x JŪRAS CILVĒKS

Runāja kuģa kapteinis.

Izdzirdis šos vārdus, Neds Lends tūliņ pietrūkās kājās. Kalpotājs tikko dzīvs pēc kunga dotās zīmes grīļodamies aizgāja. Kapteiņa vara uz kuģa, acīm redzot, bij tik liela, ka šis cilvēks nekādi neizrādīja savas dusmas, ko, bez šaubām, juta pret kanādieti. Konsels — negribot ieintere­sēts — un'es — apstulbis — abi klusi gaidījām, kā tas viss īsti beigsies.

Pret galda stūri atspiedies, rokas sakrustojis, kapteinis cieši mūs uzlūkoja. Vai viņš vilcinājās runāt? Varbūt viņš nožēloja franču valodā teiktos vārdus? Tas arī bij ticams.

Pēc klusuma brīža, ko traucēt mums nevienam nenāca ne prātā, viņš atkal ierunājās:

— Kungi, — viņš teica rāmā, bet pārliecinošā balsī, — es runāju tikpat labi franciski, angliski, vāciski un latīniski. Es būtu varējis atbildēt jums jau mūsu sastap­šanās pirmajā brīdī, bet vispirms gribēju iepazīt jūs un sevī visu apsvērt. Jūsu četrkārtējais, saturā vienādais stāsts mani pārliecināja, ka jūs runājat patiesību. Tagad es zinu, ka gadījums savedis mani kopā ar Pjēru Aro- naksa kungu, Parīzes muzeja dabzinātņu profesoru, kas sūtīts uz ārzemēm zinātnisku pētījumu nolūkos. Ar viņa sulaini Konselu un kanādieti Nedu Lendu, Amerikas Sa­vienoto Valstu flotes fregates «Ābrams Linkolns» har- pūnistu.

Es palocījos piekrizdams. Kapteinis man neuzstādīja nekādu jautājumu, tātad arī atbilde nebij vajadzīga. Viņš runāja pilnīgi brīvi un bez mazākās izloksnes. Viņa tei­kumi bij skaidri, atsevišķie vārdi pareizi un visa runa ārkārtīgi veikla. Tomēr es viņā nejutu tautieti.

Viņš atsāka atkal:

— Jūs, kungi, droši vien domāsiet, ka es pārāk ilgi esmu vilcinājies jūs še otrreiz apmeklēt. Bet tas tāpēc, ka, pārliecinājies par jūsu stāstu patiesību, es tomēr gri­bēju visu rūpīgi apsvērt, lai zinātu, kā pret jums izturē­ties. Ilgu laiku es šaubījos. Visnepatīkamākais gadījums jūs savedis kopā ar cilvēku, kas pilnīgi aizgājis no pa­saules. Jūs esat ieradušies traucēt manu parasto dzīvi…

— Pašiem negribot, — es iebildu.

— Negribot? — svešais atsaucās mazliet paceltā balsī. — Vai gan «Ābrams Linkolns» negribot meklēja mani pa visām jūrām? Vai gan negribot jūs braucāt uz šīs fre­gates? Vai gan negribot jūsu lodes trāpīja manu kuģi? Vai gan negribot Neds Lends meta uz mums savu harpūnu?

Šajos vārdos es sadzirdu aizturētas dusmas. Bet pret šiem apvainojumiem bij viegla atbilde.

— Mans kungs, — es teicu, — jums droši vien nebūs zināms, kādi strīdi par jums notiek Amerikā un Eiropā. Jūs nezināt, kā sadursmes gadījumi ar jūsu zemūdens kuģi saviļņo visu prātus abās pasaules daļās. Es negribu jūs apgrūtināt ar tām neskaitāmajām hipotēzēm, ar kurām mēģina izskaidrot šo mīklaino noslēpumu, ko jūs vienīgais zināt. Bet to es jums varu teikt, ka, vajādams jūs līdz vistālākajām Klusā okeāna nomalēm, «Ābrams Linkolns» domājās vajājam kādu iznīcināmu jūras nezvēru.

Viegls smaids pārlidoja pār kapteiņa seju. Tad viņš teica rāmā balsī:

— Aronaksa kungs, vai varat apgalvot, ka jūsu fregate nebūtu šāvusi uz zemūdens kuģi tāpat kā uz jūsu minēto nezvēru?

