20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XIV DIENVIDPOLS

Es tūliņ steidzos uz klāja.

Jā! Klaja jūra. Tikai šur un tur daži ledus gabali un peldoši aisbergi, tālumā plašs jūras klajš, gaisā milzums putnu, ūdenī neskaitāmas zivis visādās krāsās, sākot no spilgti zilas līdz olīvzaļai. Simtgrādu termometrs rādīja trīs grādus virs nulles. Te jau bij it kā pavasaris, salī­dzinot ar to, kas palika aiz milzīgajām ledus masām, kuras vēl rēgojās pret apvārsni ziemeļu pusē.

— Vai mēs esam pie pola? — es drebošu sirdi vaicāju kapteinim.

— Es nezinu, — viņš atbildēja. — Pusdienas laikā pār­liecināsimies, tad redzēsim.

— Bet vai saule šodien vispār būs redzama? — es jau­tāju, vērodams pelēko debesi.

— Man pietiks, ja tā parādīsies tikai uz acumirkli, — kapteinis atbildēja.

Apmēram desmit jūdžu no «Nautila» dienvidu pusē bij redzama kāda vientuļa, divi simti metru augsta saliņa. Mēs braucām tieši uz to, lai gan lēnām, jo šī jūra likās pilna ar zemūdens klintīm.

Pēc kādas stundas mēs jau bijām pie šīs saliņas. Divās stundās bijām apbraukuši tai apkārt. Krasta līnija tai varēja būt četras vai piecas jūdzes. Šaurs līcis to šķīra no kāda krietni liela sauszemes gabala, varbūt pat no kontinenta, kura lielums mums nemaz nebij apredzams. Šī zeme likās apstiprinām Mori hipotēzi. Šis amerikāņu inženieris savā laikā jau bij aprādījis, ka starp dienvid­polu un sešdesmito platuma grādu jūra pārklāta ar pel­došiem, milzīgiem ledus blāķiem, kādi nekad nav sasto­pami Atlantijas okeāna ziemeļos. Tāpēc viņš secināja, ka dienvidu polārā loka zonā ir plaši sauszemes apvidi, jo ledus kalni nekad nerodas klajā jūrā, bet tikai pie zemju krastiem.

Pēc viņa aprēķiniem, ledus sablīvējums ap dienvidpolu izliecās lielā lokā ar četri tūkstoši kilometru diametru^

Baidīdamies uzskriet sēklī, «Nautils» apstājās trīs ka- beļtauvu attālumā no krasta, pār kuru pacēlās neredzēti krāšņi robotas klinšu kraujas. Laiva tika nolaista jūrā. Kapteinis, divi matroži ar instrumentiem, es un Konsels iekāpām laivā. Pulkstenis bij divi pēc pusnakts. Nedu Lendu es nebiju redzējis. Kanādietis droši vien nevēlējās atzīties, ka maldījies, neticēdams dienvidpola atrašanai.

Ar nedaudziem airu vēzieniem laiva jau bij pie krasta un apstājās sēklī. Es atturēju Konselu, kad viņš patlaban grasījās lēkt malā.

— Kapteiņa kungs, — es teicu, — jums piekrīt gods pirmajam spert kāju uz šīs zemes.

Kapteinis Nēmo uzkāpa kādā slāvā klintī.

— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Un, ja es nevilcinos izkāpt uz pola zemes, tad tikai tāpēc, ka neviena cilvēka kāju pēdas te nav atrodamas.

To teicis, viņš viegli nolēca smilkšainajā krastā. Sirds viņam pukstēja stiprā uztraukumā. Viņš uzkāpa kādā stāvā klintī virs neliela uzkalna un tur sakrustotām rokām, ne­kustēdamies, ar liesmainu skatienu likās paņemam savā varā šo dienvidpola zemi. Nostāvējis šādā ekstāzē minū­tes piecas, viņš atgriezās pie mums.

— Vai nevēlaties izkāpt, profesora kungs? — viņš man uzsauca.

