Skorpiona nams

23 Nāve

Mets bija piesaitēts pie gultas telpā, kas bija pilna ar biedējošiem mehānismiem. Divi sargi sēdēja ārā pie durvīm, un divi citi kvernēja pie loga, kam priekšā bija dzelzs restes.

Viņš bija briesmīgi pārbijies. Tā bija vieta, kur tika turēts Makgregora klons. Tā bija vieta, kur notika kaut kas slikts.

Ja vien es būtu izbēdzis, kad man bija iespēja, viņš domāja. Man viss bija sagatavots. Tems Lins sagādāja man kartes un ēdienu un iemācīja kāpt kalnos. Es nesapratu. Es negribēju saprast.

Viņam bija slikta dūša no bailēm. Ikreiz, kad gaitenī atskanēja troksnis, viņš mēģināja glābties. Kaut kad parā­dījās Vilems un divi sveši ārsti, tie bikstīja Metam vēderu un veica asins analīzes. Tie atsēja viņu, lai viņš varētu iečurāt pudelē, un Mets izmantoja iespēju, lai skrietu. Viņš tika kādas sešas pēdas uz priekšu, iekams viņu no­ķēra viens no sargiem.

Muļķis, muļķis, muļķis, Mets pats sev teica. Kāpēc es ne­izbēgu, kad. man bija iespēja?

Pēc kāda laika Vilems un pārējie ārsti atgriezās ap­spriest Meta veselību. - Viegla anēmija, - teica viens no ārstiem. - Aknu funkcijas mazliet neatbilst normai.

- Vai tās ir derīgas transplantācijai? - apjautājās Vi­lems.

- Neredzu neko tādu, kas to neļautu, - atbildēja sve­šais ārsts, pētīdams tabulu.

Tie pameta Metu vienu ar viņa bailēm un iztēli.

Ko pašlaik darīja Marija? Tie būs viņu apdullinājuši ar zālēm, kā Fani tika apdullināta, pirms viņu piespieda precēt Benito. Iespējams, ka iesākumā arī Felisijai iedeva opija tinktūru, lai padarītu viņu paklausīgu. Kādu dienu būs vēl vienas grandiozas kāzas Marijai un Tomam. Ma­rija būs jābalsta, ejot uz altāri.

Es nevaru viņu izglābt, domāja Mets. Bet varbūt viņš jau izdarījis ko tādu, kas meiteni atsvabinās. Marija zi­nāja par savu māti. Viņa varētu saukt pēc palīdzības. Un Esperansa, ja Mets kaut ko zināja par to sievieti, kura sarakstījusi Opija zemes vēsturi, nolaistos uz klostera kā ugunsspļāvējs pūķis.

Durvis atvērās, ienāca miesassargu pāris un sāka atsiet Metu. Kas vēl? viņš domāja. Tā nevarēja būt laba zīme. Viņam nekas vairs nešķita labi.

Miesassargi, cieši turēdami Metu aiz elkoņiem, aiz­veda viņu pa gaiteni uz istabu, kas nelīdzinājās nevienai citai, ko viņš bija redzējis slimnīcā. Tā bija rotāta ar lie­liskām gleznām, elegantām mēbelēm un paklājiem. Tālā­kajā galā blakus augstam logam atradās mazs galdiņš ar tējkannu, tasītēm un sudraba šķīvi ar cepumiem.

Blakus galdiņam slimnīcas gultā gulēja Patrons. Viņš izskatījās ļoti vārgs, bet viņa piķmelnajās acīs vēl aizvien dzirkstīja dzīvība. Nespēdams sevi pārvarēt, Mets sajuta mīlestības uzplūdus.

- Nāc tuvāk, Mi Vida, - čukstēja vecā balss.

Mets piegāja tuvāk. Viņš ievēroja vēl citus sargus, arī Čēliju apgaismoja gaismas stars pa spraugu aizkaros. Mets gatavojās vētrainai scēnai, bet viņa bija ar sausām acīm un drūma.

- Apsēdies, Mi Vida, - aicināja Patrons, norādīdams uz krēslu pie galdiņa. - Cik atminos, tev garšo cepumi.

Garšoja, kad man bija seši gadi, nodomāja Mets. Kas te notiek?

- Vai kaķim joprojām ir tava mēle? - vecais vīrs jau­tāja. - Tas ir kā mūsu pirmajā tikšanās reizē, kad Čēlija izglāba tevi no vistu pakaišiem. - Viņš pasmaidīja. Mets ne. Viņam nebija nekā, par ko priecāties. - Nu, labi, - nopūtās Patrons. - Beigās vienmēr pie tā nonāk. Mani kloni aizmirst brīnišķīgos gadus, dāvanas, labo ēdienu, ko esmu tiem devis. Zini, man tas nav jādara.

