20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XV GADĪJUMS VAI NELAIME?

Otrā rītā, 22. martā, sākās sagatavošanās uz aizceļo­jumu. Krēslas pēdējā atblāzma apdzisa nakts tumsā. Auk­stums manāmi pieņēmās. Zvaigžņu grupas spīdēja ārkār­tīgi spilgti. Pašā zenītā bij redzams Dienvidu Krusts — antarktisko apvidu spožākā zvaigzne.

Termometrs rādīja divpadsmit grādus zem nulles, vējš asi knieba sejā. Ledus gabali brīvās jūras klajumā kļuva arvien biežāki. Viss ūdens likās pārsalstam. Neskaitāmi melni plankumi virs ūdens līmeņa liecināja, ka arī te ro­das jauna ledus kārta. Acīm redzot, sešos ziemas mēnešos šī polārā jūra ir pilnīgi nepieejama. Ko gan pa to laiku darīja vaļi? Bez šaubām, pa sablīvētā ledus apakšu viņi traucās uzmeklēt citus — dzīvošanai labākus ūdeņus. Roņi un valzirgi, pieraduši pie skarbāka klimata, arī pa ziemu palika šajā aizsalušajā jūrā. Šie dzīvnieki ir iemanījušies izurbt caurumus ledus klājā un pastāvīgi paturēt tos vaļē­jus. Pa šiem caurumiem tad viņi arī ieelpo gaisu; kad aukstuma vajātie putni ir aizlaidušies uz ziemeļu pusi, šie zīdītāji paliek vienīgie polārā kontinenta valdnieki.

Pa to laiku rezervuāri bij piepildīti, un «Nautils» lēnām nogrima dzīlē. Tūkstoš pēdu dziļumā kuģis apstājās. Tad tā skrūve atkal sāka spēcīgi kult ūdeni, un «Nautils» de­vās uz ziemeļiem ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Pret vakaru tas jau brauca pa apakšu cauri bezgalīgajam sablīvētā ledus kalnājam.

Aiz uzmanības salona iluminatori palika aizvērti, jo «Nautils» viegli varēja uzdurties kādam nogrimušam le­dus blāķim. Tāpēc, es to dienu pavadīju, kārtodams savas piezīmes. Visas manas domas vēl kavējās dienvidpola at­miņās. Mēs šo nekad vēl neredzēto vietu bijām aizsnieguši bez sevišķām pūlēm un bez briesmām — it kā kādā dzelz­ceļa vagonā pa drošām sliedēm. Bet nu sākās atpakaļceļo- jums. Vai tajā vēl iedomājami līdzīgi pārsteigumi? Es par to biju gandrīz pārliecināts, jo zemūdens brīnumi nav iz­smejami. Piecarpus mēnešu laikā, kopš nejaušs gadījums mūs noveda uz šā kuģa, bijām nobraukuši tūkstoš Ijē, tā­tad vairāk nekā pa ekvatoru zemeslodei apkārt, un cik pievilcīgu vai šausmīgu atgadījumu bijām piedzīvojuši: medības Krespo salas mežos, uzskriešanu sēklī Torresa jū­ras šaurumā, koraļļu kapsētu, Ceilonas pērļu zveju, Arā- bijas tuneli, Santorinas ugunis, Vigo līča miljonus, Atlan­ti du un beigās — dienvidpolu! Visu cauru nakti šīs atmiņas neļāva ne acumirkli aizmigt.

Ap trim rītā mani pamodināja spēcīgs trieciens. Paslē- jies sēdus, es tumsā klausījos, tad piepeši no savas guļas vietas tiku aizsviests kajītes vidū. Acīm redzot, «Nautils» no spēcīga trieciena bij spēji nosvēries uz sāniem. Gar sienām turēdamies, es pa gaiteņiem aiztaustījos līdz ap­gaismotajam salonam. Tur visas mēbeles bij apgāztas. Par laimi, tikai uzstātos rūpīgi piestiprinātās vitrīnas nebij ap­gāzušās. Aiz vertikālās pārvietošanās līnijas gleznas labajā pusē "bij kā pielipušas sienai, kamēr kreisajā pusē tās ar ietvaru apakšējo daļu stāvēja kādu pēdu atkarus. Tātad «Nautils» gulēja nekustīgi, sazvēlies uz labajiem sāniem.

