Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Alā

Malvīne un Pjero sēdēja meldros uz slapja, silta ciņa.

No augšas viņus piesedza zirnekļa tīkls, kas bija piegružots spāru spārniem un izsūkātiem odiem.

Mazi, gaišzili putniņi, spurgdami no meldra uz meldru, jautrā izbrīnā vēroja rūgti raudošo meiteni.

Iztālēm skanēja izmisīgas vaimanas un spiegšana, — acīm redzot, tur Artemons un Buratino dārgi pārdeva savas dzīvības.

— Man bail, man bail! — Malvīne vienā laida atkartoja un izmisumā aizsedza acis un slapjo seju ar dadža lapiņu.

Pjero mēģināja viņu iepriecināt ar pantiņu:

Cinītis mums sēdeklis, Puķītēm tas apaudzis, Dzeltenām un mīlīgām, Ļoti loti smaržīgām. Paies visa vasara Uz šī jaukā cinīša Divatā, ak, abiem mums. Visiem tas būs pārsteigums…

Malvīne piecirta kājas:

— Jūs, zēn, esat man apnicis, apnicis!… Noplūciet jel svaigu dadzi, — redzat taču, ka šis te ir gluži samircis un vienos caurumos.

Pēkšņi troksnis un spiegšana tālē apklusa. Malvīne lēni sasita rokas:

— Artemons un Buratino ir pagalam …

Un metās ar seju uz ciņa zaļajā sūnā.

Pjero stulbi mīņājās viņai apkārt. Vējš klusu svilpoja meldru skarās.

Beidzot atskanēja soļi. Nebija šaubu, tur nāca Karabass Barabass, lai rupji sagrābtu Malvīni un Pjero un iebāztu tos savās bezgalīgi dziļajās kabatās. Meldri pašķīrās — un parādi- jās Buratino: deguns gaisā, mute līdz ausīm. Viņam nopakaļ pieklibodams kūlās izplūkātais Artemons ar diviem saiņiem uz muguras…

— Ko domā — iegribējuši ar mani kauties! — Buratino runāja, nelikdamies manām Malvīnes un Pjero prieku. — No­spļauties man uz runci, uz lapsu, uz policijas suņiem, uz pašu Karabasu Barabasu — tfu! Knipa, kāp sunim mugurā; zeņķi, turies pie astes! Aiziet!…

Un viņš vīrišķīgi sāka soļot pa ciņiem, ar elkoņiem pašķir­dams meldrus, — ezeram apkārt uz viņu pusi…

Malvīne un Pjero neuzdrošinājās pat pajautāt viņam, kā beigusies cīņa ar policijas suņiem un kāpēc Karabass Barabass nedzenas viņiem pakaļ.

Kad viņi bija nonākuši ezera otrā krastā, dižciltīgais Arte­mons sāka smilkstēt un klibot uz visām četrām. Vajadzēja apstā­ties, lai pārsietu viņam brūces. Zem akmeņainā piekalnitē augo­šās priedes milzu saknēm viņi ieraudzīja alu. Tur ievilka saiņus, un turpat ielīda arī Artemons.

Dižciltīgais suns vispirms aplaizīja katru ķepu, tad pastiepa to Malvīnei. Buratino plēsa vecu Malvīnes kreklu, gatavodams saites, Pjero tās turēja, Malvīne pārsēja ķepas.

Pēc pārsiešanas Artemonam ielika termometru, un suns mierīgi aizmiga.

Buratino parīkoja:

— Pjero, aizjoz uz ezeru un atnes ūdenī.

Pjero paklausīgi aiztenterēja, pantiņus murminādams un klupdams, pazaudēja pa ceļam vāciņu un atnesa tējkannas dibenā mazu lāsīti ūdens.

Buratino sacīja:

— Malvīn, aizteci salasi žagariņus ugunskuram.

Malvīne pārmetoši uzlūkoja Buratino, paraustīja pleciņus un atnesa dažus sausus stiebriņus.

Buratino nopūtās:

— Tīrā sodība ar tiem labi audzinātajiem …

Tad viņš pats atnesa ūdeni, pats salasīja žagarus un priežu čiekurus un pats sakūra pie alas ieejas ugunskuru — tik brāz­mainu, ka smuidrajai priedei zari vien līgojās … Pats izvārīja ūdenī kakao.

