Skorpiona nams

13 Lotosu dīķis

Mets gribēja ar kādu parunāt. Bija nepieciešams darīt kaut ko, lai negaudotu kā suns par visām šīm šausmām. Viņš nebija klons! Viņš nevarēja būt klons! Kaut kā, kaut kur bija pieļauta kļūda. Atmiņā atausa vārdi, kurus viņš bija dzirdējis no daktera: Kloniem lemts sadalīties gabalos, kad tie kļūst vecāki. Vai tas notiks arī ar viņu? Vai viņš beigs dzīvi, piesaitēts pie gultas, kliegdams, līdz aptrūkstas gaisa?

Tems Lins bija pie Patrona, un pat Mets netika ielaists tajā cieši apsargātajā mājas daļā bez atļaujas. Tā nu viņš aizskrēja uz virtuvi. Čēlija tikai reizi paskatījās uz viņu un tūlīt pakarināja savu priekšautu. - Pabeidz vārīt zupu manā vietā, - viņa palūdza jaunāko virēju. Viņa saņēma Meta roku un sacīja: - Paņemsim brīvu pēcpusdienu, chico. Manis dēļ Alakrani vakariņās var ēst savas kurpes.

No visiem kalpotājiem vienīgi Čēlija varēja apvainot un arī apvainoja Alakranus, kad vien viņai uz to nesās prāts. Protams, ne tieši acīs, bet viņa nebija tik verdziska to klātbūtnē kā pārējie. Viņa, tāpat kā Mets, atradās Pat­rona aizsardzībā.

Čēlija neko neprašņāja, līdz abi nokļuva viņas dzīvoklī un durvis bija aizvērtas. - Tā. Kaut kas slikts ir noticis, - sieviete teica. - Vai Marija vēl joprojām ir nikna?

Mets nezināja, ar ko lai sāk.

-Ja tu atvainosies, viņa tev piedos, - Čēlija turpināja. - Viņa ir laba meitene.

- Es atvainojos, - Mets izgrūda.

- Un viņa negribēja atvainošanos pieņemt. Tā reizēm gadās. Reizēm mums ir jāzemojas, lai parādītu, ka tiešām domājam to nopietni.

- Ne jau tas.

Čēlija ievilka viņu sev klēpī un cieši apskāva. To viņa darīja reti, jo zēns nu bija kļuvis vecāks. Meta atturība salūza. Pieplacis viņai, zēns nevaldāmi šņukstēja, baidī­damies, ka viņa to varētu atstumt.

- Ei, Marija neturēs ļaunu prātu. Paprasi, lai viņa sa­stāda sarakstu, uz ko dusmojas, jo viņa neatceras ilgāk par pusstundu. - Čēlija šūpoja Metu uz priekšu un atpa­kaļ, visu laiku murminādama mierinošus vārdus, kurus viņš gandrīz nespēja saklausīt. Viņš tikai uztvēra sievie­tes balss melodiju, viņas roku siltumu, faktu, ka viņš ir te.

Beidzot puika pietiekami nomierinājās, lai izstāstītu visu, kas bija noticis slimnīcā.

Kādu brīdi Čēlija sēdēja pilnīgi nekustīgi. Viņa pat neelpoja. - Tas… mazais… riebeklis, - sieviete beidzot iz­runāja. Mets nemierpilns paskatījās uz augšu. Viņas seja bija nobālējusi un acis cieši vērās tālumā. - Zini, Toms ir Makgregora dēls, - paskaidroja Čēlija. - Man nevaja­dzētu tev to teikt tavā vecumā, bet nevienam Alakranu saimniecībā nav pieklājīgas bērnības. Tie visi ir skor­pioni. Ak, Patronam gan bija prāts, kad viņš izraudzījās uzvārdu.

- Kā Toms var būt Makgregora dēls? Felisija ir precē­jusies ar Alakrana kungu.