Mēs ar Konselu izkāpām malā, pametuši abus matrožus turpat laivā.

Zeme visā plašajā apgabalā te bij iesarkana tufa, itin kā ar sadauzītu ķieģeļu drumslām nobērta. Visgarām to pārklāja lava, izdedži un pumeka drumslas. Acīm redzot, saliņa bij radusies vulkāniskā kārtā. Vietvietām vēl cēlās gaisā dūmu strūklas ar sēra smaku, kas liecināja, ka pa­zemes uguns vēl darbojas spēcīgi. Tomēr, pakāpies augstā kraujā, vairāk jūdžu plašā apkārtnē es neredzēju neviena vulkāna. Ir zināms, ka šajā antarktiskajā apvidū Džeimss Ross atradis uz simt sešdesmit septītā meridiāna un 77° 32' platuma divus darbīgus vulkānus — Erebusu un Teroru.

Šīs tuksnešainās zemes veģetācija man likās visai na­badzīga. Uz melnajām klintīm es saskatīju dažus ķēr­pjus no Unsnea melanoxantha sugas. Bez tam tur bij vēl kādi mikroskopiski augi, visprimitīvākās diatomejas krama vāciņos, gari, gaišsārti un tumšsarkani, ūdens izskaloti fukusi ar maziem peldpūslīšiem. Tā arī bij visa šejienes nabadzīgā augu valsts.

Viss krasts bij pārklāts ar dažādiem moluskiem, sīkiem gliemezīšiem — gan sirdsveida, gan gareniem, plēvainiem, starp citu — klio ar iegarenu ķermeni un divām ieapa- ļām lāpstiņām galvas vietā. Miljoniem te bij arī ziemeļu klio, trīs centimetri gari, kurus vaļi norij neskaitāmā dau­dzumā ar katru mutes paķērienu. Šie pievilcīgie spārnkāji, īsti jūras tauriņi, ņirbēja brīvajā ūdenī gar pašu krast­malu. No pārējiem zoofītiem uz šejienes jūras dibena iz­cilām bij redzami kokveidīgi koraļļi, kuri, pēc Džeimsa Rosa apgalvojuma, antarktiskajās jūrās atrodami pat tūk­stoš metru lielā dziļumā, tad sīkās alcionas, šajā klimatā sastopamie jūras zirdziņi un jūras zvaigznītes pārklāja smilkti.

Gaisā dzīvības bi] pārpilnam.

Turpretim gaisā dzīvības bij pārpilnām. Skaļi brēk­dami, šurp turp laidelējās tūkstošiem dažādu sugu putni. Citi, uz klintīm nometušies, bez bailēm noskatījās uz mums vai metās turpat pie kājām zemē. Tie bij pin­gvīni, viegli un veikli ūdenī, kur tos bieži samaina ar žig­lajām makrelēm, bet smagi un pavisam neveikli uz saus­zemes. Pūļos sametušies, tie tupēja nekustēdamies un klaigāja ķērkstošās balsīs.

Starp citiem putniem es tur novēroju arī bridēju sugas baltās šionas baložu lielumā, ar īsiem, konusveidīgiem knābjiem un sarkanu gredzenu ap acīm. Konsels samedīja šos putnus, jo no tiem, zināmā veidā pagatavotiem, iz­nāk garšīgs cepetis. Gaisā laidelējās ogļu melnie albatrosi, kuru spārnu izpletums sasniedz četrus metrus, — šos put­nus pareizi dēvē par jūras vanagiem; milzīgie vētras putni ar līkiem spārniem, lielākie ienaidnieki roņiem, kuriem tie labprāt uzbrūk; mazās nirējpīles ar baltraibām mugu­rām un, beidzot, daždažādu pasugu vētras putni — bal- snēji, ar brūni apmargotiem spārniem, un zili, vienīgi tikai dienvidpola jūrās sastopami.

— Tie ir tik eļļaini, — es teicu Konselam, — ka Fa- reru salu apdzīvotājiem vajadzīgs tikai deglis, lai tos aizdedzinātu.

