Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Pjero stāsta, kā viņš jāšus uz zaķa nokļuvis Muļķu Zemē

— Saproti, Buratino, kādu nakti auroja vējš, lietus gāza kā ar spaiņiem. Sinjors Karabass Barabass sēdēja pie pavarda un kūpināja pīpi. Visas lelles jau gulēja. Es vienīgais negulēju. Es domāju par meiteni ar gaišzilajiem matiem…

— Atradis, par ko domāt, tad ta muļķis, — Buratino pār­trauca. — Es vakar vakarā aizmuku no tās knīpas — no būceņa ar zirnekļiem.

— Kā! Tu redzēji meiteni ar gaišzilajiem matiem? Tu redzēji manu Malvīni?

— Tad ta brīnums, ko domā! Pinkšķe un uzmākule…

Pjero, rokas vicinādams, pietrūkās kājās:

— Aizved mani pie viņas… Ja tu man palīdzēsi atrast Mal­vīni, es tev atklāšu zelta atslēdziņas noslēpumu …

— Kā! — Buratino līksmi iesaucās. — Tu zini zelta atslēdzi­ņas noslēpumu?

— Zinu, kur atslēdziņa atrodas, kā to dabūt rokā, zinu, ka ar to jāatslēdz kādas durtiņas… Es noklausījos noslēpumu, un tāpēc sinjors Karabass Barabass mani meklē ar policijas suņiem.

Buratino šausmīgi gribējās tūdaļ pat palielīties, ka noslēpu­mainā atslēdziņa atrodas viņam kabatā. Lai neizpļāpātos, viņš norāva no galvas cepurīti un ietūcīja to mutē.

Pjero lūdzās, lai vedot viņu pie Malvīnes. Buratino ar pirkstu palīdzību paskaidroja šim stulbenim, ka patlaban ir tumšs un bīs­tami, bet, tiklīdz uzausīs gaisma, viņi dosies pie tās knīpas.

Piespiedis Pjero atkal paslēpties zem mimozas krūmiem, Buratino nobuldurēja vilnainā balsi, jo mute viņam bija aizbāzta ar cepurīti:

— Stāsti tālāk…

— Nu tātad — kādu nakti auroja vējš…

— To tu jau štāštīji…

— Nu, lūk, — Pjero turpināja, — es, saproti, neguļu un uzreiz dzirdu: pie loga kāds stipri klauvē…

Sinjors Karabass Barabass ierūcās:

«Kas gan tur uzkūlies tādā suņa laikā?»

«Tas esmu es — Purvadūķis,» aiz loga atbildēja, «dzied­niecības dēļu pārdevējs. Atļaujiet man pie uguns apžāvēties.»

Man, saproti, ļoti iegribējās paskatīties, kādi tad tie dziednie­cības dēļu pārdevēji ir. Es klusītiņām atliecu aizkara stūri un iebāzu galvu istabā. Un — redzu:

Sinjors Karabass Barabass piecēlās no atzveltņa, kā parasts, uzkāpa uz bārdas, nolamājās un atvēra durvis.

Ienāca garš, slapjš vīrs ar mazu mazu seju, kas bija tik grum­baina kā ķervelis. Viņam mugurā bija vecs, zaļš mētelis, pie

jostas kuļājās knaibles, kāsīši, nagliņas. Rokās viņš turēja skārda burku un dukuru.

«Ja jums sāp vēders,» viņš teica klanīdamies, it kā mugura tam būtu vidū pušu pārlauzta, «ja jums ir stipras galvas sāpes vai ausīs džinkst, es varu jums aiz ausīm uzlikt kādu pusduci lielisku dēļu.»

Sinjors Karabass Barabass noņurdēja:

«Pie velna ar jūsu dēlēm! Varat sildīties pie uguns, cik uziet.»

Purvadūķis nostājās ar muguru pret pavardu.

Tūdaļ no viņa zaļā mēteļa sāka celties tvaiks un iesmaržojās pēc dūņām.

«Tirgošanās ar dēlēm vāji sokas,» viņš atkal atsāka. «Par aukstu cūkgaļas šķēli un glāzi vīna esmu gatavs pielikt jums pie gurna duci visskaistāko dēlīšu, ja jums ir lauzējs kaulos…»

«Pie velna ar jūsu dēlēm!» Karabass Barabass uzbļāva. «Ēdiet gaļu un dzeriet vīnu!»

