20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

VI GRIEĶIJAS ARHIPELĀGS

Olrā rītā, 12. februārī, ap saules lēktu «Nautils» pa­cēlās virs ūdens. Es tūliņ steidzos uz klāja. Trīs jūdzes pret dienvidiem bij redzams neskaidrs Pelūzijas siluets. Straume mūs bij atnesusi no vienas jūras otrā. 5ajā tunelī gan bij viegli nolaisties, bet, kā redzams, daudz grūtāk atgriezties pret straumi.

Ap septiņiem Neds un Konsels iznāca pie manis. Abi nešķiramie draugi visu nakti bij mierīgi gulējuši, nepa­visam neinteresēdamies par «Nautila» drosmi.

— Nu, zinātnieka kungs, — kanādietis apvaicājās maz­liet zobgalīgi, — kur tad nu jums ir tā Vidusjūra?

— Patlaban mēs braucam pa tās virspusi.

— Ko! — Konsels izsaucās. — Tātad naktī…

— Jā, šai pašā naktī dažās minūtēs mēs esam tikuši cauri šim necaurejamam zemes šaurumam.

— Es tam neticu! — kanādietis iesaucās.

— Velti neticat, meistar Lend, — es teicu. — Tas ir Ēģiptes krasts, kas izliecas pret dienvidiem.

— Stāstiet to citam! — kanādietis tiepās.

— Bet, ja profesora kungs tā saka, — Konsels nāca man palīgā, — tad profesora kungam var gan ticēt.

— Un pie tam, Ned, kapteinis Nēmo mani pagodināja, parādīdams tuneli. Es biju turpat līdzās ;viņam stūrmaņa kabīnē, kad viņš vadīja «Nautilu» pa šauro spraugu.

— Jūs dzirdējāt, Ned? — Konsels sacīja.

— Un jūs, Ned, — es piebildu, — ar savām asajām acīm droši vien varat saredzēt Portsaīdas dambjus iestiep­jamies jūrā.

Kanādietis sāka uzmanīgi skatīties,

— Patiešām, profesora kungs! — viņš iesaucās. — Jums taisnība! Un jūsu kapteinis ir lielisks cilvēks. Jā, mēs esam Vidusjūrā. Labi. Tad parunāsim mazliet par savām pašu sīkajām lietām, bet tikai tā, lai neviens mūs ne­noklausās.

Es sapratu labi, kas kanādietim padomā. Man šķita tas prātīgākais — parunāties arī, ja jau viņš to tā vēlējās. Visi trīs mēs nosēdāmies pie prožektora, kur vairāk bijām pasargāti no viļņu šļakatām.

— Tagad, Ned, mēs klausāmies, — es teicu. —- Ko jūs gribat pastāstīt?

— Ko es jums gribu pastāstīt, tas ir visai vienkārši, — kanādietis atbildēja. — Tagad mēs esam Eiropas tuvumā, mums jātiek prom no «Nautila», iekams kapteinis Nēmo nav aizvizinājis mūs polārjūrā un no turienes atpakaļ Klusajā okeānā.

Atzīstos, ka tādas sarunas ar Nedu Lendu man allaž bij nepatīkamas. Man nebij ne mazākās vēlēšanās liegt saviem biedriem atgūt brīvību, bet reizē ar to pašam ne­parko negribējās atstāt kapteini Nēmo. Pateicoties viņam, pateicoties tā kuģim, es katru dienu no jauna papildināju savas zināšanas par zemūdens valsti; savu grāmatu par jūras dzīļu noslēpumiem es varēju pārbaudīt pēc reāliem pieredzējumiem uz vietas. Vai vēl kādreiz man gadīsies tāda izdevība novērot okeāna dziļumu brīnumus? Protams, ne! Es nevarēju ne iedomāties pamest «Nautilu», iekams manu pētījumu loks nav noslēgts.

— Draugs Ned, — es teicu, — atbildiet man vaļsir­dīgi. Vai jums te uz kuģa ir garlaicīgi? Vai nožēlojat, ka' liktenis jūs nodevis kapteiņa Nēmo rokās?

Kādu brīdi kanādietis neatbildēja. Tad sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Vaļsirdīgi sakot, es nenožēloju šo zemūdens ceļo­jumu. Es būšu apmierināts, ka esmu tajā piedalījies, bet, lai tajā būtu piedalījies, nepieciešams, lai tas reiz arī beidzas. Tāds ir mans ieskats.