Šis jautājums mani apmulsināja,- jo es zināju labi, ka kapteinis Faraguts nebūtu vilcinājies šaut ari uz zem­ūdens kuģi. Viņš būtu turējis par savu pienākumu to iz­nīcināt tāpat kā bīstamo narvali.

— Jūs sapratīsiet, kungi, — svešais turpināja, — ka man bij tiesības uzskatīt jūs par saviem ienaidniekiem.

Uz to es neko nevarēju atbildēt. Kāpēc lai strīdētos, ja viņš viegli varēja apgāzt visus manus apgalvojumus?

— Es ilgi vilcinājos, — kapteinis atsāka. — Man nebij nekāda pienākuma dot jums patvērumu. Ja jau man jātiek vaļā no jums, kādēļ gan tad vēl apmeklēt un runāties? Es vienkārši varēju likt izvest jūs uz klāja, kur sākumā patvērāties. Ar savu kuģi es nolaistos dzelmē un aizmirstu, ka jūs arī reiz bijuši pasaulē. Vai man nebij tiesības uz to?

— Tās varētu gan būt mežoņa, nevis kultūras cilvēka tiesības, — es atbildēju.

— Profesora kungs, — kapteinis strauji atsaucās, — es neesmu tas, ko jūs saucat par kultūras cilvēku! Esmu pārtraucis visus sakarus ar sabiedrību man vienam, zināmu iemeslu pēc. Es nerēķinos vairs ar tās likumiem un lūdzu tos man nekad neatgādināt.

Tas bij teikts pietiekami skaidri. Naids un nicinājums paplaiksnījās svešā acīs, un es no jaudu, ka šim cilvēkam pagātnē ir bijuši drausmīgi pārdzīvojumi. Viņš ne tik vien kā nerēķinājās ar cilvēku sabiedrības likumiem, bet bij pratis nodrošināt savu patstāvību un neatkarību vis­plašākajā nozīmē. Kas gan mēģinātu sekot viņam jūras dzelmēs, ja jau virspusē visi uzbrukumi piedzīvoja pil­nīgu neveiksmi? Kāds kuģis varētu turēties pretī viņa zemūdens triecienam? Kādas bruņas varētu izturēt tās ilkņa cirtienus? Nevienam viņš neatbildēja par saviem darbiem. Tikai dievs, ja viņš ticēja tam, un paša sirds­apziņa, ja viņam tāda bij, vienīgie varēja tiesāt viņu. Tādas domas strauji rosījās manā galvā, kamēr svešais klusēja it kā aizmirsies. Ieinteresēts un sabiedēts es vēroju viņu tā, kā Edips savā laikā bij vērojis sfinksu. Pēc ilgāka klusuma brīža kapteinis atkal atsāka.

— Es tātad vilcinājos, — viņš teica, — līdz beidzot nācu pie secinājuma., ka manas intereses tomēr savieno­jamas ar to žēlsirdību, uz kādu ir tiesības ikvienam cil­vēkam. Es paturēšu jūs uz šā kuģa, kur liktenis jūs atvedis. Jūs būsiet brīvi, varbūt mazliet citādi nekā līdz šim, bet tikai ar vienu noteikumu. Man pietiek, ja jūs apsolāties padoties šim noteikumam.

— Runājiet, — es atbildēju, — man liekas, šis no­teikums ir tāds, kam godīgs cilvēks var padoties.

— Jā, kungs, un noteikums ir šāds: var notikt, ka ne­paredzētu iemeslu dēļ būšu spiests ieslēgt jūs kajītē uz dažām stundām vai pat uz dienām. Es vēlētos, lai man tad nebūtu jālieto vara kā šajā, tā visos citos gadījumos, un es prasu no jums labprātīgu paklausību. Tā rīkodamies, es noņemu no jums visu atbildību, jo jūs neredzēsiet to, kas jums nav jāredz. Vai pieņemat šo noteikumu?

Tātad še notiek vairāk vai mazāk dīvaini gadījumi, ko nedrīkst redzēt cilvēki, kas nav pārtraukuši sakarus ar pārējo cilvēci! Šis nebij mazākais starp tiem pārsteigu­miem, ko liktenis man nodomājis nākotnei.

— Mēs pieņemam, — es atteicu, — tikai atļaujiet vēl vienu jautājumu — vienu pašu.

— Runājiet, profesora kungs!

— Jūs teicāt, ka mēs uz šā kuģa būsim brīvi?

