Skorpiona nams

9 Slepenā eja

Āreji Meta dzīve iegrozījās patīkamā ritmā. Viņš bija neklātienes skolnieks, mācīdamies pa te­levīziju, Tems Lins nosūtīja mājasdarbus, tie pienāca atpakaļ ar teicamām atzīmēm, un Čēlija dāsni slavēja Metu. Arī Marija viņu slavēja, kad atbrauca cie­mos. Par ļaunu nenāca arī tas, ka Tomam bija sliktas atzī­mes, viņam izdevās palikt internātskolā vienīgi tāpēc, ka Alakrana kungs nosūtīja direktoram lielu ziedojumu.

Bet dziļi iekšienē Mets juta tukšumu. Viņš saprata, ka ir tikai cilvēka fotogrāfija, un tas nozīmēja, ka viņš nav visai svarīgs. Fotogrāfijas varēja gadiem ilgi aizmirstas gulēt atvilktnēs. Tās varēja izmest laukā.

Vismaz reizi nedēļā Mets sapnī redzēja mirušo cilvēku no lauka. Vīrieša acis bija atvērtas un raudzījās augšup saulē. Viņš bija briesmīgi, šausmīgi izslāpis. Mets varēja redzēt, cik putekļaina viņam bija mute, bet nekur nebija ūdens, tikai sausās, grabošās magones. Nonāca tiktāl, ka Mets pieprasīja ūdens krūku blakus gultai. Kaut vien

viņš varētu paņemt to krūku līdzi savos sapņos. Kaut vien viņš to varētu iesapņot tur un ieliet ūdeni starp tā cilvēka putekļainajām lūpām, bet viņš nevarēja. Un, kad zēns pamodās, viņš dzēra glāzi pēc glāzes, lai tiktu vaļā no tās sausās, nāvējošās magoņu lauku sajūtas. Tad, pro­tams, viņam vajadzēja iet uz tualeti.

Šajos gadījumos Mets mēdza uz pirkstgaliem paiet garām Čēlijas guļamistabai. Viņš varēja dzirdēt sievietes krākšanu un no gaiteņa otras puses - Tema Lina apdul­linošo atsaukšanos. Viņam vajadzētu justies droši. Bet Mets nekad nezināja, iekams nebija atvēris vannasistabas durvis, vai mirušais cilvēks negulēs pie pretējās sienas, blenzdams augšup uz lielo lampu griestu vidū.

Marija viesošanās laikā iesāka vest līdzi Pūkaini. Tas bija žurkas lieluma suns ar spalgu balsi, kas aizmirsa iemācīto, kad kļuva satraukts. Tems Lins bieži draudēja, ka iesūks viņu putekļsūcējā - kopā ar tā radīto nekārtību. - Iesūkšu, - miesassargs norūca, kad Marija šausmās protestēja. - Tici man, iesūkšu.

Tas, ko Mets necieta pie šī radījuma, bija vispārējais pieņēmums, ka viņš un Pūkainis ir līdzīgi. Tam nebija nozīmes, ka Metam bija teicamas atzīmes un labas ma­nieres. Viņi abi bija dzīvnieki un tāpēc - nenozīmīgi.

Lieldienu brīvlaikā Toms pateica, ka labas manieres neesot grūtāk iemācīties kā apvelties uz otriem sāniem vai izlikties par beigtu. Mets brāzās viņam virsū, un Ma­rija kliegdama skrēja pēc Tema Lina. Tomu aizsūtīja uz viņa istabu bez vakariņām. Mets netika sodīts nemaz.

Metam tas bija pieņemami, vienīgi Pūkaini par tā no­ziegumiem arī nesodīja. Tas nespēja saprast atšķirību, kas ir labi un kas ir slikti. Tas bija muļķa dzīvnieks, un acīmredzot tāds pats bija Mets.

Kad Marijas nebija ciemos, Mets izklaidējās, pētīdams māju. Viņš iedomājās, ka ir El Latigo Negro, kas izlūko ienaidnieka cietoksni. Viņam bija melns apmetnis un gara, šaura ādas josta pātagas vietā. Viņš paslēpās aiz aizkariem vai mēbelēm, un viņš to darīja, ja pamanīja kādu no Alakranu ģimenes. Felisija - Benito, Stīvena un Toma māte - pēcpusdienās spēlēja klavieres. Viņas rībošie akordi atbalsojās no mūzikas istabas. Viņa metās uzbrukumā klavierēm ar dedzību, kas bija pilnīgi pretēja viņas parastajam gausumam, un Metam patika slēpties aiz podaugiem, lai klausītos.

