Skorpiona nams

Alakranu muižas Īpašums

V

Cēlija no rīta aizgāja, un mets visu dienu pavadīja, gaidīdams bērnus. Viņš jau bija atmetis cerību, kad tieši pirms saulrieta izdzirdēja balsis tuvoja­mies cauri magoņu laukiem.

Viņš nostājās loga priekšā un gaidīja.

- Skat, kur viņš ir! Redzi, Marij, es taču tev teicu, ka nemeloju, - sauca Emīlija. Viņa bija uzlikusi roku uz daudz mazākas meitenes pleca. - Viņš negribēja runāt ar mums, bet tu esi aptuveni viņa vecumā. Varbūt no tevis viņš nebaidīsies. - Emīlija pastūma meiteni uz priekšu un nogaidot atpalika kopā ar Stīvenu.

Marija nekautrējoties pienāca pie loga. - Ei, puika! - viņa skaļi uzsauca, ar dūri piesizdama pie rūts. - Kā tevi sauc? Vai negribi parotaļāties?

Vienā paņēmienā mazā nozaga Meta rūpīgi gatavoto runu. Viņš blenza uz meiteni, nespēdams izdomāt citu sarunas sākumu.

- Tas nozīmē jā vai nē? - Marija pagriezās pret pārē­jiem. - Lieciet viņam atslēgt durvis.

- To tikai viņš var izdarīt, - paskaidroja Stīvens.

Mets gribēja paskaidrot, ka viņam nav atslēgas, bet

viņš nespēja izteikt šos vārdus.

- Vismaz šodien viņš neslēpjas, - piebilda Emīlija.

-Ja tu nevari atslēgt durvis, tad atver logu, - Marija

ierosināja.

Mets pamēģināja, zinot, ka tas neizdosies. Čēlija bija aiznaglojusi logu. Viņš paplēta rokas.

- Viņš saprot, ko mēs sakām, - secināja Stīvens.

- Ei, puika! Ja tu aši kaut ko neizdarīsi, mēs iesim projām, - Marija uzkliedza.

Mets izmisīgi domāja. Bija vajadzīgs kaut kas, ar ko viņus ieinteresēt. Puika pacēla pirkstu kā Čēlija, kad gri­bēja, lai viņš pagaida. Mets pamāja ar galvu, lai parādītu, ka piekrīt Marijas prasībai un ka viņš tūlīt kaut ko darīs.

- Ko tas nozīmē? - jautāja Emīlija.

- Nesaprotu. Varbūt viņš ir mēms un nevar parunāt, - minēja Stīvens.

Mets aiztraucās uz savu guļamistabu. Viņš norāva no sienas fotogrāfiju, kurā vīrietis tur rokā sviestmaizi ar milzu vardi. Šis attēls smīdināja Čēliju. Varbūt liks smie­ties arī šiem bērniem. Atskrējis atpakaļ, viņš piespieda laikraksta lapu pie loga. Trīs bērni pienāca tuvāk to izpētīt.

- Kas tur rakstīts? - Marija gribēja zināt.

- "Ribits ar rudziem", - Stīvens lasīja. - Vai jūs sapro­tat? Tā ir milzu varde, kas saka ribit, ribit, ribit, un tā ir ielikta starp divām rudzu maizes šķēlēm. Smieklīgi.

Emīlija iesmējās, bet Marija apjuka. - Cilvēki taču neēd vardes, - viņa sprieda. - Saprotiet, vismaz kamēr tās ir dzīvas.

- Tas ir joks, muļķīt.

- Es neesmu muļķīte! Tas ir slikti un riebīgi - ēst milzu vardes! Manuprāt, nemaz nav smieklīgi.

- Pasargājiet mani no īdžitiem, - bolīdams acis, ķē­mojās Stīvens.

- Neesmu nekāds īdžits!

- Neņem galvā, Marij, - Emīlija mierināja.

-Jūs atvedāt mani šurp, lai redzētu kādu zēnu. Pāri laukiem bija jāiet jūdzēm un jūdzēm, esmu nogurusi, bet tas zēns nerunā. Es jūs nevaru ciest!