Mets skatījās uz priekšu. Viņš gribēja runāt, bet rīkle bija aizvērusies.

-Ja es būtu tāds kā Makgregors - labs fermeris, bet nekrietns cilvēks -, es būtu licis iznīcināt tev smadzenes dzimšanas brīdī. Tā vietā man labpatika dot tev bērnību, kādas man nekad nebija. Man nācās līst uz vēdera pie kājām tam ranchero, kam piederēja manu vecāku zeme, par katru draņķa kukurūzas maišeli.

Čēlija neko neteica. Viņa izskatījās kā akmenī kalta.

- Bet reizi gadā tas mainījās, - turpināja Patrons. - Cinco de Mayo svētku laikā ranchero rīkoja svinības. Mēs kopā ar maniem pieciem brāļiem gājām skatīties. Mamā atveda manas mazās māsiņas. Vienu viņa nesa rokās, un otra, turoties viņai pie svārkiem, sekoja nopakaļ.

Mets šo stāstu zināja tik labi, ka gribēja kliegt. Pat­rons iegrima tajā bez kādām pūlēm - kā ēzelis, kas iet pa labi iestaigātu taku. Kad tas sāk iet, neviens nevar to apturēt, līdz tas sasniedz galamērķi.

Vecais vīrs runāja par putekļainajiem kukurūzas lau­kiem un Durango violetajiem kalniem. Viņa spožās, mel­nās acis redzēja tālāk par slimnīcas istabu līdz upēm, kurās divus mēnešus gadā krāca ūdens, bet kuras pārējā laikā bija gluži sausas.

- Mūsu ciemata mērs - ģērbies smalkā melnā uzvalkā ar sudraba svītriņām - jāja baltā zirgā un svieda naudu pūlim. Kā mēs cīnījāmies par monētām! Kā mēs vārtījā­mies pa zemi kā cūkas! Bet mums bija vajadzīga tā nauda. Mēs bijām tik nabadzīgi, pliki kā baznīcas žurkas. Šajā dienā ranchero rīkoja lielu mielastu. Mēs varējām ēst visu, ko gribējām, un tā bija brīnišķīga iespēja tiem cilvēkiem, kam māga bija tā sarāvusies, ka čili pupiņām nācās gaidīt rindā, lai tiktu iekšā.

Kādu gadu manas mazās māsiņas svētku laikā saķēra tīfu. Viņas abas nomira vienā un tajā pašā stundā. Viņas bija tik mazas, ka nevarēja paskatīties pāri palodzei - nē, pat tad ne, kad piecēlās pirkstgalos.

Istabā valdīja nāves klusums. Mets saklausīja dūjas saucienu no slimnīcas jumta. Nav cerību, tā teica. Nav cerību. Nav cerību.

- Turpmāko gadu laikā nomira pa vienam no maniem brāļiem; divi noslīka, vienam plīsa apendicīts, un mums nebija naudas ārstam. Pēdējos divus brāļus līdz nāvei piekāva policisti. Mēs bijām astoņi, - teica Patrons, - un tikai es paliku dzīvs, lai izaugtu liels. Vai jums neliekas, ka man ir parādā par šīm dzīvībām? - Patrons ierunājās tik asi, ka Mets uztrūkās krēslā. Stāsts nebeidzās, kā gaidīts.

- Mēs bijām astoņi, - vecais vīrs kliedza. - Mums vi­siem vajadzēja izaugt lieliem, bet es vienīgais izdzīvoju. Man pienākas iegūt šīs dzīvības! Tas ir taisnīgi!

Mets mēģināja piecelties kājās. Miesassargi nogrūda viņu atpakaļ.

- Taisnīgi? - iejautājās Čēlija. Tas bija pirmais vārds, ko viņa bija izrunājusi.

- Tu zini, kā tas ir, - Patrons nočukstēja, jo pēc šī izvir­duma spēki viņu pameta. - Tu esi no tā paša ciemata.

-Jums ir bijušas daudzas dzīves, - Čēlija teica. - Tūk­stošiem to ir apglabātas magoņu laukos.

