Skorpiona nams

21 Asiņu kāzas

Savrupmājā mutuļot mutuļoja rosība. Podos augo­šie apelsīnu koki tika ievilkti iekšā un izkārtoti pa salona perimetru. To ziedu smarža pildīja māju. Dārzi bija piestādīti ar jasmīniem, sausseržiem un mir­tēm. Metu skurbināja daudzie spēcīgie aromāti. Vēderā viņam nebija atgriezusies īsti laba sajūta kopš peldes oāzē.

Saldētavas blakus virtuvei pildījās ar ledus skulptū­rām. Ap nāriņām, lauvām, pilīm un palmām mutuļoja miglas mākoņi, kad Mets ielūkojās tur iekšā. Tās ieliks punša traukos kāzu svinību laikā.

Vecie aizkari un grīdsegas tika novākti, un to vietu ieņēma jauni baltos, rozā un zelta toņos. Sienas pārkrā­soja, sarkanos dakstiņu jumtus notīrīja un uzspodrināja. Māja atgādināja milzīgu ar glazūru klātu dzimšanas die­nas torti.

Mets turējās pa gabalu no šīm svinībām. Viņš zināja, ka to laikā tiks ieslodzīts Čēlijas dzīvoklī. Kas tur sevišķs, domāja Mets, šļūkājot kurpes pa nupat izklātu baltu paklāju. Viņš tik un tā negribēja iet uz tām stulbajām kāzām. Visi gadiem ilgi bija zinājuši, ka Stīvens un Emī­lija apprecēsies. Patrons tā bija izlēmis. Viņš gribēja pie­saistīt Alakranus tai varenajai politiskajai mašīnai, kuru senators Mendoza pārvaldīja Savienotajās Valstīs. Tā bija vienkārši veiksme, ka Stīvens un Emīlija patika viens ot­ram. Nekas nemainītos, ja nepatiktu.

Benito, Stīvena vecākais brālis, apprecēja Nigērijas pre­zidenta meitu, jo Nigērija bija viena no bagātākajām val­stīm pasaulē. Benito un Fanija, viņa līgava, juta riebumu viens pret otru no pirmā skatiena; bet Patronam patika Nigērijas nauda, tāpēc viņu viedokļi netika ņemti vērā.

Tuvojoties kāzu dienai, Mets jutās aizvien vairāk un vairāk izolēts. Čēlija bija pārāk aizņemta, lai ar viņu ru­nātu. Tems Lins bija piesaistīts Patronam, kura veselība bija pārāk vārga, lai miesassargs varētu vaļoties. Mets varētu doties uz oāzi, bet viņu nomāca savāds nogurums. Viņš iemiga agri, bet miegu traucēja ļauni murgi. Dienas laikā viņam mutē bija metāliska garša un sāpēja galva. Zēns veica tikai vienu neilgu izjādi, lai paņemtu Espe- ransas grāmatu par Opija zemi.

Māja pildījās ar viesiem. Makgregors ieradās ar jaunu sievu - numur septīto, Mets nodomāja; šī bija tikpat jauna kā Emīlija. Bet Felisija izdzēra tik daudz alkohola, ka viskija mākonis viņai sekoja, lai viņa ietu kur iedama. Viņa klīda no vienas dārzā sapulcējušās grupas pie citas, blenzdama uz cilvēkiem ar spožām, drudžainām acīm, līdz tie jutās neērti un devās projām.

Kas attiecas uz Makgregoru, viņš bija lieliskā noska­ņojumā. Viņam bija izdarīta matu transplantācija. Uz viņa galvas slējās elastīgi, rudi mati gluži kā Tomam, un viņš ik brīdi uzsita pa tiem, it kā tie varētu izkrist, ja vien viņš neiestumtu atpakaļ matu saknes.

Mets visu vēroja, slēpdamies aiz pīlāriem vai sienu drapērijām. Viņš negribēja, ka kāds uz viņu norādītu, jau­tājot: Kas tas tāds? Kurš atveda šo radījumu pie cilvēkiem?

Kāzu dienā nolaidās Nigērijas lidaparāts uz gaisa spilveniem, atvedot Benito, Faniju un Stīvenu. Alakrana kungs sasveicinājās ar viņiem un noskūpstīja Faniju, kas savilka seju tādā grimasē, it kā viņa būtu pieskārusies kaut kam riebīgam. Viņai bija cieta, skarba seja, un Be­nito sāka veidoties vēderiņš. Stīvens, tieši pretēji, bija glīts kā pasaku princis.