Mets apjucis vēroja šo scēnu. Viņš nevēlējās šādu iz­nākumu. Marija raudāja, Emīlija izskatījās dusmīga, un Stīvens viņām abām bija uzgriezis muguru. Mets pie­klaudzināja pie loga. Kad Marija pacēla acis, viņš pavi­cināja attēlu, tad samurcīja to kamolā un no visa spēka aizsvieda prom.

- Vai redzat, viņš man piekrīt, - caur asarām iesaucās Marija.

-Jo tālāk, jo trakāk, - nomurmināja Stīvens. - Es zi­nāju, ka mums nevajadzēja vest šurp īdžitu.

- Es domāju, ka zēns runās ar kādu viņa paša vecu­mā, - Emīlija sprieda. - Aiziet, Marij. Mums jātiek atpa­kaļ, pirms iestājas tumsa.

- Es nekur neiešu! - Mazā meitenīte nometās zemē.

- Es tevi nenesīšu, tusni.

- Vienkārši atstāj viņu te, - ierosināja Stīvens un de­vās projām. Pēc brīža Emīlija viņam sekoja.

Metu pārņēma šausmas. Ja lielie bērni aizies projām, tad Marija būs pilnīgi viena. Drīz uznāks tumsa, bet Čē­lija vēl stundām ilgi neatgriezīsies. Marija būs viena tuk­šajos magoņu laukos…

Ar chupacabras, kuri klejoja pēc tumsas iestāšanās un izsūca asinis, un pameta upuri izkaltušu kā vecu melones mizu!

Pēkšņi Mets zināja, kas viņam jādara. Marija bija aiz­gājusi dažus soļus nostāk no loga, iekams atkal apsēdās. Viņa izkliedza apvainojumus pazūdošajiem Stīvenam un Emīlijai. Mets satvēra lielo katlu, kurā Čēlija mēdza gatavot menudo un, pirms iedomājās sievietes gaidāmo reakciju, svieda to. Čēlija būs nikna! Bet viņš glāba Mari­jas dzīvību. Mets sašķaidīja loga stiklu. Lauskas šķindot un žvadzot sabira zemē. Marija pielēca kājās. Stīvens un Emīlija uzreiz izslējās magoņu laukā, kur bija slēpušies.

- Lai Dievs nogrābstās! - iesaucās Stīvens. Visi trīs ar ieplestu muti blenza uz caurumu, kur iepriekš bija logs.

-Mani sauc Mets. Es te dzīvoju. Vai gribat rotaļā­ties? - Mets teica, jo nevarēja izdomāt neko citu, ko sacīt.

- Viņš prot runāt, - secināja Emīlija, kad pirmais pār­steiguma vilnis bija noplacis.

- Vai tā tu parasti atver logu, mazais? - Stīvens vai­cāja. - Neej klāt, Marij. Tur visur ir stikli. - Viņš uzmanīgi piegāja tuvāk caurumam un ar nūju izdauzīja atlikušās šķembas. Tad viņš pieliecās un ieskatījās iekšā. Metam vajadzēja saņemties, lai neaizmuktu uz blakusistabu. - Tas ir baismīgi! Logs ir aiznaglots. Kas tu esi, kaut kāds cietumnieks?

- Es te dzīvoju, - Mets atbildēja.

- To tu mums jau sacīji.

- Vai jūs gribat rotaļāties?

- Varbūt viņš ir kā papagailis un prot pateikt tikai da­žus vārdus, - ieminējās Emīlija.

- Es gribu rotaļāties, - paziņoja Marija. Mets atzinīgi paskatījās uz viņu. Meitene cīnījās Emīlijas tvērienā, acīmredzot cenzdamās tikt pie Meta. Stīvens papurināja galvu un gāja projām. Izskatījās, ka šoreiz viņš tiešām dosies projām.

Mets izlēma. Tas bija biedējoši, bet tāda iespēja viņam agrāk nekad nebija gadījusies un nez vai citreiz gadīsies. Viņš piestūma krēslu pie loga, uzrāpās augšā un lēca.

