Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Briesmīga kauja mežmalā

Sinjors Karabass Barabass turēja saitē divus policijas suņus. Ieraudzījis bēgļus klajā laukā, viņš ieplēta plēsīgo muti.

— Aha! — viņš iebļāvās un palaida suņus vaļā.

Niknie suņi vispirms sāka ar pakaļkājām kārpīt zemi. Viņi pat nerūca, viņi pat skatījās pavisam uz otru pusi un nevis uz bēgļiem, — viņi bija tik lepni uz savu spēku.

Tad suņi lēnām devās uz to vietu, kur šausmās bija palikuši stāvam Buratino, Artemons, Pjero un Malvīne.

Šķita, ka viss ir pagalam. Karabass Barabass čāpoja poli­cijas suņiem nopakaļ. Viņa bārda ik brīdi līda laukā no svārku kabatas un piņājās pa kājām.

Artemons, asti iemiedzis, nikni rūca. Malvīne vicināja ar rokām:

— Man bail, man bail!

Pjero, rokas nolaidis, raudzījās uz Malvīni, pārliecināts, ka viss pagalam.

Pirmais attapās Buratino.

— Pjero, — viņš iesaucās, — ņem knīpu pie rokas, un skrie­niet uz ezeru pie gulbjiem… Artemon, met nost saiņus, noņem pulksteni — tev būs jācīnās! …

Malvīne, izdzirdusi šo vīrišķīgo rīkojumu, nolēca no Arte- mona muguras un, svārkus sacēlusi, teciņus devas uz ezeru. Pjero viņai sekoja.

Artemons nosvieda saiņus zemē, noraisīja pulksteni no ķepas un lenti no astes galiņa. Baltos zobus atņirdzis, viņš palēcās pa kreisi, palēcās pa labi, izstaipīdams muskuļus, un ari saka atvilk- damies ar pakaļkājām kārpīt zemi.

Buratino uzrāpās pa sveķaino stumbru pīnijā, kas vientuļa auga klajā laukā, un, uzlīdis pašā galotnē, sāka kliegt, gaudot un spiegt pilnā kaklā:

— Zvēri, putni, kukaiņi! Mūsējos sit! Glābiet nevainīgus koka cilvēciņus!…

Policijas buldogi, it kā nupat tikai būtu ieraudzījuši Arte- monu, uzreiz klupa tam virsū. Veiklais pūdelis izlocījās un ielaida zobus vienam sunim strupajā astes stumbenī, otram ciskā.

Buldogi neveikli pagriezās un no jauna gāzās pūdelim virsū. Viņš palēcās uz augšu, ļaudams tiem izskriet sev pa apakšu, un atkal paguva vienam izecēt sānus, otram — muguru.

Buldogi trešoreiz metās viņam virsū. Tad Artemons, nolaidis asti zālē, sāka riņķiem vien jozt apkārt pa lauku, te pielaizdams policijas suņus sev tuvumā, te mezdamies sāņus turpat jau tiem degungalā… Struppurņi buldogi tagad patiesi saniknojas, tie sāka sēkt un nesteidzīgi, stūrgalvīgi skrēja Artemonam nopakaļ, gatavi kaut vai nobeigties, bet piekļūt kustīgajam pūdelim pie rīkles.

Pa to laiku Karabass Barabass, piegājis pie pīnijas, aptvēra tās stumbru un sāka purināt:

— Kāp zemē, kāp zemē!

Buratino ar rokām, kājām un zobiem ieķērās zara. Karabass Barabass tā kratīja koku, ka visi čiekuri zaros sašūpojās.

Pīnijas čiekuri ir dzeloņaini un smagi, pamazas melones lielumā. Ja ar tādu čiekuru trāpa pa galvu — vai-val!

Buratino ar mokām turējās pie līganā zara. Viņš redzēja, ka Artemons jau izkāris mēli kā sarkanu lupatu un lec aizvien lēnāk.

— Atdod atslēdziņu! — Karabass Barabass platu rīkli ieau­rojās.

Buratino parāpās pa zaru, nokļuva līdz pamatīgam čiekuram un sāka kost pušu kātiņu, kurā tas turējās. Karabass Barabass sakratīja stiprāk, un smagais čiekurs šāvās lejup — pakš! — taisni viņam pa atrieztajiem zobiem.

Karabass Barabass pat apsēdās.

Buratino norāva otru čiekuru, un tas — pakš! — nokrita Karabasam Barabasam taisni uz paura, tikpat kā uz bungām.

— Mūsējos sit! — atkal iekliedzās Buratino. — Palīgā nevai­nīgiem koka cilvēciņiem!

Pirmās palīgā atlaidās svīres, — zemu šaudīdamās, tās vilka slaidus lokus turpat buldogiem degungalā. Suņi velti kņadzināja zobus, — svīre jau nav muša: kā pelēks zibens tā — ž-žvīks! — un taisni gar purnu!