Mets pret viņu juta mazāku nepatiku nekā pret citiem Alakraniem. Tieši Stīvens bija nesis viņu projām no mazā namiņa magoņu laukā. Un, kaut arī viņš un Emīlija kopš tā laika bija ignorējuši Metu, tie neizrādīja ļaunu.

Mets vēroja rotējošo viesu pūli un atcerējās viņu vār­dus, darījumu sakarus un skandālus. Zēnam šķita, ka izprot Alakranu impēriju visos sīkumos tikpat labi kā Stīvens. Simto reizi Mets juta bezdibeni, kas šķīra viņu no cilvēkiem. Visi šie cilvēki bija šeit, lai godinātu Stī­venu. Neviens nekad negodinās Metu, viņš arī nekad neprecēsies.

Nolaidās pazīstams lidaparāts uz gaisa spilveniem, tā­dēļ Metam salēcās sirds. Viesi pagriezās pret nolaišanās laukumu un staipīja kaklus, lai redzētu līgavu. Emīlija nelika sagaidītājiem vilties. Līgava bija ģērbusies mirgu­ļojošā zilā tērpā, viņai apkārt kā pavadones nāca mazas meitenītes. Katrai rokās bija groziņš ar rožu ziedlapi­ņām, kuras viņas saujām svieda pūlī. Mets nosprieda, ka izskatās glīti, līdz aptvēra, ka mazās meitenītes ir īdžiti.

Visiem aplaudējot, senators Mendoza uzveda līgavu augšā pa kāpnēm uz salonu. Bet Mets turp pat neskatījās. Vienīgā persona, kas viņam rūpēja, izkāpa no lidaparāta bez jebkādām fanfarām. Neviens nepamanīja, kā Marija izslīdēja cauri pūlim, ne arī to, ka viņa negāja uz to pašu pusi, kur māsa. Bet Mets saprata un zagšus virzījās gar pūļa malu uz mūzikas istabu.

Vairums cilvēku izvairījās no mūzikas istabas. Kalpo­tāji ienāca vienīgi tīrīšanas laikā, un Felisija bija vispār pārtraukusi spēlēt. Istaba bija Meta teritorija un tāpēc apzīmogota kā aptraipīta.

Ienācis viņš aizvēra durvis un devās tieši uz sienas skapi. Marija gaidīja slepenajā ejā. - Beidzot! - viņa iesau­cās, apskaudama Metu. - Vai tu pēc manis ilgojies?

- Visu laiku, - viņš atbildēja, apkampdams meiteni.

- Es par tevi domāju katru dienu. Es gribēju tev aizrak­stīt, bet nezināju, kā.

- Es nīkstu briesmīgā klosterī, - viņa žēlojās, atsva­binādamās no apkampiena un nomezdamās uz grīdas.

- Nē, nav jau tik slikti. Es vienkārši tur neiederos. Es gribēju nodarboties ar labdarību pilsētā, bet Māsas man neļāva. Iedomājies! Viņas domā, ka seko Svētā Franciska mācībai, bet viņas ģībtu un drīzāk nomirtu, nekā nomaz­gātu ubaga brūces.

- Man arī negribētos mazgāt ubaga brūces, - Mets piebilda.

- Tas ir tāpēc, ka tu esi vilks. Tu viņu drīzāk aprītu.

- Es vispirms atrastu veselu ubagu, - Mets turpināja.

- Tev vispār nebūtu neviens no tiem jāēd. Pastāsti man, ko tu esi darījis. Ārprāts, pārējās meitenes ir garlaicīgas! Viņas neko nedara, tikai lasa komiksus par mīlestību un ēd šokolādes konfektes. - Marija pieglaudās Metam, un viņš jutās apbrīnojami labi. Zēns aptvēra, ka ir laimīgs, un tā viņš nebija juties ilgu laiku.

- Komiksus par mīlestību? - viņš pārjautāja.

- Vilkiem tie neliktos lasāmi. Pastāsti man, ko tu esi redzējis televīzijā. Mums neļauj skatīties televīziju, vie­nīgi tad, ja raidījums nāk par labu mūsu dvēselei.

- Man nav dvēseles, - Mets paskaidroja.