- Ak tie! - Patrons izvairījās. - Tie ir kā ganāmpulks, kas meklē labākas ganības. Tie skraidelē uz ziemeļiem un uz dienvidiem pa maniem laukiem. Jā, jā, - viņš piebilda, kad Mets pacēla acis. - Iesākumā plūsma bija vienā vir­zienā. Actlanieši bēga uz ziemeļiem, lai piekļūtu izsap­ņotajam Holivudas dzīvesstilam. Bet Savienotās Valstis vairs nav tā bagātā paradīze, kas tās reiz bija. Tagad Ame- ricanos skatās filmas par Actlanu un domā, ka dzīve tur ir visai jauka. Es notveru aptuveni tikpat daudz to, kas dodas vienā un otrā virzienā.

- Vecais bija vienīgais labais cilvēks šajā ģimenē, - sa­cīja Čēlija. - Viņš pieņēma, ko Dievs viņam deva, un, kad Dievs teica, ka laiks iet, viņš arī aizgāja. - Mets apbrīnoja viņas drosmi. Ja cilvēki gribēja palikt pie labas veselības, tie nestrīdējās ar Patronu.

- Vecais bija muļķis, - nočukstēja Patrons. Uz dažiem mirkļiem viņš pārstāja runāt. Ienāca ārsts un izklaušināja viņa sirdi. Tad izdarīja injekciju.

- Operāciju istaba ir gatava, - klusā balsī teica ārsts. Metu sagrāba ledains šausmu vilnis.

- Vēl ne, - nomurmināja vecais vīrs.

- Vēl desmit minūtes, - apstiprināja ārsts.

Šķita, ka Patrons sakopo spēku pēdējai piepūlei. - Es tevi radīju, Mi Vida, kā Dievs radīja Ādamu.

Čēlija sašutumā pavīpsnāja.

- Bez manis tu nekad nebūtu redzējis skaistu saulrietu vai vējā saodis tuvojošos lietusgāzi. Tu nekad nebūtu iz­garšojis vēsu ūdeni karstā vasaras dienā. Vai dzirdējis mūziku, vai izjutis tās radīšanas brīnumaino prieku. Es tev to devu, Mi Vida. Tu… esi man… parādā.

- Viņš tev neko nav parādā, - apgalvoja Čēlija.

Mets baidījās par viņu. Patrons spēja iznīcināt cilvēku,

kurš viņu sadusmoja. Bet vecais vīrs vienīgi pasmaidīja. - No mums iznāk lielisks skorpionu pāris, vai ne?

- Runājiet pats par sevi, - iebilda Čēlija. - Mets jums neko nav parādā, un viņš jums neko nemaksās. Jūs ne­varat izmantot viņu transplantācijai.

Sargi sarosījās, kad to izdzirdēja. Ārsts pacēla acis no monitora, ko bija vērojis.

- Kad jums bija pirmā sirdslēkme, es sazāļoju Metu ar uzpirkstenes indi no mana dārza, - teica Čēlija. - Jūs zināt, es esmu curandera tāpat kā ķēkša. Es padarīju Meta sirdi pārāk nestabilu transplantācijai.

Patrona acis iepletās. Viņš paplēta muti, bet nekas neatskanēja. Ārsti piesteidzās viņam blakus.

- Tomēr es nevarēju turpināt dot viņam uzpirksteni. Tas ir pārāk bīstami. Man bija vajadzīgs kaut kas tāds, kas padarītu viņu slimu, bet ne pārāk slimu. Tad kāds man pastāstīja par monarhu taureņiem.

Mets uztrūkās sēdus, bet sajuta miesassargu rokas cieši uz pleciem. Viņš zināja par monarhu taureņiem. Tems Lins bija runājis par tiem dārzā tonakt, kad no­tika svinības par godu Meta pieaugušā statusam. Gaiss toreiz bija pildīts ar smaržām, dažām patīkamām, dažām ne, tās nāca no ziediem, par kuriem Čēlija bija sākusi interesēties. Viņa bija izcēlusi rudbekijas, gaiļpiešus, uzpirkstenes un piensulas augus, un Tems Lins bija sa­traukts, kad viņa pieminēja piensulas augus. No tiem ba­rojas monarhu taureņi, viņš teica. Tie ir mazi, gudri viltnieki. Tie piepilda sevi ar indi, lai nekas tiem nekaitētu.

Toreiz Mets nepievērsa uzmanību šai piezīmei. Tems Lins allaž paspīdēja ar faktiem no dabas grāmatām, kuras viņš lasīja lēni un uzmanīgi.

- Man bija vajadzīgs kaut kas līdzīgs indei monarhu taureņos, - Čēlija pārtrauca Meta prātojumus. - Tāpēc es sāku viņam dot arsēnu.