— Pilnīgi brīvi.

— Bet es gribu zināt, kā jūs domājat šo brīvību.

— Gluži vienkārši — staigāt pēc patikas, redzēt visu, kas še notiek, atskaitot dažus atsevišķus gadījumus, vārdu sakot, jums būs tāda pati brīvība kā mums visiem.

Bij skaidri redzams, ka mēs viens otru nesaprotam.

— Atvainojiet, kungs, — es teicu, — bet šī brīvība no­zīmē tikai cietumnieka brīvību pastaigāties pa savu cie­tumu. Ar to mēs nevaram būt mierā.

— Un tomēr jums ar to būs jāpietiek!

— Jūs gribat teikt, ka mums uz visiem laikiem jāat­sakās no cerībām redzēt savu tēvzemi, draugus un radus?

— Jā gan, profesora kungs. Bet nemaz nav tik grūti, kā jūs domājat, atmest šo nepatīkamo jūgu, ko jūs saucat par brīvību!

•— Tā tikai vēl trūka! — Neds Lends iekliedzās. — Es nekad jums nedošu solījumu, ka nemēģināšu izglābties!

— Jūsu solījumu es nemaz neprasu, — kapteinis vēsi atbildēja.

— Kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs aplam izlie­tojat savu varu pret mums. Tā ir cietsirdība!

— Gluži otrādi, profesora kungs, tā ir žēlsirdība! Jūs pēc cīņas esat kļuvuši mani cietumnieki. Es saudzēju jūs, lai gan mana pirksta mājiena pietiktu nogremdēt jūs okeāna dzelmē! Jūs man uzbrukāt! Jūs gribējāt atklāt noslē­pumu, ko neviens cilvēks pasaulē nedrīkst zināt, — ma­nas eksistences noslēpumu! Un tad vēl jūs cerat, ka es jūs izcelšu malā uz zemes, kurai par mani nekas nav jāzina! Nekad! Jūs aizturēdams, es nedomāju tik daudz par jums, cik pats par sevi!

Šajos vārdos bij dzirdama tāda noteiktība, pret kuru strīdēties būtu gluži velti.

— Tātad, kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs pavi­sam vienkārši ļaujat mums izvēlēties dzīvību vai nāvi.

— Pavisam vienkārši.

— Mani draugi, — es teicu, — uz tādu jautājumu nav vērts pat atbildēt. Bet arī nekādu solījumu mēs šā kuģa kapteinim neesam devuši.

— Nekādu, — svešais atbildēja.

Tad vēl piebilda mazliet maigākā balsī:

— Atļaujiet man pabeigt to, ko es gribēju jums teikt. Es pazīstu jūs, Aronaksa kungs. Ja nebūtu jūsu biedru, jūs personiski nevarētu žēloties, ka esat kļuvis mana likteņa dalībnieks. Starp manām mīļākajām grāmatām ir arī tā, ko jūs esat sarakstījis par jūras dzelmes noslē­pumiem. Es to bieži lasu. Jūs tur esat attēlojis visu tiktāl, cik to atļauj jūsu sauszemes zinātne. Bet jūs ne­zināt visu, visu jūs neesat redzējis. Atļaujiet man teikt, profesora kungs, ka jūs nenožēlosiet uz mana kuģa pava­dīto laiku. Jūs izceļosiet brīnišķus apvidus. Droši vien jūs vienmēr jutīsieties dziļi pārsteigts un sajūsmināts. Tik drīz jums nemaz neapniks ainas, kas nemitīgi pavērsies jūsu acīm. Kas to lai zina, varbūt es pēdējo reizi tagad ap­braukāšu tik daudzkārt jau izceļoto zem jūras pasauli, un jūs būsiet mans pavadonis. Ar šo dienu jūs pārcelsieties citā pasaulē un redzēsiet to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, jo es un mani ļaudis nav skaitāmi. Ar manu starpniecību mūsu zemeslode atklās jums savus pēdējos noslēpumus.

Es neliegšos, kapteiņa vārdi atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es biju paļāvies savai vājībai un uz mirkli aizmirsis, ka visbrīnišķīgāko ainu pieredze taču neatsver pazaudēto brīvību. Bet šā smagā jautājuma atrisināšanu es atstāju nākotnei. Pagaidām es tikai atteicu:

— Kapteiņa kungs, ja arī jūs esat sarāvis sakarus ar cilvēci, es tomēr ceru, ka visas cilvēciskās jūtas nebūsiet atmetis. Mēs neaizmirsīsim, ka esam slīcēji, kurus jūs

žēlsirdīgi paglābāt uz sava kuģa. Par sevi pašu varu teikt tikai to — ja zinātniskās intereses var atsvērt brīvības zaudējumu, tad mūsu sastapšanās man ir liels ieguvums.

