20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XXIV KORAĻĻU VALSTĪBĀ

Otrā rītā es pamodos ar dīvaini tukšu galvu. Par lielu pārsteigumu, es atrados pats savā kajītē. Bez šaubām, mani biedri tāpat bij aizvesti savā kajītē gluži kā es. Tāpat kā es, arī viņi nezināja nekā, kas šajā naktī no­ticis; šā noslēpuma atrisinājums bij iespējams tikai nā­kotnē.

Es iedomājos iziet laukā no savas kajītes. Bet vai es patlaban biju brīvs vai vēl cietumnieks? Izrādījās, ka esmu pilnīgi brīvs. Es atvēru durvis, izgāju pa šauro gai­teni un devos augšup pa centrālo trapu. Vakar noslēgtā lūka tagad bij vaļā. Es izgāju uz klāja.

Neds Lends un Konsels tur bij jau priekšā. Es sāku viņus izvaicāt. Viņi nezināja itin nekā. Vakarā smagā miegā iemiguši, viņi šorīt ar pārsteigumu atmodušies paši savā kajītē.

«Nautils» mums likās tikpat mierīgs un noslēpumains kā vienmēr. Mērenā ātrumā tas slīda pa ūdens līmeni. Nekas te nelikās mainījies.

Neds Lends ar savām asajām acīm vēroja jūru. Tā bij gluži klaja. Kanādietis apvārsnī nevarēja saskatīt nekā jauna — ne kādu buru, ne sauszemi. Pūta spēcīgs rietumu vējš, slaidi viļņu vāli manāmi šūpoja kuģi.

Papildinājis gaisa krājumus, «Nautils» ienira metru piec­padsmit dziļi, lai kuru katru brīdi atkal varētu pacelties ūdens virspusē, — tas bija neparasts paņēmiens, pie kura pieturējāmies, sākot no viņējās —• 19. janvāra dienas. Kapteiņa palīgs katru reizi ieradās uz klāja, un atkal atskanēja parastais sauciens.

Kapteinis Nēmo nerādījās. No kuģa ļaudīm es dabūju redzēt tikai veco stjuartu, kurš mani apkalpoja pie galda tikpat uzmanīgi un klusi kā vienmēr.

Ap pulksten diviem, kad es salonā kārtoju savas pie­zīmes, durvis atvērās un parādījās kapteinis Nēmo. Es sveicināju, bet viņš tikko manāmi atbildēja un neteica neviena vārda. Es atkal ķēros pie darba, cerēdams, ka viņš man pastāstīs kaut ko par- pagājušās nakts noti­kumiem. Bet arī par to viņš nerunāja ne vārda. Es palū­kojos viņā. Viņš izskatījās saguris, apsarkušām acīm, ne­gulējis un dziļi noskumis. Viņš pastaigājās šurp un turp, apsēdās un no jauna cēlās, neviļus paņēma kādu grā­matu un tūliņ atkal nometa, uzmeta acis saviem instru­mentiem, bet netaisīja parastās atzīmes — vispār likās, ka viņš ne mirkli nevarēja palikt mierā.

Beidzot viņš pienāca man klāt un teica:

•— Vai jūs neesat ārsts, Aronaksa kungs?

Tādu jautājumu es nepavisam nebiju gaidījis un labu brīdi lūkojos viņā, nekā neatbildēdams.

— Vai jūs neesat ārsts? — viņš atkārtoja. — Vairāki no jūsu kolēģiem ir studējuši medicīnu: Gresiolē, Mo- kens-Tandons un arī citi.

— Patiešām, — es atteicu, — es esmu ārsts un mēdzu apmeklēt slimnīcas. Dažus gadus pirms iestāšanās Botā­niskajā muzejā esmu praktizējis kā ārsts.

— Tad ir labi, profesora kungs.

Kā redzams, mana atbilde apmierināja kapteini Nēmo. Bet, nezinādams, ko īsti viņš vēlas, es pataupīju tuvākus paskaidrojumus nākotnei un jauniem apstākļiem.

— Aronaksa kungs, — kapteinis ierunājās atkal, — vai jūs būtu ar mieru palīdzēt kādam no mana kuģa ļaudīm?