Čēlija rūgti iesmējās. - Laulība neko daudz neno­zīmē šim pūlim. Felisija aizlaidās kopā ar Makgregoru, ak, pirms daudziem gadiem. Laikam viņai bija apnicis te grozīties. Vienīgi nekas no tā neiznāca. Patrons lika viņu atvest atpakaļ, - viņam nepatīk, ka citi piesavinās viņa īpašumus, - un Makgregors to ļāva. Felisija viņam bija apnikusi. Alakrana kungs ļoti, ļoti dusmojās, jo negribēja viņu atpakaļ, bet Patronam bija vienalga. Alakrana kungs ar sievu vairs nerunā. Viņš uz to pat neskatās. Viņa ir cietumniece šajā mājā, un kalpotāji apgādā viņu ar alko­holu, cik vien viņa var turēt. Un tas ir daudz, tici man.

- Un kā ar Tomu? - Mets mudināja stāstīt tālāk.

- Toms uzradās aptuveni sešus mēnešus pēc tam, kad viņa atgriezās.

Mets jutās mazliet labāk, saņēmis šo informāciju. Viņu iepriecināja, ka Felisija bija nežēlastībā, bet viņam bija vēl citi jautājumi. Viņš nocietinājās, lai pajautātu vissvarīgāko. - Kas vainas Makgregora klonam?

Čēlija nervozi paskatījās apkārt. - Nebija domāts, ka es ar tevi par to runātu. Tev nebija paredzēts uzzināt par viņu.

- Bet es zinu, - Mets iebilda.

-Jā. Jā. Tā ir Toma vaina. Tu nesaproti, mi vida. Mēs visi esam brīdināti nerunāt par kloniem. Mēs ne vienmēr zinām, kas varētu noklausīties. - Čēlija atkal paskatījās apkārt, un Mets atcerējās Tema Lina stāstīto par slēpta­jām kamerām mājā.

-Ja tu man izstāstīsi, tā būs Toma vaina, - Mets uzstāja.

- Taisnība. Es tiešām nesaprotu, kā es varētu tev ne­paskaidrot pēc tā, ko esi redzējis.

- Tātad, kas vainas Makgregora klonam?

- Viņa… smadzenes ir iznicinātas.

Mets pieslējās sēdus, kad to izdzirda.

- Kad kloni piedzimst, viņiem iešļircina kaut kādas zāles. Tās viņus pārvērš par idiotiem, - klāstīja Čēlija. Viņa noslaucīja acis priekšautā.

- Kāpēc?

- Tāds ir likums. Neprasi man, kāpēc. Es nezinu.

- Bet man neko neiešļircināja, - Mets ieminējās.

- Patrons negribēja, ka tas notiktu ar tevi. Viņš ir pie­tiekami varens, lai pārkāptu likumu.

Metu pildīja pateicība pret veco vīru, kas viņam aiz­taupījis tik šausmīgu likteni. Mets varēja lasīt un rakstīt, kāpt kalnos, spēlēt mūziku un darīt jebko, ko dara īsti cilvēki, - tikai tāpēc, ka Patrons viņu mīlēja. - Vai ir vēl citi tādi kā es? - viņš jautāja.

- Nē. Tu esi vienīgais, - apgalvoja Čēlija.

Vienīgais! Viņš bija unikāls. īpašs. Meta sirds plūda

vai pāri aiz lepnuma. Ja viņš nebija cilvēks, viņš varētu kļūt pat par kaut ko labāku. Par labāku nekā Toms, kas bija par apgrūtinājumu ģimenei. Tad briesmīga doma ienāca viņam prātā. - Viņi to… dakteri to… neiešļircinās man vēlāk?

Čēlija atkal viņu apkampa. - Nē, mīļais. Tu no tā esi pasargāts. Tu esi pasargāts, kamēr vien būsi dzīvs. - Viņa raudāja, kaut gan Mets nesaprata, kāpēc. Varbūt viņa bai­dījās, ka bija izpļāpājusies slēpto kameru priekšā.