— Un reiz tas arī beigsies, Ned.

— Kur un kad?

— Kur? To es nezinu. Kad? To nevaru pasacīt, vismaz es domāju — tas beigsies tad, kad jūra mums būs visu atklājusi. Visam, kas reiz iesācies, šajā pasaulē pienāk arī beigas.

— Es pilnīgi piekrītu profesora kungam, — Konsels teica. — Ļoti iespējams, ka, izvadājis pa visām pasaules jūrām, kapteinis mūs visus trīs izmetīs malā.

— Malā! — kanādietis iesaucās. — Izmetīs malā, jūs sakāt!

— Nepārspīlēsim, meistar Lend, — es viņu mierināju. — No kapteiņa mums nav jābaidās, bet arī Konsela ieska­tam es nevaru piekrist. Mēs zinām «Nautila» noslēpumu, un es neticu, ka kapteinis, palaizdams mūs brīvībā, gribēs, lai šis noslēpums klīst pa pasauli.

— Nu, uz ko tad jūs vēl cerat? — Neds Lends vaicāja,

— Uz to, ka apstākļi tā sagadīsies, ka mēs varēsim vai mums pat vajadzēs tos izmantot — tikpat labi sešos mē­nešos, kā šajā brīdī.

— Tiešām? — Neds Lends iesaucās. — Bet, kur tad mēs būsim pēc sešiem mēnešiem, — pasakiet, lūdzu, to man, profesora kungs!

— Varbūt šepat, varbūt Ķīnā. Jūs zināt, cik ātri brauc «Nautils». Viņš skrej pa jūru tāpat kā bezdelīga pa gaisu vai ātrvilciens pa sauszemes dzelzceļu. Viņš nebūt ne­baidās bieži apkuģojamās jūras. Kas mums var pasacīt, vai kuģis neaizbrauc arī pie Francijas, Anglijas Vai Ame­rikas krastiem, kur bēgšana būs tikpat izdevīga kā šeit?

— Aronaksa kungs, — kanādietis atbildēja, — jūsu argumenti balstās uz smilktīm. Jūs runājat par nākotni: mēs būsim tur, mēs būsim šeit! Es turpretī runāju par tagadni: mēs nu reiz esam šeit, un to mums vajag iz­mantot.

Neda Lenda loģika nebij apstrīdama, un es jutos pār­spēts. Nezināju vairs, ar kādiem pierādījumiem lai vēl mēģinātu apstrīdēt viņu.

— Profesora kungs, — Neds atsāka no jauna, — pie­ņemsim neiespējamo, ka kapteinis Nēmo mums šodien pat piesolītu brīvību. Ko jūs tad darītu?

— Nezinu, — es nomurmināju.

— Un ja viņš vēl piebilstu, ka šīsdienas priekšlikumu nekad vairs neatkārtos? Jūs pieņemtu šo priekšlikumu?

Es viņam nekā neatbildēju.

— Un ko domā draugs Konsels? — Neds Lends jautāja.

— Draugam Konselam, — mierīgi atbildēja šis godīgais puisis, — draugam Konselam. te nekas nav ko teikt. Vi­ņam gar šo jautājumu nav absolūti nekādas daļas. Viņš ir neprecējies, tāpat kā viņa kungs, tāpat kā biedrs Neds. Ne sieva, ne bērni, ne vecāki viņu negaida malā. Viņš ir profesora kunga dienestā, viņš domā tāpat kā viņa kungs, runā tāpat kā kungs, un, par lielu nožēlošanu, ar viņu ne­var rēķināties, lai dabūtu balsu vairākumu. No svara te tik divas personas: profesora kungs vienā un Neds Lends otrā pusē. To teicis, Konsels tikai noklausīsies tālāk un atzī­mēs abu ieskatus.

Es nevarēju atturēt smaidu, dzirdēdams Konselu tik absolūti noliedzam savu personību. Kanādietim galu galā vajadzēja būt apmierinātam, ka arī tas nav pret viņu.

— Tātad, profesora kungs, — Neds Lends teica, — tā kā Konsels neeksistē, tad turpināsim sarunu divi vien. Es savu esmu teicis, jūs klausījāties. Ko jūs uz to varat atbildēt?

Vajadzēja tikt pie skaidra lēmuma, izlocīšanās man bij pretīga.