— Daudz netrūkst, — Konsels atteica, — un tie labi varētu aizvietot lampas! Nevar jau prasīt, lai daba tiem būtu pierīkojusi arī degli.

Pus jūdzi tālāk mēs ieraudzījām zemē izraktās pingvīnu ligzdas, līdzīgas alām, — tur putni dēja savas olas, no tām neskaitāmi putni laidās laukā. Vēlāk kapteinis Nēmo lika samedīt vairākus simtus šo putnu, jo viņu melnā gaļa ir ļoti garšīga. Viņu kliedzieni skan kā ēzeļa brēkšana. Šie putni ir zoss lielumā ar šīfera krāsas rumpi, baltu vē­deru un citrondzeltenu svītru ap kaklu; tos var nosist vienkārši ar akmens sviedienu, jo bēgt tie nemaz nemē­ģina.

Migla necēlās, bet ap vienpadsmitiem saule arī vēl ne­bij parādījusies. Protams, tas uztrauca mani. Bez saules nekādi novērojumi nebij iespējami. Kā lai pārliecinās, vai mēs patiešām esam aizsnieguši polu?

Es atradu kapteini Nēmo, pret klinti atspiedušos, vēro­jam debesis. Likās, ka viņš ir uztraukts un nepacietīgi gaida. Bet ko lai iesāk? Sauli šis spēcīgais un drošais cil­vēks tomēr tā nepārvaldīja kā jūru.

Arī ap pusdienas laiku saule vēl ne uz acumirkli nebij parādījusies. Nebij pat sazīmējama vieta, kur tā slēptos aiz miglas aizkariem. Un drīz vien šī migla izvērtās sniegā.

— Rīt, — kapteinis man vienkārši pateica, un, pute­nim virpuļojot, mēs atgriezāmies uz «Nautila».

Pa mūsu pastaigas laiku bij izvilkti tīkli, un es ar in­teresi aplūkoju izzvejotās zivis. No zemāku platuma grādu vētrainajiem ūdeņiem antarktiskajās jūrās patvērumu meklē dažādi klejotāji ūdens iemītnieki — protams, lai kļūtu par laupījumu vaļiem un roņiem. Es te atradu dažas balsnējas, zili svītrotas, adatainas, decimetru garas skrim­šļu zivju sugas — dienvidpola platgalvjus, bez tam vēl antarktiskās himeras, trīs pēdas garas, ārkārtīgi slaidas un baltas, ar glumu, sudrabotu ādu, ieapaļu galvu, trijām muguras spurām un snuķveidīgu, mutes pusē saliektu purnu. Pamēģināju ari ēst to gaļu, bet man tā likās ne­garšīga, kamēr Konselam tā tūliņ ļoti iepatikās.

Putenis nenorima līdz pat otram rītam. Iziet uz klāja nebij iespējams. Sēdēdams salonā un atzīmēdams eks­kursijas pieredzējumus, es dzirdēju vētras putnu un al- batrosu brēcienus — šie putni pat aukā laidelējās apkārt. «Nautils» vairs nestāvēja uz vietas — gar krastu tas vēl pabrauca jūdzes divpadsmit tālāk uz dienvidiem tajā krēslajā apvidū, kur saule redzama tikko paceļamies pār apvārsni.

Nākošajā dienā, 20. martā, sniegs vairs nesniga.. Auk­stums bij mazliet pieņēmies. Termometrs rādīja divus grā­dus zem nulles. Migla cēlās gaisā, un es cerēju, ka šodien būs izdevība novērojumiem.