Viņas pirksti lidoja no viena klaviatūras gala līdz ot­ram. Acis viņa bija aizvērusi un mutes kaktiņus atvilkusi atpakaļ grimasē, kas nebija sāpes, bet kaut kas līdzīgs. Un mūzika bija brīnišķīga.

Pēc kāda laika Felisijai aptrūka spēka. Drebēdama un bāla viņa sakumpa pār taustiņiem, tas bija signāls kalpo­tājam atnest viņai brūnu šķidrumu skaistā slīpēta stikla pudelē. Kalpotājs tad mēdza sajaukt dzeramo - Metam patika ledus šķindoņa - un ielika to Felisijai rokā.

Viņa dzēra, līdz drebēšana mitējās. Tad viņa nolīka pār klavierēm kā Čēlijas spinātu stāds, kad Tems Lins aizmirsa aplaistīt dārzu. Istabenēm nācās aiznest sievieti uz viņas dzīvokli.

Kādu dienu Felisija neatnāca savā parastajā laikā, un Mets grozījās aiz podaugiem, cenzdamies saņemt drosmi, lai pieietu pie klavierēm. Mets apzinājās: ja Felisija viņu pieķertu, tad viņš tiktu izraidīts no šīs istabas uz visiem laikiem. Viņa pirksti kņudēja no vēlēšanās spēlēt. Tas izskatījās tik viegli. Viņš pat varēja saklausīt mūziku sev galvā.

Mets izlīda no savas slēptuves. Viņš pastiepa roku, lai pieskartos taustiņiem, - un izdzirda Felisijas gurdeno balsi gaitenī. Viņa lika kādam kalpotājam atnest dze­ramo. Mets krita panikā. Viņš iedrāzās sienas skapī aiz klavierēm un aizvēra durvis, brīdi pirms Felisija ienāca istabā. Apsēdusies viņa tūlīt sāka spēlēt. Metam uznāca šķaudiens no visiem tiem putekļiem sienas skapī, bet Felisija radīja pārāk lielu troksni, lai dzirdētu zēnu. Mets taustījās apkārt, līdz atrada gaismas slēdzi.

Telpa šķita garlaicīga. Pie sienām bija sakrautas no­tis. Kaudze saliekamu krēslu pildīja vienu kaktu. Un tos klāja tāda putekļu un zirnekļu tīmekļu kārta, ka Mets atkal nošķaudījās.

Viņš saritināja nošu lapu un sāka slaucīt iekšējo sienu drīzāk tāpēc, lai būtu ko darīt, nevis aiz patiesas ziņkāres.

Uz iekšējās sienas zem tīmekļu kumšķa, kas būtu iepriecinājis Drakulu, Mets atrada vēl vienu gaismas slē­dzi. Viņš to noklikšķināja.

Zēns atspiedās pret nošu kaudzi, un tajā brīdī daļa no sienas atslīdēja vaļā, saceļot putekļu mākoni, kas aiz­žņaudza viņam elpu. Mets paņēma astmas inhalatoru, kuru Čēlija vienmēr lika nēsāt līdzi. Putekļiem nosēžo­ties, zēns ieraudzīja šauru, tumšu gaiteni.

Viņš palūrēja ap stūri. Tukša eja stiepās gan pa kreisi, gan pa labi. Felisija pārtrauca spēlēt. Mets izturējās ļoti klusu, klausīdamies, kad glāzē nošķindēs ledus. Pēc brīža viņš dzirdēja, ka istabenes aiznes Felisiju projām.

Viņš noklikšķināja slēdzi vēlreiz un sev par lielu at­vieglojumu redzēja, ka siena atkal aizveras. Viņš izslīdēja no sienas skapja, atstājot putekļainas pēdas uz paklāja, un saņēma brāzienu no Čēlijas, kad viņa ieraudzīja, cik netīras bija drēbes un mati.