Mets pēc uzzinātā jutās slābans. Viņš jutās noguris pēc notikušā un plati nožāvājās.

- Nosnaudies, mi vida, - ieteica Čēlija. - Vēlāk es tev atnesīšu kaut ko jauku no virtuves. - Viņa aizveda zēnu uz guļamistabu, ieslēdza gaisa kondicionieri un aizvilka aizkarus.

Mets izstiepās zem palaga un ļāva, lai viņu apņem patīkama viegluma sajūta. Tik daudz kas bija noticis: ne­laimīgās svinības, draudīgā slimnīca, Makgregora klons. Metam sāpēja Marijas aizbēgšana no viņa, meitenei ierau­got to būtni gultā. Gan vēlāk viņš uzmeklēs meiteni un pierādīs, ka ir pilnīgi citāds.

Slīgstot miegā, Mets prātoja, kāpēc gan Makgregors gribētu klonu, ja viņam bija dēls. Laikam tāpēc, ka Pat­rons bija Tomu aizvedis no viņa projām. Un tāpēc, ka Toms bija pretdabisks, mazs kukainis, kādu neviens tēvs negribētu sev tuvumā.

Bet tad, Mets miglaini prātoja, kāpēc viņu aizstāt ar šau­šalīgi sabojātu klonu?

Marija atteicās runāt ar Metu. Viņa paslēpās sava tēva dzīvoklī vai pamanījās būt kopā ar citiem cilvēkiem, kad vien viņš to redzēja. Bet Mets ticēja Marijas prātīgumam. Ja viņš varētu sastapt meiteni vienu un paskaidrot, ka atšķiras no citiem kloniem, Marija saprastu.

Makgregors bija atgriezies pēc operācijas. Viņš vēl aiz­vien izskatījās - kā Felisija teica - pēc tāda, ko Kaulainā aizmirsusi savākt, bet viņam kļuva aizvien labāk. Viņi abi ar Patronu sēdēja blakus braucamkrēslos un pļāpāja par vecām atmiņām - par sāncenšiem, kurus iznīcinājuši, un valdībām, kuras gāzuši.

- Dabūju sev jaunas aknas, - Makgregors teica, paplik­šķinot sev pa vēderu, - un nespēju atteikties no nieru pāra, ja nu tik tālu biju ticis. - Viņš paskatījās uz Metu ar tām dzidrajām, zilajām acīm, kas tik ļoti līdzinājās Toma acīm. Metam viņš šķita pretīgs. Zēns nevarēja vien sagaidīt, kad vīrietis brauks mājās.

Marija drīz dosies uz internātskolu. Mets saprata, ka viņam jārīkojas drīz. Vērojot meiteni pāri dārzam, kā viņa lēnā gaitā spēlē sunīšus, jo pleca somā viņai bija Pūkai­nis, zēnam ienāca prātā atrisinājums. Marijai suns nebija līdzi visu laiku. Šad un tad senators Mendoza izraidīja viņu dzīvokļa vannasistabā. Kā būtu, ja Mets nozagtu dzīvnieku un nosūtītu viņai izpirkšanas prasību?

Blakus lotosu dīķim atradās sūkņu māja. To aizsedza vīteņaugs, milzīga glicīnija, un mājā bija mēreni vēss. Mets varēja paslēpt Pūkaini tur. Bet kā panākt, lai suns nevaukšķētu? Pat zirnekļa dēļ, kas šūpojās no sava tīkla, dzīvniekam uznāca histērija.

Viņš neries, ja būs aizmidzis, Mets izdomāja.

Mets pavadīja daudz laika slepenajā ejā aiz mūzikas istabas. Viņam patika izlikties, ka ir supervaronis, kas piezogas klāt saviem ienaidniekiem. Viņš aizstāja El Latigo Negro kā savu varoni ar Don Segundo Sombra - Donu Otro Ēnu - starptautisku spiegu. Melnā Pātaga bija ma­ziem bērniem, bet Dons rīkojās kā pieaugušais, piemē­ram, brauca ar sacīkšu mašīnām un lēca ar izpletni no reaktīvajām lidmašīnām. Pat vēl labāks varonis bija El Sacerdote Volante, Lidojošais Priesteris. Lidojošais Pries­teris bombardēja dēmonus ar svēto ūdeni, kas izēda cau­rumus to zvīņainajās ādās.

