Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Traktierī «Pie trim grunduļiem»

Buratino, lapsa Alise un runcis Bazilio nokāpa no kalna lejā un gāja, gāja — pa laukiem, pa vīna dārziem, caur pīniju birzi, izgāja pie jūras un atkal pagriezās no jūras projām caur to pašu birzi un vīna dārziem…

Pilsētiņa uz pakalna un saule, kas to apmirdzēja, palika te pa labi, te pa kreisi…

— Nav nemaz tik viegli nokļūt Muļķu Zemē, — lapsa Alise nopūzdamās runāja, — visas ķepas var nobrāzt…

Pievakarē viņi ieraudzīja ceļa malā vecu māju ar lēzenu jumtu un izkārtni virs durvīm:

Traktieris «Pie trim grunduļiem»

Traktiernieks izmetās viesiem pretim, norāva cepurīti no plikā paura un lūdza ienākt.

— Nebūtu par ļaunu iekost kaut vai sausu garoziņu, — lapsa teica.

— Kaut ar maizes garoziņu būtu pacienājuši, — runcis at­balsoja.

Viņi iegāja traktierī, apsēdās pie pavarda, kur uz iesmiem un pannām cepās gan šis, gan tas.

Lapsa laizījās vienā gabalā, runcis Bazilio salika ķepas uz galda, ūsaino purnu — uz ķepām un ar acīm ieurbās ēdienā.

— Ei, saimniek, — Buratino cienīgi uzsauca, — dodiet mums trīs maizes garoziņas…

Traktiernieks gandrīz vai apvēlās augšpēdus aiz brīnumiem, ka tādi cienījami viesi tik vien pasūta.

— Jautrais, asprātīgais Buratino ar jums joko, saimniek, — lapsa iegrudzinājās.

— Viņš joko, — noburkšķēja runcis.

— Dodiet trīs garoziņas un klāt vēl, lūk, to brīnišķīgi uzcepto auniņu, — lapsa sacīja, — un vēl šo zoslēnu un pārīti baložu uz iesma, un varbūt vēl akniņas…

— Sešas vistreknākās karūsas, — runcis pavēlēja, — un sī­kas, jēlas zivtiņas uzkodām.

īsi sakot, viņi paņēma visu, kas atradās uz pavarda; Buratino pašam palika tikai maizes garoziņa.

Lapsa Alise un runcis Bazilio notiesāja visu ar visiem kau­liem. Vēderi viņiem uzpūtās, purni spīdēja vien no taukiem.

— Atpūtīsimies stundiņu, — lapsa teica, — un tieši pusnakti dosimies tālāk. Neaizmirstiet mūs pamodināt, saimniek…

Lapsa un runcis ielikās divās mīkstās gultās un rāva vaļā krākt un šņākt. Buratino piemetās kaktā uz sunim nomestām cisām… Sapnī viņam rādījās koks ar apaļām zelta lapām… Tiklīdz viņš pastiepa roku…

— Ei, sinjor Buratino, laiks celties, ir jau pusnakts…

Pie durvīm klauvēja. Buratino uzlēca kājās, izberzēja acis. Gultā ne runča, ne lapsas — tukšs.

Saimnieks viņam paskaidroja:

— Jūsu cienījamiem draugiem labpatika piecelties agrāk, viņi iestiprinājās ar gabalu auksta pīrāga un aizgāja…

— Vai viņi nekā nelika man pateikt?

— Kā nu nelika, lika gan, — lai jūs, sinjor Buratino, ne mirkli nekavēdamies, skrejot pa ceļu uz mežu…

Buratino metās uz durvīm, taču traktiernieks nostājās uz sliekšņa, piemiedza acis un iespieda rokas sānos:

— Bet kas maksās par vakariņām?

— Ai, — Buratino iepīkstējās, — cik tad?

— Taisni vienu zelta gabalu…

Buratino gribēja aši izsprukt viņam gar kājām, bet saimnieks paķēra iesmu, — viņa spurainās ūsas un pat mati virs ausim saslējās stāvus.

— Maksā, nelieti, vai arī es tevi kā vaboli uzduršu uz iesma!

Vajadzēja samaksāt vienu no pieciem zelta gabaliem. Aiz bēdām šņaukādamies, Buratino atstāja nolādēto traktieri.

Nakts bija tumša, vēl vairāk — melna kā sodrēji. Visi gulēja. Tikai virs Buratino galvas nedzirdami lidinājās nakts­putns Lēpis.

Glauzdams mīksto spārnu viņam gar degunu, Lēpis atkārtoja:

— Netici, netici, netici!

Buratino pikti apstājās.

— Kam tad?

— Netici runcim un lapsai…

— Ei nu, ei! …

Viņš rikšoja vien tālāk un dzirdēja, ka Lēpis notarkšķēja viņam pakaļ:

— Piesargies no laupītājiem uz šā ceļa…