Iekšpusē es sadzirdu soļu troksni un neskaidras balsis.

Tomēr kapteinis Nēmo nerādījās. Es patlaban grasījos atstāt salonu, kad ienāca Neds Lends ar Konselu.

— Kas noticis? — es tūliņ viņam vaicāju.

— Es nācu pavaicāt to profesora kungam, — Konsels atbildēja.

— Velns lai parauj! — kanādietis iesaucās. — Es zinu, kas tas ir! «Nautils» ir dabūjis triecienu un uzskrējis sēklī, es neticu, ka viņš šoreiz tiks nost kā tur, Torresa šau­rumā.

— Bet vai kuģis vismaz pacēlies jūras virspusē? — es jautāju.

— To mēs nezinām, — Konsels atbildēja.

— Par to viegli varam pārliecināties, — es piebildu. Es palūkojos manometrā. Par lielu pārsteigumu, tas rādīja trīs simti sešdesmit metru lielu dziļumu.

— Ko tas gan īsti nozīmē? — es iesaucos.

— Par to jāapvaicājas kapteinim Nēmo, — Konsels at­teica.

— Bet kur lai viņu sastop? — Neds Lends iebilda.

— Sekojiet man, •— es teicu saviem biedriem.

Mēs izgājām no salona. Bibliotēkā nebija neviena. Man ienāca prātā, ka kapteinis Nēmo būs stūrmaņa kabīnē. Visprātīgākais bij nogaidīt. Un tā mēs visi trīs atgriezā­mies atpakaļ salonā.

Es nekā neatbildēju uz kanādieša pukošanos. Tagad vi­ņam bij labs iemesls visādiem pārmetumiem. Es ļāvu, lai viņš pēc patikas izgāž savas dusmas, un klusēju.

Tā mēs nosēdējām minūtes divdesmit, vērodami katru vismazāko troksnīti «Nautila» telpās, kad ienāca kapteinis Nēmo. Likās, ka viņš mūs nemaz neredz. Viņa parasti tik aukstajā sejā bij redzams itin kā uztraukums. Klusēdams viņš aplūkoja kompasu un manometru, tad pusložu kartē vilka pirkstu pār dienvidpola jūrām.

Es negribēju viņu traucēt. Tikai brīdi vēlāk, kad viņš pagriezās pret mani, es viņu uzrunāju ar teikumu, ko viņš pats bij lietojis Torresa jūras šaurumā:

— Atgadījums, kapteiņa kungs?

— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Šoreiz ne­laimes gadījums.

— Nopietns?

— Tas arī var būt.

— Vai mēs atrodamies lielās briesmās?

— Nē.

— «Nautils» ir uzskrējis sēklī?

— Jā.

— Un tas noticis?…

— Aiz dabas untuma, nevis aiz cilvēku nemākulības. Mēs kuģa vadībā neesam pieļāvuši nekādu kļūdu. Tomēr nebij iespējams aizkavēt līdzsvara likuma darbību. Cil­vēku likumus mēs varam ignorēt, bet dabas likumi ir ne­pārvarami.

Tas bij gan savāds acumirklis, ko kapteinis Nēmo iz­vēlējies saviem filozofiskajiem prātojumiem. Bet vispār no tiem es netiku nekādā skaidrībā.

— Vai es tomēr nevarētu dabūt zināt, — es teicu, — kāds iemesls šim atgadījumam?

