. Viņš nelokāmi klusēja, kamēr Horhe soļoja apkārt, cenšoties padarīt Metu nervozu. Un viņš neiekliedzās, lai gan ļoti to gribēja, kad vīrietis metās pāri istabai un iesita viņam ar tādu spēku, kas lika gan­drīz zaudēt samaņu aiz sāpēm.

Viņš iztaisnojās un pārcieta vēl vienu sitienu, tad vēl vienu. Pēc sešiem sitieniem Horhe nolēma, ka pietiks. Vai - ticamāk - Uzraugs bija izsmēlis spēkus, sizdams Tontonu. Mets iedomājās, ka viņam veicies, bet nešau­bījās, ka turpmāk viņu sagaida jaunas mokas. Horhe tik viegli nepadosies.

Mets piestreipuļoja pie kojas un sabruka. Viņš tik tikko apjauta Horhes aiziešanu, bet, tiklīdz durvis aiz­vērās, zēni izrāpās no gultām un sapulcējās ap Metu. - Tu biji lielisks! - viņi sauca.

- Horhe zaudēja, - noteica garš, kārns zēns vārdā Flako.

- Zaudētājs? - Mets vārgi pārjautāja. - Es biju tas, kurš padevās.

- iChale! Nekādā ziņā! - uzstāja Flako. - Horhe šo­vakar neievēroja robežu. Ja šāda ziņa nonāks Uzraugu štābā, tad viņš pieder vēsturei.

- Neviens tiem neteiks, - nicīgi novilka Čačo. - Šī vieta ir kā uz Mēness.

- Drīz es būšu pietiekami vecs, lai pamestu šejieni, - Flako turpināja. - Tad es aiziešu uz Štābu un izstāstīšu viņiem.

- Ar katru elpas vilcienu to gaidīšu, - solīja Čačo.

- Šā vai tā, tu biji muy bravo, ka izcieti sišanu Fidelito vietā, - Flako uzteica Metu. - Mēs domājām, ka tu esi zemisks aristokrāts, bet īstenībā tu esi viens no mums.

- Es jau visu laiku jums teicu, - ieraudājās Fidelito.

Tad visi sāka strīdēties par to, kad tie atklājuši, ka

Mets nav zemisks aristokrāts, un kad tie sapratuši, ka viņš ir muy gente, lielisks puisis. Mets ļāva viņu atzinības siltajam vilnim plūst ap sevi. Viņam reiba galva no sā­pēm, bet tas bija tā vērts, ja viņš citiem patika.

- Eu, mums vajag viņu salāpīt, - ieteica Flako. Zēni pārbaudīja gaiteni, lai pārliecinātos, ka tas ir tukšs. Tad viņi aiznesa Metu uz izolatoru, kur Tontons jau cieši gu­lēja. Bakurētains zēns zaļā uniformā pārsēja Meta brūces un iemērīja karotē trīs pilienus šķidruma.

Tā ir opija tinktūra, Mets aptvēra, pamanījis pudelītes etiķeti. Viņš cīnījās, lai nebūtu jāiedzer zāles. Viņš ne­gribēja pārvērsties par zombiju kā Felisija vai nomirt kā nabaga Pūkainis, bet bija pārāk paguris, lai ilgi pretotos. Ja viņš nomirtu, Mets prātoja, aizpeldēdams narkotikas radītajā miglā, vai viņš satiktu Pūkaini kādā vietā, kur pēc nāves nonāca tie, kas nav cilvēki? Un vai suns iekos­tos ar zobiem Metam potītē par to, ka viņš nozaga to Marijai?

Загрузка...