Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Meitene ar gaišzilajiem matiem grib Buratino audzināt

No rīta Buratino pamodās līksms un sveiks, it kā nekas ne­būtu noticis.

Meitene ar gaišzilajiem matiem gaidīja viņu dārzā, sēdēdama pie maza galdiņa, uz kura atradās leļļu trauki.

Seja viņai bija svaigi nomazgāta, uzraukto deguntiņu un vai­gus klāja ziedu putekšņi.

Gaidīdama Buratino, viņa īgni atgaiņājās no uzmācīgajiem tauriņiem:

— Ak, eita nu, tādi kā…

Viņa aplūkoja koka puišeli no galvas līdz kājām un saviebās. Lika viņam sēsties pie galda un ielēja mazītiņu tasīti kakao.

Buratino apsēdās pie galda un pavilka kāju sev apakšā. Man­deļu cepumus viņš bāza mutē veselus un rija nesakošļājis.

Ievārījuma trauciņā iebrauca taisni ar pirkstiem un tad lab­patikā tos apsūkāja.

Kad meitene aizgriezās, lai pasviestu dažas drupatiņas pave­cākai skrejvabolei, viņš pakampa kafijas kannu un pa snīpi izdzēra visu kakao.

Aizrijās, izlēja kakao uz galdauta.

Tad meitene viņam stingri teica:

— Izvelciet kāju sev no apakšas un nolaidiet zem galda. Neēdiet ar rokām, šim nolūkam ir karotes un dakšiņas.

Sašutumā viņa virināja skropstas:

— Kas jūs audzina, sakiet, lūdzami?

— Dažreiz audzina tētis Karlo, bet citreiz neviens.

— Tagad es ķeršos pie jūsu audzināšanas, varat būt mie­rīgs.

«Tad ta nu gan esmu iepiņķejies!» Buratino nodomaja.

Maurā ap māju joņoja pūdelis Artemons, ķerstīdams mazus putniņus. Kad tie sametās kokos, viņš, galvu atgāzis, lēkāja apkārt un iegaudodamies rēja.

«Pamatīgi trenkā putnus,» Buratino skaudīgi nodomāja.

No pieklājīgas sēdēšanas pie galda viņam pa visu miesu skraidīja tirpas.

Pēdīgi mokošās brokastis bija beigušās. Meitene lika viņam noslaucīt no deguna kakao. Sakārtojusi tērpa krociņas un lentī­tes, viņa ņēma Buratino pie rokas un veda uz istabu — sākt audzināšanu.

Bet jautrais pūdelis Artemons joņoja pa mauru un rēja, putni, ne drusciņas no viņa nebaidīdamies, jautri svilpoja, vējš līksmi lidinājās pār kokiem.

— Velciet nost savas skrandas, jums iedos pieklājīgu ja­ciņu un bikšeles, — meitene sacīja.

Četri skroderi — meistars vieninieks drūmais vēzis Cukstello, pelēkais cekulainais Dzenis, lielais vagulis Ragainis un pele Lizete — šuva no meitenes vecajiem tērpiem skaistu zēna uzvalku.

Cukstello piegrieza, Dzenis ar knābi dūra caurumiņus un šuva, Ragainis ar pakaļkājām šķeterēja diegus, Lizete tos grauza pušu.

Buratino kautrējās vilkt mugurā meitenes apvalkātās drēbes, bet vajadzēja tomēr pārģērbties. Šņaukādamies viņš paslēpa jaunās jakas kabatā četrus zelta gabalus.

— Tagad sēdieties, nolieciet rokas sev priekšā. Neuzmetiet kūkumu, — rīkoja meitene un paņēma krīta gabaliņu. — Mēs mācīsimies rēķināšanu… Jums kabatā ir divi āboli…

Buratino blēdīgi pamirkšķināja.

— Mānāties, nav neviena…

— Es saku, — meitene pacietīgi atkārtoja, — pieņemsim, ka jums kabatā divi āboli. Kāds paņēma no jums vienu ābolu. Cik ābolu jums palika?

— Divi.

— Padomājiet labi.

Buratino sarauca pieri —tik centīgi viņš domāja.

— Divi…

— Kāpēc?

— Es taču neiešu kādam atdot ābolu, lai viņš kaut izstiepjas?

— Jums nav nekādu dotību matemātikā, — meitene sarugti- lāta noteica. — Rakstīsim diktātu.

Viņa pacēla pret griestiem savas skaistās acis.

— Rakstiet: «Sapals arī tad ēda tīras lapas.» Uzrakstījāt? Tagad izlasiet šo burvīgo frāzi no otra gala.

Mēs jau zinām, ka Buratino nekad nebija spalvu un tintnīcu )at redzējis.

Meitene teica: «Rakstiet!» — un viņš tūdaļ iebāza tintnīcā legunu un briesmīgi pārbijās, kad no deguna uz papīra uzkrita nelns tintes traips.

Meitene sasita rokas, viņai pat asaras apbira.

— Jūs nejaukais palaidni, jūs vajag sodīt!

Viņa izliecās pa logu:

— Artemon, aizved Buratino uz tumšo pažobeli.

Dižciltīgais Artemons parādījās durvīs, baltos zobus mirdzinādams. Viņš sagrāba Buratino aiz jaciņas un, atmuguriski kāp­jamies, vilka uz pažobeli, kur pa kaktiem tīmekļos karājās lieli :irnekļi. Ieslēdza viņu tur, parūca, lai krietni nobaidītu, un atkal lizdrāzās trenkāt putnus.

Meitene, iekritusi mežģīnēm klātajā leļļu gultiņā, sāka gauži audāt par to, ka viņai nācās tik cietsirdīgi izturēties pret koka :ēnu.

Taču, ja jau nu reiz esi ķērusies pie audzināšanas, tad tā ānoved līdz galam.

Buratino tumšajā pažobelē purpināja:

— Edz, muļķa knīpa… Atradusies audzinātāja, ko domā… 3 ašai galva no porcelāna, rumpis ar vati piebāzts…

Pažobelē atskanēja smalciņa čirkstoņa, it kā kāds grieztu Jkus zobiņus.

— Klau, klau…

Viņš paslēja ar tinti notriepto degunu un tumsā saskatīja iikspārni, kas karājās pie griestiem ar galvu uz leju.

— Ko tev vajag?

— Pagaidi nakti, Buratino.

— Rāmāk, rāmāk, — zirnekļi čaukstēja pa kaktiem, — nešūpojiet mūsu tīklus, neaizbaidiet mūsu mušiņas…

Buratino apsēdās uz sasista māla poda un atbalstīja vaigu rokā. Viņam dažkārt bija gadījies nokļūt vēl ļaunākā klizmā par šo, taču kremta netaisnība:

— Vai tad tā audzina bērnus?… Tā jau ir mocīšana, nevis audzināšana… Nesēdi tā un neēd tā… Bērns varbūt vēl ābeci nemāk, bet šī uzreiz ķeras pie tintnīcas… Bet suns, tas var tren­kāt putnus, kas viņam…

Sikspārnis atkal iepīkstējās:

— Pagaidi nakti, Buratino, es tevi aizvedīšu uz Muļķu Zemi, tur tevi gaida draugi — runcis un lapsa, laime un līksmība. Gaidi nakti!