Kapteini Nēmo es vēl nebiju redzējis; abi ar Konselu mēs iesēdāmies laivā un devāmies malā. Zeme te tāpat bij vulkāniska. Visur redzama lava, izdedži un bazalts, bet krāteri, kas visu to bij izvirdis, neredzēja nekur. Tāpat kā saliņā, arī šajā polārzemē ņudzēja neskaitāmi putnu bari. Bet te jau viņi savā valstībā dalījās ar zīdītājiem, kuri lab­sirdīgām acīm skatījās uz mums. Tur bij dažādu sugu roņi — daži gulēja zemē izstiepušies, citi bij novietojušies uz peldošiem ledus gabaliem, citi patlaban devās ūdenī, citi rāpās laukā no turienes; cilvēku nekad neredzējuši, tie mums nepiegrieza ne mazākās vērības; es novērtēju, ka tur pietiktu medījuma vairākiem simtiem kuģu.

Bij tā ap astoņiem no rīta. Mums vēl atlika četras stundas laika līdz pusdienai. Es devos uz kādu plašu, dziļi granīta krastā iegrauzušos līci.

Cik tālu visapkārt sniedza mūsu skatieni, zeme un ledus klajumi bij pārklāti ar jūras zīdītājiem. Visvairāk te bij roņu. Viņi bij novietojušies grupās: tēviņi sargāja savu dzimtu, mātītes zīdīja savus mazuļus, bet lielākie bērni rāpoja jau drusku atstatāk. Šie zīdītāji pārvietojās, sa­raukdami ķermeni, nelieliem lēcieniem, diezgan neveikli izpalīdzēdamies ar neattīstītām spurām, kuras viņu tuva­jam radiniekam lamantīnam kalpo kā īstas priekšķepas. Šie dzīvnieki ar lokanu mugurkaulu, tievu vidukli, īsu, gludu spalvu un pleznainām kājām savā īstajā elementā ir ūdenī, peld viņi apbrīnojami veikli. Arī atpūzdamies ūdenī un uz sauszemes viņi izlaižas īsti graciozā pozā.

Es aizrādīju Konselam, cik attīstītas un augstas šiem saprātīgajiem dzīvniekiem pieres. Atskaitot cilvēku, ne­vienam zīdītājam nav tik daudz smadzeņu vielas. Tāpēc arī roņus iespējams dresēt; tie ir viegli pieradināmi, un sa­skaņā ar citu zinātnieku secinājumiem esmu pārliecināts, ka zvejnieki tos iespētu izdresēt sev par veikliem palī­giem.

Lielākā daļa šo dzīvnieku gulēja uz klintīm vai smilktīs. Visvairāk tur bij parasto bezausu roņu — tie atšķiras no a ūsainajiem roņiem, kam diezgan izvirzītas ausis; es no­vēroju vairākas stenorhinus pasugas, trīs metrus garus, ar baltu spalvu, buldoga galvu, pa desmit zobiem katrā žoklī, četriem ilkņiem augšā un apakšā un diviem lieliem, liiij - veidīgiem priekšzobiem. Pa starpām tiem slīdēja jūras zi­loņi ar īsiem, kustīgiem purniem, roņu pasugas milzeņi, divdesmit pēdu apkārtmērā un desmit metru gari. Mums tuvojoties, tie pat nepakustējās.

— Vai šie dzīvnieki nav bīstami? — Konsels vaicāja.

— Nē, — es atbildēju, — vismaz ja viņus neaizskar. Bet, ja ronim jāaizstāv savs mazulis, tad viņš kļūst šaus­mīgi nikns; nereti gadījies, ka viņš sadragā laivu ar vi­siem zvejniekiem.

— Nu, uz to viņam arī tiesības, — Konsels piezīmēja.

— Es to nenoliedzu.

Divas jūdzes tālāk ceļu mums aizšķērsoja klinšu rags, kas jūras līci sargāja pret vējiem. Tas stāvu nosliecās jūrā un bij pārklāts ar viļņu putu šļakatām. Iztālēm bij sadzirdama nejauka maurošana, it kā tur maurotu vesels gremotāju dzīvnieku, bars.

— Klau! — Konsels iesaucās. — Tas jau vēršu koncerts.

— Nē, — es atteicu, — tas ir valzirgu koncerts.

— Vai viņi tur kaujas?

— Vai nu kaujas, vai rotaļājas.

— Ja profesora kungam nav nekas pretī, iesim palūkot viņus.

