Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Buratino beg no Muļķu Zemes un satiek bēdubrāli

Bruņurupucis Tortils nebija parādījis ceļu, kā izkļūt no Muļķu Zemes.

Buratino skrēja, kurp acis rādīja. Aiz melnajiem kokiem mir­goja zvaigznes. Pāri ceļam nokarājās klintis. Aizā gulēja miglas blāķis.

Te uzreiz Buratino pa priekšu sāka lēkāt pelēks vīkšķītis. Tūdaļ arī atskanēja suņu riešana.

Buratino pieplaka pie klints. Viņam garām, nikni šņaukāda­mies, aizdrāzās divi Muļķu Pilsētas policijas buldogi.

Pelēkais vīkšķītis pasviedās sāņus no ceļa — pakraujā. Bul­dogi tam pakaļ.

Kad soļu dipoņa un riešana jau bija aizskanējusi tālumā, Buratino deva kājām ziņu; viņš joza tik ātri, ka zvaigznes zibēt zibēja viņpus melnajiem zariem.

Pēkšņi pelēkais vīkšķītis atkal pārlēca pār ceļu. Buratino pa­guva saskatīt, ka tas ir zaķis, bet šim jāšus mugurā, to aiz ausīm sagrābis, turas mazs, bāls cilvēciņš.

No piegāzes sāka birt akmentiņi, — buldogi tūliņ zaķim pa pēdām pārlēca pār ceļu, un atkal viss noklusa.

Buratino joza tik aši, ka zvaigznes tagad kā neprātīgas joņoja aiz melnajiem zariem.

Pelēkais zaķis trešoreiz pārcilpoja pār ceļu. Mazais cilvēciņš, aizķēries ar galvu aiz zara, novēlās zaķim no muguras un nokrita taisni Buratino pie kājām.

— R-r-r-vau! Tur-riet viņu! — zaķim uz pēdām pakaļ aiz- auļoja policijas buldogi: acis tiem bija tā pieplūdušas niknuma, ka tie nepamanīja ne Buratino, ne bālā cilvēciņa.

— Ardievu, Malvīn, ardievu uz mūžu! — cilvēciņš raudulīgā balsī nopīkstēja.

Buratino noliecās pār viņu un izbrīnā ieraudzīja, ka tas bija Pjero baltā kreklā ar garām piedurknēm.

Viņš gulēja riteņu grambā ar galvu uz leju un, acīm redzot, domājās jau pagalam, un, izlaizdams dzīvību, nopīkstēja mīk­laino frāzi: «Ardievu, Malvīn, ardievu uz mūžu!»

Buratino sāka viņu purināt, pavilka aiz kājas, — Pjero ne­kustējās. Tad Buratino salūkoja kabatā noslēpušos dēli un pielika to nedzīvajam cilvēciņam pie deguna.

Dēle bez liekas domāšanas sakampa to aiz deguna. Pjero uz­reiz pietrūkās sēdus, sāka kratīt galvu, norāva dēli un novaidējās:

— Ai, izrādās, ka esmu vēl dzīvs!

Buratino satvēra viņu aiz vaigiem, kas bija balti kā zobu pul­veris, skūpstīja un taujāja:

— Kā tu šurp nokļuvi? Kāpēc jāji uz pelēkā zaķa?

— Buratino, Buratino, — Pjero attrauca, bailīgi apkārt lūko­damies, — paslēp mani drīzāk… Tie suņi taču nedzinās vis pelē­kajam zaķim pakaļ, viņi ķēra mani… Sinjors Karabass Barabass mani vajā dienu un nakti. Viņš nolīga Muļķu Pilsētā policijas suņus un nozvērējās dabūt mani rokā dzīvu vai mirušu.

Tālumā atkal ievankšķējās suņi. Buratino satvēra Pjero aiz piedurknes un ievilka viņu mimozu biezoknī, kas bija piebārstīts apaļiem, dzelteniem smaržīgu ziedu pūslīšiem.

Tur, gulēdams uz trūdošām lapām, Pjero sāka viņam čukstus stāstīt:

— Saproti, Buratino, kādu nakti auroja vējš, lietus gāza kā ar spaiņiem…