— Aši! Sēdieties brokastot…

Malvīne visu šo laiku, lūpas sakniebusi, klusēja. Taču tagad viņa ļoti stingri — pieauguša cilvēka balsī — teica:

— Nedomājiet, Buratino, ka jūs esat cīnījies ar suņiem un uzvarējis, esat izglābis mūs no Karabasa Barabasa un arī turp­māk izturējies vīrišķīgi, ka tas jūs atbrīvo no nepieciešamības pirms ēšanas mazgāt rokas un tīrīt zobus …

Buratino tā arī apsēdās — te tev nu bija! — un bolīja acis uz šo knīpu ar dzelzs raksturu.

Malvīne izgāja no alas un sasita plaukstas:

— Tauriņi, kāpuri, vaguļi, krupji…

Nepagāja ne minūte, kad salidoja lieli tauriņi, notriepušies ar ziedu putekšņiem. Atrāpoja kāpuri un drūmās mēslu vaboles.

Vēderus plakšķinādami, atlampačoja krupji…

Tauriņi, spārnus plivinādami, apsēdās uz alas sienām, lai iekšpusē būtu skaisti un grūstošā zeme neiekļūtu ēdienā.

Mēslu vaboles saripināja bumbulīšos visus uz alas grīdas sakrājušos netīrumus un izšķūrēja tos laukā.

Trekns, balts kāpurs uzrāpās Buratino uz galvas un, pār degunu nokāries, izspieda viņam uz zobiem mazliet pastas. Gribot negribot bija jātīra zobi.

Otrs kāpurs notīrīja zobus Pjero.

Ieradās nomiegojies āpsis, kas izskatījās pēc pinkaina si­vēna… Viņš paņēma ķepā brūnos kāpurus, izspieda no tiem brūnu apavu ziedi un ar asti pamatīgi notīrīja visus trīs kurpju pārus — Malvīnes, Buratino un Pjero.

Notīrījis nožāvājās «ā-hā-hā» — un gāzelēdamies aizlīgoja.

Ielidoja rosīgs, raibs, jautrs puputis ar sarkanu cekulu, kas sacēlās stāvus, kad viņš par kaut ko brīnījās.

— Kuru sasukāt?

— Mani, — atsaucās Malvīne. — Iesprogojiet un sasukājiet, esmu izspūrusi…

— Bet kur tad spogulis? Paklausieties, mīlulīt…

Te iejaucās bolači krupji:

— Mēs atnesīsim …

Desmit krupji, vēderus plakšķinādami, devās uz ezeru. Spo­guļa vietā viņi atstiepa spoguļkarpu, tik treknu un miegainu, ka tai bija vienalga, kurp to velk aiz spurām.

Karpu nostatīja uz astes Malvīnei priekšā. Lai tā nenoslāptu, tai lēja no tējkannas mutē ūdeni.

Rosīgais puputis sasprogoja un uzsukāja Malvīni. Uzmanīgi noņēma no sienas vienu tauriņu un ar to nopūderēja meitenei degunu.

— Gatavs, dārgumiņ…

Un — tr-r! — kā raibs kamoliņš izlidoja no alas.

Krupji aizstiepa spoguļkarpu atpakaļ uz ezeru. Buratino un Pjero — dziedi vai raudi — nomazgāja rokas un pat kaklu.

Malvīne atļāva sēsties brokastot.

Pēc brokastīm, nopurinājusi no klēpja drupatiņas, viņa sacīja:

— Buratino, mans draugs, viņreiz mēs palikām pie diktāta. Turpināsim stundu …

Buratino gribēja izlēkt no alas un iet, kurp acis rāda. Taču nevarēja tā pamest nevarīgos biedrus un slimo suni! Viņš no­ņurdēja:

— Rakstāmlietas nepaņēmām līdzi…

— Nav tiesa, paņēmām gan, — nostenēja Artemons. Viņš aizlīda pie saiņa, ar zobiem atraisīja to un izvilka tintes pudelīti, pcnāli, burtnīcu un pat mazu globusu.

— Neturiet spalvaskātu tik krampjaini un tik pārāk tuvu pie

spalvas, tā jūs notraipīsiet pirkstus ar tinti, — Malvīne pamācīja. Viņa pacēla skaistās actiņas pret tauriņu izrobotajiem alas griestiem un . ..

Šai brīdī atskanēja zaru brakšķēšana un rupjas balsis, — gar alu aizgāja dziedniecības dēļu pārdevējs Purvadūķis un Karabass Barabass, kas tikko vilka kājas.

Leļļu teātra direktoram pierē kvēloja milzīgs puns, deguns bija sapampis, bārda vienās pinkās un sveķiem notriepta. Vaidēdams un spļaudīdamies viņš runāja: — Tālu viņi nevar būt aizbēguši. Viņi tepat kaut kur mežā ir.