Tas bija pat labāk nekā epizode no "El Latigo Negro", Mets domāja, neizpauzdams noslēpumu nevienam. Tā bija vieta, kas piederēja tikai viņam. Pat Tems Lins viņu neatrastu, ja viņš gribētu paslēpties.

Lēni un piesardzīgi nākamo nedēļu laikā Mets izpē­tīja savu jauno īpašumu. Šķita, ka tas vijas starp mājas iekšējo un ārējo sienu. Viņš atrada novērošanas lodzi­ņus sienā, bet redzēja tikai tukšas istabas ar krēsliem un galdiem. Vienreiz viņš manīja kalpotāju, kas slaucīja putekļus no mēbelēm.

Daži no lodziņiem pavērās uz tumšiem sienas skapjiem kā pie mūzikas istabas. Mets to nezināja līdz dienai, kad, taustīdamās pa eju, viņa roka atdūrās pret vēl kādu slēdzi.

Viņš to noklikšķināja.

Tieši tāpat kā mūzikas istabā atvērās panelis! Metam sirds strauji sitās. Viņš varēja pa taisno ieiet sienas skapī! Tas bija pilns ar appelējušiem apģērbiem un vecām kur­pēm, bet, ja viņš tos pagrūda sāņus, varēja piekļūt dur­vīm otrā pusē. Viņš dzirdēja balsis. Dakteris un Alakrana kungs par kaut lūdzās ko trešajai personai, kuras atbil­des bija pieklusinātas. Dakteris runāja skarbi, atgādinot Metam sliktas atmiņas. - Dariet to! - Vilems rūca. - Jūs zināt, ka jums tas jādara.

- Lūdzu, Tēv, - piebalsoja Alakrana kungs maigāk, nekā Mets jebkad bija viņu dzirdējis.

- Nē, nē, nē, - kunkstēja Alakrana kunga tēvs.

- Tu nomirsi bez ķīmijterapijas, - viņa dēls lūdzās.

- Dievs grib, lai es nāku.

- Bet es gribu tevi te, - uzstāja Alakrana kungs.

- Šī ir ēnu un ļaunuma vieta! - Vecajam vīram acīm­redzami sāka zust saprāts.

- Vismaz dabūjiet sev jaunas aknas, - Vilems ieteica skarbā balsī.

- Lieciet mani mierā, - gaudās vecais vīrs.

Mets atkāpās uz eju un aizvēra atveri. Viņš nezināja, par ko vīrieši strīdas, bet zināja, kas notiktu, ja kāds viņu pieķertu klausāmies. Viņu ieslēgtu. Varbūt pat atdotu Rozai.

Mets atgriezās mūzikas istabā un ilgu laiku neuzdrošinājās ieiet slepenajā ejā. Tomēr viņš turpināja klausīties, kā Felisija muzicē. Tas bija kaut kas tāds, kas viņā bija dziļi iesēdies, viņš ilgi nevarēja izturēt, to nedzirdējis.

Kādu pēcpusdienu Mets satraucās, redzēdams, ka ar Felisijas dzeramo kalpotāja vietā ierodas dakteris. - Ak, Vilem, - viņa novaidējās, kamēr dakteris iejauca dzē­rienu. - Viņš ar mani vairs nerunā. Viņš skatās man tieši cauri, it kā manis nebūtu.

- Viss kārtībā, - mierināja dakteris. - Es esmu te. Es par jums parūpēšos. - Viņš atvēra savu melno somu un izņēma šļirci. Mets aizturēja elpu. Dakteris zēnam iz­darīja injekciju, kad viņš bija slims, un viņam tas galīgi nepatika! Kā apburts Mets vēroja, kā Felisijas roku notīra ar tamponu un iegrūž tajā adatu. Kāpēc viņa nekliedza? Vai viņa to nejuta?

Vilems apsēdās sievietei blakus un aplika roku viņai ap pleciem. Viņš murmināja, bet Mets nevarēja saklausīt, ko. Droši vien Felisijai tas patika, jo viņa smaidīja un at­balstīja galvu dakterim pret krūtīm. Pēc kāda laika viņš izvadīja sievieti laukā no mūzikas istabas.

Vienā mirklī Mets pameta savu slēptuvi. Viņš paostīja glāzi un pārbaudīja tās saturu. Fū! Garšoja pēc puvušiem augļiem. Viņš tūlīt pat to izspļāva. Piesardzīgi ieklausī­jies, vai nedzirdēs soļus ārpusē gaitenī, viņš apsēdās pie klavierēm. Zēns uzmanīgi piesita taustiņu.

