Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Buratino nolemj — lai tur vai kas — izdibināt no Karabasa Barabasa zelta atslēdziņas noslēpumu

Karabass Barabass un Purvadūķis lēnām aizgāja alai garām.

Pa to laiku, kamēr līdzenumā norisinājās kauja, dziedniecības dēļu pārdevējs bija bailēs tupējis aiz krūma. Kad viss bija beidzies, viņš pagaidīja, līdz Artemons un Buratino pazudīs biezajā zālē, un tikai tad ar lielām pūlēm atplēsa Karabasa Barabasa bārdu no pīnijas stumbra.

— Tad ta knauķis jūs apstrādājis, — Purvadūķis sacīja. — Vajadzēs jums pie pakauša pielikt divi duči vislabāko dēļu …

Karabass Barabass ierēcās:

— Simttūkstoš velnu! Skrējām ašāk gūstīt tos neliešus! …

Karabass Barabass un Purvadūķis devās bēgļiem pa pēdām.

Viņi ar rokām šķirstīja zāli, aplūkoja katru krūmu, apčamdīja katru cinīti.

Viņi redzēja ugunskura dūmus pie vecās priedes saknēm, taču tiem neienāca ne prātā, ka alā paslēpušies koka cilvēciņi un turklāt sakūruši sārtu.

— Es to nelieti Buratino sagraizīšu ar kabatas nazīti sīkos gabaliņos, — Karabass Barabass sodījās.

Bēgļi noslēpās dziļāk alā.

Ko nu lai dara? Bēgt? Bet Artemons, viss pārsējos ievīstīts, bija cieši aizmidzis. Sunim vajadzēja gulēt divdesmit četras stundas, lai brūces sadzītu.

Vai tiešām pamest krietno suni vienu pašu alā?

Nē, nē, ja jau glābties, tad visiem kopā, ja iet bojā, — tad arī visiem kopā…

Buratino, Pjero un Malvīne alas dibenā, degunus kopā sabā­zuši, ilgi apspriedās. Nolēma: nogaidīt šeit lidz rītam, ieeju alā aizmaskēt ar žagariem un, lai Artemons drīzāk izveseļotos, taisīt viņam barojošu klistīru.

Buratino sacīja:

— Es tomēr gribu, lai tur vai kas, izzināt no Karabasa Barabasa, kur ir tās durvis, ko var atdarīt ar zelta atslēdziņu. Aiz durvīm glabājas kas lielisks, brīnišķīgs… Un tas atnesis mums laimi…

— Man bail palikt bez jums, man bail, — Malvīne no­vaidējās.

— Bet kam tad jums Pjero?

— Ak, viņš tikai lasa pantiņus…

— Es sargāšu Malvīni kā lauva, — Pjero iesaucās piesma­kušā balsī, kādā mēdz runāt lieli plēsoņas, — jūs mani vēl nepazīstat…

— Vareni, Pjero, sen jau tā vajadzēja!

Un Buratino skriešus aizlikās Karabasam Barabasam un Purvadūķim pa pēdām.

Drīz vien viņš tos ieraudzīja. Leļļu teātra direktors sēdēja strauta malā, un Purvadūķis lika viņam uz puna zirgskābeņu lapu kompresi. Iztālēm varēja dzirdēt nikni kurkstam tukšo Karabasa Barabasa vēderu un vienmuļu pīkstoņu, kas nāca no dziedniecības dēļu pārdevēja tukšajām iekšām.

— Sinjor, jums nepieciešams iestiprināties, — Purvadūķis runāja, — neliešu meklēšana var ieilgt lidz vēlai naktij.

— Es pašlaik būtu apēdis veselu sivēntiņu un pāris pilītes, — Karabass Barabass īdzīgi atbildēja.

Draugi gurdi vilkās uz traktieri «Pie trim grunduļiem», tā izkārtni varēja manīt vīdam piekalnē. Taču ātrāk neka Karabass Barabass un Purvadūķis turpu aizmetās Buratino, zemu pie zāles liekdamies, lai viņu nepamana.

Netālu no traktiera durvīm Buratino piezagās klat lielam gai­lim, kas, atradis graudiņu vai cāļa ķidas gabaliņu, lepni sapuri­nāja sarkano seksti, kārpīja ar nagiem zemi un satraukts aicināja vistas mieloties:

— Ko-ko-ko!…

Buratino pastiepa viņam uz delnas mandeļu tortes drupatiņas:

— Lūdzu, ēdiet, sinjor virspavēlniek

Gailis stingri paraudzījās koka zēnā, taču nenoturējās un ieknāba viņam saujā.

— Ko-ko-ko!…

— Sinjor virspavēlniek, man vajadzētu iekļūt traktierī, taču tā, lai saimnieks mani nepamana. Es paslēpšos aiz jūsu lieliskās, daudzkrāsainās astes, un jūs aizvedīsiet mani līdz pašam pavar­dam. Vai jā?

— Ko-ko! — gailis vēl lepnāk noteica.

Viņš nekā nebija sapratis,taču, lai neierādītu,ka nekā nesa­prot, cienīgi soļoja uz vaļējām traktiera durvīm. Buratino ieķērās zem spārniem viņam sānos, aizsedzās ar asti un uz pirkstgaliem iezagās virtuvē pie paša pavarda, kur rosījās plikpauris traktier- nieks, grozīdams uz pavarda iesmus un pannas.

— Tiš projām, vecā buljona gaļa! — traktiernieks uzbrēca gailim un tā iespēra ar kāju, ka gailis:

— Ku-dē-ka-ka! — izmisīgi bļaudams, izlidoja laukā pie pār­biedētajām vistām.

Buratino nepamanīts izšmauca saimniekam gar kājām un notupās aiz lielas māla krūzes.

Tobrīd atskanēja Karabasa Barabasa un Purvadūķa balsis.

Saimnieks, zemu klanīdamies, izgāja viņiem pretim.

Buratino ielīda māla krūzē un tur paslēpās.