- Man liekas, ka ir gan, - iebilda Marija. - Es lasīju moderno baznīcas doktrīnu par ekoloģiju. Jaunākajos pētījumos Svēto Francisku uzskata par pirmo ekologu. Tur rakstīts, ka viņš esot pielūdzis dzīvniekus, jo tiem ir maza dvēsele, kas var izaugt liela. Krietni piestrādājot, pat zvirbulis vai cikāde varētu nonākt debesīs.

- Vai ellē, - norūca Mets.

- Neesi tik negatīvs. - Un tad Marija aizrāvās ar sa­vām jaunajām idejām, stāstīja par diskusijām, kādas viņai bijušas ar ētikas pasniedzēju klosterī. Viņa turpināja ar to, kā viņai patīkot dārzkopība, bet nevarot ciest novākt mazos nabaga stādiņus, un kā viņai labi padodas mate­mātika, bet samazināta atzīme, kad viņa kaila sauļojusies uz jumta.

Šķita, ka viņa uzkrājusi mēnešiem ilgas sarunas un nevarēja vien sagaidīt, lai tam visam ļautu izpausties uz āru. Metam bija gluži vienalga. Viņš bija mierā ar to, ka varēja sēdēt tumsā, kamēr meitenes galva balstījās viņam pret krūtīm.

-Ai! Es visu laiku runāju un neļāvu tev pateikt ne vārda! - beidzot iesaucās Marija. - Es nožēloju, ka aiz­ņēmu visu šo laiku. Klosterī neviens manī neklausās kā tu.

- Man patīk tevī klausīties, - atzinās Mets.

- Es tagad aizvēršos, un tu man pastāstīsi, ko esi da­rījis. - Viņa apskāva Metu, un viņš sajuta meitenes par­fīmu, siltu un kaut kādā veidā uzbudinošu neļķu smaržu. Mets gribēja sastingt nekustīgs.

Viņš pastāstīja par īdžitu mitekļiem un sastapšanos ar Fermas patruļu, un kā viņam bija jāiet uz slimnīcu. Marija drebēja, kad viņš stāstīja par Patrona sirdslēkmi.

- Viņš ir tik vecs, - meitene murmināja. - Tas nav nekas slikts, bet viņš ir pārāk vecs.

- Es nedomāju, ka viņa kombinētās transplantācijas sirds vēl ilgi izturēs, - Mets prātoja.

- Viņam tādu vispār nevajadzētu, - Marija izgrūda.

- Vai tu zini, kur viņš to dabūja?

- Es… es… - Marija apjuka. - Man nevajadzētu par to runāt, bet jā, es zinu, kur viņš to dabūja! Un tas ir ļauni! - Viņa ciešāk apskāva Metu. Viņš nezināja, ko teikt. Bailes, ko viņš bija aizraidījis projām, atgriezās. Viņš gribēja jau­tāt Marijai, ko viņa ar to domāja, bet baidījās no atbildes.

- Es neesmu tāds kā citi kloni, - viņš sacīja, vairāk lai iedrošinātu sevi. - Patrons man ir devis labāko iz­glītību, kāda vien iespējama. Viņš pirka man mūzikas instrumentus, datorus, visu, ko es gribēju. Un viņš ir patiesi priecīgs, kad es saņemu augstāko atzīmi vai no­spēlēju jaunu klavieru skaņdarbu. Viņš apgalvo, ka man piemītot ģēnijs.

Marija neko neatbildēja, tikai piespieda seju viņam pie krūtīm, un pēc mitruma Mets nojauta, ka viņa raud. Lie­liski. Par ko viņa raud? - Viņš neapgrūtinātu sevi… - Mets ļoti piesardzīgi apgāja šo punktu, - ja man nebūtu pare­dzēts dzīvot ļoti ilgi.

- Tā ir taisnība, - viņa piekrita neskanīgā balsī.

- Protams, tā ir taisnība, - Mets stingri noskaldīja.

- Man ir bijusi labāka izglītība nekā Stīvenam. Kādreiz es varēšu palīdzēt viņam vadīt īpašumu - protams, no aiz­kulisēm. Opija zeme ir liela valstība, un tā prasa daudz darba, lai to uzraudzītu. Benito ir pārāk stulbs, un Toms ir… ļoti daudz kaut kas. Kaut vai tas, ka Patrons necieš pat paskatīties uz viņu.

Marija saspringa. - Viņš tam patīk labāk, nekā tu domā.