Purvadūķis sāka tiesāt cūkgaļas šķēli, seja viņam savilkās un izstiepās, it kā tā būtu no gumijas. Paēdis un iedzēris viņš palūdza šņaucienu tabakas.

«Sinjor, esmu paēdis un apsildījies,» viņš teica. «Lai atmak­sātu par jūsu viesmīlību, es jums atklāšu noslēpumu.»

Sinjors Karabass Barabass nopakšķināja pīpi un atteica:

«Pasaulē ir tikai viens noslēpums, ko es gribu zināt. Uz visu pārējo es nospļaujos un nošķaudos.»

«Sinjor,» Purvadūķis nerimās, «es zinu lielu noslēpumu, man to izpauda bruņurupucis Tortils.»

Pie šiem vārdiem Karabass Barabass izvalbīja acis, uzlēca kājās, sapinās bārdā, klupa taisni virsū pārbiedētajam Purva- dūķim, piespieda to pie vēdera un iemaurojās kā vērsis:

«Vismīļo Purvadūķi, manu visdārgo Purvadūķi, stāsti, stāsti jel drīzāk, ko tev atklāja bruņurupucis Tortils!»

Tad Purvadūķis pastāstīja viņam šādu notikumu:

«Es ķēru dēles kādā netīrā dīķī netālu no Muļķu Pilsētas. Par četriem soldo dienā es biju nolīdzis kādu nabaga vīru, — tas iz­ģērbās, iekāpa līdz kaklam dīķī un stāvēja tur, līdz viņa kailajām miesām piesūcās dēles.

Tad viņš iznāca krastā, es aplasīju no viņa dēles un sūtīju viņu atpakaļ dīķī.

Kad tādā veidā bijām saķēruši pietiekamu daudzumu dēļu, no ūdens pēkšņi parādījās čūskas galva.

«Paklau, Purvadūķi,» galva sacīja, «tu esi pārbaidījis visus mūsu skaistā dīķa iedzīvotājus, tu jauc ūdeni, tu neļauj man mierīgi atpūsties pēc brokastīm… Kad šī nejēdzība beigsies? .. .*

Es ieraudzīju, ka tas ir parastais bruņurupucis, un, nemaz nebaidīdamies, atbildēju:

«Kad būšu izķēris visas dēles jūsu netīrajā peļķē…»

«Es esmu ar mieru no tevis atpirkties, Purvadūķi, lai tu liec mierā mūsu dīķi un nekad vairs nerādies.»

Tad es sāku par bruņurupuci ņirgāties:

«Ak tu vecais, peldošais čemodān, dumjo tēvoci Tortil, ar ko gan tu vari no manis atpirkties? Varbūt tikai ar savu kaula vāku, kurā tu slēp ķepas un galvu… Es tavu vāku pārdotu ķem­mīšu taisīšanai…»

Bruņurupucis kļuva gluži zaļš aiz dusmām un teica:

«Dīķa dibenā guļ burvju atslēdziņa… Es pazīstu kādu cil­vēku — tas būtu gatavs uz visu ko pasaulē, lai dabūtu šo atslē­dziņu rokā…»

Purvadūķis vēl nebija paguvis šos vārdus izteikt, kad Kara­bass Barabass visā galvā iegaudojās:

«Šis cilvēks esmu es! es! es! Vismīļo Purvadūķi, nu kāpēc tad tu nepaņēmi no bruņurupuča atslēdziņu?»

«Tā tik vēl trūka!» Purvadūķis atbildēja un savilka visu seju vienās krunkās, tā ka tā sāka izskatīties pēc vārīta ķerveļa.

«Tā tik vēl trūka — izmainīt vislieliskākās dēles pret nez kādu tur atslēdziņu!… īsi sakot, mēs ar bruņurupuci saķīvējāmies, un šis, ķepu no ūdens pacēlis, teica:

«Zvēru, ka ne tu, ne arī kāds cits nedabūsiet burvju atslē­dziņu. Zvēru, ka to dabūs vienīgi tas cilvēks, kas piespiedis visus dīķa iedzīvotājus man to lūgt…»

Ar paceltu ķepu bruņurupucis ienira ūdenī.»

