Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Buratino iepazīstas ar dīķa iemītniekiem, uzzina, ka četri zelta gabali pazuduši, un dabū no bruņurupuča Tortila zelta atslēdziņu

Nav jāaizmirst, ka Buratino bija no koka un tāpēc nevarēja noslīkt.

Tomēr viņš bija tā pārbijies, ka ilgi gulēja virs ūdens, gluži aplipis ar zaļajām ūdenslēcām.

Viņam apkārt salasījās dīķa iemītnieki: ar savu muļķību plaši pazīstamie melnie, vēderainie kurkulēni, ūdensvaguļi ar airiem līdzīgām pakaļkājām, deles, kāpuri, kuri ēda visu, kas vien paga­dījās, arī cits citu, un, beidzot, dažādas sīkas infuzorijas.

Kurkulēni kutināja viņu asajām lūpām un ar patiku grauza viņa cepurītes pušķi. Dēles līda jaciņas kabatās. Kāda ūdens- vabole vairākkārt uzrāpās viņam uz deguna, kas augstu rēgojās ārā no ūdens, un no turienes slaidā lēcienā metās ūdenī.

Sīkās infuzorijās, locīdamās un ņipri trīsinadamas matiņus, kas viņām aizstāja rokas un kājas, nopūlējās satvert ko ēdamu, taču pašas nokļuva ūdensvaboļu kāpuriem mutē.

Buratino tas pēdīgi apnika, viņš saplikšķināja pēdas pa ūdeni:

— Taisieties, ka pazūdat! Es jums neesmu nekāds sprādzis kaķis.

Dīķa iemītnieki pajuka kur kurais. Buratino apgriezās uz vēdera un peldēja projām.

Uz apaļajām ūdensliliju lapām mēnesnīcā tupēja vardes platām mutēm un izvalbītām acīm blenza uz Buratino.

— Peld kāda tinteszivs, — viena iekurcās.

— Deguns kā stārķim, — iekurcās otra.

— Tā ir jūras varde, — kurca trešā.

Buratino uzrāpās uz lielas ūdensliliju lapas atvilkt elpu. Ap­sēdās uz tās, cieši apņēma ar rokām ceļgalus un, zobus klabinā­dams, žēlojās:

— Visi zēni un meitenes, padzērušies piena, gul siltās gulti­ņās, tikai es viens sēžu uz slapjas lapas… Vardes, dodiet jel kaut ko ieēst!

Vardes, kā zināms, ir ļoti aukstasinīgas. Taču aplam būtu domāt, ka tās ir bez sirds.

Kad Buratino sīki, zobus klabinādams, sāka stāstīt savus ne­laimīgos piedzīvojumus, vardes cita pēc citas palēcās — pakaļ­kājas vien nozibēja — un nonira dīķa dibenā.

Viņas uznesa no turienes sprāgušu vaboli, spāres spārniņu, gļotu piciņu, vēža ikru graudiņu un dažas sapuvušas sak­nītes.

Nolikušas visas šīs ēdamvielas Buratino priekšā, vardes atkal uzlēca uz ūdensliliju lapām un sēdēja, kā akmenī cirstas, lielmutainās galvas ar izvalbītajām acīm augšup paslējušas.

Buratino paostīja, nogaršoja varžu mielastu.

— Man kļuva nelabi, — viņš teica, — kas par draņķi!…

Tad vardes atkal — visas uzreiz — ieplunkšķēja ūdenī…

Zaļās ūdenslēcas uz dīķa virsmas salīgojās, un parādījās

liela, drausmīga čūskas galva. Tā peldēja uz lapu, kur sēdēja Buratino.

Aiz bailēm viņam cepures pušķītis sacēlās stāvus.

Taču tā nemaz nebija čūska.

Tas bija nevienam nekaitīgais bruņurupucis Tortils, jau labi gados un pusakls.

— Ak tu nejēgas lētticīgo zeņķi ar īso prātiņu! — Tortils sacīja. — Sēdējis būtu mājās un uzcītīgi mācījies! Nē, viņš tev atdzinies uz Muļķu Zeini!

— Es taču gribēju iegūt vairāk zelta gabalu tētim Karlo… Es esmu ļot-t-ti labs un prātīgs puika…

— Tavu naudu nozaguši runcis un lapsa, — bruņurupucis stāstīja. — Viņi skrēja te garām dīķim un apstājās padzerties, un es dzirdēju, kā tie lielījās izrakuši tavu naudu un tās dcļ saplūku- šies… Ak tu nejēgas lētticīgais stulbeni ar īso prātiņu!…

— Nevis lamāties vajadzētu, — Buratino noņurdēja, — bet palīdzēt cilvēkam… Ko es tagad lai daru? Vai-vai-vai! Kā lai es atgriežos pie tētes Karlo? Ai-ai-ai!…

Viņš berzēja ar dūrēm acis un šņukstēja tik žēli, ka vardes pēkšņi visas uzreiz nopūtās:

— Uh-uh… Tortil, nu palīdzi cilvēkam!

Bruņurupucis ilgi skatījās mēnesī un kaut ko cilāja atmiņā…

— Reiz es gluži tāpat palīdzēju kādam cilvēkam, bet pēc tam viņš no manas vecmāmiņas un mana vectētiņa izgatavoja bruņu­rupuča ķemmes, — viņš runāja. Un atkal ilgi raudzījās mēnesī.

— Nu labi, pasēdi tepat, cilvēciņ, bet es nolaidīšos dibenā, varbūt atradīšu kādu derīgu lietiņu.

Viņš ievilka savu čūskas galvu un lēni nogrima zem ūdens.

Vardes nočukstēja:

— Bruņurupucis Tortils zina lielu noslēpumu.

Pagāja ilgs ilgs laiks.

Mēness jau rietēja aiz pakalniem.

Zaļās ūdenslēcas no jauna sakustējās, parādījās bruņurupu­cis, turēdams mutē mazu zelta atslēdziņu.

Viņš to nolika uz lapas pie Buratino kājām.

— Nejēgas lētticīgo muļķīt ar īso prātiņu, — Tortils sacīja,

— nebēdājies, ka lapsa un runcis tev nozaguši zelta gabalus. Es dodu tev šo atslēdziņu. To nejauši iemeta dīķī kāds vīrs ar tik garu bārdu, ka viņš to parasti sabāza kabatā, lai nepinas pa kājām. Vai! kā viņš lūdzās, lai es sameklējot viņam dīķa dibenā šo atslēdziņu!…

Tortils nopūtās, brītiņu klusēja un tad nopūtās vēlreiz tā, ka no ūdens uzvirmoja burbuļi…

— Bet es viņam nepalīdzēju vis, es tolaik biju gaužām pikts uz cilvēkiem savas vecmāmiņas un vectētiņa dēļ, no kuriem bija izgatavojuši bruņurupuča ķemmes. Bārdainais vīrs daudz stās­tīja par šo atslēdziņu, taču es visu esmu aizmirsis. Atceros tikai, ka ar to vajagot atslēgt nez kādas durvis un tas atnesīšot laimi…

Buratino sirds sāka strauji pukstēt un acis iemirdzējās. Viņš uzreiz bija aizmirsis visas savas nedienas. Izvilcis no jaciņas kabatas dēles, viņš tur iebāza atslēdziņu, pieklājīgi pateicās

bruņurupucim Tortilam un vardēm, metās udcni un peldus devās uz krastu. Kad viņš kā melna ēna iznira krastmala, vardes noducināja viņam pakaļ:

— Buratino, nepazaudē atslēdziņu!