- Toms pat nepieder pie ģimenes. Viņš te ir tikai tā­pēc, ka Patrons negrib atteikties no jebkā, ko reiz nolē­mis uzskatīt par savu.

- Tie ir meli! - Marija dedzīgi iebilda. - Toms ir viens no mantiniekiem, un viņš nav muļķis.

- Es nekad neesmu teicis, ka viņš ir muļķis. Vienīgi samaitāts.

- Viņš tiek uzskatīts par gana labu, lai precētu mani! - Marija iesaucās.

- Ko? - Mets nespēja noticēt savām ausīm. Marija bija tikai bērns. Viņa neprecēsies vēl gadiem un gadiem ilgi.

- Labāk neķildosimies, - Marija bēdīgi mierināja. - Ne vienam, ne otram no mums šajā jautājumā nav noteik­šanas. Nu, paskaties uz Benito un Faniju. Fanija teica, ka viņa drīzāk iedzeršot ciankāliju nekā precēšot Benito, un redzi, kāds viņai no tā bija labums. Patrons deva pavēli, un viņas tēvs Faniju sazāļoja, līdz viņa neapjēdza, kas notiek.

Mets nespēja parunāt. Kā gan kāds varēja gribēt iz­precināt Mariju Tomam? Viņš bija tāds… tāda riebīga maza suņanagla! Tas bija neiedomājami! Viņš ieslēdza lukturīti, kuru vienmēr atstāja ejā, un atslēja to pret sienu. Starp ēnām viņš saskatīja Marijas bālo seju.

- Stīvens un Emīlija patīk viens otram, un man nav nekas pret Tomu… nekas liels. Viņš kļūst aizvien vairāk līdzīgs Makgregoram, bet es viņu varu pārveidot.

- Tu nevari pārveidot Tomu, - Mets apgalvoja.

- Pacietība un mīlestība var paveikt visu, - Marija iebilda. - Tik un tā, kāzas nenotiks vēl gadiem ilgi. Var­būt Patrons pārdomās. - Viņas balss skanēja bezcerīgi.

Meta prāts aiz izmisuma sastinga. Viņš atteicās domāt par nākotni. Kaut kādā pakāpē viņš zināja, ka Marijai reiz būs jāprecas. Ka viņš to vairs nekad nesatiks. Bet vistumšākajos brīžos viņam nekad nebija ienācis prātā, ka Mariju varētu nodot tam briesmonim.

- Pagaidi, - viņam pēkšņi ienāca prātā kāda doma. - Man kaut kas ir tev.

- Vai dāvana? - Marija izskatījās pārsteigta.

Mets izvilka no slēptuves Opija zemes vēsturi. Viņš at­šķīra 247. lappusi un uzspīdināja ar lukturīti tieši uz Es- peransas Mendozas portretu.

Marijai aizrāvās elpa. - M-māte?

- Tu atceries, kā viņa izskatījās?

- Dadam ir fotogrāfijas. - Viņa paņēma grāmatu un kā pārakmeņojusies skatījās uz portretu un lasīja blakus esošo biogrāfiju. - Māte ieguva Nobela Miera prēmiju, - viņa beidzot nočukstēja.

- Un vēl daudz ko citu, - piebilda Mets.

- Bet viņa n-neatgriezās. - Marija izskatījās tik apju­kusi, ka Meta sirds pamira.

- Viņa nevarēja, dārgum, - paskaidroja Mets, neap­zināti pateikdams Čēlijas lietoto vārdu. - Viņa pilnīgi un galīgi ir pret Opija zemi un visu to, ko aizstāv tavs tēvs. Vai tu domā, ka viņš ļautu tai atgriezties mājās? Un Patrons? - Īstenībā, Mets klusībā aptvēra, Patrons bija spējīgs pavēlēt, lai viņu nogalina. Nebūtu pirmā reize, kad viņš tā būtu ticis vaļā no ienaidnieka.

- Viņa ne reizi neatrakstīja man vēstuli, - nomurmi­nāja Marija.

- Vai tu nesaproti? Tavs tēvs iznīcinātu jebkuru viņas sūtīto ziņu. Bet tu vari nodibināt kontaktu ar viņu tagad. Tavs klosteris, kur tas atrodas?

- Actlanā, pie Kolorādo upes ietekas. Tas atrodas pil­sētā, ko sauc Sanluisa.