Viens no sienas skapjiem, ko varēja sasniegt no sle­penās ejas, piederēja Felisijai. No apakšas līdz augšai tas bija pilns ar alkoholu. Vēl interesantāks - un šim brīžam noderīgāks - bija plaukts, uz kura bija saliktas mazas pudelītes ar pipetēm. Tajās iekšā bija opija tink­tūra. Mets zināja visu par opija tinktūru, jo bija mācījies opija biznesu kā daļu no saviem ierindas mājasdarbiem. Tā bija opija šķīdums alkoholā - ļoti stipra. Trīs pilieni augļu sulas glāzē varēja atslēgt cilvēku uz astoņām stun­dām. Felisija bija uzkrājusi savā sienas skapī pietiekami daudz, lai atslēgtu veselu pilsētu. Tas izskaidroja, kāpēc viņa visu laiku bija tik apreibusi.

Mets pagaidīja, līdz redzēja Felisiju snaužam mauriņa krēslā, tad aizsteidzās pa slepeno eju un nozaga vienu no pudelītēm.

***

Lotosu dīķis bija viena no duča ūdenskrātuvēm mājas plašajos dārzos. Vasarā tas bija pamests, jo tā tuvumā bija maz ēnas. Ibisi ar apgrieztiem spārniem, lai tie nevarētu aizlidot, cēli soļoja cauri papirusu zālei un medīja vardes zem ūdensliliju lapām. Patrons bija iemiesojis ideju par Senās Ēģiptes dārzu. Sienas, kas ietvēra šo vietu, bija apgleznotas ar stīvām seno dievu figūrām.

Mets atbīdīja sāņus glicīnijas vīteņus un iegāja sūkņu mājā. Tur bija tumšs un mitrs. Viņš pagatavoja guļvietu Pūkainim no tukšiem maisiem un ielēja bļodiņā ūdeni.

Izgājis ārā, zēns sastinga. Dārza pretējā galā četrrāpus bija nometies Toms. Uzgriezis muguru, viņš bija aizrā­vies, vērojot kaut ko mauriņā. Mets uzmanīgi izspraucās cauri glicīnijai, tad klusi virzījās cauri papirusiem, lai iezagtos atpakaļ mājā.

No zāles pacēlās kāds ibiss. Tas saplivināja kroplos spārnus un aizmeimuroja pāri dīķim.

Toms pielēca kājās. - Tu! Ko tu tur dari?

- Vēroju tevi, - Mets vēsi atbildēja.

- Nav tava darīšana! Lasies uz savu mājas daļu!

- Visas šīs mājas daļas ir manas, - teica Mets. Viņš paskatījās, kas notiek aiz Toma, un ieraudzīja mauriņā vardi. Tās pakaļkājas bija pienaglotas pie zemes; mēģinot izglābties, tā izmisīgi lēkāja. - Tu esi pretīgs! - Mets iz­grūda. Viņš piegāja klāt un atbrīvoja vardes kājas. Radība metās ūdenī.

- Es tikai veicu zinātnisku eksperimentu, - paskaid­roja Toms.

-Jā, protams. Pat Marija tam neticētu.

Toma seja pietvīka no naida, un Mets gatavojās cīni­ņam; bet tikpat pēkšņi dusmas noplaka, it kā tās nekad nebūtu bijušas. Mets noskurinājās. Bija satraucoši, ka Toms tik zibenīgi maina noskaņu. Tas bija tāpat kā dabas zinību filmās vērot krokodilu ienirstam. Varēja nojaust, ka krokodils gatavo uzbrukumu, bet nevarēja zināt, kad tas notiks.

