«Ābrama Linkolna» brauciens ilga krietnu laiku bez kādiem sevišķiem notikumiem. Tikai reiz patrāpījās gadījums, kad Neds Lends varēja demonstrēt savu apbrīnojamo izveicību un pierādīt, ka uz viņu patiešām var pilnīgi paļauties.
30. jūnijā Malvinas salu apvidū fregate sastapa amerikāņu vaļu medniekus un mēs uzzinājām, ka narvali tie nekur nav manījuši. Bet viens no viņiem, tvaikoņa «Mon- roe» kapteinis, padzirdējis, ka Neds Lends atrodas uz mūsu kuģa, lūdza to palīdzēt nomedīt vali, kam viņi patlaban dzinās pakaļ. Kapteinis Faraguts, vēlēdamies novērot Nedu Lendu darbā, atļāva tam doties uz «Monroe». Mūsu kanādietim laimējās it sevišķi: viena vaļa vietā viņš nogalināja divus, vienam trāpīdams tieši sirdī un otru panākdams pēc visai neilgas vajāšanas.
Patiešām, slikti klāsies nezvēram, ja viņš reiz patrāpīsies Neda Lenda harpūnai pa metienam.
Fregate ātri pabrauca garām Amerikas dienvidaustrumu krastam. 3. jūlijā mēs atradāmies pie Magelāna jūras šauruma, Jaunavu raga tuvumā. Bet kapteinis Faraguts negribēja doties līkumainajā spraugā un lika braukt apkārt Horna ragam.
Kuģa ļaudis bij pilnīgi vienis prātis ar kapteini. Patiešām, nebij taču nekādu izredžu sastapt narvali šajā mazajā jūras šaurumā. Daži matroži pat apgalvoja, ka nezvērs esot par resnu, lai izpeldētu pa šo šauro spraugu.
6. jūlijā ap pulksten trim pēcpusdienā «Ābrams Lin- kolns» piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem apbrauca apkārt tai vientuļajai saliņai, tai klintij Dienvidamerikas lejas- galā, ko holandiešu jūrnieki nosaukuši savas dzimtenes pilsētas vārdā par Hornu. Tur mēs uzņēmām kursu uz ziemeļrietumiem, un nākamajā rītā fregates skrūve beidzot sāka kult Klusā okeāna ūdeņus.
— Tagad nu tikai skaties! Tagad skaties! — «Ābrama Linkolna» matroži uzsauca cits citam.
Un jāsaka taisnība: viņi lūkojās uzmanīgi. Divi tūkstoši dolāru lielā godalga kairināja visus, ne acis, ne tālskati ne mirkli nepalika mierā. Dienu un nakti visi vēroja okeāna līmeni, un niktalopiem, kas nakti redz daudz labāk nekā dienā, bij lielas cerības izpelnīties godalgu.
Lai gan mani naudas balva nekārdināja, tomēr arī es nepaliku citiem iepakaļ. Atskaitot dažas minūtes pusdienas laikam un pāris stundu nakts atpūtai, par spīti sau^ Ies svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja. Gan pārliecies pār kvātera reliņu, gan atspiedies pret grieztuvi kuģa pakaļgalā, es ar acīm urbos putotajās vagās, kas balsināja jūras līmeni līdz pašam apvārsnim. Un cik reižu man nenācās uztraukties kopā ar virsniekiem un kuģa ļaudīm, kad kāds niķīgs valis izslēja no ūdens savu melno muguru! Kuģa klājs acumirklī pārpildījās ļaudīm. No apakšējām kajītēm virsnieki un matroži bariņiem metās augšā. Apmiglotām acīm, elpu aizturējuši, visi sekoja dzīvnieka kustībām. Es skatījos tik uzmanīgi, ka riskēju sabojāt acis un kļūt akls, kamēr flegmātiskais Konsels teica man savā mierīgajā balsī:
— Ja profesora kungs mazāk ieplestu acis, viņš redzētu daudz labāk!
Bet uztraukums ikreiz izrādījās velts. «Ābrams Linkolns» mainīja kursu un tuvojās pamanītajam dzīvniekam, taču
Par spīti saules svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja,
tas atkal bij parasts valis vai kašalots, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.
Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevīgākajos apstākļos. Patiesībā šis bij lietains gadalaiks, jo dienvidu puslodē jūlijs sakrīt ar mūsu janvāri, tomēr debess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.
Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā,, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpadsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanādietis pavadīja kajītē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.
— Ak ko, Aronaksa kungs! — viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeāna ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pagājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebūtu nepieciešams. Tātad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.