Skaņa maigi noskanēja mūzikas istabā. Mets bija kā transā. Viņš pamēģināja citus taustiņus. Tie visi skanēja

skaisti. Viņš bija tik apburts, ka gandrīz nedzirdēja kal­potāju, kas nāca pa gaiteni, bet laimīgā kārtā atjēdzās pietiekami drīz, lai aizbēgtu aiz podaugiem.

Pēc tās dienas Mets pētīja, kad kalpotāji nāk un iet, lai noteiktu, kad visdrošāk ierasties mūzikas istabā. Fe­lisija nekad to neizmantoja rītos. Īstenībā viņa necēlās augšā agrāk par pēcpusdienu un tad bija darbīga tikai kādu stundu.

Mets atklāja, ka ar viena pirksta palīdzību var no jauna radīt tās dziesmas, kuras viņam dziedāja Čēlija. Felisija izmantoja visus desmit pirkstus, bet viņš vēl nebija iz­domājis, kā to darīt. Šā vai tā, spēja radīt mūziku pildīja viņu ar tādu prieku, kuru zēns nespēja aptvert. Mets aiz­mirsa, kur atrodas. Viņš aizmirsa, ka ir klons. Mūzika atlīdzināja par visu - par kalpotāju klusējošo nicinājumu, par Stīvena un Emīlijas noraidošo izturēšanos, par Toma naidu.

- "Tātad tu nāc uz šejieni, - ierunājās Tems Lins. Mets apcirtās apkārt, gandrīz nokrizdams no soliņa. - Turpini. Tev tiešām ir talants. Jocīgi, es nekad nebiju domājis par Patronu kā par muzikālu cilvēku.

Meta sirds stipri sitās. Vai viņu izraidīs no šīs ista­bas?

-Ja tu esi muzikāls, tad viņam tādam jābūt, - secināja miesassargs. - Bet, man šķiet, viņam nebija laika mācī­ties. Tur, kur viņš dzīvoja, klavieres sacirta malkā.

- Vai tu proti spēlēt? - jautāja Mets.

- Tu droši vien joko. Paskaties!

Mets nopētīja īsos, resnos pirkstus, kas auga no lie­lām, neveiklām rokām. Daži pirksti bija līki, it kā tie būtu lauzti un tad atkal sadziedēti. - Tu varētu spēlēt ar vienu pirkstu, - zēns ieteica.

Tems Lins iesmējās. - Mūzikai vispirms jābūt galvā, puikiņ. Labais Kungs pagāja man garām, kad dalīja ta­lantu. Toties tev tas ir, un būtu žēl to nelietot. Es paru­nāšu ar Patronu, lai atrastu tev skolotāju.

Izrādījās, ka tas ir grūti. Neviens negribēja mācīt klonu, un neviens īdžits nebija pietiekami gudrs. Bei­dzot Tems Lins atrada kādu vīru, kas bija kļuvis kurls un izmisīgi meklēja darbu. Metam tas šķita dīvaini, ka cilvēks, kurš nevar dzirdēt, var būt mūzikas skolotājs, bet tā tas bija. Ortegas kungs to juta caur rokām. Viņš uzlika tās uz klavierām, kad Mets vingrinājās, un manīja katru kļūdu.

Nepagāja ilgs laiks, līdz Mets varēja pievienot savu muzikālo prasmi pieaugošajam sasniegumu sarakstam. Viņš prata lasīt tik labi, ka par desmit gadiem apstei­dza paredzēto līmeni, prata rēķināt tā, ka Tems Lins apmulsa - un kļuva aizkaitināts -, un tekoši runāja gan angliski, gan spāniski. Papildus tam viņa māksla kļuva labāka no dienas dienā. Viņš aizrautīgi mācījās visu, kas gadījās ceļā. Mets varēja nosaukt planētas, spožākās zvaigznes un visus zvaigznājus. Viņš iegaumēja valstu no­saukumus, to galvaspilsētas un galvenās eksporta preces.

Mets bija aizrāvies ar mācīšanos. Viņš būs pārāks, un tad visi viņu mīlēs un aizmirsīs, ka viņš ir klons.