- Es esmu izlasījis tavas mātes grāmatu, - teica Mets, paņemdams Opija zemes vēsturi no Marijas aukstajām ro­kām un nolikdams to uz grīdas. Viņš saņēma meitenes rokas, lai tās sasildītu. - Viņa raksta, ka actlaniešiem ne­patīk Opija zeme un tie darīs visu, lai to iznīcinātu. Kāds no klostera varētu nosūtīt ziņu tavai mātei. Nešaubos, ka viņa grib tevi atrast. Nešaubos, viņa nepieļaus, ka tu appreci Tomu.

Un aizvedīs tevi uz turieni, kur es tevi nekad neredzēšu, domāja Mets, juzdams kaklā kamolu. Bet tam nebija no­zīmes. Viņš tik un tā meiteni zaudēs. Tagad bija svarīgi glābt viņu.

- Man jāiet, - Marija pēkšņi ierunājās. - Emīlija taujās pēc manis.

- Kad es tevi redzēšu?

- Kāzas ir rīt, un manā rīcībā nebūs neviena brīva brīža. Es esmu līgavas māsa. Vai tu varēsi atnākt?

Mets rūgti iesmējās. - Iespējams, ja es pārģērbtos par īdžitu puķu meiteni.

- Es zinu. Briesmīgi. Es jautāju Emīlijai, kāpēc viņa nevarēja izvēlēties īstus bērnus, bet viņa teica, nevarot paļauties, ka tie visu izdarīs pareizi.

- Tu zini, ka es netikšu ielūgts, - sacīja Mets.

- Viss ir tik netaisni. - Marija nopūtās. - Ja es varētu, tad aizlaistos no kāzām un paliktu kopā ar tevi.

Metu aizkustināja viņas piedāvājums, kaut gan viņš zināja, ka tam nenotikt. - Es tevi gaidīšu te, - viņš apso­līja. - Vai negribi paņemt grāmatu?

- Nē. Es nevaru iedomāties, ko darītu Dada, ja to at­rastu. - Viņa maigi noskūpstīja zēnu uz vaiga, un Mets atbildēja ar tādu pašu skūpstu. Meitenes ādas garša pa­lika viņam uz lūpām vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija aiz­gājusi.

Nebija gluži kā pirmajās rindās, bet labākais, ko zēns varēja izdarīt. Mets ar kabatas tālskati bija novietojies aiz novērošanas lodziņa.

Viņš bija cerējis atrast mašīnu istabu pamestu, bet tā bija kā piebāzta. Katru ekrānu novēroja vismaz divi gorillām līdzīgi miesassargi. Tie nemierīgi pārslēdzās no viena kadra uz citu un tērēja daudz laika, pētot garlai­cīgas vietas, piemēram, platības aiz pīlāriem un aiz aiz­kariem. Mets gribēja uzzināt, vai tie viņu redzējuši tur slēpjamies citreiz.

Bet, kāzu ceremonijai tuvojoties, vīru uzmanība kon­centrējās uz salonu. Bija uzstādīts altāris, un tā vienā pusē priesteris staigāja šurp un turp. īdžitu koris bija izkārtots kā mehāniskas rotaļlietas, un kāds sēdēja pie Meta kla­vierēm. Mets pieregulēja teleskopa objektīvu. Bija savādi lietot novērošanas lodziņu, tādēļ viņam sāka tirpt kakls.

Mets redzēja Ortegas kungu. Zēns juta žēlumu pret necilo, mazo vīrieti. Viņš jau sen bija pārsniedzis Ortegas kunga prasmju līmeni, bet piesedza skolotāju. Viņš bai­dījās, ka mūzikas skolotāju piemeklēs tāds pats liktenis kā Rozu, ja Patrons to uzzinātu.

Citā ekrānā Mets redzēja Patronu sēžam pirmajā rindā; viņu pavadīja Tems Lins un Dāfts Donalds, kuri uzvalkos izskatījās kupraini.

Emīlija gaidīja ģērbistabā. Viņai mugurā bija balta kleita ar garu, pērlēm izšūtu velci, ko nesa īdžitu meite­nes. Čēlija teica, ka šī kleita pirms trīssimt gadiem piede­rējusi Spānijas karalienei. īdžitu sejas Metam atgādināja spārnotos bērniņus, kas uztupināti pīlāru galos visā mājā. To acis bija nedzīvas kā marmora spēļu bumbiņas.