- Nē! - iekliedzās Stīvens, mezdamies uz priekšu, lai noķertu zēnu. Bet nepaspēja.

Briesmīgas sāpes iedūrās Metam pēdās. Viņš klupa uz priekšu, ar plaukstām un ceļgaliem nokrizdams uz stikla lauskām.

-Viņam kājās nebija kurpju! Sasodīts! Sasodīts! Ko lai mēs iesākam? - Stīvens uzrāva Metu augšā un pārcēla uz tīru vietu.

Mets brīnīdamies skatījās, kā viņam no pēdām un plaukstām pil asinis. No ceļgaliem plūda sarkanas ur- dziņas.

- Izvelc laukā stiklus! - augstā, pārbiedētā balsī klie­dza Emīlija. - Marij, nenāc klāt!

- Es gribu redzēt! - spiedza mazā meitene. Mets dzirdēja pliķi un Marijas aizvainojuma pilno kliedzienu. Galva viņam reiba. Viņš gribēja izvemties, bet, iekams to paspēja, viss sametās tumšs.

Mets pamodās, juzdams, ka viņu nes. Viņam bija slikti, bet ļaunāk bija tas, ka viņa ķermenis baisi drebēja. Viņš iekliedzās, cik skaļi vien spēja.

- Lieliski! - elsa Stīvens, kas turēja Metu aiz pleciem. Emīlija bija saņēmusi viņu aiz kājām. Viņas blūze un bikses bija samirkušas asinīs, viņa asinīs. Mets iekliedzās vēlreiz.

- Ciet klusu! - Stīvens uzkliedza. - Mēs skrienam, cik ātri varam!

Uz visām pusēm stiepās magones, kas kalnu garajās ēnās tagad izskatījās zilas. Stīvens un Emīlija skrēja pa zemes celiņu. Metam no šņukstiem aizrāvās elpa. Viņš gandrīz nevarēja ievilkt gaisu.

- Stāt! - uzsauca Emīlija. - Mums jāļauj Marijai mūs panākt. - Abi bērni notupās un nolika Meta ķermeni zemē. Drīz Mets saklausīja mazāku pēdu dipoņu.

- Es arī gribu atpūsties, - uzstāja Marija. - Skrienam jūdzēm un jūdzēm. Es pateikšu Dada, ka tu mani iepļaukāji.

- Sūdzambībele, - attrauca Emīlija.

- Klusu, - pavēlēja Stīvens. - Tu vairs neasiņo, mazais, tāpēc es domāju, ka nav tik traki. Pasaki vēlreiz, kā tevi sauc.

- Mets, - Marija atbildēja viņa vietā.

- Mēs neesam tālu no mājas, Met, un tev ir paveicies. Dakteris paliek pa nakti. Vai tev stipri sāp?

- Es nezinu, - nomurmināja Mets.

- Zini gan. Tu kliedzi, - iebilda Marija.

- Es nezinu, kas ir stipri, - Mets paskaidroja. - Ta man nekad nav sāpējis.

- Tu esi zaudējis asinis - bet ne pārāk daudz, - Stīvens piebilda, kad Mets atkal sāka drebēt.

- Izskatās gan, ka daudz, - sacīja Marija.

- Aizveries, īdžit.

Vecākie bērni piecēlās, pa abiem nesdami Metu. Ma­rija sekoja, skaļi žēlodamās par lielo attālumu un viņai veltīto īdžita vārdu.

Šūpojoties soļu ritmā, Metu pārņēma smags miegai- nums. Sāpes pierima, un Stīvens apgalvoja, ka viņš ne­esot zaudējis ļoti daudz asiņu. Zēns bija pārāk apdullis, lai raizētos par to, ko teiks Čēlijai par izsisto logu.

Kad pēdējie saules stari pazuda aiz kalniem, viņi sa­sniedza magoņu lauka malu. Zemes taka beidzās, pār­ejot plašā mauriņā. Tas bija mirguļojoši zaļš, zilajā vakara gaismā iegūstot dziļāku nokrāsu. Mets nekad mūža ne- bija redzējis tik daudz zaļuma.