Biju gaidījis, ka kapteinis spiedīs man roku par mūsu norunas apstiprinājuma zīmi. Bet viņš to nemaz nedomāja darīt. Es to nožēloju viņa vietā.

— Atļaujiet man vēl beidzamo jautājumu, — es teicu, redzēdams, ka šis noslēpumainais cilvēks grasās aiziet.

— Runājiet, profesora kungs!

— Kā lai es jūs saucu?

— Jums es esmu tikai kapteinis Nēmo — viņš atbil­dēja. — Un man jūs un jūsu biedri esat tikai «Nautila» pasažieri.

Kapteinis Nēmo sauca. Ieradās kalpotājs. Kapteinis deva viņam kādu pavēli tajā svešajā valodā, kuru es nesapratu. Un tad piebilda, pagriezies pret kanādieti un Konselu:

— Jūs varat brokastot savā kajītē. Sekojiet šim vīram.

— Pret to man nav ko iebilst, — harpūnists atsaucās.

Viņš un Konsels atstāja šo kameru, kur bij ieslēgti

kopš trīsdesmit stundām.

— Un tagad, Aronaksa kungs, arī mēs iesim brokastīs. Atļaujiet man jūs pavadīt.

— Esmu jūsu rīcībā, kaptein.

Es sekoju kapteinim Nēmo un vispirms atrados elek­triski apgaismotā gaitenī, kas bij līdzīgs visiem kuģa gaiteņiem. Pēc metriem desmit atkal kādas durvis atvērās manā priekšā.

Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā. Augsti, melnkoka inkrustācijām greznoti ozolkoka skapji pacēlās abos telpas galos, to izloku plauktos mirdzēja neaprēķi­nāmi dārgi fajansa, porcelāna un kristāla trauki. Sudraba galda rīki vizēja izgleznoto griestu blāvajā gaismā.

Telpas vidū bij bagātīgi klāts galds. Kapteinis Nēmo norādīja man vietu.

— Apsēdieties un ēdiet. Jūs droši vien nomocījis iz­salkums.

Brokastīs bij jūras ēdieni un bez tam vēl daži man pavisam sveši un nenoteicami. Garšīgi tie bij, bet es tikai pamazām varēju pierast pie tiem. Es noģidu tajos stipru

1 Nemo — neviens (lat.).

Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā.

fosfora garšu un biju pārliecināts, ka arī tie zvejoti tepat jūrā.

Kapteinis Nēmo vēroja mani. Es viņam nekā nevaicāju, bet viņš uzminēja manas domas un pats atbildēja uz tiem jautājumiem, kas man nedeva miera.

— Lielākā daļa manu ēdienu jums ir sveši, — viņš teica. — Tomēr jūs tos varat ēst bez bažām. Tie ir vese­līgi un barojoši. Jau ilgāku laiku esmu atmetis visu saus­zemes pārtiku un nemaz nejūtos slikti. Visi mani ļaudis lieto tos pašus ēdienus un tomēr ir spēcīgi un braši.

— Tātad, — es teicu, — visa šī pārtika ir tepat no jūras?

— Jā, profesora kungs, jūra man piegādā visu, kas vien vajadzīgs. Dažkārt es izmetu tīklus un tūliņ tos ievelku pārpilnus. Dažkārt atkal nolaižos savās — cilvēkam šķie­tami nepieejamās dzīlēs un lencu medījumu savos zem­ūdens mežos. Kā vecā gana Neptūna ganāmie pulki, ma­nējie bez bailēm klejo okeāna bezgalīgajās prērijās. Manā rīcībā ir plaši apvidi, kurus es izmantoju.

Izbrīnījies es skatījos kapteinī Nēmo un teicu:

— Es saprotu, kapteiņa kungs, ka jūsu tīklos ieķeras tās visugaršīgākās zivis, grūtāk man saprast, kā jūs pie- kļūstat savam ūdens medījumam šajos zemūdens mežos, bet pagalam nesaprotami man, kā jel tā vismazākā kri­patiņa lopu gaļas var nokļūt uz jūsu galda.

— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo atsaucās, — jums jāzina, ka es nekad neēdu sauszemes dzīvnieku gaļu.

— Bet kas tad tas?… — es ieminējos, noradīdams uz trauku ar kādām cepeša paliekām.

— Tas, ko jūs, profesora kungs, domājat esam gaļu, ir tikai jūras bruņurupuča cepetis. Un, ko jūs ēdat kā cūkas ragū, ir delfīna aknas. Mans pavārs ārkārtīgi labi prot pagatavot ēdienus no dažādiem okeāna produktiem. No­baudiet visu, kas te uz galda. Šos holotūriju konservus mans malajietis uzskata par vislabākajiem pasaulē. Šis krēms ir no vaļu piena, bet cukurs no Vidusjūras liela­jām aļģēm. Un vispēdīgi atļaujiet man piedāvāt jums jū­ras anemoņu ievārījumu, kas atsver pašus sulīgākos saus­zemes augļus.

Un es baudīju no visa vairāk aiz ziņkārības nekā aiz ēstgribas, kamēr kapteinis Nēmo valdzināja mani ar sa­viem brīnišķajiem stāstiem.

— Aronaksa kungs, — viņš teica, — jūra mani ne tikai pārpilnam baro, tā mani ari apģērbj. Drēbes, kuras jums patlaban mugurā, austas no dažu gliemežu pave­dieniem — bisusiem, tās krāsotas vecpurpura krāsā un atmirdz arī violetā, kuru es dabūju no Vidusjūras molus­kiem — jūras zaķiem. Smaržas, ko jūs atradīsiet uz savas kajītes tualetes galda, ir jūras augu destilācijas produkts. Jūsu gultas matracis ir darināts no vismīkstākajām okeāna zālēm. Spalva jums būs taisīta no vaļa bārdas, bet tinte — no tintes zivs dziedzeru sekrēta. Visu, kas vajadzīgs, man sniedz jūra, un visu tā savā laikā paņems atpakaļ.

— Jūs mīlat jūru, kaptein?

— Jā, es mīlu jūru! Jūra — tā man ir viss! Jūra aiz­ņem septiņas desmitdaļas no visas zemeslodes. Tās elpa ir tīra un veselīga. Tas ir bezgalīgs tuksnesis, kur cilvēks nekad nav atstāts, tāpēc ka jūt sev apkārt virmojam ne­rimtīgu dzīvību. Jūra slēpj sevī pārdabiskas, neiedomā­jamas būtnes; mūžam tā kustas, mūžam tajā rosās mīles­tība, tā ir mūžīgā dzīvība, kā to teicis kāds no jūsu dzej­niekiem. Jo galu galā, profesora kungs, daba tajā izpaužas trijos veidos: minerālos, augos un dzīvniekos. Šie pēdējie šeit plaši pārstāvēti ar četrām zoofītu grupām, trim posm­kāju, piecām molusku, trim mugurkaulnieku klasēm, zīdī­tājiem, rāpuļiem un neskaitāmiem zivju bariem; šajā bez­galīgajā dzīvnieku kārtā skaitās kādas trīspadsmittūkstoš sugas, no kurām tikai desmitā daļa dzīvo saldūdeņos. Jūra ir visplašākā dabas krātuve. Var teikt, ka zemeslode cēlusies no jūras, un, kas zina, vai jūrā tā arī neaizies bojā. Jūrā slēpjas vislielākais miers. Jūra nepieder des­potiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu, veikt visas sauszemes šausmas. Bet trīsdesmit pēdu zem līmeņa viņu vara beidzas, viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd! Ak, profesora kungs, dzīvojiet, dzīvojiet jūras klēpī! Vienīgi tur rodama īstā neatkarība! Tikai šeit nav neviena kakla­kunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!

Kapteinis Nēmo spēji pārtrauca savu pārāk jūsmīgo runu. Vai viņš bij pārkāpis savu parasto savaldības ro­bežu? Varbūt pateicis par daudz? Brīdi viņš staigāja ļoti uzbudināts. Bet pamazām atkal nomierinājās, tā seja kļuva salta kā vienmēr. Man pievērsies, viņš sacīja:

— Ja jūs, profesora kungs, vēlētos tagad aplūkot «Nau- tilu», esmu jūsu rīcībā.

Загрузка...