— Ir apsviedies milzīgs ledus blāķis, vesels kalns, — viņš man atbildēja. — Kad ledus kalna apakšdaļu izkausē siltākas ūdens straumes vai kad nemitīgi triecieni to no- drupina, tā smaguma centrs pārvietojas uz augšu. Tad tas ar visu savu masu apsviežas apkārt. Tas noticis patlaban. Viens no tādiem kalniem apsviezdamies ķēris «Nautilu» zemūdens dzīlē. Tas noslīdējis pa kuģa korpusa apakšu un ar neatvairāmu spēku pacēlis to mazāk blīvos ūdens slā­ņos, kur kuģis patlaban guļ uz sāniem.

— Bet vai tad, iztukšojot rezervuārus, nav iespējams «Nautilu» atkal dabūt līdzsvarā?

— Tas jau patlaban tiek darīts, profesora kungs. Pa­klausieties, un jūs dzirdēsiet, kā darbojas sūkņi. Palūko­jiet manometra adatu. Tā rāda, ka «Nautils» pamazām ceļas, bet ledus kalns ceļas tam līdzi, un, kamēr kaut kas neparedzēts neapturēs ledus celšanos, mūsu stāvoklis ne­var grozīties.

Patiešām, «Nautils» vel vienmer gulēja uz labajiem sā­niem. Bez šaubām, tas ieņems normālo stāvokli, kad ledus masa pati no sevis apstāsies. Bet kas patlaban var galvot, ka mēs netiekam virzīti pret augšējo sablīvējumu, ka ne­tiekam saspiesti starp diviem milzīgiem ledus slāņiem?

Es pārdomāju šo mūsu kļūmīgo stāvokli. Kapteinis Nēmo vēl vēroja manometru. Pēc ledus kalna apsviešanās «Nautils» bij pacēlies apmēram par simt piecdesmit pēdām, tomēr tā slīpuma leņķis bij tāds pats kā sākumā. Piepeši mēs samanījām vieglu kustību kuģa korpusā. «Nautils» katrā ziņā bij kaut cik pacēlies virs apakšējā ledus slāņa. Gar salona sienām sakārtie priekšmeti sāka atgūt savu pa­rasto stāvokli. Sienas atkal atslējās vertikāli. Neviens no mums nerunāja ne vārda. Pukstošām sirdīm mēs vērojām un sajūtām, ka pamazām atkal tiekam normālā stāvoklī. Grīda zem mūsu kājām atsvērās horizontāli. Tā pagāja minūtes desmit.

— Beidzot mēs atkal tiksim uz kājām! — es iesaucos.

— Jā, — kapteinis Nēmo teica, griezdamies uz salona durvīm.

— Bet vai mēs varēsim arī braukt tālāk? — es vaicāju.

— Bez šaubām, — viņš atbildēja. — Kad rezervuāri būs iztukšoti, «Nautils» atkal pacelsies virs ūdens.

Kapteinis izgāja, un es tūliņ manīju, ka pēc viņa pa­vēles «Nautils» mitējās celties augšup. Patlaban kuģis būtu atdūries pret sablīvējuma apakšslāņiem un tāpēc la­bāk brauca prom pa spraugu starp abām ledus sienām.

— Liekas, esam izsprukuši no briesmām, — Konsels sacīja.

— Jā, mūs gandrīz saspieda vai vismaz ieslodzīja starp divām ledus grēdām. Un tad aiz gaisa trūkuma… Jā, mēs esam izsprukuši no briesmām!

— Ja tikai viss jau galā… — Neds Lends nomurmi­nāja.

Es negribēju bez vajadzības sākt strīdu ar kanādieti un tāpēc nekā neatbildēju. Bez tam arī salona iluminatoru aizvirtņi patlaban atvērās un āra gaisma plūda iekšā pa vaļējām rūtīm.

