Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi

Buratino nokļūst Muļķu Zeme

Meitene ar gaišzilajiem matiem pienāca pie pažobeles durvīm:

— Buratino, mans draugs, vai jūs beidzot nožēlojat?

Viņš bija ļoti noskaities, turklāt viņam prātā bija pavisam kas cits.

— Liela vajadzība man nožēlot! Nesagaidīsiet…

— Tad jums nāksies nosēdēt pažobelē līdz rītam…

Meitene grūti nopūtās un aizgāja.

Pienāca nakts. Pūce jumtaugšā sāka skaļi smieties. Krupis izlīda no pagrīdes plakšķināt ar vēderu pa mēness atspīdumiem peļķēs.

Meitene nolikās gulēt mežģiņu gultiņā un iemigdama ilgi un sāpīgi šņukstēja.

Artemons, purnu zem astes pabāzis, saritinājies snauda pie viņas guļamistabas durvīm.

Namiņā sienas pulkstenis nosita pusnakti.

Sikspārnis atraisījās no griestiem.

— Ir laiks, Buratino, mūc! — iepīkstējās viņam pie auss. — Pažobeles kaktā ir žurku ala uz pagrīdi… Gaidīšu tevi pļa­viņā.

Sikspārnis izlaidās pa jumta lodziņu. Buratino, pīdamies zirnekļu tīklos, metās pažobeles kaktā. Viņam pakaļ nikni no­šņāca zirnekļi.

Viņš līda pa žurku eju pagrīdē. Eja k]uva arvien šaurāka un šaurāka. Buratino tikko vairs varēja izspraukties cauri… Un pēkšņi viņš uz galvas ielidoja pagrīdē.

Tur viņš gandrīz iekļuva žurku slazdā, uzkāpa uz astes zal­ktim, kas ēdamistabā tikko bija palacies no piena krūzes, un pa kaķu caurumu izlēca uz pļaviņas.

Virs debeszilajiem ziediem bez trokšņa lidinājās sikspārnis.

— Man pakaļ, Buratino, uz Muļķu Zemi!

Sikspārnim nav astes, tāpēc sikspārnis nelido vis taisni — kā putns, bet ar saviem plēvspārņiem plivinās augšup lejup, augšup lejup un atgādina velniņu; mute tam allaž vaļā, lai, ne­zaudējot laiku, varētu pa ceļam ķert, kost, rīt dzīvus odus un naktstauriņus.

Buratino skrēja tam pakaļ, brizdams līdz kaklam pa zāli, slapjās āboliņa galviņas kapāja viņam vaigus.

Piepeši sikspārnis pasviedās augstu pret apaļo mēnesi un no turienes kādam pakliedza:

— Atvedu!

Buratino tūdaļ kūleniski lidoja lejup no stāvās kraujas. Vēlās, vēlās un iekrita dadžos.

Saskrāpējies, pilnu muti smilšu, acis izbolījis, viņš ap­sēdās.

— Uh tu!…

Viņa priekšā stavēja runcis Bazilio un lapsa Alise.

— Drosmīgais, varonīgais Buratino, jādomā, novēlies no mēness^— lapsa sacīja.

— Ērmoti, ka viņš palicis dzīvs, — runcis drūmi atsaucās.

Buratino nopriecājās par vecajiem paziņām, kaut gan viņam

šķita aizdomīgi, ka runcim labā ķepa apsieta ar lupatu, bet lapsai visa aste notriepta ar purva dūņām.

— Nav ļaunuma bez labuma, — lapsa sacīja, — par to tu esi nokļuvis Muļķu Zemē…

Un viņa ar ķepu rādīja uz salauztu tiltu pār izžuvušu strautu. Viņpus strauta starp atkritumu kaudzēm rēgojās pussagruvušās mājeles, panīkuši koki ar aplauzītiem zariem un uz visām pusēm izļodzījušies zvanu torņi…

— Sai pilsētā pārdod lieliskas zaķādu jakas, kas derētu Karlo tētim, — aplaizīdamās dūdoja lapsa, — ābeces ar krāsai­nām bildēm… Ai, kādus te pārdod saldus pīrādziņus un ledus karameļu gailīšus uz iesmiņiem! Tu taču vel nebūsi pazaudējis savu naudiņu, brīnišķīgo Buratino?

