Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Buratino aiz savas vieglprātības gandrīz aiziet bojā. Karlo tētis salīmē viņam apģērbu no krāsaina papīra un nopērk ābeci

Pēc gadījuma ar Runājošo Circeni kambarītī zem kāpnēm kļuva pavisam garlaicīgi. Diena vilkās un vilkās. Ari Buratino vēderā bija mazliet garlaicīgi.

Viņš aizvēra acis un pēkšņi ieraudzīja šķīvi ar ccptu vistu. Aši atvēra acis, — vista no šķīvja bija pazudusi.

Viņš atkal aizvēra acis un ieraudzīja šķīvi ar mannas biez­putru uz pusēm ar aveņu ievārījumu.

Atvēra acis, — nav šķīvja ar mannas biezputru un aveņu ievārījumu.

Tad Buratino apjēdza, ka viņam šausmīgi gribas ēst.

Viņš pieskrēja pie pavarda un iebāza degunu katliņā, kas vārījās uz uguns. Bet Buratino garais deguns izdūrās katliņam cauri, jo, kā mēs zinām, gan pavardu, gan uguni, gan dūmus, gan katliņu nabaga Karlo bija uzgleznojis uz veca audekla gabala.

Buratino izvilka degunu un palūrēja pa caurumiņu, — aiz audekla sienā bija tādas kā nelielas durtiņas, taču tā aizvilktas ar zirnekļa tīkliem, ka nekā nevarēja saskatīt.

Buratino sāka gramstīt pa visiem kaktiem, vai kur neatradī­sies maizes garoziņa vai kaķa apgrauzts vistas kauliņš.

Ak, nekā, it nekā nabaga Karlo nebija atstājis vakariņām!

Te uzreiz Buratino ieraudzīja groziņā ar ēveļskaidām vistas olu. Viņš to paķēra, nolika uz palodzes un ar degunu — tuk- tuk — pārsita čaumalu.

Olā iečiepstējās balstiņa:

— Paldies, koka cilvēciņ!

No pārsistās čaumalas izlīda cālēns ar pūciņu astes vietā un jautrām ačelēm.

— Uz redzēšanos! Māmiņa Vista mani pagalmā sen jau gaida.

Un cālēns izlēca pa logu — tikpat kā ūdenī iekrita.

— Ai, ai, — Buratino iesaucās, — kā gribas ēst!…

Pēdīgi diena bija galā. Istabā iestājās krēsla.

Buratino sēdēja pie uzgleznotās uguns un aiz izsalkuma pa­klusām žagojās.

Viņš ieraudzīja, ka no pagrīdes kāpņu apakšā parādījās resna galva. Pabāza purnu, paošņāja un izlīda pelēks dzīvnieks īsām kājām.

Nesteigdamies tas devās pie groza ar ēveļskaidām, ielīda tajā ošņādams un gramstīdamies un nikni čaukstināja skaidas. Jādomā, meklēja olu, ko Buratino bija pārsitis.

Tad tas izlīda no groza un pienāca pie Buratino. Apostīja viņu, grozīdams melno purnu ar četriem gariem matiņiem katrā pusē. Buratino pēc ēdamā nesmaržoja, — dzīvnieks aizgāja garām, vilkdams sev līdzi garu, tievu asti.

Nu, kā maz varēja nesatvert viņu aiz astes! Buratino tūdaļ to arī satvēra.

Izrādījās, ka tā ir vecā, niknā žurka čauksture.

Aiz pārbīļa viņa jau gribēja kā ēna ieslīdēt zem kāpnēm, raudama līdzi Buratino, bet tad, ieraudzījusi, ka tas ir tikai koka puišelis, apgriezās un trakā niknumā metās tam virsu, lai pārgrauztu rīkli.

Tagad nu gan Buratino nobijās, palaida vaļā žurkas salto asti un uzlēca uz krēsla. Žurka viņam pakaļ.

No krēsla viņš pārlēca uz palodzi. Žurka — pakaļ.

No palodzes viņš pāri visam kambarītim pārsviedās uz galdu. Žurka — pakaļ… Un te uz galda tā sagrāba Buratino aiz rīkles, nogāza zemē, turēdama viņu zobos, nolēca uz grīdas un vilka zem kāpnēm, pagrīdē.

— Tēti Karlo! — Buratino tikko paguva iespiegties.

— Esmu šeit! — skaļa balss atsaucās.

Durvis plaši atvērās, ienāca Karlo tētis. Viņš norāva no kājas koka tupeli un svieda ar to žurkai.

Čauksture, palaidusi koka zēniņu vaļā, nokņadzināja zobus un pazuda.

— Re nu, kur tā palaidnība noved! — Karlo tētis norūca, pa­celdams Buratino no grīdas, un aplūkoja, vai viņam visi locekļi veseli. Apsēdināja uz ceļgala, izvilka no kabatas sīpolu, nomi­zoja.

— še, ēd!…

Buratino iecirta sīpolā izsalkušos zobus un skraukšķinādams un čāpstinādams notiesāja to. Tad viņš sāka trīties ar galvu Karlo tētim gar saraino vaigu.

— Es būšu prātīgs un rātns, tēti Karlo… Runājošais Cir cenis lika man iet skolā.

— Lieliski izdomāts, mazulīt…

— Tēti Karlo, bet es taču esmu pliciņš, no koka, - puika?; skolā mani apsmies.

— Ehē, — Karlo novilka un pakasīja saraino zodu. Tev taisnība, mazulīt!

Viņš aizdedzināja lampu, salūkoja šķēres, līmi un krāsaina papīra atgriezumus. Izgrieza un salīmēja sarkana papīra jaciņu un spilgti zilas bikšeles. No veca zābaka stulma izgatavoja kur­pes un no vecas zeķes — rūķu cepurīti ar pušķi galā.

Ar to visu apģērba Buratino:

— Valkā vesels!

— Tēti Karlo, — Buratino sacīja, — bet kā tad es iešu uz skolu bez ābeces?

— Ehē, tev taisnība, mazulīt…

Karlo tētis pakasīja pakausi. Uzmeta plecos savus vecos, vienīgos svārkus un izgāja ārā.

Drīz vien viņš atgriezās, bet bez svārkiem. Rokā viņam bija grāmata ar lieliem burtiem un jaukām bildēm.

— Te tev būs ābece. Mācies vesels!

— Tēti Karlo, bet kur tavi svārki?

— Svārkus es pārdevu… Nekas, iztikšu tāpat… Dzīvo tikai tu vesels!

Buratino iekļāva savu garo degunu Karlo tētes gādīgajās rokās:

— Izmācīšos, izaugšu liels — nopirkšu tev tūkstoš jaunu ;vārku…

Buratino šai savas dzīves pirmajā vakarā no visas sirds gri- )ēja dzīvot bez blēņām, kā bija mācījis Runājošais Circenis.