Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Laupītaji pakar Buratino koka

Buratino aiz noguruma tikko vilka kājas, gluži kā rudens muša uz palodzes.

Te uzreiz viņš caur lazdas zariem ieraudzīja jauku pļaviņu un tās vidū mazu, mēness apspīdētu mājiņu ar četriem lodziņiem. Uz aizvirtņiem bija uzzīmēta saule, mēness un zvaigznes. Apkārt auga lielas, debeszilas puķes.

Celiņi nokaisīti tīrām smiltiņām. No strūklakas šļācās sīka ūdens strūkliņa, tajā lēkāja svītraina bumbiņa.

Buratino četrrāpus uzlīda uz lieveņa. Pieklauvēja pie durvīm. Namiņā bija kluss. Viņš pieklauvēja stiprāk, — jādomā, tur cieši gulēja.

Šai brīdi no meža atkal izlēca laupītaji. Viņi bija pārpeldē­juši ezeru, no tiem straumēm tecēja ūdens. Pamanījis Buratino, augumā mazākais laupītājs nejauki iešņācās kā kaķis, garais iekvankšķējās kā lapsa…

Buratino rokām un kājām bungoja durvis:

— Palīgā, labie ļaudis, palīgā!…

Tad pa lodziņu izliecās skaista meitenīte sprogainiem matiem un jauku, uzrauktu deguntiņu.

Acis viņai bija ciet.

— Meitenīt, atveriet durvis, laupītāji dzenas man pakaļ!

— Ak, kas par blēņām! — meitene sacīja, žāvās pavērusi glīto mutīti. — Man nāk miegs, es nevaru atvērt acis…

Viņa pacēla rokas, miegaini parozījās un pazuda lodziņā.

Buratino izmisumā nokrita uz deguna smiltīs un izlikās pa­galam.

Laupītāji pielēca klāt:

— Aha, nu tu mums neizspruksi!…

Grūti iedomāties, ko visu viņi neizdarīja, lai piespiestu Bura­tino atvērt muti. Nebūtu viņi, pakaļ dzīdamies, pazaudējuši dunci un pistoli, tad tepat arī stāstam par nelaimīgo Buratino bulu beigas.

Pēdīgi laupītāji nolēma viņu pakārt ar galvu uz leju. Piesēja viņam pie kājām auklu, un Buratino palika karājamies ozola zarā… Paši apsēdās zem ozola, slapjās astes atšāvuši, un gai­dīja, kad zelta gabali izripos viņam no mutes…

Gaismai austot, sacēlās vējš, lapas ozolā iešalkojās. Buratino šūpojās kā sprungulis. Laupītājiem apnika sēdēt uz slapjajām astēm…

— Pakarājies, draudziņ, līdz vakaram, — viņi draudīgi nošņāca un devās uzmeklēt kādu ceļmalas krodziņu.