Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Karabass Barabass ielaužas kambarītī zem kāpnēm

Karabass Barabass, kā jau zinām, bija veltīgi nopūlējies pie­runāt miegaino policistu, lai arestē Karlo. Nekā nepanācis, Karabass Barabass skriešus devās pa ielu projām.

Viņa plīvojošā bārda ķērās garāmgājējiem aiz pogām un lietussargiem. Viņš grūstījās un kņadzināja zobus. Puikas viņu pavadīja griezīgiem svilpieniem un svieda viņam pa muguru ar sapuvušiem āboliem.

Karabass Barabass iedrāzās pie pilsētas priekšnieka. Priekšnieks šai karstajā stundā vienās peldbiksitēs sēdēja dārzā pie strūklakas un dzēra limonādi.

Priekšniekam bija sešas pazodes, deguns iegrimis sārtajos vaigos. Zem liepas viņam aiz muguras četri drūmi policisti vienā laidā korķēja vaļā limonādes pudeles.

Karabass Barabass nokrita ceļos priekšniekam pie kājām un, ar bārdu iztriepdams asaras pa visu seju, gaudoja:

— Es, nelaimigais sērdienis, esmu apvainots, apzagts, pie­kauts.. .

— Kas tev, sērdienim, darījis pāri? — priekšnieks tusnī­dams jautāja.

— Mans niknākais ienaidnieks, vecais leijerkastnieks Karlo. Viņš nozaga man trīs pašas labākās lelles, viņš grib nodedzināt manu slaveno teātri, viņš aizdedzinās un aplaupīs visu pilsētu, ja viņu tūliņ nearestēs.

Pastiprinādams savus vārdus, Karabass Barabass izvilka sauju zelta naudas un iebēra priekšniekam tupelē.

īsi sakot, viņš tā sapūta un samelsa, ka iztrūcies priekšnieks pavēlēja četriem policistiem, kas stāvēja zem liepas:

— Sekojiet cienījamam sērdienim un dariet likuma vārdā visu, kas vajadzīgs!

Karabass Barabass ar četriem policistiem aizdrāzās uz Karlo kambarīti un iebrēcās:

— Tarabaras karaļa vārdā — arestējiet zagli un nelieti!

Taču durvis bija ciet. Kambarītī neviens neatsaucās. Kara­bass Barabass pavēlēja:

— Tarabaras karaļa vārdā — lauziet vaļā durvis!

Policisti piespieda, satrunējušās durvju pusītes izgāzās no

virām, un četri braši policisti, zobenus šķindinādami, ar brikšķi ievēlās kambarītī zem kāpnēm.

Tas notika tai pašā brīdī, kad Karlo tētis saliecies gāja iekša pa slepenajām durtiņām.

Viņš pazuda pēdējais. Durtiņas — džinks… — aizcirtās. Klusā mūzika mitējās. Kambarī zem kāpnēm mētājās tikai sava­zāti apsēji un saplēsts audekls ar uzgleznoto pavardu …

Karabass Barabass pielēca pie slepenajām durtiņām un saka tās dauzīt ar dūrēm un papēžiem:

Tra-ta-ta-ta!

Taču durtiņas bija stipras.

Karabass Barabass atskrējās un likās durvīs ar dibengalu.

Durtiņas nepadevās.

Viņš piecirta kāju un uzbļāva policistiem:

— Lauziet vaļā tās sasodītās durvis — Tarabaras karaļa vārdā!…

Policisti taustīja viens otru: šim belziena pēdas uz deguna, tam puns pakausi.

— Nē, tas ir ļoti grūts darbs, — viņi atteica un devās pie pilsētas priekšnieka ziņot, ka viņi visu izdarījuši pēc likuma, taču vecajam leijerkastniekam, šķiet, palīdz pats nelabais, jo viņš izbēdzis caur sienu.

Karabass Barabass plēsa sev bārdu, nogāzās uz grīdas un ņēmās kā traks kaukt, gaudot un valstīties pa tukšo kambarīti zem kāpnēm.