- No vides pētīšanas daudz ko var uzzināt, - Toms izmeta nevērīgā balsī. - Ibisi pārtiek no vardēm, vardes ēd kukaiņus, un kukaiņi ēd cits citu. Tas parāda, kas ir svarīgs dzīvē. - Toms savilka savu profesionālā Gudrā bērna smaidu. Metu tas ne uz brīdi nepārliecināja.

- Ļauj man minēt. Tu esi ibisu pusē, - ironizēja Mets.

- Protams. Kurš gan vēlas būt uztura piramīdas apak­šā? - Toms jautāja. - Saproti, tāda ir atšķirība starp cil­vēkiem un dzīvniekiem. Cilvēki ir pašā augšā, un dzīv­nieki - staigājoši filejas steiki un stilbiņi. - Viņš devās prom - brīvā, labdabīgā gaitā, lai parādītu: viņam nerūp, ka Mets iztraucējis viņa ļauno rotaļu. Mets noskatījās, kā Toms pazūd mājā.

Neveiksme, Mets nodomāja. Viņš negribēja, ka Toms slamstās apkārt, kamēr viņš runās ar Mariju. Ja vien viņš

varētu Tomam iebarot opija tinktūru. Kādu brīdi Mets izbaudīja šo domu, bet viņš apjauta, ka tas būtu pārāk traki.

Nākamajā dienā Marija neizlaida šuneli no rokām no rīta līdz pat pusdienu laikam. Beidzot senators Mendoza * neizturēja: - Dieva dēļ, Marij. Viņš taču smird.

- Vai tu pavārtījies, kur bija kas riebīgs? - viņa mīļi apjautājās, paceldama radījumu sev pie deguna. - Vai tā, saldumiņ?

- Iznes to laukā, - viņas tēvs noskaldīja.

Mets vēroja, slēpdamies aiz sienas drapērijām. Viņš slīdēja gar aizkariem, izsekodams Mariju. Ja varētu pa­runāt ar meiteni tagad, tad viņam nevajadzētu laupīt to stulbo suni. Viņa iegrūda Pūkaini savā dzīvoklī un aiz­vēra durvis. No otras puses atskanēja izmisīgas rejas.

- Marij… - iesāka Mets.

- Ā, sveiks. Klausies, man jāskrien. Dada būs dus­mīgs, ja tūlīt neatgriezīšos.

- Es tikai gribu parunāties.

- Ne tagad! - sauca Marija, aizlavoties viņam garām. Viņa aizskrēja pa gaiteni, sandalēm skanot pret grīdu.

Metam uznāca raudiens. Kāpēc viņa visu sarežģī? Vai viņai gabals nokristu, ja mirkli uzklausītu?

Zēns aizsteidzās uz Čēlijas dzīvokli sadabūt bļodiņu ar jēlu malto gaļu, ko bija pamanījis ledusskapī. Atgrie­zies viņš piesardzīgi paskatījās apkārt, vai pa gaiteni kāds nenāk. Tiklīdz puika atvēra Marijas durvis, Pūkainis ievaukšķējās un pazuda zem dīvāna. Lieliski.

Mets paņēma pleca somu, kurā Marija nēsāja radī­jumu apkārt. Viņš to vilinoši pavēra un iekšā ielika ga­baliņu maltās gaļas. Suns noskatīdamies smilkstēja un siekalojās. Marija baroja šuneli pēc veterināra ieteiktas

diētas, kurā nebija iekļauta jēla gaļa. Meitenei nepatika doma par jēlu gaļu.

-Tu to gribi. Labi zini, ka gribi, - kārdināja Mets.

Pūkainis aplaizījās.

Mets pacēla mazliet gaļas un papūta smaržu dzīvnieka virzienā.

Pūkainis viscaur nodrebēja un vairākas reizes norija siekalas. Beidzot viņš vairs nevarēja izturēt un izbrāzās laukā. Vienā mirklī Mets viņu iesprostoja somā. Pūkainis rūca un centās ar nagu palīdzību tikt ārā. Mets iestūma somā piciņu gaļas un saņēma kodienu, no kura izsūcās asinis. Pūkainis žēli gaudoja.