— Palūkosim, Konsel.

Un mēs devāmies uz to pusi pa melnām klintīm, krau­jām un slideniem, apledojušiem akmeņiem. Vairāk reižu es pakritu un nodauzīju sānus. Konsels bij vai nu uzma­nīgāks, vai stiprāks uz kājām un nekrita, bet palīdzēja man piecelties, sacīdams:

— Ja profesora kungs izliktu kājas plašāk, viņš vieglāk noturētu līdzsvaru.

Nokļuvuši klinšu raga virsotnē, mēs ieraudzījām plašu, baltu, ar valzirgiem pārklātu klajumu. Šie dzīvnieki tur patlaban rotaļājās. Mēs bijām dzirdējuši prieka, nevis cī­ņas rēcienus.

Valzirgi ar sava ķermeņa formu un ekstremitāšu izvieto­jumu līdzinās roņiem. Bet apakšējā žoklī tiem nav priekš­zobu un ilkņu, augšējie ilkņi tiem astoņdesmit centimetru gari un resgalī trīsdesmit trīs centimetru apkārtmērā. Tie ir cietāki nekā ziloņu ilkņi, bez šņīpām un tik viegli ne­dzeltē — tātad ārkārtīgi vērtīgi. Tāpēc arī valzirgus medī bez žēlastības, un drīz vien tie būs līdz pēdējam iznī­dēti, jo mednieki bez izšķirības nogalina tiklab mazuļus, kā ari grūsnējas mātītes un tā katru gadu iznīcina vairāk nekā četrus tūkstošus.

Tuvu garām iedams, es varēju labi tos aplūkot, jo viņi gulēja nekustēdamies. Ada tiem bij bieza un grumbaina, dzeltenīgi rūsgana, pat iesarkana, spalva īsa un reta. Daži no tiem bij četri metri gari. Rāmāki un bezbailīgāki nekā viņu ziemeļu radinieki — tie pat sargus nebij nostādījuši ap savu apdzīvojamo vietu.

Novērojis šo valzirgu nometni, es grasījos griezties at­pakaļ. Pulkstenis bij vienpadsmit, un, ja kapteinim Nēmo būtu izdevīgs brīdis novērojumiem, es gribētu būt tur klāt. Tomēr necerēju, ka saule šodien parādīsies no mākoņiem. Sablīvējušies mākoņi to vēl aizslēpa mūsu acīm. Likās, ka nenovīdīgais spīdeklis negrib parādīt cilvēciskām būtnēm šo nepieejamo zemeslodes daļu.

Tomēr es noņēmos doties atpakaļ uz «Nautilu». Mēs gā­jām pa šauru taku kraujas virsotnē. Pusdivpadsmitos bijām jau tajā vietā, kur pirmāk izkāpām malā. Arī kaptei­nis ar laivu bij atbraucis šurp. Es ieraudzīju viņu stāvam uz kādas bazalta klints. Instrumenti tam bij līdzi, Viņa skatiens bij pavērsts pret ziemeļu apvārsni, gar kuru saule šajā laikā slīdēja savu loka ceļu.

Es novietojos viņa tuvumā un klusēdams gaidīju. Pie­nāca pusdiena, bet saule nerādījās tāpat kā vakar. Mūs vajāja nelaime. Novērojumi nebij iespējami. Ja arī vēl rīt tie neizdosies, mums galīgi būs jāatmet cerības izzināt, kur īsti atrodamies.

Šodien bij 20. marts. Rīt, 21. martā, būs ekvinokcijas punkts, un, ja neskaita staru refrakciju, saule uz sešiem mēnešiem pazudīs aiz apvāršņa, un sāksies garā polārā nakts. Kopš septembra ekvinokcijas saule bij pacēlusies pār ziemeļu apvārsni un slaidās spirālēs virzījusies augšup līdz 21. decembrim. No tā laika tā atkal pamazām bij slī- gusi lejup, un rītdien tā raidīs pēdējos starus pār zemi.

