Ko viņi atrada aiz slepenajam durvīm

Kamēr Karabass Barabass valstījās kā negudrs un plūca sev bārdu, Buratino pa priekšu un viņam pakaļ Malvīne, Pjero, Artemons un vispēdīgi Karlo tētis devās lejup pa stāvām akmens kāpnēm pazemē.

Karlo tētis turēja rokā sveces galu. Tās plīvojošā uguntiņa meta lielas ēnas no Artemona pinkainās galvas vai Pjero izstiep­tās rokas, taču nespēja apgaismot tumsu, kurā grima kāpnes.

Malvīne knieba sev ausīs, lai aiz; bailēm nesāktu kaukt.

Pjero, kā parasti, ne no šā, ne no tā murmināja pantus:

Dej pa mūriem ēnas garas, Bailēm nav pār mani varas. Lai šīs kāpnes nez cik stāvas, Lai mums tumsa draud ar nāvi, — Tik un tā šis ceļojums Kaut kur izbeigsies tak mums …

Buratino bija aizsteidzies biedriem priekšā, viņa baltā rūķu cepure tikko vīdēja dziļi lejā.

Pēkšņi tur kaut kas iešņācās, nokrita, sāka ripot un atskanēja Buratino žēlā balss:

— Šurpu, palīgā!

Vienā mirklī Artemons, aizmirsis brūces un izsalkumu, ap­gāza Malvīni un Pjero un kā melns viesulis šāvās zemē pa kāpnēm.

Noklabēja zobi. Kāds radījums nejauki iespiedzās.

Tad viss apklusa.

Tikai Malvīnes sirds sita skaļi kā modinātājs pulkstenis.

Plats gaismas stars no lejas iesitās kāpnēs. Sveces uguntiņa Karlo tētes rokās kļuva dzeltena.

— Skatieties, skatieties ašāk! — Buratino skaļi sauca.

Malvīne ar skubu sāka atmuguriski rāpties lejā — no pakā­piena uz pakāpienu; lēkādams viņai sekoja Pjero. Vispēdējais salīcis kāpa Karlo, koka tupelēm vienā gabalā mūkot no kājām.

Lejā, tur, kur stāvās kāpnes beidzās, uz akmeņiem izliktā laukumiņa sēdēja Artemons. Viņš laizījās. Pie kājām tam gulēja nožņaugta žurka Cauksture.

Buratino ar abām rokām cēla augšā sadēdējušo tūbas aiz­karu, kas sedza caurumu akmens sienā. No turienes plūda zil­gana gaisma.

Pirmais, ko viņi, pa caurumu ielīduši, ieraudzīja, bija saules staru kūlis. Tas plūda pa apaļo logu velvētajos griestos.

Platais staru kūlis ar tajā virmojošiem puteklīšiem apgais­moja apaļu, iedzeltenu marmora istabu. Tās vidū stāvēja brīniš­ķīgi skaists leļļu teātris. Tā priekškarā mirdzēja zelta zibens šautra.

Gar priekškara malām pacēlās divi kvadrātveida torņi, kas bija izkrāsoti tā, it kā tie būtu celti no maziem ķieģelīšiem. Spoži margoja augstie zaļa skārda jumti.

Kreisajā tornī bija pulkstenis ar bronzas rādītājiem. Uz ciparnīcas pret katru ciparu bija uzzīmēta smaidoša zēna un mei­tenes sejiņa.

Labajā tornī — apaļš lodziņš no dažādu krāsu stikliem.

