Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Karlo darina koka lelli un nosauc to par Buratino

Karlo mitinājās mazā kambarītī zem kāpnēm, kur viņam nebija nekā cita kā vien skaists pavards — sienā iepretim durvīm.

Taču skaistais pavards un uguns pavardā, un katliņš, kas vā­rījās uz uguns, nebija īsti, — tie bija uzgleznoti uz veca audekla gabala.

Karlo iegāja kambarītī, apsēdās uz vienīgā krēsla pie galda, kuram nebija kāju, un, pagrozījis pagali gan šā, gan tā, sāka ar nazi grebt no tās lelli.

«Kā lai es to nosaucu?» Karlo prātoja. «Saukšu par Bura­tino. Sis vārds man atnesīs laimi. Es pazinu kādu ģimeni — tajā visus sauca par Buratino: tēvs — Buratino, māte — Bura­tino, bērni — arī Buratino… Visi viņi dzīvoja jautri un bezrū­pīgi …»

Vispirms viņš izgrieza pagalē matus, tad — pieri, tad — acis…

Pēkšņi acis pašas atdarījās un neatlaidīgi blenza viņā…

Karlo nelika manīt, ka ir izbijies, tikai mīlīgi iejautājās:

— Koka actiņas, ko tik ērmīgi manī skatāties?

Taču lelle klusēja, — jādomā, tāpēc, ka tai vēl nebija mutes. Karlo izgreba vaigus, tad notēsa degunu — parastu …

Te uzreiz deguns pats sāka stiepties, augt, un iznāca tik garš un smails snīpis, ka Karlo pat nokrekstējās:

— Nelādzīgi garš…

Un sāka apgriezt degunam galiņu. Taču tas nebija tik vien­kārši. Deguns grozījās, vairījās un palika tas pats garais garais, ziņkārais, smailais snīpis.

Karlo ķērās pie mutes. Bet, tikko viņš bija paspējis izgriezt lūpas, mute uzreiz atvērās:

— Hi-hi-hi, ha-ha-ha!

Un no tās mēdīdamās pašāvās šaura, sarkana mēle.

Karlo, nelikdamies par šīm nerātnībām vairs ne zinis, turpi­nāja tēst, drāzt, grebt… Iztaisīja lellei zodu, kaklu, plecus, rumpi, rokas…

Bet, tikko Karlo bija beidzis aptēst pēdējo pirkstiņu, Buratino sāka dauzīt ar dūrltēm viņa pliko pauri, knaibīties un kutināt.

— Paklau, — Karlo stingri aprāja, — es taču vēl neesmu bei­dzis tevi darināt, bet tu jau sāc draiskoties… Kas gan vēl nebūs tālāk… Ko?…

Un viņš stingri paraudzījās uz Buratino. Arī Buratino apaļām peles acīm vērās Karlo tētī.

Karlo izdrāza viņam no skaliņiem garas kājas ar lielām pē­dām. Ar to beidzis darbu, viņš nostatīja koka zeņķi uz grīdas, lai mācās staigāt.

Buratino palīgojās, palīgojās uz tievajām kājelēm, paspēra soli, paspēra otru, klap, klap — taisni uz durvīm, slieksnim pāri un — ārā uz ielas.

Karlo nemierīgs devās viņam paka].

— Ei, palaidniek, nāc atpakaļ! …

Lika drusciņ pagaidīt! Buratino cilpoja pa ielu kā zaķis, koka zoles vien klabēja pa akmeņiem — klip-klap, klip-klap…

— Turiet viņu! — Karlo iesaucās.

Gājēji smējās, rādīdami ar pirkstiem uz skrejošo Buratino. Ielu krustojumā stāvēja milzīgs policists ar uzgrieztām ūsām un trīsstūrainu platmali.

Ieraudzījis skrienam koka cilvēciņu, viņš plaši ieplēta kājas, aizšķērsodams visu ielu. Buratino gribēja izšmaukt viņam caur kājstarpi, bet policists notvēra viņu aiz deguna un turēja tā, līdz piesteidzās Karlo tētis …

— Nu paga tu man, gan es ar tevi tikšu galā, — aizelsdamies runāja Karlo un gribēja iebāzt Buratino savā svārku kabatā…

Buratino nepavisam negribējās tik jaukā dienā, visiem ļau­dīm redzot, augšup saslietām kājām rēgoties ārā no svārku kabatas, viņš veikli izlocījās, nolikās garšļaukus uz bruģa un izli­kās pagalam…

— Ai, ai, — policists sacīja, — šķiet, nelāga lieta.

Sāka salasīties garāmgājēji. Lūkodamies uz guļošo Buratino, viņi kratīja galvas.

— Nabadziņš, — vieni runāja, — jādomā, aiz bada …

— Karlo būs viņu nāvīgi piekāvis, — sprieda citi, — šis vecais leijerkastnieks tikai izliekas par labu cilvēku, patiesībā viņš ir nelādzīgs, viņš ir ļauns cilvēks…

To visu dzirdēdams, ūsainais policists sagrāba nabaga Karlo aiz apkakles un stiepa uz policijas iecirkni.

Karlo šļūkāja ar kurpēm, saceldams putekļus, un skaļi vai- nanāja:

— Vai, vai, sev par postu esmu iztaisījis koka zeņķi!

Kad iela bija kļuvusi tukša, Buratino paslēja degunu gaisā, īpskatījās apkārt un palēkdamies rikšoja uz mājām…