Es pastāstīju kapteinim Nēmo savas domas un bažas.

— Jums taisnība, Aronaksa kungs, — viņš atbildēja. — Ja es rīt nepagūšu savus mērījumus, tad varēšu to tikai pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja saule pusdienā parādās, man būs visai izdevīgi novērot, jo aiz nejaušības mēs te esam atbraukuši tieši 21. martā.

— Kāpēc tas būs izdevīgi?

— Tāpēc, ka tajā laikā, kad saule spīd pa garu spirāles loku, grūti izmērīt tās pareizo attālumu no horizonta un instrumenti dažkārt stipri kļūdās.

— Kā tad jūs domājat to darīt?

■— Es lietošu tikai savu hronometru, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Ja rīt, 21. martā, pusdienā ziemeļu apvārsnis saules disku pārdalīs uz divām līdzīgām daļām, ņemot vērā, protams, refrakciju, es zināšu, ka esmu pie dienvid­pola.

— .Bez šaubām, — es atteicu. — Tikai neaizmirstiet, ka aprēķins nebūs matemātiski pilnīgi pareizs, jo ekvinokcija neiekrīt tieši pusdienas laikā.

— Jums taisnība, profesora kungs, bet kļūdīties mēs va­ram tikai par kādiem simt metriem, vairāk nekā jau arī nevajag. Tātad līdz rītam.

Kapteinis Nēmo atgriezās uz kuģa. Mēs ar Konselu līdz pieciem palikām krastā vērodami un pētīdami. Es te neat­radu neviena interesanta priekšmeta, atskaitot milzīgi lielu pingvīna olu, par kuru tādu lietu cienītāji dotu tūkstoš franku. Tā bij palsā krāsā, itin kā hieroglifu izraibota. Es to iedevu Konselam, un piesardzīgais puisis to kā dārgu porcelāna lietiņu, abām rokām vārīgi turēdams, aiznesa uz «Nautilu». Tur es šo reto atradumu novietoju vienā mu­zeja vitrīnā. Tad ar lielu apetīti apēdu gabalu roņa gaļas, kura garšoja gluži kā cūkgaļa. Pēc tam likos gulēt, kā in­dietis izlūdzies lielā spīdekļa labvēlību.

Otrā rītā, 21. martā, ap pieciem es izgāju uz klāja. Kap­teinis Nēmo tur bij jau priekšā.

— Laiks sāk skaidroties, — viņš teica. — Man ir cerība, ka šodien izdosies. Pabrokastojuši dosimies malā uzmeklēt ērtāku novērojuma vietu.

Kad par to bijām vienojušies, es gāju uzmeklēt Nedu Lendu. Gribēju arī viņu ņemt līdzi. Stūrgalvīgais kanā­dietis atteicās, un es nomanīju, ka viņš kļūst drūmāks un niknāks ar katru dienu. Bet šajā gadījumā es par viņa ietiepību neko neuztraucos. Patiešām, malā bij pārāk daudz roņu, ar tiem nedrīkstēja kairināt nevaldāmo med­nieku.

Paēdis es devos malā. Pa nakti «Nautils» bij pabraucis vēl dažas jūdzes uz priekšu. Tas stāvēja klajā jūrā, apmē­ram jūdzi no krasta, pār kuru slējās četrsimt vai piecsimt metru augsta kalna smaile. Reizē ar mani laiva izcēla malā arī kapteini Nēmo, divus no kuģa ļaudīm un visus nepie­ciešamos instrumentus — hronometru, tālskati un baro­metru.

Šajā braucienā es novēroju trīs tikai dienvidpola jūrās sastopamas vaļu pasugas: bez muguras spurām, ar krun­kainiem vēderiem; arī ar baltajām spurām; dzeltenēji brū­nus un visveiklākos šajā kustoņu nozarē. Šis spēcīgais dzīvnieks dzirdams jau iztālēm, augstu viņš šļāc gaisu un tvaika strūklas, līdzīgas dūmu virpuļiem. Šie zīdītāji ba­riem mājoja rāmajos ūdeņos, un es skaidri sapratu, ka an- tarktiskā pola ūdeņos tie patvērušies, glābdamies no med­nieku vajāšanas.