- Še! Ēd līdz nelabumam, - Mets uzsauca, iegrūzdams iekšā saujām malto gaļu. Mets dzirdēja šņakstēšanu, rī­šanu un nevaldāmu laizīšanu. Tad - brīnumainā kārtā - dzīvnieks izstiepās somā un aizmiga. Mets ieskatījās iekšā, lai pārliecinātos. Izdevās pat labāk, nekā cerēts.

Viņš uzmeta somu plecā, gaidot negantu vaukšķēšanu, kad suns justu, ka tiek pārvietots. Nekā tamlīdzīga. Pū­kainis bija pieradis, ka viņu staipa apkārt. Viņš visu laiku gulēja somā un varbūt jutās drošībā, ietīts savā mazajā, tumšajā aliņā. Mets to spēja saprast. Viņam pašam patika tumšas slēptuves.

Viņš atstāja zīmīti zem Marijas spilvena: Satiksimies pie lotosu dīka pusnaktī, un es tev pateikšu, kur ir tavs suns. Viņš to parakstīja Mets. Tad - P. S. Nesaki nevienam, vai arī tu viņu nekad vairs neredzēsi!!! Metam šķita, ka pēdējā rindiņa ir zemiska, uzvarēja izmisums.

Viņš izslīdēja no dzīvokļa, atstājot durvis pusviru, lai šķistu, ka suns tās dabūjis vaļā. Gaiteņi bija tukši, arī lo­tosu dārzs šķita pamests, izņemot ibisus, kas meditēja par varžu eksistenci. Viss izdevās lieliski. Pūkainis mazliet

sakustējās, kad Mets nolika somu uz sūkņu mājas grīdas, bet nerēja.

Mets nolēma atstāt šuneli somā. Viņš varēja tikt laukā, kad vien to gribēja, lai dabūtu ūdeni un atlikušo malto gaļu. Mets, nolikdams opija tinktūru uz plaukta, izjuta i patiesu atvieglojumu, ka nevajadzēja to izmantot. Lai kā viņam nepatika Pūkainis, šķita nepareizi iebarot sunim vielu, kas Felisiju pārvērta par zombiju.

Marija atklāja Pūkaina pazušanu drīz pēc pusdienām. Viņa savervēja visus - izņemot Metu - suņuka meklē­šanā. Mets dzirdēja balsis saucam, bet ikviens, kas pa­zina šo dzīvnieku, zināja, ka viņš neatsauksies. Viņš kā parasti tupēs kādā slēptuvē, no kuras kožot un rūcot tiks izvilkts laukā.

Čēlija jau gulēja, kad Mets aizgāja. Vairums gaismu gaitenī bija izslēgtas, bet starp tām rēgojās tumšas joslas. Ne visai sen Mets būtu baidījies tik vēlu iziet ārā. Viņš vairs neticēja ne chupacabras, ne vampīriem, bet tumsa, nakts, nāves klusums atdzīvināja šīs domas. Ja nu Marija baidītos iziet no dzīvokļa? Mets to nebija iedomājies. Ja viņa neatnāks, tad viss plāns izgāzīsies.

Viņa soļi atbalsojās uz grīdas. Zēns daudzkārt apstā­jās, lai pārliecinātos, ka neviens viņam neseko. Viņš pa­skatījās rokas pulkstenī. Bija piecpadsmit minūtes pirms pusnakts, kad mirušie - pēc Čēlijas teiktā - nometa zārku vākus kā segas. Rimsties, Mets pats sevi norāja.

Lotosu dārzu apgaismoja tikai zvaigznes, gaiss bija silts un oda pēc stāvoša ūdens. Nekustējās ne palmas zars. Nedūca pat ne moskīts. Kaut kur papirusniedrēs gulēja ibisi, vai varbūt tie bija nomodā un klausījās zēnā. Ko tie darītu, kad saprastu, ka viņš ir te?