— Draugs Ned, — es teicu, — te būs mana atbilde. Jums ir vairāk taisnības nekā man, mani argumenti jūsu iebil­dumus nespēj apgāzt. Uz kapteiņa Nēmo piekāpšanos nav ko cerēt. Visvienkāršākā piesardzība viņam liedz pa­laist mūs brīvē. Bet tā pati vienkāršā piesardzība prasa no mums, lai izlietojam pirmo gadījumu tikt prom no «Nautila».

— Labi, Aronaksa kungs, tagad jūs runājat prātīgi.

— Tikai vēl vienu piezīmi, — es piebildu, —'vienu pašu. Nepieciešams, lai šis gadījums patiešām būtu nopietns. Pirmajam mūsu mēģinājumam katrā ziņā jāizdo- das( jo, ja tas neizdosies, otrreiz mēģināt mēs vairs ne­spēsim un kapteinis Nēmo to mums nepiedos.

— Viss pareizi, — kanādietis piezīmēja. Bet jūsu sacītais zīmējas uz itin visiem bēgšanas mēģinājumiem, kuri notiktu vai nu divu gadu, vai divu dienu laikā. Tā­tad jautājums ir un ^pajiek tāds: līdzko gadās laba izde­vība, tā jāizmanto.

— Es piekrītu. Bet tagad sakiet man, Ned, — kā jūs iedomājaties šo labo izdevību?

— Tā, ka kādā tumšā naktī «Nautils» piebrauks tuvu Eiropas krastam.

— Un jūs mēģinātu glābties peldus?

— Jā, ja tikai mēs esam pietiekami tuvu krastam un kuģis brauc virs ūdens. Bet, ja atrodamies jūrā un «Nau­tils» zem ūdens, tad citādi.

— Un tādā gadījumā?

— Tādā gadījumā es lūkošu piesavināties laivu. Esmu novērojis, kā ar to rīkojas. Mēs iekāpsim tajā, atgriezī­sim skrūves un pacelsimies virs ūdens tā, ka pat stūrma­nis kuģa priekšgalā nepamanīs mūsu bēgšanu.

— Labi, Ned, tātad uzmaniet šādu izdevību, bet tikai neaizmirstiet, ka neizdošanās gadījumā mēs esam pa­zuduši.

•— Es to neaizmirsīšu, profesora kungs.

— Bet nu, Ned, vai gribat zināt manas domas par vi­siem šiem jūsu projektiem?

— Labprāt, Aronaksa kungs.

— Nu, labi — es domāju, es nesaku — ceru, es do­māju, ka tāds izdevīgs brīdis mums nekad negadīsies.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka kapteinis Nēmo nebūt nepaļaujas uz to, ka mēs uz visiem laikiem esam atmetuši cerību izkļūt brī­vībā; viņš tāpēc uzmanīsies — it sevišķi Eiropas krastu tuvumā.

— Esmu vienis prātis ar profesora kungu, — Konsels ieminējās.

— To mēs vēl redzēsim, — Neds Lends atteica, ar no­teiktu apņēmību papurinādams galvu.

— Un nu, Ned Lend, — es piemetināju, — paliksim pie tā. Vairs neviena vārda par visu to. Tajā brīdī, kad būsiet gatavi, ziņojiet — un mēs sekosim. Es pilnīgi paļaujos uz jums.

Ar to arī nobeidzās šī saruna, kurai vēlāk bij tik sva­rīgas sekas. Man jāatzīstas, ka, kanādietim par lielām sirdssāpēm, manas aizdomas izrādījās pareizas. Kapteinis Nēmo vai nu neuzticējās mums, vai arī tikai centās iz­vairīties no daudzajiem dažādu valstu kuģiem, kuri krus­tām šķērsām braukāja pa Vidusjūru. To es nevaru pasacīt, bet viņš lielāko tiesu turējās zem ūdens un tālu no krasta. Vai nu «Nautils» ienira tā, ka tikai stūrmaņa kabīne pa­lika virs ūdens, vai atkal nolaidās ārkārtīgi dziļi, jo starp Grieķijas arhipelāgu un Mazāziju mēs divi tūkstoši metru dziļumā vēl nevarējām aizsniegt dibenu.

Es nebūtu uzzinājis Karpatosa salu Sporādu salu grupā, ja kapteinis, pirkstu kartei piedūris, nenoskan- dētu Vergīlija pantu:

— «Est in Carpathio Neptuni gurgite vates coeruleus Proteus . . .»