Ap deviņiem mēs jau bijām malā. Debess sāka noskaid­roties. Mākoņi noslīga dienvidu pusē. Migla pamazām iz­klīda no vēso ūdeņu līmeņa. Kapteinis Nēmo devās uz kalna virsotni, kur viņš, bez šaubām, gribēja izdarīt savus novērojumus. Tas bij grūts kāpiens pār sastingušās lavas un pumeka asajām šķautnēm — sīku krāteru sēra tvaika piesātinātajā gaisā. Kapteinis, jau atradis no sauszemes gaitām, tomēr rāpās visstāvākajās kraujās tik veikli, ka es

Tas bij grūts kāpiens.

tikko paspēju viņam tikt līdzi, — pats veiklakais kalnu kazu mednieks šajā ziņā varētu viņu apskaust.

Pagāja divas stundas, kamēr mēs nokļuvām šā porfīra un bazalta kalna galā. No turienes mūsu acīm atklājās skats uz plašo jūru, kura ziemeļu apvārsnī saplūda kopā ar debesīm. Zem mūsu kājām zeme bij spilgti balta. Pāri galvām — blāvs, neaizmiglots debess zilums. Zieme­ļos — apvāršņa līnijas pāršķelta, krēslaina saules ripa. No ūdeņu dzīlēm cēlās augšup simtiem krāšņas šļakatu strūklas. Tālē «Nautils» gulēja kā aizmidzis valis. Aiz mu­guras mums pret dienvidiem un austrumiem — bezgalīgs zemes plašums, klinšu un ledus sablīvējums, kuram mala nebij saredzama.

Kalna virsotnē nokļuvis, kapteinis Nēmo ar barometra palīdzību rūpīgi noteica kalna augstumu, jo tas viņa no­vērojumiem bij nepieciešams.

Bez ceturkšņa divpadsmitos līdz šim tikai refrakcijā re­dzamā saule parādījās kā zeltota ripa un meta savus pēdē­jos starus pār tuksnešaino zemi un jūru, pa kuru vēl ne­kad nebij braukuši cilvēki.

Kapteinis Nēmo ar sietiņu un spoguli bruņotu tālskati, kas novērsa refrakciju, vēroja aiz apvāršņa pa slaidu dia­gonāli lēnām grimstošo saules ripu. Es turēju hronometru. Sirds man pukstēja strauji. Ja saules pusripas pazušana sa­kristu ar hronometra rādīto dienas vidu, mēs būtu pie paša pola.

— Dienas vidus! — es iesaucos.

— Dienvidpols! — kapteinis Nēmo atsaucās, pasnieg­dams man tālskati, ar kuru bij saredzama apvāršņa līnijas divās vienādās daļās pāršķeltā saules ripa.

Es novēroju tās pēdējos starus uz kalna smailes, aiz ku­ras pamazām cēlās melnas ēnas.

Kapteinis Nēmo uzlika roku man uz pleca un teica:

— Profesora kungs, es, kapteinis Nēmo, 1868. gada 21. martā esmu sasniedzis dienvidpolu uz deviņdesmitā pla­tuma grāda un ņemu savā īpašumā šo apgabalu.

— Kā vārdā, kapteiņa kungs?

— Sava paša vārdā, profesora kungs!

To teicis, kapteinis Nēmo izpleta melnu karogu ar tajā iešūtu zeltītu burtu N. Pēc tam viņš pagriezās pret sauli, kuras pēdējie stari apgaismoja jūras apvārsni.

Ardievu, saule ~ kapteinis Nēmo iesaucās.

— Ardievu, saule! — viņš iesaucās. — Pazudi, mirdzo­šais spīdekli! Noslēpies aiz šīs brīvās jūras un ļauj, lai nakts sešus mēnešus ilgi klāj savas ēnas pār šo manu jauno valstību!