— Vai kāds saslimis?

— Jā.

—- Es esmu gatavs pakalpot.

— Tad nāciet līdzi.

Atzīstos, ka sirds man pukstēja stipri. Es nezinu, kā­pēc, bet man likās, ka šī kuģa cilvēka slimība stāv kādā sakarā ar vakarējiem notikumiem, un šis noslēpums mani uztrauca tikpat daudz kā šī slimība.

Kapteinis Nēmo aizvadīja mani uz kuģa pakaļējo galu un ieveda kādā telpā līdzās matrožu kajītei.

Tur gulēja kāds apmēram četrdesmit gadu vecs, spē­cīgs anglosakšu tipa vīrs.

Es noliecos pār to. Tas nebij vienkārši slims, bet gan ievainots. Apsējiem aptītā galva gulēja uz diviem spil­veniem. Es atraisīju apsējus, bet ievainotais platām acīm, neievaidēdamies vērās manī,

Ievainojums bij bīstams. Galvaskauss bij pāršķelts ar

Tur gulēja apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs vīrs.

neasu ieroci, nāca redzamas vaļējās un dziļi iedragātās smadzenes. Asiņu recekļi izplūdušajā masā izskatījās kā vīna traipi. Slimais vienā un tai pašā laikā bij dabūjis kontūziju un smadzeņu satricinājumu. Viņš elpoja pavi­sam lēni. Seja reižu reizēm noraustījās krampjos. Sma­dzeņu paralīzei pievienojās sajūtu un kustību trieka.

Es paraudzīju ievainotā pulsu. Tas bij nevienāds. Kā­jas un rokas sāka jau sastingt, un es redzēju, ka nāve tuvojas, un nekā tur nevarēju līdzēt. Sakārtojis šim nelai­mīgajam galvas apsējus, es pavēros kapteinī Nēmo.

— No kurienes viņam tāds ievainojums? — es vaicāju.

— Vai nav vienalga? — kapteinis izvairīdamies atbil­dēja, — «Nautils» atdūrās pret klinti, un pārlūzušās svi­ras gals ķēra šo cilvēku. Mans palīgs stāvēja turpat līdzās, un šis vīrs metās to aizsargāt… Brālis uzupurējās brāļa un draugs drauga labā — nekas nav vienkāršāk. Tāds mums uz «Nautila» likums! Bet ko domājat jūs par šo gadījumu?

Es acumirklī nevarēju attapties, ko atbildēt. '

— Jūs varat runāt droši, — kapteinis teica. — Šis cil­vēks nesaprot franciski.

— Pēc stundām divām viņš būs miris.

— Un nekas viņu nevar glābt?

— Itin nekas.

Kapteinis Nēmo sažņaudza rokas. Pāris asaru noritēja pār viņa vaigiem, lai gan es nekad nebiju iedomājies, ka viņš ir spējīgs raudāt.

Vēl kādu brīdi es vēroju mirēju, kura dzīvība neat­turami aizritēja mirkli pēc mirkļa. Elektrības gaismā viņa bālums izcēlās vēl vairāk. Es skatījos tā nelaikā grumbām izvagotajā, inteliģentajā sejā, kurai nelaime vai nabadzība jau sen bij uzspiedusi savu zīmogu, un mēģināju izdi­bināt viņa dzīves noslēpumu pēdējos vārdos, kas vēl spie­dās pār viņa lūpām.

— Tagad jūs varat iet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica.

Es pametu kapteini Nēmo mirēja kajītē un ārkārtīgi uztraukts atgriezos savā istabā. Visu dienu es netiku vaļā no drūmiem paredzējumiem. Nakti lāgā nevarēju gulēt, bieži vien uzmozdamies, — es dzirdēju itin kā at­tālu sēru mūziku un nopūtas. Varbūt tā bij man nesa­protamā valodā skaitīta aizlūgšana par mirušiem? .. .

Otrā rītā es atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nēmo tur bij jau priekšā. Mani ieraudzījis, viņš tūliņ pienāca klāt.