Neesi nu dumjš, Mets čukstēja pats sev. Tie ir tikai putni. Tie ir garkāju cāļi.

Iekurkstējās varde, tādēļ Mets gandrīz nometa luktu­rīti. Viņš paspīdināja gaismu uz dīķa pusi. Zēns saklau­sīja plunkšķi un spalvu čaukstēšanu.

Cik vien klusi varēdams, Mets devās uz sūkņu māju. Būtu ļoti bailīgi tieši tagad dzirdēt Pūkaini smilkstam. Varbūt Marija neatnāks. Galu galā, ja viņš bija tik nobi­jies, meitene droši vien ir šausmās. Bet viņa atnāktu pēc sava suņa. Mets novērtēja meitenes drosmi, kad viņai kaut kas šķita svarīgs.

Zēns sasniedza glicīniju. Vai labāk būtu gaidīt te vai pārbaudīt, kā jūtas Pūkainis? Viņam ne visai patika iet iekšā mazajā, tumšajā mājā. Tik un tā, ja viņš ieietu iekšā, Marija zinātu, kur šuneli meklēt. Viņš izdzirdēja troksni - prožektori izgaismoja visus dārza stūrus. Tā bija Patrona drošības sistēma! Mets apžilba. Viņš atkāpās starp glicīnijas zariem, kur viņu satvēra spēcīgas rokas. - Laid mani vaļā! - Mets uzkliedza. - Es neesmu ienaid­nieks! Es esmu Patrona klons!

Dāfts Donalds un Tems Lins saņēma puiku aiz rokām un kājām un aiznesa uz mauriņa vidu. - Tas esmu es! Tas esmu es! - Mets sauca. Bet Tems Lins palika kluss un drūms.

No Lielās mājas iznāca senators Mendoza. Viņš no­stājās Metam priekšā, lauzīdams rokas, it kā nespēdams tās novaldīt. Ilgu, ilgu laiku viņš neteica neko. Tad: - Tu esi briesmīgāks par dzīvnieku. - Vīrietis runāja ar tik kon­centrētu ļaunumu, ka Mets parāvās atpakaļ pret rokām, kas viņu turēja.

- Nē, es tev nedarīšu pāri. Es neesmu tāds cilvēks. Turklāt tavs liktenis ir Patrona rokās. - Vēl viens ilgs klusuma brīdis. Kad Mets jau sāka domāt, ka vīrietis vairs neko citu neteiks, senators Mendoza nošņācās: - Par vienu tu vari būt drošs: tu nekad vairs… nekad… neredzēsi manu meitu.

- Bet… kāpēc? - jautāja Mets, satrūcies tā, ka pārva­rēja pirmās bailes.

- Tu zini, kāpēc.

Mets nezināja. Tas viss šķita šausmīgs murgs, no kura nevarēja pamosties. - Es tikai gribēju parunāt ar viņu. Es gribēju Pūkaini atdot atpakaļ. Es negribēju sarūgti­nāt viņu, tagad es to nožēloju. Lūdzu, ļaujiet man satikt viņu. Gribu atvainoties viņai.

- Kā gan tu vari atvainoties par viņas suņa nogalinā­šanu?

Vienu brīdi Mets nesaprata, vai pareizi saklausījis. Tad visas šīs situācijas neģēlība viņam pilnībā kļuva skaidra.

- Bet es to neizdarīju! Es to nekad nedarītu! Es ne­spētu neko tādu nodarīt Marijai. Es mīlu viņu! - Tai mir­klī, kad viņš to pateica, Mets atskārta, ka ir pieļāvis ne­atgriezenisku kļūdu. Senators Mendoza izskatījās tā, it kā tepat uz vietas būtu gatavs nožņaugt Metu un iesviest zēna līķi lotosu dīķī. Nekas nesaniknoja senatoru vairāk par atgādinājumu, cik tuvi Mets un Marija bija, - tik tuvi, ka Patrona dzimšanas dienas svinībās Mets visu priekšā pieprasīja skūpstu no meitenes.