Virs šā lodziņa uz zaļa skārda jumta sēdēja Runājošais Cir­cenis. Kad visi, mutes ieplētuši, apstājās pie brīnišķīga teātra, Circenis lēni un skaidri sacīja:

— Es tiku brīdinājis, ka tevi sagaida šausmīgas briesmas un drausmīgi piedzīvojumi, Buratino. Labi, ka viss beidzies lai­mīgi, bet varēja beigties arī nelaimīgi… Tā gan …

Balss Circenim bija veca un mazliet aizvainota, tāpēc ka Runājošajam Circenim savā laikā āmurs tomēr bija ķēris pa galvu, un, kaut gan viņš bija simt gadu vecs un labas dabas, taču nevarēja aizmirst nepelnīto pāridarījumu. Tāpēc viņš vai­rāk nekā ari nepiebilda, — paraustīja ūsas, it kā putekļus no tām nobirdinādams, un lēni aizrāpoja kaut kur vientulīgā spraugā — tālāk no kņadas.

Tad Karlo tētis noteica:

— Un es biju domājis, ka mēs te atradīsim vismaz zelta un sudraba kaudzi, bet atradām tikai pavisam vecu rotaļlietu.

Viņš piegāja pie tornītī ierīkotā pulksteņa, pieklaudzināja ar nagu pie ciparnīcas, un, tā kā blakus pulkstenim uz vara nagli­ņas karājās atslēdziņa, viņš paņēma to un uzvilka pulksteni…

Atskanēja skaļa tikšķēšana, rādītāji sakustējās. Lielais rādī­tājs pavirzījās uz divpadsmitiem, mazais uz sešiem. Tornītī sāka dūkt un šņākt. Pulkstenis skaļi nosita seši…

Tūliņ pat labajā tornī atvērās lodziņš no dažādu krāsu stik­liem, izlēca raibs uzvelkamais putns un, spārnus plivinādams, nodziedāja sešas reizes:

— Sanāk-sanāk, sanāk-sanāk, sanāk-sanāk…

Putns pazuda, lodziņš aizcirtās, sāka spēlēt leijerkastes mūzika. Un pacēlās priekškars…

Neviens, pat ne Karlo tētis, nekad nebija redzējis tik jauku dekorāciju.

Uz skatuves bija dārzs. Nelielo koku zelta un sudraba lapotnē dziedāja uzvelkamie strazdi, tik lieli kā nadziņi. Kādā kokā karā­jās āboli, katrs no tiem laba griķu grauda lielumā. Zem kokiem pastaigājās pāvi un, pirkstgalos paslējušies, knābāja ābolus. Maurā lēkāja un badījās divi kazlēni, bet gaisā lidinājās tikko saskatāmi tauriņi.

Tā pagāja mazs laiciņš. Strazdi apklusa, pāvi un kazlēni atkāpās sānu kulisēs. Koki iegrima slepenās lūkās zem skatuves grīdas.

Tila mākoņi skatuves dibenplānā sāka izklīst. Parādījas spoža saule virs smilšu tuksneša. Pa labi un pa kreisi no sānu kulisēm izlīda čūskām līdzigi liānu zari, vienā patiešām arī

karajas milzu čūska. Otra, astēm kopā saķērušies, šūpojās ve­sela ģimene pērtiķu.

Tā bija Āfrika.

Pa tuksneša smiltīm spožas saules staros cits pakaļ citam gāja zvēri.

Trijos stiepienos aizlēca krēpainais lauva, — kaut gan tas nebija lielāks par kaķēnu, tomēr briesmīgs.

Uz pakaļkājām gāzelēdamies, aizlīgoja plīša lācītis ar saules­sargu.

Aizrāpoja riebīgs krokodils, viņa mazās, nešpetnās ačeles izlikās labiņas. Artemons tomēr neticēja un sāka uz to rūkt.

Aizlēkšoja degunradzis, — lai viņš būtu nekaitigs, asajam ragam bija uzmaukta gumijas bumbiņa.

Aizjoza žirafe, kas izskatījās tā, it kā svītrains, ragains ka­mielis būtu, cik jaudas, izstiepis kaklu.

Tad nāca bērnu draugs zilonis — gudrs, labsirdīgs — un vi­cināja snuķi, kurā turēja sojas konfekti.