Patiešām Neptūna ganāmo pulku sargam vecajam Prote- jam bij cienīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skar- panto un kas atrodas starp Rodu un Krētu. Pa salona ilu­minatoru es, garām braucot, redzēju tikai tās granītklinšu pakājes.

14. februārī es gribēju izlietot dažas stundas arhipelāga zivju pētījumiem, bet nezin aiz kāda iemesla salona ilu­minatori palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas — senās Krētas sa­las virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacēlusies pret turku jūgu. Bet es nezi­nāju, kā šī sacelšanās beigsies; protams, arī kapteinis Nēmo, kam nebij it nekādu sakaru ar sauszemi, man par to nekā nevarēja pastāstīt.

Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda ne­ieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret savām paražām pavē­lēja atvērt salona iluminatoru aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novēro­dams zivis aiz stikla.

Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotelis un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nīlas tuvumā sālsūdeņos, viegli fosforiscējošās jū­ras karūsas, kuras ēģiptieši skaitīja par svētiem dzīvnie­kiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamos plūdus, tāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās heilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.

Ari citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modi­nāja atmiņā dažādas senās Romas leģendas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var no­turēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinā­dama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru, Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, seno grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķī­gās spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias — nozīmē «puķe», un tiešām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu ni­ansēm, sākot no bāli rozā līdz rubīnsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām muguras spurās. Acis es nevarēju at­raut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.

Ūdenī parādījās cilvēks — nirējs ar ādas somu pie jos­tas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Ar spēcīgām rokām viņš īrās pa viļņiem, reizēm pazuda, pa­celdamies virspusē atvilkt elpu, pēc tam tūliņ atkal at­griezās.

Es apgriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:

— Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!

Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.

Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stiklam piespiedis, viņš lūkojās uz mums.

Man par lielu pārsteigumu, kapteinis Nēmo deva tam kādu zīmi. Peldētājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mā­jienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs ne­rādījās.

— Neuztraucieties! — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Matapana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Kiklādu salās viņš labi pazīstams. Apbrīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams līdz pat Krētai.

— Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?

— Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?

To sacījis, kapteinis Nēmo aizgāja pie kāda skapja

Kapteinis atvēra skapi.

līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju ar dzelzs stīpām apkaltu lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» iniciāļiem un devīzi Mobilis in mo~ bile.

Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metāla stieņiem.

Tie bija kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie dārgmetāla stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?

Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz ma­lām. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta — tātad apmēram pieci miljoni franku.

Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar modernās grieķu valodas burtiem.

To padarījis, kapteinis Nēmo piespieda kādu pogu, no kuras vads aizsniedzās kuģa ļaužu kajītē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no salona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs trapu.

Šajā acumirklī kapteinis Nēmo pievērsās man.

— Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.

— Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.

— Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.

Pēc tam kapteinis atstāja salonu.

Saprotams, ka es atgriezos savā kajītē ārkārtīgi ieinte­resēts. Velti mēģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto lādi. Pēc kuģa šū­pošanās es sapratu, ka «Nautils» atstāj jūras dzīli un paceļas virspusē. Tad izdzirdu soļus uz kuģa klāja. Es' sapratu, ka izceļ laivu un nolaiž jūrā. Tā atsitās pret kuģa sāniem, un pēc tam viss apklusa.

Pēc divām stundām atkal atskanēja tas pats troksnis un šurpu turpu staigāšana. Augšā uzvilktā laiva tika no­vietota savā dobumā, un «Nautils» atkal iegrima ūdenī.

Tātad šie miljoni bij nosūtīti pēc apzīmētās adreses. Uz kādu sauszemes vietu? Kas bij kapteiņa Nēmo sūtījuma saņēmējs?

Otrā rītā es pārstāstīju Konselam un kanādietim nakts piedzīvojumus, kuri manu ziņkāri bij uzbudinājuši vis­augstākajā mērā. Mani biedri nebij mazāk pārsteigti kā es.

— Bet kur viņš ņem šos miljonus? — Neds Lends jau­tāja.