No mākoņa, kas izskatījās pēc kaķa galvas, nokrita melna klija — tā pati, kas parasti Malvīnei nesa medījumu; tā ietrieca nagus policijas sunim mugurā, savicinājusi savus varenos spārnus, strauji uzlidoja, pacēla suni gaisā un tad palaida to vaļā …

Suns smilkstēdams nogāzās zemē ar ķepām gaisā.

Artemons drāzās no sāniem otram sunim virsū, visā sparā notrieca to zemē un iekodis atlēca nost…

Un atkal Artemons joņoja pa lauku ap vientuļo pīniju un viņam pakaļ cilpoja izpluinītie, sakostie policijas suņi.

Artemonam palīgā ieradās krupji. Tie vilka divus zalkšus, kas aiz vecuma bija kļuvuši akli. Zalkšiem tik un tā bija gals klāt — vai nu zem sapuvuša celma, vai gārņa vēderā. Krupji bija tos pierunājuši mirt varoņu nāvē.

Dižciltīgais Artemons tagad nolēma doties atklātā kaujā.

Viņš attupās uz astes un atņirdza zobus.

Buldogi metās tam virsū, un viņi visi trīs sapinās vienā ripo­jošā jūklī.

Artemons klabināja žokļus, skrāpējās ar nagiem. Buldogi, nelikdamies ne zinis par ievainojumiem un skrambām, tīkoja vienu: ar nāvīgu kodienu piekļūt Artemonam pie rīkles. Smilk- stoņa un kaukšana skanēja pa visu lauku.

Artemonam palīgā steidzās ežu ģimene: pats ezis, eziene, eža sievasmāte, divas neprecētas eža krustmātes un mazie ezēni.

Dūkdamas lidoja melni samtainās kamenes zelta apmetņos, švirkstināja spārnus negantie sirši. Līda skrejvaboles un kodēji vaguļi ar garām ūsām.

Visi zvēri, putni un kukaiņi pašaizliedzīgi metās virsū ienīsta jiem policijas suņiem.

Ezis, eziene, eža sievasmāte, divas neprecētas eža krustmātes un mazie ezēni savilkās kamoliņos un kroketa bumbas ātrumā šāvās ar adatām buldogiem purnā.

Kamenes un sirši skrējienā dzēla tiem ar saindētiem dzelo­ņiem. Nopietnās skudras nesteidzīgi līda tiem nāsīs un šļāca tur indīgo skudru skābi.

Skrejvaboles un vaguļi koda nabā.

Klija ar līko knābi cirta pa pakausi drīz vienam sunim, drīz otram.

Tauriņi un mušas blīvā mākonītī ņudzēja tiem acu priekšā, aizsegdami gaismu.

Krupji turēja gatavībā divus zalkšus, kas bija ar mieru mirt varoņu nāvē.

Un, rau, kad viens no buldogiem plaši atvēra muti, lai izšķau- dītu indīgo skudru skābi, vecais, aklais zalktis šāvās ar galvu tam rīklē un skrūveniski iebrauca barības vadā.

Tas pats notika ar otru buldogu: otrs aklais zalktis metās tam rīklē.

Abi suņi, sadurstīti, sadzelti, saskrāpēti,— bez elpas palikuši, nevarīgi valstījās pa zemi.

Dižciltīgais Artemons izgāja no kaujas kā uzvarētājs.

Pa to laiku Karabass Barabass beidzot bija izvilcis no mii zīgās mutes aso čiekuru.

No belziena pa pauri acis viņam bija izvalbījušas, (iriļoda mies viņš atkal ķērās pie pīnijas stumbra. Vējš plandīja viņa bārdu.

Buratino, sēdēdams pašā galotnē, pamanīja, ka Karabasa Barabasa bārdas gals, vēja cilāts, pielipa pie sveķaina stumbra.

Buratino sašūpojās zarā un ķircinādams iespiedzās:

— Tēvocīt, nenoķersi, nenoķersi, tēvocīt! …

Viņš nolēca zemē un sāka skriet pīnijai apkārt. Karabass Barabass, rokas izstiepis, lai satvertu zeņķi, grīļodamies slāja tam pakaļ ap koku.

Apskrēja vienreiz, nupat, nupat, šķiet, būtu krampjainiem pirkstiem sagrābis bēgošo zeņķi, apskrēja otrreiz, apskrēja trešo­reiz …

Bārda viņam tinās ap koku un cieši pielipa pie sveķiem.

Kad bārda izbeidzās un Karabass Barabass atdūrās ar de­gunu kokā, Buratino parādīja viņam garu mēli un teciņus devās uz Gulbju ezeru meklēt Malvīni un Pjero.

Izplūkātais Artemons uz trim kājām, ceturto pierāvis, klibu suņa riksi steberēja viņam pakaļ.

Uz lauka palika divi policijas suņi, par kuru dzīvību, acīm redzot, nevarēja dot ne sprāgušu mušu, un apjukušais leļļu zinātņu doktors sinjors Karabass Barabass, ar bārdu cieši pielipis pie pīnijas stumbra.