— Vai jūs, profesora kungs, nevēlaties atkal izdarīt kādu zemūdens ekskursiju?

— Kopā ar saviem biedriem? — es jautāju,

— Ja jūs to vēlaties.

— Mēs esam jūsu rīcībā, kapteiņa kungs.

— Tad esiet tik laipni, uzvelciet savu skafandru.

Par mirstošo vai mirušo ne vārds netika minēts. Es uzmeklēju Nedu Lendu un Konselu un paziņoju tiem kap­teiņa Nēmo aicinājumu. Konsels tam piekrita bez vārda runas, un-arī kanādietis šoreiz bij gatavs mūs pavadīt,

Bij ap astoņiem no rīta. Pusdeviņos mēs jau bijām pie­nācīgi apģērbušies jaunajai ekskursijai un apgādājušies ar abiem apgaismojuma un elpošanas aparātiem. Divkār­šās durvis bij vaļā, mēs kapteiņa Nēmo un kādu div­padsmit kuģa ļaužu pavadībā izgājām jūras dibenā ap­mēram desmit metru zem ūdens, kur patlaban atradās mūsu «Nautils».

Pa nelielu slīpumu mēs gājām apmēram divdesmit jūras asu lielā dziļumā. Šī dzīle tomēr bij pavisam citāda, nekā es to biju iepazinis savā pirmajā ekskursijā Klusajā oke­ānā. Te vairs nebij nekāda smalka smilkšu paklāja, ne zemūdens zālāju, ne zemūdens mežu. Es tūliņ nomanīju, .ka šodien kapteinis Nēmo mūs novadījis pavisam citos brīnišķos apvidos. Tā te bij koraļļu valstība.

Zoofītu tipā, aicionāriju klasē ievērojama ir gorgoniju kārta, kura savukārt sadalās trijās grupās: gorgonijās, izīdijās un koraļļos. Pie pēdējās arī skaitāms raga korallis, savāds radījums, ko pieskaitīja tiklab minerālu, kā augu un dzīvnieku valstij. Senatnes tautas to uzskatīja par ārstniecības līdzekli, modernie cilvēki par rotaslietu, bet tikai 1694. gadā Marseļas zinātnieks Peizonels noteikti konstatēja, ka tas pieder dzīvnieku valstij.

Koraļļi — tā ir vesela sīciņu dzīvnieku kolonija, kura nometusies uz trausla un akmeņota pamata. Kolonijai ir viens kopīgs radītājs polips, kas piestiprinās pie kāda priekšmeta. Kolonija izveidojas vairošanās rezultātā, vie­nam polipam pumpurojoties. Polipi, iekļaudamies kolo­nijas sastāvā, dzīvo katrs par sevi, tomēr arī nešķiramā, savstarpējā sakarā. Te novērojam kaut ko līdzīgu dabas sociālismam, dabisku komūnu. Man zināmi dabas zināt­nieku visjaunākie pētījūmi par šo dīvaino zoofītu dzīvi, kuri sazarojas pārakmeņotu koku veidā, un tāpēc bij bez­gala interesanti aplūkot šos akmeņotos mežus jūras di­benā.

Iedarbinājuši Rumkorfa aparātus, mēs gājām pa kādu koraļļu rifu, kas atradās veidošanās stadijā un kam turpmākos laikos būs lemts izveidot barjeru rifu šajā Indi­jas okeāna daļā. Gar abām pusēm stiepās necaurejami, kokveidīgi. koraļļu krūmāji ar sīkām, baltām sešstaru zvaigznītēm. Vienīgā atšķirība no sauszemes augiem bij tā, ka šie krūmāji auga no augšas lejup, piestiprinājušies klints pakājē.

Mūsu lukturu ugunis ar tūkstoškārtējām nospulgām at- mirdza šajos spilgti krāsainajos zemūdens augos. Man visi šie cauruļveidīgie un cilindriskie augi likās līgojamies viļņu šūpotnēs. Es tā kāroju ievākt svaigos, maigi taus- tekļainos koraļļus, starp kuriem daži bij tikko izplaukuši un citi tikko radušies, un ap tiem, spurām viegli pieskar­damās, kā putni bariem laidelējās zivis. Bet, tikko mana roka grasījās pieskarties šīm dzīvajām puķēm, šīm ju­tīgajām mimozām, visā kolonijā tūliņ bij samanāms uz­traukums. Baltie vainadziņi acumirklī ierāvās savos sar­kanajos apvalkos, ziedi acumirklī savīta, un viss dzīvais krūmājs pārvērtās akmeņotā paugurājā.