Tā ir pļava, viņš domāja. Un tā smaržo pēc lietus.

Viņi kāpa augšā pa platām marmora kāpnēm, kas maigi mirdzēja krēslojošā gaisā. Abās pusēs auga apel­sīnu koki, un pēkšņi starp lapām iedegās lampas. Tālāk gaismas izcēla lielas mājas balto sienu aprises ar pīlāriem un statujām, un durvīm, kas veda diezin kur. Kādas arkas centrā atradās akmenī kalta skorpiona figūra.

-Ai! Ai! Ai! Ai! - satrauktas vaidēja sievietes, kuras steidzās lejup pa kāpnēm, lai paņemtu Metu no Stīvena un Emīlijas rokām.

- Kas viņš ir? - kalpones taujāja. Viņas bija ģērbušās melnās kleitās ar baltiem priekšautiem un iestērķelētām, baltām cepurēm galvā. Viena no viņām, barga izskata sieviete ar dziļām grumbām abpus mutei, nesa Metu, bet pārējās steidzās pa priekšu, lai atvērtu durvis.

- Es viņu atradu mājā magoņu laukos, - atbildēja Stī­vens.

-Tas ir Čēlijas miteklis, - kāda kalpone paziņoja. - Viņa ir pārāk augstprātīga, lai dzīvotu kopā ar mums, pārējām.

-Ja viņa slēpj bērnu, tad es nebrīnos. Kas ir tavs tēvs, mazais? - jautāja sieviete, kas nesa Metu. Viņas priekš­auts smaržoja pēc saules gaismas, tāpat kā Čēlijas priekš­auts, kad tika noņemts tieši no veļas auklas. Mets cieši skatījās uz piespraudi sievietei pie apkakles, tas bija sud­raba skorpions ar augšup uzlocītu asti. Zem skorpiona bija piestiprināta zīmīte, uz kuras rakstīts ROZA. Mets nejutās tik labi, lai runātu, un šā vai tā - kāda gan nozīme, kas ir viņa tēvs? Arī atbildi viņš nezināja.

- Viņš neko daudz nerunā, - paskaidroja Emīlija.

- Kur ir dakteris? - jautāja Stīvens.

-Jāuzgaida. Viņš aprūpē jūsu vectēvu. Mēs vismaz varam sakopt zēnu, - teica Roza.

Kalpones atvēra durvis, atklājot visskaistāko istabu, kādu Mets jebkad bija redzējis. Griestu sijas rotāja kok­griezumi, un tapetes izdaiļoja simtiem putnu. Meta sarei- bušajām acīm šķita, ka tie kustas. Viņš pamanīja kušeti, kas bija tapsēta ar puķēm, kuru toņi mainīja nokrāsu no lavandu mēļas līdz rožu sārtai kā spalvas uz dūjas spār­niem. Tieši uz šo kušeti Roza viņu nesa.

- Es esmu pārāk netīrs, - Mets nomurmināja. Viņš at­cerējās uzkliedzienus, kad bija mēģinājis ierāpties Čēlijas gultā ar dubļainām kājām.

- Domā, ka neredzu, - atcirta Roza. Pārējās sievietes izklāja čaukstošu palagu pār brīnišķīgo kušeti, iekams Mets tika noguldīts. Viņš iedomājās, ka varētu iekulties tikpat lielās nepatikšanās par tā palaga notraipīšanu ar asinīm.

Roza sadabūja pinceti un sāka vilkt stikla gabaliņus viņam no plaukstām un pēdām. - Ai! - viņa klusi iesau­cās, mezdama tos krūzē. - Tu esi drosmīgs, ka neraudi.

Bet Mets nemaz nejutās drosmīgs. Viņš neko nejuta. Šķita, ka viņa ķermenis ir tālu projām, un viņš vēroja Rozu, it kā tā būtu attēls televizora ekrānā.

- Iepriekš gan viņš kliedza, - piezīmēja Marija. Viņa lēkāja apkārt, cenzdamās redzēt visu, kas notiek.

- Netēlo nu varoni. Tu pati kliedz kā plēsta, ja tev pirkstā ieduras nieka skabarga, - Emīlija aizrādīja.

