20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XIX GOLFA STRAUME

Šo šausmīgo piedzīvojumu 20. aprīlī neviens no mums mūžam neaizmirsīs. Es par to rakstīju stipri uztraukts, pēc tam pārlaboju un nolasīju priekšā Konselam un kanādie­tim. Viņi atzina rakstu par faktiski pareizu, bet attēlojumā nepietiekami spilgtu. Lai uzzīmētu šādu gleznu, nepiecie­šams tāds talants kā mūsu slavenajam dzejniekam — «Jū­ras arāju» autoram l .

Es jau-teicu, ka kapteinis Nēmo raudāja, jūrā lūkoda­mies. Viņa sāpes bij neizsakāmas. Šis jau bij otrs biedrs, ko viņš pazaudēja tajā laikā, kamēr mēs bijām uz kuģa. Un tik šausmīga nāve! Šis astoņkāja briesmīgo taustekļu nožņaugtais, dzelzs žokļu sašķaidītais draugs neatdusēsies blakus saviem biedriem zem klusajiem ūdeņiem koraļļu kapsētā.

Man sirdi plosīja cīņas brīdī dzirdētais nelaimīgā izmi­suma kliedziens. Šis nabaga francūzis, ikdienas satiksmē aizmirsis savu dzimto valodu, atminējās to nāves brīdī pē­dējam saucienam! Tātad starp šā kuģa ļaudīm, kuri, tāpat kā kapteinis Nēmo, bēga no cilvēku sabiedrības un ar sirdi un dvēseli bij tam padevīgi, bijis arī viens mans» tautietis! Vai viņš vienīgais bij Francijas pārstāvis šajā noslēpumainajā sabiedrībā, kura, acīm redzot, sastāvēja no dažādu tautību piederīgiem? Tā atkal bij viena no tām neatrisināmajām mīklām, kuras nemitīgi rosījās manā galvā.

Kapteinis Nēmo aizgāja uz savu kajīti, un es viņu ilgāku laiku nedabūju redzēt. Bet kādas sāpes viņš pār­cieta, jo bij taču šā kuģa dvēsele un izjuta itin visus pār­dzīvojumus! «Nautils» vairs neturējās noteiktā virzienā. Tas braukāja uz priekšu un atpakaļ un kā nedzīvs ķerme­nis šūpojās viļņos. Skrūve bij tagad brīva, tomēr tā tikpat kā netika darbināta. Kuģis brauca uz labu laimi. Viņš ne­jaudāja aiztikt prom no pēdējās cīņu vietas, nevarēja at­stāt šo jūru, kura bij nolaupījusi vienu no viņa ļau­dīm.

Tā pagāja desmit dienas. Tikai 1. maijā «Nautils» atsāka savu ceļu uz ziemeļiem un pabrauca garām Bahamas sa­lām un jūras šaurumam. Mēs tagad braucām pa lielāko no visām jūras upēm, kurai pašai savi krasti, savas zivis un sava īpatnēja temperatūra. Es domāju Golfa straumi.

Tā patiešām vārda pilnā nozīmē ir upe, kura brīvi plūst pa Atlantijas okeānu un kuras ūdens nesajaucas ar oke­āna ūdeņiem. Tā ir sāļā ūdens upe, vēl sāļāka nekā jūra, kas to ieslēdz. Tās vidējais dziļums ir trīs tūkstoši pēdu, vidējais platums — sešdesmit jūdžu. Dažos apvidos tās plūsma aizsniedz četrus kilometrus lielu ātrumu stundā. Golfa straumes ūdeņu masa ir nemainīga un pārsniedz visu pasaules upju ūdeņu kopumu.