Marija lēkāja apkārt pa istabu, aizrautīgi runādama. Mets nevarēja dzirdēt, ko viņa teica, bet nebija nekādu šaubu, ka meitene bija kā apreibusi aiz satraukuma. Tāda bija atšķirība starp viņu un visiem pārējiem, Mets do­māja. Viņā kūsāt kūsāja dzīvība. Viss meiteni sajūsmi­nāja vai satrieca, vai apbūra. Nebija nekā pa vidām. Bla­kus viņai Emīlija izskatījās novītusi, un Fanija, kas kaktā dzēra brendiju no pudeles, bija galīgi neinteresanta.

Miesassargi ieslēdza skaņu. Mets izdzirdēja kāzu maršu, un senators Mendoza saņēma Emīlijas roku. īdžitu meitenes pacēla velci, Marija un Fanija ieņēma savas vietas aiz līgavas. Tad viņi izgāja no istabas cēlā, iespaidīgā gaitā. Pūli pārskrēja sačukstēšanās, un pries­teris deva zīmi visiem piecelties.

Stīvens gaidīja pie altāra kopā ar Benito un Tomu.

Toms. Kādu bridi Mets varēja redzēt vienīgi viņa me­līgo seju. Āriene nebija tas, ko no viņa varēja sagaidīt. Zem eņģeļa maskas slēpās zēns, kurš bezpalīdzīgam bēr­nam šāva ar zirņiem no pūšamās caurulītes, kurš parāva projām krēslu, kad Vecais gribēja apsēsties, pienagloja vardes pie mauriņa, lai gārņi tās varētu aprīt. Nebija prā­tīgi Toma tuvumā atstāt kaut ko viegli ievainojamu.

Kāds miesassargs uz brīdi aizsedza Metam skatu, zēns pusbalsī lādējās.

Nākamais, ko viņš redzēja, bija tas, kā Emīlija tuvojās altārim, balstoties uz tēva rokas. Marija bija cieši satvē­rusi Faniju, lai viņa pārāk negrīļotos. Benito sieva bija gandrīz tikpat piedzērusies kā Felisija, kuru turēja taisni Alakrana kungs. Kas par ģimeni, nodomāja Mets. Sievie­tes - alkoholiķes, Benito - stulbs kā zābaks, bet Toms - ētikas melnais caurums. Tomēr ar Stīvenu viss bija kār­tībā. Pat Alakrani nebija 100 procentu pilnība.

Tēvs nodeva Emīliju līgavainim. Stīvens uzvilka viņai pirkstā gredzenu un pacēla plīvuru skūpstam. Viņi bija salaulāti dzīvei pārticībā vai trūkumā, slimībā un vese­lībā, līdz nāve viņus šķirs.

Bet varbūt viņiem nevajadzēs būt šķirtiem, Mets sprieda. Varbūt tie visi pacelsies debesīs kopā uz īpašu nodalījumu, kas rezervēts Alakraniem. Viņiem tur būs moro krabji un karameļu pudiņš, un ar viskiju pilna muca Felisijai.

- Velns parāvis! Vecais vampīrs! - nolamājās viens no miesassargiem.

Mets piespieda aci pie lodziņa. Viņš tā iztrūkās, ka nometa tālskati.

Tālumā pretīgi skaidri zēns redzēja, kā Patrons parau- jas uz augšu savā braucamkrēslā. Vecais vīrs ķērās pie sirds un sagāzās uz priekšu. Tems Lins steigšus satvēra viņu. Alakrana kungs sauca pēc palīdzības. Vilems un vairāki citi ārsti, kas pēdējā laikā bija apmetušies mājā, lauzās cauri pūlim. Tie nometās ceļos apkārt Patronam, pilnībā aizsedzot veco vīru. Metam tie atgādināja maitu lijas, kas drūzmējas ap antilopi.

Miesassargi aizplūda no mašīnu istabas, un brīdi vē­lāk Mets viņus redzēja uz ekrāniem. Tie iesteidzās salonā un izraidīja kāzu viesus laukā.

Tems Lins pēkšņi piecēlās no drūzmas, turēdams Pat­ronu uz rokām. Mets ar šausmām redzēja, cik mazs un izkaltis ir vecais vīrs. Kad Tems Lins, ārstiem sekojot pa pēdām, izsteidzās ārā, viņš izskatījās kā sausa lapa, kas piespiesta pie miesassarga krūtīm.

Salons bija tukšs, izņemot Stīvenu un Emīliju, kas stāvēja pie altāra vieni un aizmirsti.