Es nezināju, ko uz to atbildēt. Tiešām, mēs te braukājām kā akli, — bet ko citu mums bij darīt? Mūsu izredzes sastapt nezvēru bij visai niecīgas. Tomēr līdz šim neviens vēl nešaubījās par izdošanos, neviens matrozis nederētu, ka narvaļa nav' un ka viņš drīzumā neparādīsies.
20. jūlijā mēs uz 105° garuma pārkļuvām pāri Mežāža tropam un tā paša mēneša 27. datumā pa 110. meridiānu pārbraucām pāri ekvatoram. Pēc šiem mērījumiem fregate pagriezās taisni uz rietumiem un devās Klusā okeāna vidusdaļas ūdeņos. Kapteinis Faraguts sprieda gluži pareizi, ka mums labāk jāturas klajā jūrā, tālāk no kontinentiem un lielām salām, no kurām kustonis, acīm redzot, vairījās, bez šaubām, tāpēc, ka tur viņam par seklu, kā paskaidroja bocmanis. Fregate uzņēma jaunu ogļu kravu, nobrauca garām Paumotu, Marķīza un Sandviča salām, pārbrauca pāri Vēža tropam uz 132° garuma un devās uz Ķīnas jūrām.
Nu mēs beidzot atradāmies briesmoņa pēdējo nedarbu apvidū! Jāatzīstas, ka uz kuģa visi bij ne dzīvi, ne miruši. Visiem sirdis pukstēja ārkārtīgi strauji, varēja pat rasties sirdskaites. Es negribu aprakstīt to uztraukumu, ko pārdzīvoja kuģa ļaudis. Tie lāgā vairs ne ēda, ne gulēja. Divdesmit reižu dienā mums visiem nācās pārdzīvot ārkārtīgu uzbudinājumu, neizsakāmas bailes vai nu aprēķinu kļūdas, vai optikas mirāžas dēļ, ko bij pamanījis pret kuģa reliņu atspiedies matrozis. Visi šie nerimtīgie uztraukumi mūs turēja pastāvīgā spraigumā, pēc kura drīz vajadzēja iestāties reakcijai.
Un tiešām, tā arī nekavējās. Trīs mēnešus, kuri mums likās kā gadu simteņi, «Ābrams Linkolns» klaiņoja pa Klusā okeāna ziemeļu ūdeņiem, izbraukādams to krustām šķērsām, vajādams ceļā satiktos vaļus, nemitīgi mainīdams virzienu, spēji apstādamies, te pastiprinādams, te pamazinādams tvaiku, un to visu darīja tik strauji, ka riskēja salauzt mašīnas. Cik vien iespējams uzmanīgi izpētīja visu apgabalu no Amerikas līdz Japānai. Bet velti! Visapkārt tikai bezgala plaši un tukši ūdens klajumi. Vairāk nekā! Itin nekā, kas būtu līdzīgs milzenim narvaiim, zemūdens saliņai, avarējušam kuģim vai peldošam rifam, vārdu sakot, nekā pārdabiska.
Tad iestājās reakcija. Ļaudis pārņēma izmisums, un modās neticība. Matrožos iekvēlojās jauna jūtoņa, tā pauda trīs desmitdaļas kauna un septiņas desmitdaļas niknuma. Bij nepatīkami kļūt par muļķiem, kas noticējuši nejēdzīgai izdomai, un sacēlās dusmas par tādu izmuļķošanu. Gada laikā sakrājušās pierādījumu kaudzes uzreiz sabruka; atpūtas vai ēdiena stundās katrs centās atgūt to, kas līdz šim velti bij nokavēts.
Ar cilvēka psihei iedzimtu pārmērību no vienas galējības metās otrā. Paši karstākie pasākuma piekritēji nu izvērtās par tā lielākajiem pretiniekiem. No kubrika, pamazām izplatīdamās, šī jūtoņa aizsniedza arī virsnieku kajītes, un fregate droši vien būtu devusies atpakaļ uz dienvidiem, ja kapteinis Faraguts šajā gadījumā neparādītu nesalaužamu ietiepību.
Tomēr nesekmīgos meklējumus turpināt vairs nebij iespējams. «Ābrama Linkolna» ļaudis nevarēja vainot par šo neveiksmi, tie bija darījuši visu, kas viņu spēkos.
Nekad vēl amerikāņu flotes matroži nebij izrādījuši tādu pacietību un izturību. Pasākuma neizdošanās nebij atkarīga no viņiem. Acīm redzot, atlika tikai griezties atpakaļ uz mājām.