Gadījums man sniedza izdevību novērot šo zoofītu vis­interesantākās pasugas.

Šie koraļļi bij pilnīgi līdzvērtīgi tiem, kurus zvejo Vi­dusjūrā pie Francijas, Itālijas un Āfrikas krastiem. Ar savām spilgtajām krāsām tie pilnīgi attaisno savus pār­devēju izdomātos «asins ziedu» un «asins putu» nosau­kumus. Koraļļus vispār var pārdot par pieci simti franku kilogramā, bet šo apvidu ūdeņos to bij ārkārtīga bagā­tība. Šos vērtīgos atradumus bieži vien samaina ar ci­tiem — līdzīgiem polipiem, kurus dēvē par «macciota», un tā rada tikai jucekli. Starp tiem es saskatīju arī brī­nišķos rozā koraļļus.

Bet drīz vien krūmājs kļuva biezāks un koki lielāki. Mūsu priekšā izpletās visbrīnišķīgākās fantāzijas radītas birzes ar slaidām spraugām pa starpām.

Kapteinis Nēmo nogriezās kādā tumšā galerijā, kur pa slīpo eju mēs nokļuvām savus simt metrus lielā dziļumā. Mūsu lukturu gaisma brīnišķi spoguļojās rievainajās, da­biskajās velvēs un atkarās, kuras spīdēja kā prizmaini lukturi. Starp koraļļu kokiem es novēroju arī citus — tikpat pievilcīgus polipu darinājumus — melitus un īrisus ar posmainiem zariem, zaļas un sarkanas koralīnas, ar kaļķiem pārklātas aļģes, kuras dabas pētnieki pēc ilgiem strīdiem beidzot pieskaitījuši augu valstij. Pēc kāda dabzinātnieka izteiciena «te dzīvība itin kā raisās vaļā no savas ieakmeņojušās snaudas, bet vēl nav paspējusi pil­nīgi atraisīties».

Pēc kādu divu stundu gājiena mēs bijām nokļuvuši aptuveni trīs simti metru lielā dziļumā, kur sākās pirmās koraļļu formācijas. Tur nu vairs nebij atsevišķi krūmāji vai birzes ar īsstumbru augiem, bet bezgalīgs mežs, lie­liska minerālkoku audze, neskaitāmu krāsu un nokrāsu eleganto plumāriju — jūras liānu vītnēm sapīņota. Mēs ērti staigājām zem šīm augstajām velvēm, it kā maldīda­mies viļņu nokrēslī pa tubiporu, meandrīnu, jūras zvaig­znīšu, fungiju un kariofīliju ziedaino, ar dārgiem akme­ņiem nokaisīto paklāju.

Tā bij neaprakstāma aina! Kā lai es pasaku, ko to­reiz izjutu un pārdzīvoju? Kādēļ gan mēs bijām ieslodzīti šajā metāla un stikla cietumā? Kāpēc mums bij liegts saprotami sarunāties savā starpā? Kāpēc mēs nespējām būt kā tās zivis vai amfībijas, kuras te visu laiku varēja pēc patikas rotaļāties un dzīvot vai nu ūdenī, vai uz sauszemes!

Tad kapteinis Nēmo bij apstājies. Apstājos arī es ar saviem biedriem un, pagriezies atpakaļ, redzēju, ka kuģa ļaudis puslokā ieslēdza savu pavēlnieku. Tuvāk palūko­jot, es ievēroju, ka četri -no viņa cilvēkiem uz muguras nes kaut kādu garenu priekšmetu.