- Arsēnu! - ārsts iekliedzās.

- Arsēns iespiežas visā ķermenī, - Čēlija turpināja ar acīm, tik aukstām kā čūskai. - Tas ieaug matos, tas veido mazas, baltas līnijas uz pirkstu nagiem, tas nosēžas sirdī. Es nedevu Metam tik daudz, lai viņu nogalinātu, - to es nedarītu! - bet pietiekami daudz, lai nogalinātu ik­vienu, kas mēģinātu nozagt viņa sirdi. Jums ir bijušas astoņas dzīvības, Patron. Pienācis laiks jums līgt mieru ar Dievu.

- iBruja! Ragana! - iekliedzās Patrons. Viņa acīs kvē­loja iznīcinošs niknums. Viņa āda pietvīka draudīgi sar­kana. Viņš cīnījās, lai pieceltos, ar nagiem cērtoties gultā.

- Kritisks stāvoklis! - iesaucās ārsts. - Aizgādājiet viņu uz operāciju istabu! Kustieties! Kustieties! Kustie­ties!

Sargi aizstūma gultu projām. Ārsts skrēja tai blakus, spiezdams Patronam uz krūtīm. Pēkšņi visa māja ņudzēja kā lapseņu midzenis. Parādījās vēl sargi - vesela armija. Divi no viņiem steigšus aizveda Čēliju, par spīti Meta mēģinājumiem tos apturēt. Kāds laborants nogrieza Me­tam matu šķipsnu un aizgāja.

Viņš bija viens. Viens, tas ir, izņemot četrus druknus vīrus, kas sēdēja pie loga ārpusē, un nezināmu skaitu, kas glūnēja aiz durvīm. Tā bija skaista istaba ar paklāju, kura rakstos varēja saskatīt oāzes krāsas. Mets redzēja kanjona sienu sarkano, kreozota tumši zaļo, kā arī zilo, kas bija starp augstajām klintīm iesprostoto debesu krāsa. Kad pa pusei pievēra acis, viņš gandrīz varēja sevi iedomāties tur, Aho kalnu rāmajās ēnās.

Viņš gaidīja. Kad Patronu aizstūma, bija vēl rīts. Tagad - pēcpusdiena. Panika ārpusē norima, un gaiteņi bija gan­drīz klusi. Slimnīca nodarbojās ar saviem uzdevumiem, neiesaistot elegantajā viesistabā esošo cietumnieku.

Mets izdzēra tēju un apēda visus cepumus. Viņš jutās ārkārtīgi noguris. Viss apgriezies ar kājām gaisā, un viņš nesaprata, vai Patrona nāve nozīmēs drošību vai tieši pretējo.

Mets nopētīja savu roku un vēlējās zināt par arsēnu, kas slēpās viņā. Vai moskīti nobeigtos, ja tie viņam ie­kostu? Vai viņš kādu nogalinātu, uzspļaujot tam? Inte­resanta doma. Mets atklāja: lai cik nobiedēts viņš jutās sākumā, tomēr nebija iespējams palikt iebiedētam. Bija tā, it kā viņa smadzenes teiktu: Labi. Tagad pietiek. Atra­dīsim kaut ko citu, ko darīt.

Mets sāka domāt par Mariju. Viņa droši vien bija at­griezusies klosterī. Viņš nezināja, ko meitene tur dara, izņemot to, ka ēda šokolādes konfektes un kaila sauļojās uz jumta. Traki interesanti. Meta seja pielija ar siltumu, kad viņš par to iedomājās. Mākslas vēstures stundās viņš bija redzējis resnu, kailu Romas dieviešu gleznas.

Viņam tās šķita jaukas, bet īstajā dzīvē neviena tā apkārt neskraidīja. Vai arī skraidīja? Viņš nezināja, kā cilvēki uzvedas ārpasaulē.

Tā vai citādi, Marija tādēļ iekūlās nepatikšanās. Me­tam bija drudžaina sajūta, bet tas nebija nekāds brīnums, ja jau viņš bija tik pilns ar arsēnu. Viņš gribēja zināt, kādas citas vielas no sava dārza Čēlija bija izmēģinājusi pie viņa.

Durvis plaši atvērās. Ienāca Alakrana kungs un Tems Lins.

Šķita, ka apstājas laiks. Mets atkal bija sešus gadus vecs, gulēja asiņu peļķē, un Roza vilka stikla gabalus vi­ņam no pēdas. Nikns vīrs iebrāzās istabā, kliedzot: Kā tu uzdrīksties apgānīt šo namu? Tūlīt iznesiet to radījumu laukā!

