Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Galdniekam Džuzepem pagadījas pie rokas malkas pagale, kas pīkstēja cilvēka balsī

Sensenos laikos kādā pilsētiņā Vidusjūras krastā dzīvoja vecs galdnieks Džuzepe, saukts Zildegunis.

Reiz viņam pagadījās pie rokas malkas pagale, parasta pa­gale, ar kādām ziemas laikā kurina pavardu.

— Nav slikta, — Džuzepe sevī noteica, — no tās varētu iztai­sīt tādu kā galda kāju …

Džuzepe uzlika brilles, kas bija notītas ar aukliņu, — jo arī brilles bija vecas, — pagrozīja malkas pagali rokās un sāka to ar cirvīti tēst. Bet, tikko viņš bija sācis tēst, kāds neparasti smalkā balstiņā iepīkstējās:

— Ai-ai, lēnāk, lūdzami!

Džuzepe atstūma brilles uz paša degungaliņa un sāka aplūkot darbnīcu, — neviena nav…

Viņš paraudzījās zem ēvelsola, — nav neviena…

Viņš ielūkojās grozā ar ēveļskaidām, — nav…

Viņš izbāza galvu pa durvīm, — arī uz ielas neviena…

«Vai tiešām man tā tikai likās?» Džuzepe nodomāja. «K;is gan te varēja pīkstēt? …»

Viņš atkal paņēma cirvīti, un atkal — tiklīdz cirta pa pa­gali…

— Vai, sap taču, es saku! — sīka balstiņa iegaudojas.

Šoreiz Džuzepe no tiesas pārbijās, viņam pat brilles no-

svīda… Viņš izskatīja visus istabas kaktus, ielīda pat pavardā un, galvu piešķiebis, ilgi vērās dūmenī.

— Nav neviena …

«Varbūt es kaut ko nepiemērotu esmu iedzēris un man ausīs džinkst?» Džuzepe klusībā prātoja.

Nē, šodien viņš neko nepiemērotu nebija dzēris… Mazliet nomierinājies, Džuzepe paņēma ēveli, piedauzīja ar āmuru, lai asmens izlien ne pārāk daudz un ne pārāk maz, bet tā mēreni, uzlika pagali uz ēvelsola un — līdzko noritinājās pirmā skai­diņa…

— Vai, vai, vai, vai, paklausieties, ko jūs knaibāties? — izmi­sīgi iespiedzās sīkā balstiņa …

Džuzepe nometa ēveli, kāpās, kāpās atpakaļ un apsēdās taisni uz grīdas: viņš atskārta, ka smalkā balstiņa nāca no pagales.