- Nekliedzu vis!

- Kliedz gan!

- Es tevi nevaru ciest!

- Domā, ka mani tas uztrauc? - Emīlija prasīja. Viņa un Stīvens neatraudamies skatījās, kā no Meta brūcēm atkal sāka plūst asinis.

- Es būšu ārste, kad izaugšu liela, - paziņoja Emīlija. - Šī man ir vienreizēja pieredze.

Pārējās kalpones bija atnesušas spaini ar ūdeni un dvieļus, bet nemēģināja sakopt Metu, līdz Roza neatļāva.

- Esiet uzmanīgas. Labās kājas pēda ir stipri savai­nota, - aizrādīja Roza.

Gaiss dūca Metam ausīs. Viņš sajuta silto ūdeni, un pēkšņi sāpes atgriezās. Tās izskrēja no pēdas līdz pat pa­kausim. Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet nekāda skaņa nenāca laukā. Rīkli aizžņaudza šoks.

-Ak Dievs! Droši vien tur iekšā palicis stikla ga­bals, - sauca Roza. Viņa satvēra Metu aiz pleciem un piekodināja, lai viņš nebaidās. Šķita, ka viņa ir gandrīz dusmīga.

Metu ieskāvusī migla pagaisa. Pēdas, plaukstas un ceļ­gali pulsēja tik lielās sāpēs, ka nemaz nevarēja aptvert.

- Es jums teicu, ka iepriekš viņš kliedza, - atgādināja Marija.

- Ciet klusu! - Emīlija viņu apsauca.

- Paskat! Viņam uz pēdas kaut kas uzrakstīts, - mazā meitene iesaucās. Viņa mēģināja tikt tuvāk, bet Emīlija viņa atgrūda.

- Es esmu tā, kas būs ārste. Sasodīts! Es nevaru izlasīt. Pārāk daudz asiņu. - Viņa pagrāba mazgājamo drānu un noslaucīja Meta pēdu.

Šoreiz sāpes nebija tik stipras, bet viņš nevarēja ap­spiest vaidu.

- Tu viņam nodari sāpes, stulbā! - iekliedzās Marija.

- Pagaidi! Es tik tikko varu salasīt… "īpašums" - raksts ir tik sīks! - "Alakranu muižas īpašums".

- "Alakranu muižas īpašums"? Tie esam mēs. Kaut kas nesaprotams, - brīnījās Stīvens.

- Kas te notiek? - atskanēja balss, kuru Mets iepriekš nebija dzirdējis. Liels nikna paskata vīrietis iebrāzās istabā. Stīvens tūlīt pat iztaisnoja muguru. Emīlija un pat Marija izskatījās satrauktas.

- Mēs atradām zēnu magoņu laukos, tēv, - paskaid­roja Stīvens. - Viņš bija savainojies, un es domāju, ka dakteris… dakteris…

- Tu, idiot! Tam mazajam zvērēnam ir vajadzīgs ve­terinārs! - vīrietis rēca. - Kā tu uzdrīksties apgānīt šo namu?

- Viņš asiņoja… - Stīvens iesāka.

-Jā! Viss palags ir notraipīts. Mums nāksies to sade­dzināt. Tūlīt iznesiet to radījumu laukā.

Acīmredzami apjukusi, Roza vilcinājās.

Vīrietis paliecās uz priekšu un iečukstēja viņai kaut ko ausī.

Rozas sejā parādījās šausmas. Vienā mirklī viņa paķēra Metu un metās skriešus. Stīvens aizdrāzās pa priekšu atvērt durvis. Viņa seja bija kļuvusi bāla. - Kā viņš uz­drīkstas tā runāt ar mani! - zēns šņāca.

- Viņš tā nedomāja, - mierināja Emīlija, velkot līdzi Mariju.

- Domāja gan. Viņš nevar mani ciest, - Stīvens teica.

Roza nosteidzās lejā pa kāpnēm un rupji nometa Metu

mauriņā. Neteikusi ne vārda, viņa pagriezās un pazuda atpakaļ mājā.