Komandiera Mori atrastais Golfa straumes sākums vai, labāk sakot, vieta, no kuras tā iztek, atrodas Gaskoņas jeb Biskajas jūras līcī. Tur sāk sakopoties tās ūdeņi, sā­kumā vēl vāji tiklab krāsas, kā temperatūras ziņā. No tu­rienes tā sāk tecēt uz dienvidiem, garām ekvatoriālās Āfrikas krastiem, sakarsē savus ūdeņus tropiskās saules svelmē, pārkļūst pāri visam Atlantijas okeānam, aizsniedz Sanroka ragu Brazīlijas krastā un tur sadalās divos zaros, no kuriem viens dodas uz Antiļu salu jūrām savākt tur vēl vairāk siltuma. Un tad Golfa straume, kuras uzdevums izlīdzināt atšķirību starp dažādu apvidu nevienādajām temperatūrām un sajaukt tropu ūdeņus ar ziemeļu ūde­ņiem, iesāk savu līdzsvarotājas darbu. Meksikas jūras līcī sakarsēta, tā plūst gar Amerikas krastiem augšup, aiz­sniedz Ņūfaundlendu, tur, Dēvisa jūras šauruma aukstās straumes atspiesta, griežas atpakaļ pāri okeānam ieslīpā virzienā, plūzdama pa vienu no lielākajām ioksodromām Ap četrdesmit trešo platuma grādu tā atkal sadalās divos zaros: viens no tiem ziemeļaustrumu pasāta iespaidā at­griežas atpakaļ Biskajas jūras līcī un pie Azoru salām, bet otrs, apsildījis Īrijas un Norvēģijas krastus, aizplūst līdz pašai Špicbergenai, kur tā temperatūra nokrīt līdz četri grādi un tā ūdeņi rada no ledus brīvu jūru.

Pa šo okeāna upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvuši no Bahamas jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa — tā plūst ar astoņu kilo­metru lielu ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz zieme­ļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu joprojām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.

Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdeni.

Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.

— Tas ceļas no tā, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplūšanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildī­tā js aparāts, kas dod iespēju Eiropas krastiem plaukt mū­žīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam iz­mantojot tās siltumu, varētu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misūri lielumā.

Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centimetri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeāna, kas to ietver no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta ar sāļiem — tā ar savu koši zilo krāsu ma­nāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Ūdens­šķirtnes līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolīnu salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa strau­mes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeānā.

Šī straume nesa sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argonauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.

' Līnija, kas šķērso visus meridiānus vienā un tai pašā leņķī.

Vēl piebildīšu, ka naktīs Golfa straume, it sevišķi biežo negaisu laikā, laistījās tādā fosforiskā spožumā, kas va­rēja sacensties ar «Nautila» elektriskajām ugunīm.

8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolīnas augstienēm. Golfa straumes platums tur ir septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums — divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests — bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana ir iespējama. Apdzī­votajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas jūras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotāžas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt, ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Savienoto Valstu kras­tiem.

Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanā­dieša nodomu. Laiks turējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojā­mies apvidiem, kur plosās Golfa straumes saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bangojošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu nik­numu, tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēg­šana varētu to izārstēt.

— Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nēmo vir­zās prom 110 sauszemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku: man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļpolu es nebraukšu līdzi.

— Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespē­jama?

— Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs negribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaun- skotijas tuvumā un pretim Ņūfaundlendai atrodas plats jūras līcis, bet šajā līci ietek Sv. Labrenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka, mana dzimtā pil­sēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām sa­skrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metīšos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost! ■

Acīm redzot, kanādieša pacietībai bij beigas. Viņa spē­cīgā daba nevarēja piemēroties tik ilgai gūstniecībai. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pārdzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pagājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas zi­ņas no sauszemes. Vēl vairāk — kapteiņa Nēmo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pār­vērties raksturs, — tas viss dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sa­jūsma. Vajadzēja būt flāmam kā Konselam, lai apmierinā­tos arī tādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!

— Nu, profesora kungs, — Neds Lends vaicāja, redzē­dams, ka es netaisos atbildēt.

— Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nēmo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?

— Jā, profesora kungs.

— Lai gan viņš mums to jau ir teicis?

— Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.

— Bet es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.

— Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.

— Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.

— Kad? — kanādietis neatlaidīgi taujāja.

— Tad, kad viņu sastapšu.

— Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?

— Nē, atļaujiet man pašam. Rīt…

— Šodien pat, — Neds Lends uzstāja.

— Lai notiek. Šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanādietim, baiļodamies, ka viņš pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solījumu, nolēmu to tūliņ iz­pildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.

Es aizgāju savā kajītē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nēmo staigā pa blakus kajīti. Izdevību viņu sastapt neva­rēja palaist garām. Es pieklauvēju pie durvīm. Viņš neat­saucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu turekli. Durvis atvērās. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij kajītē. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvē jumu nebij dzir­dējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēji pagrieza galvu, saraucis pieri, ierunājās strupi:

— Ak jūs tas esat! Ko jūs vēlaties?

— Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.

— Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jūs redzat, es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, — vai es sev nevarētu atļauties to pašu?

Šāda saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņē­mies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.

— Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jā­runā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.

— Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat no­vērojis kaut ko, kas man būtu nezināms? Varbūt jūra jums atklājusi kādu jaunu noslēpumu?

Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekāms es pa­spēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsī:

— Redzat, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valodās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu re­zultāti — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā, negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nesīs.

Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslēpums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātajai sarunai.

— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es vairu tikai apsveikt jūsu nodomu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā pub­licēšanai, man liekas pārāk primitīvs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs nevarat iedomāties kādu citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu? …

— Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pār­trauca mani.

— Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē…

— Brīvē! — kapteinis Nēmo atsaucās, pieceldamies kā­jās.

— Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunā­ties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā — vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?

— Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica, — es jums varu atbildēt tikai to pašu, ko atbildēju jau pirms septi­ņiem mēnešiem: kas reiz nokļuvis uz «Nautila», tas vairs to neatstās.

— Tātad jūs domājat paturēt mūs mūžīgā verdzībā?

— Sauciet to, kā jums tīk.

— Bet vergam tomēr paliek tiesības allaž domāt par brīvību. Viņš izlietos katru gadījumu, lai izkļūtu no

sprosta.

— Tās tiesības jums neviens neapstrīd, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Vai es kādreiz esmu jums prasījis zvē­restu?

— Kapteiņa kungs, — es viņam teicu, — mēs abi par šo jautājumu turpmāk vairs nerunāsim. Bet, tā kā reiz esam iesākuši, turpināsim līdz galam. Es nerunāju tikai pats par sevi vien. Zinātniski pētījumi ir mans dzīves uzdevums, mana kaislība, kuras labā es varu aizmirst visu citu. Tā­pat kā jūs, es esmu gatavs nodzīvot savu mūžu nezināts un nepazīts, lai tikai nākamajām paaudzēm — kaut vai ar vēja un viļņu palīdzību — paliktu mana darba rezultāti. Vārdu sakot, es varu jūs apbrīnot un sekot jums, nesūro­damies par savu lomu, ko mazliet tā kā saprotu, bet jūsu dzīvē vēl ir kaut kas, kāds noslēpums, ar kuru ne man, ne maniem biedriem nav ne mazākā sakara. Pat tad, kad mūsu sirdis pukstēja strauji par jūsu varonību un sāpēm, mēs bijām spiesti atturēties izrādīt savas simpātijas, ko modina labi un cēli darbi — vienalga, vai tos veiktu draugs vai ienaidnieks. Un apziņa, ka mums nav nekādas daļas par to, kas jūs šeit interesē, mani nospiež, kļūst ne­ciešama, bet it sevišķi Nedam Lendam. Jārēķinās ar katru cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Vai jūs esat iedomājies, uz ko spējīgs verdzību nīstošs, brīvību alk­stošs cilvēks, tāds cilvēks, kāds ir kanādietis, — ko viņš spējīgs izdomāt, kādus plānus perināt?

Es apklusu. Kapteinis Nēmo piecēlās.

— Kāda daļa man gar to, ko Neds Lends domā, gudro un mēģina? Es viņu neesmu meklējis! Ne jau savas pati­kas pēc es viņu paturu uz kuģa! Bet jūs, Aronaksa kungs, gan varētu saprast visu — pat manu klusēšanu. Man nav vairāk ko atbildēt. Šī ir pirmā reize, kad jūs ar mani ru­nājat par tādām lietām; lai paliktu arī pēdējā, jo par to es vairs nekā negribu dzirdēt.

Es izgāju laukā. No tās dienas mūsu attiecības kļuva ļoti vēsas. Es sarunu atstāstīju biedriem.

— Tagad mēs zinām, — Neds Lends teica, — ka no šā cilvēka mums nekas nav gaidāms. «Nautils» tuvojas Long- ailendai. Mēs bēgsim, lai arī kāds būtu laiks.

Bet debess samācās arvien vairāk un vairāk. Arvien skaidrāk bij manāmas tuvīna viesuļa pazīmes. Gaiss kļuva balsnējā piena krāsā. Apvārsnī savilkās atsevišķi melni lietus mākoņi. Zemu slīgdami, tie strauji traucās mums garām. Gari viļņu vāli vēlās pār jūru. Visi putni bij pazu­duši, tikai negaisa draugi — vētras putni laidelējās ap­kārt. Barometrs bij stipri nokrities un rādīja spēju tvaika sabiezējumu. Vētras lēcas sastāvs elektrības iespaidā, kas piesātināja gaisu, sadalījās. Dabas elementu cīņa bij tuvu.

Vētra sāka plosīties 18. maijā tieši tajā brīdī, kad «Nau­tils» brauca gar Longailendu dažas jūdzes attālu no Ņu­jorkas. Es varu aprakstīt šo elementu cīņu, jo kapteinis Nēmo aiz kādas nesaprotamas iedomas ar «Nautilu» nevis ienira dzelmē, bet visu laiku turējās virs ūdens.

