20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

v UZ LABU LAIMI

«Ābrama Linkolna» brauciens ilga krietnu laiku bez kādiem sevišķiem notikumiem. Tikai reiz patrāpījās gadī­jums, kad Neds Lends varēja demonstrēt savu apbrīnojamo izveicību un pierādīt, ka uz viņu patiešām var pilnīgi paļauties.

30. jūnijā Malvinas salu apvidū fregate sastapa ameri­kāņu vaļu medniekus un mēs uzzinājām, ka narvali tie nekur nav manījuši. Bet viens no viņiem, tvaikoņa «Mon- roe» kapteinis, padzirdējis, ka Neds Lends atrodas uz mūsu kuģa, lūdza to palīdzēt nomedīt vali, kam viņi pat­laban dzinās pakaļ. Kapteinis Faraguts, vēlēdamies no­vērot Nedu Lendu darbā, atļāva tam doties uz «Monroe». Mūsu kanādietim laimējās it sevišķi: viena vaļa vietā viņš nogalināja divus, vienam trāpīdams tieši sirdī un otru pa­nākdams pēc visai neilgas vajāšanas.

Patiešām, slikti klāsies nezvēram, ja viņš reiz patrā­pīsies Neda Lenda harpūnai pa metienam.

Fregate ātri pabrauca garām Amerikas dienvidaus­trumu krastam. 3. jūlijā mēs atradāmies pie Magelāna jūras šauruma, Jaunavu raga tuvumā. Bet kapteinis Fara­guts negribēja doties līkumainajā spraugā un lika braukt apkārt Horna ragam.

Kuģa ļaudis bij pilnīgi vienis prātis ar kapteini. Pa­tiešām, nebij taču nekādu izredžu sastapt narvali šajā mazajā jūras šaurumā. Daži matroži pat apgalvoja, ka ne­zvērs esot par resnu, lai izpeldētu pa šo šauro spraugu.

6. jūlijā ap pulksten trim pēcpusdienā «Ābrams Lin- kolns» piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem apbrauca apkārt tai vientuļajai saliņai, tai klintij Dienvidamerikas lejas- galā, ko holandiešu jūrnieki nosaukuši savas dzimtenes pilsētas vārdā par Hornu. Tur mēs uzņēmām kursu uz ziemeļrietumiem, un nākamajā rītā fregates skrūve bei­dzot sāka kult Klusā okeāna ūdeņus.

— Tagad nu tikai skaties! Tagad skaties! — «Ābrama Linkolna» matroži uzsauca cits citam.

Un jāsaka taisnība: viņi lūkojās uzmanīgi. Divi tūkstoši dolāru lielā godalga kairināja visus, ne acis, ne tālskati ne mirkli nepalika mierā. Dienu un nakti visi vēroja okeāna līmeni, un niktalopiem, kas nakti redz daudz labāk nekā dienā, bij lielas cerības izpelnīties godalgu.

Lai gan mani naudas balva nekārdināja, tomēr arī es nepaliku citiem iepakaļ. Atskaitot dažas minūtes pusdie­nas laikam un pāris stundu nakts atpūtai, par spīti sau^ Ies svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja. Gan pārliecies pār kvātera reliņu, gan atspiedies pret griez­tuvi kuģa pakaļgalā, es ar acīm urbos putotajās vagās, kas balsināja jūras līmeni līdz pašam apvārsnim. Un cik reižu man nenācās uztraukties kopā ar virsniekiem un kuģa ļau­dīm, kad kāds niķīgs valis izslēja no ūdens savu melno muguru! Kuģa klājs acumirklī pārpildījās ļaudīm. No apak­šējām kajītēm virsnieki un matroži bariņiem metās augšā. Apmiglotām acīm, elpu aizturējuši, visi sekoja dzīvnieka kustībām. Es skatījos tik uzmanīgi, ka riskēju sabojāt acis un kļūt akls, kamēr flegmātiskais Konsels teica man savā mierīgajā balsī:

— Ja profesora kungs mazāk ieplestu acis, viņš redzētu daudz labāk!

Bet uztraukums ikreiz izrādījās velts. «Ābrams Linkolns» mainīja kursu un tuvojās pamanītajam dzīvniekam, taču

Par spīti saules svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja,

tas atkal bij parasts valis vai kašalots, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.

Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevī­gākajos apstākļos. Patiesībā šis bij lietains gadalaiks, jo dienvidu puslodē jūlijs sakrīt ar mūsu janvāri, tomēr de­bess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.

Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā,, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpa­dsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanādietis pavadīja kajītē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.

— Ak ko, Aronaksa kungs! — viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeāna ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pagājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebūtu nepieciešams. Tā­tad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.