«Nevilcinoties ne mirkli, skriet uz Muļķu Zemi!» Iekliedzās Karabass Barabass, ar skubu bāzdams bārdas galu kabatā, tver­dams cepuri un lukturi. «Es apsēdīšos dīķa malā. Es aizkustinoši smaidīšu. Es lūgšu vardes, kurkulēnus, ūdensvaguļus, lai tie lūdz bruņurupuci… Es solīšu tiem pusotra miljona vistreknāko mušu… Es skaļi īdēšu kā vientuļa govs, vaidēšu kā slima vista, šņukstēšu kā krokodils. Es metīšos ceļos vismazākā vardulēna priekšā… Man jādabū atslēdziņa! Es iešu uz pilsētu, es ieiešu kādā mājā, es iekļūšu istabā zem kāpnēm … Es sameklēšu mazas durtiņas — visi staigā tām garām, un neviens nepamana. Iebā­zīšu slēdzeni atslēgas caurumā …»

— Tobrīd, saproti, Buratino, — stāstīja Pjero, sēdēdams zem mimozas uz satrupējušām lapām, — man kļuva tik intere­santi, ka es visā augumā izliecos ārpus aizkara.

Sinjors Karabass Barabass mani ieraudzīja.

«Tu noklausies, nelieti!» Un viņš grasījās mani sagrābt un iemest ugunī, taču atkal sapinās bārdā un ar briesmīgu brīkšķi, krēslus gāzdams, izstiepās garšļaukus uz grīdas.

Neatceros, kā es atrados aiz loga, kā pārrāpos pār žogu. Tumsā šņāca vējš un kapāja lietus.

Tumšo padebesi man virs galvas apgaismoja zibens, un desmit soļu aiz sevis ieraudzīju skrienam Karabasu Barabasu un dēļu pārdevēju … «Pagalam esmu,» es nodomāju, paklupu, nokritu uz kaut kā mīksta un silta, satvēru kādas ausis…

Tas bija pelēkais zaķis. Viņš aiz bailēm iespiedzās, palēcās uz augšu, taču es cieši turēju to aiz ausīm, un mēs drāzāmies tumsā pār laukiem, vīna dārziem, sakņu dobēm.

Kad zaķis piekusa un apsēdās, aizvainoti čāpstinādams šķelto lūpu, es skūpstīju viņam pierīti:

«Nu, lūdzams, nu vēl mazlietiņ palēksim, pelēcīt…»

Zaķis nopūtās, un mēs atkal joņojām nez kurp, te uz labo, te uz kreiso…

Kad mākoņi bija izklīduši un uzlēca mēness, es ieraudzīju kalna pakājē pilsēteli ar zvanu torņiem, kas bija izļodzījušies uz visām pusēm.

Pa ceļu uz pilsētu joza Karabass Barabass un dēļu pār­devējs.

Zaķis sacīja: «Ehe-he, te nu ir tā zaķa laimei Viņi dodas uz Muļķu Pilsētu nolīgt policijas suņus. Kā likts mēs esam pa­galam.»

Zaķim dūša sašļuka papēžos. Viņš iebāza purnu ķepiņās un nokāra ausis. Es lūdzos, es raudāju, es pat klanījos viņam līdz zemei. Zaķis nekustējās.

Taču, kad no pilsētas izauļoja divi struppurņi buldogi ar melniem apsējiem ap labo ķepu, zaķis sāka sīki drebēt pie visām miesām, — es tikko paguvu uzlēkt tam jāšus mugurā, kad tas šāvās projām pa mežu kā divi deviņi…

Pārējo tu pats redzēji, Buratino.

Pjero bija beidzis savu stāstu, un Buratino viņam piesardzīgi jautāja:

— Bet kurā namā un kurā istabā zem kāpnēm atrodas durvis, ko var atvērt ar atslēdziņu?

— To Karabass Barabass nepaguva izstāstīt… Ak, vai mums nav vienalga, — atslēdziņa taču ir ezera dibenā … Mēs nekad neredzēsim laimi…

— Bet vai to tu esi redzējis? — Buratino iekliedza viņam ausī. Un, izvilcis no kabatas atslēdziņu, pagrozīja to Pjero degungalā. — Te tā ir!