Vējš pūta no dienvidrietumiem — sākumā ar piecpa­dsmit metru ātrumu sekundē, bet ap pulksten trim nova­karē — jau ar divdesmit pieci metri sekundē. Tas bij īsts viesulis.

Vētras nebaidīdamies, kapteinis Nēmo stāvēja uz klāja. Lai baismīgie viļņi viņu nenoskalotu, viņš bij ar virvi ap vidu piesējies pie kuģa. Arī es biju iznācis uz klāja, tāpat piesējos un apbrīnoju ir vētras trakošanu, ir šo neparasto cilvēku, kas sagaidīja vētru ar paceltu galvu.

Zemu noslīguši mākoņi, pāri skriedami, skāra viļņu mu­guras. Starp lielajiem ūdens vāliem es vairs nemaz nere­dzēju sīkākos viļņus, kas parasti izveidojas to starpās. Visapkārt — tikai garas piķa melnuma bangas, kuru mu­guras pat nesašķīda — tik blīvas tās bij. To augstums ne­mitīgi pieauga. Šķita, tās pašas sevi it kā satrauca. «Nau­tils» gan nosvērās uz sāniem, gan slējās gaisā — gluži kā masts, briesmīgi zvalstījās, ar priekšgalu ienirdams ūdenī.

Ap pieciem sākās lietus gāze, bet ne vējš, ne viļņi no tās neaprima. Vētras ātrums pat pieņēmās līdz četrdesmit

Ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem.

pieciem metriem sekundē vai gandrīz četrdesmit ljē stundā. Tāda vētra parasti sagāž mājas, ostu pilsētās izārda dakstiņu jumtus, salauž dzelzs režģus un svaida smagus lielgabalus. Un tomēr arī tādā viesulī «Nautils» attaisnoja kāda pazīstama inženiera vārdus: «Labi būvētam kuģim nekādas vētras nav jābaidās.» Tas nebij nekustīga klints, ko viļņi iespēj sagraut, bet bij tērauda ķermenis, kustīgs un paklausīgs, bez mastiem un takelāžas, un tāpēc viegli turējās pretī jebkādām brāzmām.

Es uzmanīgi vēroju it kā no ķēdēm vaļā palaistās ban­gas. Simt piecdesmit un simt sešdesmit pieci metri garie viļņu vāli pacēlās ap piecpadsmit metru augsti, un to ātrums bij tikai uz pusi mazāks par vēja ātrumu, proti, piecpadsmit metru sekundē. To apmērs un spēks pieņēmās līdz ar jūras dziļumu. Tagad es sapratu šo viļņu nozīmi: tie iesūc sevī gaisu, noplūdina to dziļumā un līdz ar skābekli aiznes tur dzīvību. Viļņu spiediena spēku rēķina trīs tūk­stoši kilogramu uz katru kvadrātpēdu, pret kuru tie triecas.

Naktij uznākot, vētra pieauga vēl stiprāka. Tāpat 1860. gadā ciklona laikā pie Sabiedrības salām barometrs no­krita līdz septiņi simti desmit milimetriem. Krēslā es ap­vārsnī ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļ­ņiem. Tas gulēja dreifā un mēģināja noturēties virs ūdens. Drīz tas pavisam izgaisa tumsā.

Ap desmitiem vakarā debesis laistījās vienās ugunīs. Spilgtas zibens svītras šaudījās pa gaisu. Manas acis ne­varēja izturēt šo spožumu, kamēr kapteinis Nēmo lūkojās tajā tieši un likās iesūcam dvēselē šo negaisu. Plīstošo viļņu rūkoņa, vēja kaukšana un pērkona dārdi sajaucās kopā apdullinošā troksnī. Vējš likās pūšam no visām čet­rām debess pusēm: no austrumiem nākdams, ciklons pāri ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem atvērsās atkal atpa­kaļ — gluži pretēji dienvidu puslodes vētrām.

Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosaukumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas temperatūras gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.

Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņnovadītāja smaili, un es re­dzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.

Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi vis­augstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nēmo nonāca lejā tikai ap pus­nakti. Es dzirdēju, ka rezervuāri pamazām pieplūst ar ūdeni un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.

Pa salona iluminatoriem redzēju lielas, izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomājies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras kiēpī, lai būtu drošībā.

Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedo­māties, ka okeāna virspusē trako tik šausmīgs orkāns?