Es nezināju, ko uz to atbildēt. Tiešām, mēs te brau­kājām kā akli, — bet ko citu mums bij darīt? Mūsu izre­dzes sastapt nezvēru bij visai niecīgas. Tomēr līdz šim neviens vēl nešaubījās par izdošanos, neviens matrozis nederētu, ka narvaļa nav' un ka viņš drīzumā nepa­rādīsies.

20. jūlijā mēs uz 105° garuma pārkļuvām pāri Mežāža tropam un tā paša mēneša 27. datumā pa 110. meridiānu pārbraucām pāri ekvatoram. Pēc šiem mērījumiem fre­gate pagriezās taisni uz rietumiem un devās Klusā okeāna vidusdaļas ūdeņos. Kapteinis Faraguts sprieda gluži pa­reizi, ka mums labāk jāturas klajā jūrā, tālāk no konti­nentiem un lielām salām, no kurām kustonis, acīm redzot, vairījās, bez šaubām, tāpēc, ka tur viņam par seklu, kā paskaidroja bocmanis. Fregate uzņēma jaunu ogļu kravu, nobrauca garām Paumotu, Marķīza un Sandviča salām, pārbrauca pāri Vēža tropam uz 132° garuma un devās uz Ķīnas jūrām.

Nu mēs beidzot atradāmies briesmoņa pēdējo nedarbu apvidū! Jāatzīstas, ka uz kuģa visi bij ne dzīvi, ne miruši. Visiem sirdis pukstēja ārkārtīgi strauji, varēja pat ras­ties sirdskaites. Es negribu aprakstīt to uztraukumu, ko pārdzīvoja kuģa ļaudis. Tie lāgā vairs ne ēda, ne gulēja. Divdesmit reižu dienā mums visiem nācās pārdzīvot ārkārtīgu uzbudinājumu, neizsakāmas bailes vai nu aprē­ķinu kļūdas, vai optikas mirāžas dēļ, ko bij pamanījis pret kuģa reliņu atspiedies matrozis. Visi šie nerimtīgie uztraukumi mūs turēja pastāvīgā spraigumā, pēc kura drīz vajadzēja iestāties reakcijai.

Un tiešām, tā arī nekavējās. Trīs mēnešus, kuri mums likās kā gadu simteņi, «Ābrams Linkolns» klaiņoja pa Klusā okeāna ziemeļu ūdeņiem, izbraukādams to krustām šķērsām, vajādams ceļā satiktos vaļus, nemitīgi mainīdams virzienu, spēji apstādamies, te pastiprinādams, te pamazi­nādams tvaiku, un to visu darīja tik strauji, ka riskēja salauzt mašīnas. Cik vien iespējams uzmanīgi izpētīja visu apgabalu no Amerikas līdz Japānai. Bet velti! Vis­apkārt tikai bezgala plaši un tukši ūdens klajumi. Vai­rāk nekā! Itin nekā, kas būtu līdzīgs milzenim narvaiim, zemūdens saliņai, avarējušam kuģim vai peldošam rifam, vārdu sakot, nekā pārdabiska.

Tad iestājās reakcija. Ļaudis pārņēma izmisums, un mo­dās neticība. Matrožos iekvēlojās jauna jūtoņa, tā pauda trīs desmitdaļas kauna un septiņas desmitdaļas niknuma. Bij nepatīkami kļūt par muļķiem, kas noticējuši nejēdzī­gai izdomai, un sacēlās dusmas par tādu izmuļķošanu. Gada laikā sakrājušās pierādījumu kaudzes uzreiz sa­bruka; atpūtas vai ēdiena stundās katrs centās atgūt to, kas līdz šim velti bij nokavēts.

Ar cilvēka psihei iedzimtu pārmērību no vienas galē­jības metās otrā. Paši karstākie pasākuma piekritēji nu izvērtās par tā lielākajiem pretiniekiem. No kubrika, pa­mazām izplatīdamās, šī jūtoņa aizsniedza arī virsnieku kajītes, un fregate droši vien būtu devusies atpakaļ uz dienvidiem, ja kapteinis Faraguts šajā gadījumā nepa­rādītu nesalaužamu ietiepību.

Tomēr nesekmīgos meklējumus turpināt vairs nebij iespējams. «Ābrama Linkolna» ļaudis nevarēja vainot par šo neveiksmi, tie bija darījuši visu, kas viņu spēkos.

Nekad vēl amerikāņu flotes matroži nebij izrādījuši tādu pacietību un izturību. Pasākuma neizdošanās nebij atka­rīga no viņiem. Acīm redzot, atlika tikai griezties atpakaļ uz mājām.