Mēs bijām pilnīgi ūdenī, bet desmit metru atstatu abās pusēs «Nautilam» slējās stāva ledus siena. Augšā un apakšā tāda pati siena. Augšā sablīvējums pletās kā bez­gala plati griesti, apakšā apvērsies ledus kalns, pamazām celdamies uz augšu, bij atspiedies pret šiem griestiem. «Nautils» bij iesprostots apmēram divdesmit metru platā ledus tunelī, piepildītā ar rāmu ūdeni. Te tas pēc patikas varēja braukāt uz priekšu^ vai atpakaļ un, dažus simtus metrus dziļāk noniris, izkļūt pa sablīvētā ledus slāņa apakšu.

Lai gan griestu lampas bij izdzisušas, salons tomēr mir­dzēja spilgtā gaismā. Tas bij ledus sienas spēcīgais at­spulgs kuģa prožektora staros. Es nevaru attēlot elektris­kās gaismas īpatnējo zaigojumu ikvienā dīvaini veidotajā, milzīgajā ledus bluķī, katrā atsevišķā plāksnē un izlokā atkarībā no ledus kristālu struktūras. Tā bij it kā neizsme­ļama dārgakmeņu raktuve, kur safīra zilais mirdzums rota­ļīgi krustojās ar smaragda zaļo nospulgu. Šur un tur — opāla maigās nokrāsas starp dzirkstošiem, acīs dzeļošiem dimanta zvirgzdiem. Prožektora uguns likās desmitkārt pastiprināta un laistījās cauri izdobtajiem staru metēju stikliem.

— Cik tas ir skaisti! Cik tas ir skaisti! — Konsels iesaucās.

— Jā! — es atbildēju. — Tā ir brīnišķīga aina. Vai nav taisnība, Ned?

— Velns lai parauj, taisnība gan! — Neds Lends at­trauca. — Es kļūstu traks tāpēc, ka man tas jāatzīst. Ne­kad nekas tamlīdzīgs nav pasaulē redzēts. Bet šis jaukais skats mums var maksāt dārgi. Vaļsirdīgi runājot, man lie­kas, ka mēs še skatām to, ko dievs ir noslēpis cilvēku acīm.

Nedam bij taisnība. Šīs ainas bij pārāk krāšņas. Pēkšņi Konsela kliedziens piespieda mani pagriezties.

— Kas tev? — es prasīju.

•— Lai profesora kungs aizver acis! Lai profesora kungs neskatās!

To teikdams, viņš ar plaukstu aizslēpa savas acis.

— Kas tev noticis, mīļais?

— Esmu apstulbināts, nekā vairs neredzu.

Mani skatieni neviļus vērsās iluminatorā, bet arī es ne­varēju paciest spilgto gaisma, kas plūda pa to.

Es sapratu, kas noticis. «Nautils» bij sācis braukt vis­ātrākajā gaitā. Ledus sienu rāmais spīdums pārvērties liesmainās svītrās. Miljoni dimanta mirgu saplūdušas vienā zaigā. Spēcīgas skrūves dzīts, «Nautils» skrēja kā caur zibeņotu tīklu.

Salona iluminatoru aizvirtņi atkal noslēdzās. Mēs aiz­klājām acis ar plaukstām, taču gar acīm uzliesmoja mir­dzoši, koncentriski apļi, it kā kad saule pārāk asi būtu iežilbinājusi redzokļus. Pagāja krietns brīdis, iekams mūsu redze atkal atskaidrojās.

Beidzot mūsu rokas noslīga lejup.

— Tiešām! — Konsels iesaucās. — Tam es nekad ne­būtu ticējis.

— Es vēl tagad tam neticu, — kanādietis nomurmināja.

— Ja mēs atkal kādreiz atgriezīsimies uz sauszemes, — Konsels teica, — šo krāšņo dabas brīnumu pārsātināti, cik niecīgi mums liksies visi kontinenti un cik nožēlojami cilvēku roku radītie darbi! Nē! Patiešām, apdzīvotā zeme vairs nav mūsu vērta!

Tādi vārdi rāmā flāma mutē liecināja par mūsu ārkār­tīgo sajūsmu. Bet kanādietis arī te ielēja auksta ūdens šalti.