Pie kapteiņa arī vērsās ar tādu prasību, bet tas palika pie sava. Matroži neslēpa nemieru un sāka izpildīt uzdevumus daudz nolaidīgāk. Līdz klajam dumpim gan neno- nāca, tomēr, neilgi pretojoties, kapteinis Faraguts, kā savā laikā Kolumbs, izkaulēja vēl trīs dienas. Ja arī šajās trijās dienās briesmonis neparādīsies, tad stūrmanis apgriezīs ratu trīs reizes un «Ābrams Linkolns» dosies uz Eiropas jūrām.
Solījums tika dots 2. novembrī, un tas uzreiz pacēla kuģa ļaužu saplakušo dūšu. Visu acis atkal vērās okeānā. Tālskati tika cilāti ar drudžainu nepacietību. Ikviens ar šo pēdējo skatienu ietvēra brauciena atmiņas. Tas bij pēdējais izaicinājums milzenim narvaiim, kam tagad vairs nebij nekāda iemesla izvairīties no cīņas.
Tā pagāja divas dienas. «Ābrams Linkolns» brauca palēnām. Matroži izlietoja visus iespējamos līdzekļus, lai piesaistītu dzīvnieka uzmanību vai iztrauktu viņu no slinkuma, ja viņš atrastos tuvumā. Haizivīm par lielu apmierinājumu, ūdenī meta prāvus speķa gabalus. Tad «Ābrams Linkolns» apstājās pavisam, bet ap to uz visām pusēm slīdēja laivas, katru vietu rūpīgi izlūkodamas. Pienāca 4. novembra vakars, taču noslēpums, kā bijis, palika noslēpums.
Nākamajā dienā, 5. novembrī, ap pusdienu izbeidzās noteiktais laiks. Ar pēdējo pulksteņa sitienu solījumam allaž uzticīgais kapteinis Faraguts dos pavēli griezt kuģi uz dienvidaustrumiem un atstāt Klusā okeāna ziemeļu ūdeņus.
Fregate atradās uz 31° 15' ziemeļu platuma un 136° 42' austrumu garuma. Japānas salas bij no mums pretvēja pusē ap divi simti jūdžu tāli. Tuvojās nakts. Pulkstenis nosita astoņi. Smagi mākoņi aizslēpa mēness pirmā ceturkšņa disku. Viļņi vienā laidā skalojās ap fregates sāniem.
Es tajā brīdī stāvēju kuģa priekšgala labajā pusē, atspiedies pret margām. Konsels, novietojies man līdzās, skatījās uz priekšu. Matroži bij sarāpušies uz rājām un vēroja apvārsni, kas pamazām saraucās un satumsa. Virsnieki ar saviem nakts tālskatiem pūlējās kaut ko saskatīt pieaugošajā tumsā. Laiku pa laikam mēness parādījās divu robotu mākoņu spraugā un iemeta zeltainu, gaišu plankumu jūras spoguli. Pēc tam atkal pats pēdējais stars apdzisa mākoņu vālos.
Novērodams Konsela seju, es pārliecinājos, ka arī tas pa daļai ļāvās vispārējai noskaņai. Mazākais, man tā likās. Var būt, ka pirmo reizi mūžā arī viņa nervi bij saspringuši vispārējās ziņkāres plūsmā.
— Redzi, Konsel, — es ierunājos, — šis nu ir pēdējais gadījums iebāzt kabatā divus tūkstošus dolāru.
— Atļaujiet teikt, kungs, — Konsels atbildēja, — es nekad neesmu rēķinājies ar šo godalgu. Sabiedrības valde būtu varējusi izsolīt simts tūkstošus un tāpat nezaudētu ne nieka.
— Tev taisnība, Konsel. Iznāca pavisam muļķīgi, un mēs gluži velti iejaucāmies šajā pasākumā. Tik daudz lieki zaudēta laika un uztraukumu! Jau sešus mēnešus mēs varējām būt Francijā.
— Kunga mazajā dzīvoklītī, — Konsels piebilda. — Es klasificētu profesora kunga minerālus. Profesora kunga babirusa būtu novietota krātiņā zooloģiskajā dārzā, un metropoles ziņkārīgie nāktu viņu aplūkot.
— Tas viss taisnība, Konsel, nemaz neminot, ka par mums droši vien zobosies!
— Jā, ■— Konsels mierīgi piebilda, — es domāju, ka par profesora kungu smiesies. Un tad —- es nezinu, vai teikt?…
— Saki vien, Konsel!
— Nu, tad es domāju, ka profesora kungs to arī ir pelnījis!
— Vai tiešām?
— Ja kādam laime būt tik augsti mācītam kā profesora kungs, tad nevajag ielaisties …
Konsels nepabeidza savu pamācību. Vispārējā klusumā piepeši atskanēja spalgs kliedziens. Kliedza Neds Lends.
— Palūk! Mūsu meklējamais ir vēja pusē, tieši pretī!