Ta bija pirmā reize, kad Mets aptvēra, ka viņš nav cil­vēks. Niknais vīrs bija Alakrana kungs, un tagad, skato­ties uz Metu, viņam sejā bija tā pati riebuma izteiksme.

- Es esmu te, lai informētu tevi, ka mums vairs nav vajadzīgi tavi pakalpojumi, - Alakrana kungs paziņoja.

Metam aizrāvās elpa. Tas nozīmēja, ka Patrons ir mi­ris. Lai cik bieži viņš par to bija domājis, dzirdētais zēnu satrieca.

- Man… man žēl. - Lielas asaras sāka ritēt Metam pa seju. Viņš varēja novaldīties, lai nepinkšķētu, bet viņš neko nevarēja padarīt ar sāpēm, kas sariesās viņā.

- Varu iedomāties, ka tā, - teica Alakrana kungs. - Tas nozīmē, ka mēs tevi vairs nevaram izmantot.

Protams, jūs varat mani izmantot, Mets domāja. Viņš zi­nāja par Opija zemes vadīšanu tikpat daudz, cik Stīvens. Viņš bija mācījies zemkopības paņēmienus, prata atrisi­nāt ūdens attīrīšanas un ēdiena sadales problēmas. Ie­spējams, ka viņš vairāk nekā jebkurš cits zināja par spiegu un korumpēto amatpersonu tīklu citās valstīs. Gadiem ilgā Patrona uzklausīšana Metam bija devusi tādu izjūtu par Alakranu impēriju, kāda nevienam citam nevarēja būt.

- Liec, lai viņu iemidzina, - Alakrana kungs pavēlēja Temam Linam.

-Jā, kungs, - atsaucās Tems Lins.

- Ko jūs gribat teikt? - iesaucās Mets. - Patrons to nepieļautu! Viņš lika mani izglītot. Viņš gribēja, lai es palīdzu vadīt šo zemi.

Tems Lins ar žēlumu paskatījās uz viņu. - Tu, nabaga muļķi. Patronam bija septiņi citi kloni tieši tādi kā tu, visi izglītoti, un katrs domāja, ka viņš vadīs šo zemi.

- Es tam neticu!

- Man jāatzīst, ka tu biji pirmais muzikāli apdāvinā­tais. Bet mēs vienmēr varam ieslēgt radio, ja gribam.

-Tu nevari to darīt! Mēs esam draugi! Tu tā teici! Tu atstāji man vēstuli… - Mets tika notriekts uz grīdas ar sitienu, no kura pašķīda zvaigznītes. Nekad viņam nebija sists. Nevienam tas nebija atļauts. Viņš pietrausās uz ceļiem, turēdams žokli. Vēl vairāk viņu satrieca cilvēks, kas to izdarīja.

Tems Lins.

Tems Lins ir izbijis terorists. Viņš bija atbildīgs par divdesmit bērnu nāvi, un tas viņu, iespējams, pat neuz­trauca. Mets nebija to apsvēris.

- Redzi, puikiņ, es esmu tas, ko sauc par algotni, - Tems Lins skaidroja tajā dziedošajā balsī, kuru Mets bija iemīļojis. - Es strādāju pie Patrona jau ļoti ilgi - domāju, ka viņš dzīvos mūžīgi. Taču tagad esmu bez darba, bet Alakrana kungs bija tik laipns, ka piedāvāja man jaunu.

- Kā ir ar Čēliju? - Mets nočukstēja.

- Tu taču nedomā, ka viņa tiks sveikā cauri pēc vi­ņas spēlētās tirādes? Pašlaik viņa jau būs pārvērsta par īdžitu.

Bet tu pastāstīji viņai par monarhu taureņiem, domāja Mets. Tu ļāvi viņai iekrist slazdā.

- Vai vari to piebeigt tepat? Man jāstrādā, - ierunājās Alakrana kungs.

- Es tikšu vaļā no tā klona, kungs, - apsolīja Tems Lins. - Iespējams, man vajadzēs Dāftu Donaldu, lai pa­līdz man to sasiet.

Viņš nosauca mani par klonu, Mets domāja. Viņš nosauca mani par "to".

- Atceries, es gribu, lai tu būtu atpakaļ šovakar uz vāķēšanu, - atgādināja Alakrana kungs.

- Neparko pasaulē es to negribētu nokavēt, - sacīja Tems Lins ar spīdumu savās melīgajās, nodevīgajās acīs.