Lapsa Alise palīdzēja viņam piecelties kājās; apslienājusi ķepu, notīrīja viņam jaciņu un veda viņu pār salauzto tiltu.

Runcis Bazilio īgni kliboja nopakaļ.

Bija jau pusnakts, taču Muļķu Pilsētā neviens negulēja.

Pa līku, netīru ielu klaiņoja izkāmējuši, dadžiem pievēlušies suņi un žāvājās aiz bada:

— Ē-hē-hē…

Kazas nokūlājušiem sāniem, astes stumbeņus skurinādamas, plūkāja gar ietvi putekļaino zāli.

— Bē-ē-ē-ē-da…

Galvu nokārusi, stāvēja govs; kauli viņai spiedās cauri ādai.

— M-ū-ū-o-cība… — viņa domīgi atkārtoja.

Uz dubļu pinkuļiem sēdēja izplūkāti zvirbuļi, — tie necēlās spārnos —min tos kaut kājām…

Grīļodamās aiz nespēka, slaistījās noliesējušas vistas ar iz­raustītām astēm…

Toties ielu krustojumos, taisni izslējušies, stāvēja nikni bul­dogi policisti, trīsstūrainām platmalēm galvā un dzeloņainām siksnām ap kaklu.

Viņi bļāva uz izsalkušajiem un kašķainajiem iedzīvo­tājiem:

— Iet gar-rām! Tur-r-rēties pa kr-r-reisi! Nedr-r-rūzmētiesl

Lapsa vilka Buratino pa ielu tālāk. Viņi redzēja, ka paēduši

runči ar zelta brillēm pastaigājās mēnesnīcā pa ietvi, vezdami zem rokas kaķenes ar aubēm galvā.

Cienīgi degunu izslējis, pastaigājās resnais Lapsa — šās pil­sētas gubernators, un viņam līdzās uzpūtīgā Lapsene, turēdama ķepā naktsvijoles ziedu.

Lapsa Alise pačukstēja:

— Te pastaigājas tie, kas iesējuši naudu Brīnumu Laukā… Šonakt ir pēdējā nakts, kad var sēt. Pret rītu ievāksi veselu kau­dzi naudas un sapirksi visu ko… Iesim ašāk…

Lapsa un runcis aizveda Buratino aizaugušā laukumā, kur nētājas sasisti mala podi, noplisušas tupeles, cauras galošas un upatas… Viens otru pārtraukdami, viņi aizgūtnēm tarkšķēja:

— Roc bedrīti.

— Liec iekšā zelta gabalus.

— Apkaisi ar sāli.

— Pasmel no peļķes un kārtīgi aplaisti.

— Un neaizmirsti noskaitīt «Kreks, feks, peks»…

Buratino pakasīja ar tinti notriepto degunu.

— Bet jūs tomēr paejiet tālāk…

— Vai dieviņ, mēs taču pat skatīties negribam, kur tu apraksi audu, — sacīja lapsa.

— Pasargi dievs, — runcis piebilda.

Viņi pagaja gabaliņu nostāk un paslēpās aiz atkritumu audzes.

Buratino izraka bedrīti. Trīs reizes čukstus nobēra: «Kreks, iks, peks,» — ielika bedrītē četrus zelta gabalus, aprušināja ar emi, izņēma no kabatas šķipsniņu sāls, uzkaisīja virsū. Pasmēla o peļķes riekšavu ūdens un aplaistīja.

Un apsēdās gaidīt, kad izaugs koks…