Neiedomājami. Tas bija tā, it kā šimpanze pieprasītu valkāt cilvēka drēbes un ēst pie viena galda kopā ar cilvē­kiem. Pat ļaunāk. Jo Mets pat nebija normāls meža zvērs. Viņš bija tā būtne gultā.

- Piedodiet! Piedodiet! - Meta prāts ieciklējās. Vienī­gais, ko zēns spēja izdomāt, bija atvainošanās, līdz sena­tors Mendoza viņu saklausītu un piedotu viņam.

- Tev ir paveicies, ka atrodies Patrona aizsardzībā. - Senators Mendoza pagriezās un platiem soļiem iegāja mājā.

- Kusties, - pavēlēja Tems Lins, un viņi kopā ar Dāftu Donaldu izveda Metu no dārza.

- Es to neizdarīju! - kliedza Mets.

- Viņi atrada tavus pirkstu nospiedumus uz opija tinktūras pudelītes, - paskaidroja Tems Lins. Mets nekad agrāk nebija dzirdējis viņu tādu - tik vēsu., tik skarbu un ar tādu pretīguma pieskaņu balsī.

- Es tiešām paņēmu opija tinktūru, bet es to neizman­toju. - Viņi strauji gāja pa gaiteņiem, un Meta kājas ti­kai reizēm skara grīdu. Viņi nonāca pie Čēlijas dzīvokļa. Pirms durvju atvēršanas Tems Lins apstājās.

- Es vienmēr saku, - ierunājās Tems Lins, elpodams tik smagi kā pēc ilga skrējiena. - Es vienmēr saku, ka patiesība ir pati labākā, pat tad, ja tā šķiet nepatīkama. Jebkura žurka kanalizācijā var melot. Tāpēc viņas ir žur­kas. Bet cilvēks neskrien un neslēpjas tumšās vietās, jo viņš ir kaut kas vairāk. Melošana ir egoistiskākā gļēvulī­bas izpausme, kāda vien pasaulē mīt.

- Es nemeloju. - Mets nespēja novaldīt raudas, lai gan zināja, ka tas ir lieki.

- Es varu noticēt, ka tu pieļāvi kļūdu, - Tems Lins tur­pināja. - Uz pudelītes rakstīts "trīs pilieni", - tā ir deva pieaugušam cilvēkam. Bet Pūkainis bija suns. Tāda deva nogalinātu viņu. Un nogalināja.

- Kāds cits to viņam iedeva! - kliedza Mets.

- Es justu žēlumu pret tevi, ja vispirms nebūtu redzē­jis Mariju. Es justu lielāku patiku, ja tu pārstātu liegties un uzņemtos vainu, kā esi pelnījis.

- Es nemeloju!

- Nu labi. Iespējams, es par daudz gaidu no tevis. Tev ir mājas arests, līdz Marija aizbrauks. Varu tev pateikt, ka brauc projām arī Patrons. Un ņem mani sev līdzi.

Mets tā apstulba, ka nespēja parunāt. Viņš tikai ska­tījās uz Temu Linu.

- Tam reiz bija jānotiek, puikiņ, - Tems Lins teica mazliet laipnāk. - Nu jau tu spēj pats sevi pieskatīt. Ja kaut kas noiet greizi, Čēlija atsūtīs ziņu. - Viņš atvēra durvis, un Metu uzķēra Čēlija, kas acīmredzot gaidīja otrā pusē.

Viņš neko nespēja pateikt Čēlijai. Kā tas bija noticis iepriekš, kad viņš bija stipri sarūgtināts, runas spējas pa­meta viņu. Viņš atkal bija sešus gadus vecs zēns, kungs pār valstību ar skrimšļiem un kauliem, un pūstošiem augļiem, kas paslēpti zāģskaidās mazā kambarītī.