Uz to atbildēt nebij iespejams. Brokastis paēdis, es at­griezos salonā un ķēros pie darba. Līdz pat pieciem vakarē es rediģēju savas piezīmes. Šajā acumirklī es varbūt aiz personiskās jūtoņas samanīju karstumu, tā ka man nācās novilkt uzvalku. Tā bij neizskaidrojama parādība, jo «Nautils» taču vairs neatradās tropiskajos apvidos, pie tam jūras dziļumā tas nevarēja sajust nekādu tempera­tūras paaugstinājumu. Es palūkojos manometrā; tas rādīja sešdesmit pēdu lielu dziļumu, atmosfēras karstums neva­rēja to aizsniegt.

Es turpināju savu darbu, bet arvien vēl pieaugošais karstums beidzot darīja to neiespējamu.

«Vai kuģī būtu izcēlies ugunsgrēks?» es sev jau­tāju.

Es gribēju doties laukā no salona, kad kapteinis Nēmo nāca man pretī. Viņš piegāja pie termometra, aplūkoja to, tad pagriezās pret mani.

— Četrdesmit divi grādi, — viņš teica.

— Es to jau samanīju, kapteiņa kungs, un, ja karstums vēl pieņemsies, mēs nevarēsim to vairs izturēt.

— Ak, profesora kungs, šis karstums pieņemas tikai tad, ja mēs paši to vēlamies.

— Jūs to varat iekārtot pēc savas gribas?

— Nē, bet es varu aizbraukt no ugunskura, no kurienes tas ceļas.

— Tātad tas nāk no ārienes?

— Bez šaubām. Mēs braucam pa verdoša ūdens straumi.

— Vai tas var būt! — es iesaucos.

— Paskatieties pats!

Iluminatoru aizvirtņi atvērās, un es ieraudzīju, ka jūra visapkārt «Nautilam» ir gluži balta. Sēra tvaiku strūklas vijās ūdens mutuļos, kuri virmoja kā verdošā katlā. Es pieliku roku stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.

— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.

— Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, — kaptei­nis atbildēja, — kanālā, kas atdala Nea-Kamennu no Pa- lea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zem­ūdens izvirduma skatu.

— Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidoša­nās jau beigusies.

— Vulkāniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi iz­veidojies, — kapteinis Nēmo atbildēja, — un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora lin Plīnija ziņām, jau deviņdesmi­tajā gadā pirms mūsu ēras kāda jauna sala — Dievišķā Teija pacēlusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos seš­desmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plutons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februārī pie Nea-Kamennas sēra tvaiku mutuļos izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu, un tā paša mē­neša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februārī, parādījās Afroesas saliņa, atstā­dama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu ka­nālu. Šo parādību laikā es biju šajā jūrā un varēju novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tā sastāv no melnas un stiklainas lavas ar laukšpata drumslu piemaisījumiem. Bei­dzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena sa­liņa, ko nosauca par Reku, un no tā laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.

— Bet kanāls, pa kuru mēs patlaban braucam? — es vaicāju.

— Tas ir še, — kapteinis Nēmo atbildēja, norādīdams kādu vietu arhipelāga kartē. — Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.

— Vai kādā dienā šā kanāla gultne arī nepacelsies?

— Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sennikolas ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savienosies.

Es atkal piegāju pie loga. «Nautils» vairs nebrauca. Karstums bij kļuvis neizturams. Pirmāk balta — jūra nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisījuma. Neraugoties uz hermētiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās nepane­sama sēra smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.

Es biju ar sviedriem noplūdis, slāpu nost, jutos kā karstā speltē. Patiešām kā speltē!

— Ilgāk vairs nav iespējams palikt šajā verdošajā ūdenī, — es teicu kapteinim Nēmo.

— Jā, tas nebūtu prātīgi, — Nēmo atbildēja vienal­dzīgi.

Tad viņš deva pavēli. «Nautils» pagriezās sāņus un brauca prom no šās pekles, kurai nesodīts neviens nevar tuvoties. Ceturtdaļstundu vēlāk mēs virs ūdens ieelpojām svaigu gaisu.

Man ienāca prātā — ja Neds Lends būtu izvēlējies šo vietu mūsu bēgšanai, dzīvi mēs neizkļūtu no šīs ugunsjūras.

Otrā dienā, 16. februārī, mēs atstājām apvidu starp Rodu un Aleksandriju, kur jūra vietām ir trīs tūkstoši metru dziļa, un «Nautils», pabraukdams garām Cerigo un apkārt Matapana ragam, aizbrauca prom no Grieķijas ar- hipelāga.