Pēdējais sīku riksi iešķērsām aiztipināja šausmīgi netīrs sav­vaļas suns — šakālis. Artemons riedams metās tam virsu, — Karlo tētim ar pūlēm izdevās aiz astes novilkt viņu no ska­tuves.

Zvēri bija aizgājuši. Saule pēkšņi apdzisa. Tumsa nez kas nobrauca no augšas lejup, nez kas izvirzījās no sāniem uz priekšu. Atskanēja tāda skaņa, it kā kāds būtu pārvilcis ar lociņu pār vijoles stīgām.

Ielās iemargojās blāvas laterniņas. Uz skatuves bija pilsGtas laukums. Namu durvis atvērās, izskrēja mazi cilvēciņi, iekapā maziņā tramvajā. Konduktors pazvanīja, vagona vadītājs pa­grieza kloķi, kāds zeņķis manīgi pieķērās pie stieņa, policists iesvilpās, tramvajs ieripoja šķērsielā starp augstajiem namiem.

Pabrauca garām velosipēdists uz riteņiem, kas nebija lielāki par ievārījuma šķīvīšiem. Aizmetās avižu pārdevējs, viņa avīzes bija tik lielas kā četrkārt salocītas noplēšama kalendāra lapiņas.

Saldējuma pārdevējs stūma pār laukumu ratiņus ar saldē­jumu. Uz namu balkoniņiem izskrēja meitenes un māja viņam, bet saldējuma pārdevējs noplātīja rokas:

— Viss apēsts, atnāciet citreiz.

Te priekškars aizvērās, un uz tā atkal iezaigojās zelta zibens šautra.

Karlo tētis, Malvīne un Pjero no sajūsmas nemaz nevarēja attapties. Buratino, rokas kabatās sabāzis, degunu izslējis, lielīgi teica:

— Nu, vai redzējāt? Tātad neesmu velti mircis purvā pie Tortila tēvoča… Šai teātrī mēs izrādīsim komēdiju, un vai zināt, kādu? — «Zelta atslēdziņa jeb Buratino un viņa draugu brīnišķīgie piedzīvojumi». Karabass Barabass plīsīs no dusmām.

Pjero ar dūrēm paberzēja saraukto pieri:

— Es šo komēdiju uzrakstīšu brīnišķīgos pantos.

-— Es pārdošu saldējumu un biļetes, — pieteicās Malvīne. — Un, ja jūs atradīsiet, ka man ir talants, es pamēģināšu tēlot jauku meiteņu lomas…

— Paga, bērni, bet kā tad būs ar mācīšanos? — iejautājās Karlo tētis.

Visi reizē attrauca:

— Mācīsimies no rītiem… Bet vakaros spēlēsim teātri…

— Tad nu gan, — Karlo tētis bija ar mieru, — bet es, bērniņi, spēlēšu leijerkasti godājamās publikas uzjautrināšanai; un, ja sāksim braukāt apkārt pa Itāliju no vienas pilsētas uz otru, tad es vadīšu zirgus un vārīšu auna gaļas viru ar ķiplokiem..,

Artemons klausījās, ausi piešķiebis, grozīja galvu un spožām acīm raudzījās draugos, jautādams: bet ko gan viņš lai dara?

Buratino teica: — Artemons pārzinās butaforijas un teātra kostīmus, viņam dosim noliktavas atslēgas. Priekšnesumu laikā viņš var aiz skatuves tēlot lauvas rūkšanu, degunradža kāju di- poņu, krokodila zobu griešanu, vēja gaudošanu — to var panākt, aši luncinot asti, — un citas nepieciešamas skaņas.

— Nu bet tu, bet tu, Buratino? — visi jautāja. — Kas tu gribi teātrī būt?

— Ak jūs savādnieki, es komēdijā tēlošu pats sevī un kļūšu slavens visā pasaulē!

Загрузка...