Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Ceļa uz mājām Buratino sastop divus ubagus — runci Bazilio un lapsu Alisi

Rīta agrumā Buratino pārskaitīja naudu: zelta gabalu bija tik, cik rokai pirkstu, — pieci.

Samiedzis zelta gabalus saujā, viņš palēkdamies joza uz mā­jām un dungoja:

— Nopirkšu tētim Karlo jaunus svārkus, nopirkšu daudz magoņrausīšu, iesmos uzdurtu ledus karameļu gailīšu.

Kad leļļu teātra telts un plīvojošie karogi bija izzuduši acīm, viņš ieraudzīja divus ubagus gurdi velkamies pa putek­ļaino ceļu: lapsu Alisi, kas steberēja uz trim kājām, un aklo runci Bazilio.

Tas nebija tas runcis, ko Buratino vakar bija sastapis uz ielas, bet kāds cits — arī Bazilio un arī svītrains. Buratino dzīrās paiet garām, bet lapsa Alise viņu glaimīgi uzrunāja:

— Sveiks, labiņo Buratino! Kurp tā steigdamies?

— Uz mājām pie tētes Karlo.

Lapsa vēl glaimīgāk nopūtās:

— Nezinu gan, vai vairs atradīsi nabaga Karlo starp dzīva­jiem, viņš aiz bada un aukstuma ir gluži pie gala…

— Bet vai to tu esi redzējusi? — Buratino pavēra sauju un parādīja piecus zelta gabalus.

Naudu ieraudzījusi, lapsa neviļus pasniedzās pēc tās ar ķepu, bet runcis piepeši plaši atvēra aklās acis, un tās viņam pamir­dzēja kā divi zaļi lukturi.

Taču Buratino nekā no tā nepamanīja.

— Labiņo, jaukiņo Buratino, ko tad tu ar šo naudu darīsi?

— Nopirkšu tētim Karlo svārkus… Nopirkšu jaunu ābeci…

— Ābeci, vai, vai! — lapsa, galvu kratīdama, gauda. — Ne­ņemsi tu labu galu ar to mācīšanos… Rau, es jau arī mācījos, mācījos, bet — paskat vien — tagad lecu uz trim kājām.

— Ābeci, — runcis Bazilio norūca un pikti nosprauslojās ūsās. — No tās nolādētās mācīšanās esmu palicis bez acu gais­mas …

Uz sausa zara ceļmalā tupēja padzīvojusi vārna. Klausījās, klausījās un ieķērcās:

— Kr-rāpj, kr-rāpj! —

Runcis Bazilio tūdaļ palēcās gaisā, ar ķepu notrieca vārnu no zara, izplēsa tai pusastes, — šī tikko, tikko izrāvās. Un atkal izlikās par aklu.

— Par ko tad jūs viņu tā, runci Bazilio? — Buratino izbrī­nījies jautāja.

— Acis aklas, — runcis atbildēja, — man likās, ka tur šune­lis kokā…

Viņi soļoja trijatā pa putekļu klāto ceļu.

Lapsa ierunājās:

— Gudriņo, prātīdziņo Buratino, vai tu gribētu, lai tev nau­das kļūst desmitkārt vairāk?

— Protams, gribu! Bet kā to dara?

— Nekas nav vienkāršāk. Nāc mums līdzi.

— Kurp?

— Uz Muļķu Zemi.

Buratino mazliet padomāja.

— Nē, es tomēr labāk iešu tūliņ uz mājām.

— Lūdzu, mēs jau tevi aiz aukliņas nevelkam, — lapsa sa­cīja, — jo sliktāk tev pašam.

— Jo sliktāk tev pašam, — runcis noņurdēja.

— Tu esi pats sev ienaidnieks, — lapsa teica.

— Pats sev ienaidnieks, — noņurdēja runcis.

— Tavi pieci zelta gabali būtu pārvērtušies par veselu kaudzi naudas…

Buratino apstājās un atplēta muti…

— Mānies!

Lapsa apsēdās uz astes un aplaizījās:

— Es tev tūdaļ izskaidrošu. Muļķu Zemē ir burvju lauks, to sauc par Brīnumu Lauku…Šai laukā izroc bedrīti,noskaiti trīs reizes «Kreks, feks, peks», ieliec bedrītē zelta gabalu, apber ar zemi, virsū uzkaisi sāli, krietni aplaisti un liecies gulēt. Rītā no bedrītes būs izaudzis neliels kociņš un tam lapu vietā karāsies zelta naudas gabali. Skaidrs?

Buratino pat uz augšu palēcās.

— Melo!

— Iesim, Bazilio, — lapsa aizvainoti sarauca purnu, — mums netic — nevajag arī…

— Nē, nē, — Buratino iekliedzās, — ticu, ticu!… Iesim ašāk uz Muļķu Zemi!…