Pie kapteiņa arī vērsās ar tādu prasību, bet tas palika pie sava. Matroži neslēpa nemieru un sāka izpildīt uzde­vumus daudz nolaidīgāk. Līdz klajam dumpim gan neno- nāca, tomēr, neilgi pretojoties, kapteinis Faraguts, kā savā laikā Kolumbs, izkaulēja vēl trīs dienas. Ja arī šajās trijās dienās briesmonis neparādīsies, tad stūrmanis ap­griezīs ratu trīs reizes un «Ābrams Linkolns» dosies uz Eiropas jūrām.

Solījums tika dots 2. novembrī, un tas uzreiz pacēla kuģa ļaužu saplakušo dūšu. Visu acis atkal vērās okeānā. Tālskati tika cilāti ar drudžainu nepacietību. Ikviens ar šo pēdējo skatienu ietvēra brauciena atmiņas. Tas bij pē­dējais izaicinājums milzenim narvaiim, kam tagad vairs nebij nekāda iemesla izvairīties no cīņas.

Tā pagāja divas dienas. «Ābrams Linkolns» brauca pa­lēnām. Matroži izlietoja visus iespējamos līdzekļus, lai piesaistītu dzīvnieka uzmanību vai iztrauktu viņu no slinkuma, ja viņš atrastos tuvumā. Haizivīm par lielu ap­mierinājumu, ūdenī meta prāvus speķa gabalus. Tad «Ābrams Linkolns» apstājās pavisam, bet ap to uz visām pusēm slīdēja laivas, katru vietu rūpīgi izlūkodamas. Pienāca 4. novembra vakars, taču noslēpums, kā bijis, pa­lika noslēpums.

Nākamajā dienā, 5. novembrī, ap pusdienu izbeidzās noteiktais laiks. Ar pēdējo pulksteņa sitienu solījumam al­laž uzticīgais kapteinis Faraguts dos pavēli griezt kuģi uz dienvidaustrumiem un atstāt Klusā okeāna ziemeļu ūdeņus.

Fregate atradās uz 31° 15' ziemeļu platuma un 136° 42' austrumu garuma. Japānas salas bij no mums pretvēja pusē ap divi simti jūdžu tāli. Tuvojās nakts. Pulkstenis nosita astoņi. Smagi mākoņi aizslēpa mēness pirmā ceturk­šņa disku. Viļņi vienā laidā skalojās ap fregates sāniem.

Es tajā brīdī stāvēju kuģa priekšgala labajā pusē, at­spiedies pret margām. Konsels, novietojies man līdzās, skatījās uz priekšu. Matroži bij sarāpušies uz rājām un vēroja apvārsni, kas pamazām saraucās un satumsa. Virs­nieki ar saviem nakts tālskatiem pūlējās kaut ko saskatīt pieaugošajā tumsā. Laiku pa laikam mēness parādījās divu robotu mākoņu spraugā un iemeta zeltainu, gaišu plan­kumu jūras spoguli. Pēc tam atkal pats pēdējais stars apdzisa mākoņu vālos.

Novērodams Konsela seju, es pārliecinājos, ka arī tas pa daļai ļāvās vispārējai noskaņai. Mazākais, man tā likās. Var būt, ka pirmo reizi mūžā arī viņa nervi bij saspringuši vispārējās ziņkāres plūsmā.

— Redzi, Konsel, — es ierunājos, — šis nu ir pēdējais gadījums iebāzt kabatā divus tūkstošus dolāru.

— Atļaujiet teikt, kungs, — Konsels atbildēja, — es nekad neesmu rēķinājies ar šo godalgu. Sabiedrības valde būtu varējusi izsolīt simts tūkstošus un tāpat ne­zaudētu ne nieka.

— Tev taisnība, Konsel. Iznāca pavisam muļķīgi, un mēs gluži velti iejaucāmies šajā pasākumā. Tik daudz lieki zaudēta laika un uztraukumu! Jau sešus mēnešus mēs varējām būt Francijā.

— Kunga mazajā dzīvoklītī, — Konsels piebilda. — Es klasificētu profesora kunga minerālus. Profesora kunga babirusa būtu novietota krātiņā zooloģiskajā dārzā, un metropoles ziņkārīgie nāktu viņu aplūkot.

— Tas viss taisnība, Konsel, nemaz neminot, ka par mums droši vien zobosies!

— Jā, ■— Konsels mierīgi piebilda, — es domāju, ka par profesora kungu smiesies. Un tad —- es nezinu, vai teikt?…

— Saki vien, Konsel!

— Nu, tad es domāju, ka profesora kungs to arī ir pelnījis!

— Vai tiešām?

— Ja kādam laime būt tik augsti mācītam kā profesora kungs, tad nevajag ielaisties …

Konsels nepabeidza savu pamācību. Vispārējā klusumā piepeši atskanēja spalgs kliedziens. Kliedza Neds Lends.

— Palūk! Mūsu meklējamais ir vēja pusē, tieši pretī!