Mēs patlaban atradāmies spilgti apgaismotā, augstu ko­raļļu koku apjoztā klajumā. Mūsu laternas meta blāvu gaismu, kas izveidoja garas ēnas. Klajumu apņēma dziļa tumsa, un tikai atsevišķu koraļļu šķautnes vēl spilgti mir­dzēja.

Neds Lends un Konsels atradās man blakus. Mēs sa­skatījāmies, un man bij tāda sajūta, ka mēs patlaban pie­redzam kaut ko dīvainu. Aplūkodams zemi, es ievēroju ne visai augstus, ar kaļķu nosēžņiem pārklātus paugurus, kuri likās it kā cilvēka rokas darināti.

Apgaismotā lokā uz augstas klints pakājes es saskatīju paceļamies koraļļu krustu, kura šķēršļi stiepās itin kā sa­stingušas, asiņainas rokas.

Uz kapteiņa Nēmo mājienu kāds no viņa kuģa ļaudīm pagājās uz priekšu tuvāk krustam un, atraisījis no jos­tas kapli, sāka cirst bedri.

Tagad es visu sapratu! Šis klajums te bij kapsēta, šī bedre — kaps, bet garenais priekšmets — naktī mirušais cilvēks! Kapteinis Nēmo ar savējiem bij atnācis guldīt biedru brāļu kapenēs okeāna nepieejamos dziļumos.

Nē! Nekad es vēl nebiju pārdzīvojis tādu dvēseles sa­viļņojumu! Nekad vēl tik spēcīgas izjūtas nebij satricinā­jušas manu būtni! Es negribēju redzēt to, ko manas acis skatīja!

Kaps tikai pamazām tika dziļāks. Izbiedētās zivis bēga uz visām pusēm. Es dzirdēju, kā kaplis skan, kaļķainā plienā cirzdamies, reižu reizēm tas izšķīla pa dzirkste­lei, trāpījis kādu jūras dibenā nogrimušu krama gabalu. Bedre kļuva arvien garāka, platāka un dziļāka, nu jau tā bij tik liela, ka cilvēka augums tur ērti ietilpa.

Tad tuvojās nesēji. Baltā bisusa audumā ietītais ķer- "menis lēnām nogrima savā slapjajā kapā. Rokas uz krūtīm sakrustojis, kapteinis Nēmo līdz ar visiem, kas nelaiķi bij mīlējuši, it kā lūgšanu skaitīdami, nometās ceļos. Arī es ar saviem abiem biedriem zemu noliecāmies.

Kapu aizbēra ar izrakto zemi, kas izveidoja nelielu pauguru.

Kad tas bij paveikts, kapteinis Nēmo kopā ar saviem vīriem piecēlās kājās; tad, kapam tuvāk piegājuši, visi vēlreiz nometās ceļos un izstiepa rokas par sirsnīgu at­vadīšanās zīmi.

Pēc tam bērinieku pulciņš griezās atpakaļ uz «Nau- tilu» — pa meža velvēm, gar koraļļu birzēm un krūmā­jiem, vienmēr augšup pa slīpo jūras dibenu.

Pēdīgi atspīda kuģa ugunis. Pa spilgtās gaismas svītru mēs nokļuvām pie «Nautila». Ap vieniem mēs jau bijām mājā.

Apģērbies parastajās drēbēs, smagu domu nomākts, es izgāju uz klāja un nosēdos pie prožektora iedobuma.

Kapteinis Nēmo pienāca man klāt. Es piecēlos un teicu:

— Tātad, kā es jau paredzēju, šis vīrs pagājušo nakti nomira?

— Jā, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja.

— Un tagad viņš atdusas pie saviem biedriem koraļļu

kapsētā?

— Jā, visu aizmirsts, atskaitot mūs! Mēs izrokam kapu, bet polipi gādā par to, lai tas mūžam neiznīktu.

Un, seju ar rokām aizslēpis, kapteinis Nēmo velti mē­ģināja apspiest raudas. Tad viņš piebilda:

— Tā ir mūsu klusā kapsēta — vairākus simtus pēdu zem ūdens līmeņa!

— Jūsu mirušie tur dus mierā, haizivju netraucēti!

— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nēmo lēnām at­bildēja. — Haizivju un cilvēku netraucēti!