— Apdzīvotā zeme, — viņš teica, galvu pašūpodams, — palieciet vien mierā, Konsel, turp mēs vairs nekad ne- atgriezīsimies!

Bij tā ap pieciem no rīta. Mēs atkal samanījām trie­cienu «Nautila» priekšgalā. Es sapratu, ka tas uzdūries kā­dam ledus blāķim. Acīm redzot, stūrmanis taisījis neveiklu pagriezienu, jo grūti bij braukt pa ledus gabalu pieblīvēto zemūdens tuneli. Tāpēc es nodomāju, ka kapteinis Nēmo lūkos izvairīties no traucēkļiem un virzīs kuģi pa ūdens spraugas izlokiem. Vispār turpmākais ceļš mums nevarēja būt pilnīgi aizšķēršļots. Bet pretēji manam ieskatam «Nau­tils» sāka virzīties atpakaļ.

— Liekas, mēs braucam atpakaļ, — Konsels sacīja.

— Jā, — es atbildēju. — Laikam uz to pusi tunelim nav izejas.

— Tātad? …

— Tātad ļoti vienkārši, — es teicu. — Mēs griezīsi­mies atpakaļ pa veco ceļu un raudzīsim izkļūt laukā dien­vidu pusē.

Es to teicu tādā balsī, it kā pats par to būtu pilnīgi pārliecināts. «Nautils» arvien ātrāk brauca atpakaļējā vir­zienā.

— Te mēs aizkavēsimies, — Neds Lends ieminējās.

— Ko nozīmē dažas stundas ātrāk vai vēlāk, ja tikai beidzot izkļūsim laukā!

Kādu laiciņu es pastaigājos no salona uz bibliotēku. Mani biedri sēdēja klusēdami. Tad arī es atgūlos uz dī­vāna un pilnīgi mehāniski sāku pāršķirstīt kādu grāmatu.

Pēc kādas ceturtdaļstundas Konsels pienāca man klāt un teica:

— Vai tā ir interesanta grāmata, ko profesora kungs lasa?

— Ļoti interesanta, — es atbildēju.

— To es ticu. Tā jau ir profesora kunga paša sarak­stīta grāmata!

— Mana paša?

Patiešām tā bij mana paša grāmata par jūras dzīļu no­slēpumiem. Es aizvēru to un sāku atkal pastaigāties. Neds un Konsels piecēlās, lai ietu projām.

— Palieciet, draugi, — es teicu, viņus atturēdams. — Paliksim visi kopā, līdz izkļūsim no šīs spraugas.

— Kā profesora kungam tīk, — Konsels atteica.

Tā pagāja dažas stundas. Es bieži aplūkoju pie salona sienām uzkārtos instrumentus. Manometrs rādīja, ka «Nau­tils» peld trīs simti metru lielā dziļumā, kompass rādīja kursu uz dienvidiem, laga — ka braucam divdesmit jū­dzes stundā, tas nozīmē — ar vislielāko ātrumu, kāds vis­pār iespējams šādā šaurā spraugā. Bet kapteinis Nēmo zi­nāja, ka vilcināties nav iespējams un ka minūte te nozīmē vairāk nekā citkārt vesels gadu simtenis.

Astoņos divdesmit piecās minūtēs notika jauns trieciens. Es nobālu. Mani draugi spiedās tuvāk. Es biju satvēris Konsela roku. Mēs paskatījāmies viens otram acīs un ar skatieniem sapratāmies labāk nekā ar vārdiem.

Šajā acumirklī kapteinis ienāca salonā. Es steidzos vi­ņam pretī.

— Vai ceļš uz dienvidiem ir aizsprostots? — es vai­cāju.

— Jā, profesora kungs. Ledus kalns atkal ir apgāzies un aizšķērsojis mums izeju.

— Mēs esam ieslodzīti?

— Jā.