20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XII VISS TIKAI AR ELEKTRĪBU

— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo teica, rādīdams pie sienām novietotos instrumentus,— te ir visi «Nau­tila» vadīšanai nepieciešamie rīki. Te, tāpat kā salonā, tie ir pastāvīgi manu acu priekšā, un no tiem es ik mirkli redzu mūsu atrašanās vietu un virzienu. Daži no tiem jums būs pazīstami, piemēram, šis termometrs, kas rāda «Nautila» iekšējo telpu temperatūru; barometrs, kas rāda gaisa spiedienu un gaidāmās laika pārmaiņas; higro- metrs — gaisa mitruma noteikšanai; šī stikla caurule, kuras saturs sadalīdamies ziņo par vētras tuvošanos; kom­pass, kurš norāda kuģa virzienu; sekstants, ar kuru pēc saules augstuma noteic platuma grādu; hronometri, ar kuru palīdzību mēs nosakām garuma grādu, un, vispēdīgi, dienas un nakts tālskati, ar kuriem es izlūkoju katru vietu apvārsnī, kad «Nautils» paceļas virs ūdens.

— Tie visi ir jūras braucēju parastie instrumenti, — es atteicu, — tos es visus pazīstu. Bet te, bez šaubām, ir arī vēl citi, kas speciāli kalpo «Nautila» vajadzībām. Vai šī ciparotā plāksne ar kustīgo adatu nav manometrs?

— Tas patiešām ir manometrs. Saskardamies ar ūdeni, tas rāda ūdens spiedienu un līdz ar to dziļumu, kādā mans kuģis patlaban atrodas.

— Un šīs savādās zondes?

— Tās ir termometriskās zondes, kuras rāda dažādo ūdens slāņu temperatūru.

— Un tie instrumenti, kuru nozīme man gluži sveša?

— Te man jums, profesora kungs, jāsniedz plašāks paskaidrojums. Uzklausieties, lūdzu, — kapteinis Nēmo sacīja.

Kādu brīdi viņš klusēja, tad atsāka:

— Dabā ir lielisks, paklausīgs, ātrs un viegli rīko­jams spēks, kas pilnīgi pārvalda manu kuģi. Viss te no­tiek tikai ar tā palīdzību. Sis spēks dod man gaismu, sil­tumu, ir visas manas mehāniskās ierīces dvēsele. Un šis spēks ir elektrība.

— Elektrība! — es iesaucos pārsteigts.

— Jā, profesora kungs.

— Tomēr, kapteiņa kungs, jūsu kuģa gaitas ātrums grūti savienojams ar elektrības pazīstamo spēku. Līdz šim tās dinamiskās iespējas bij diezgan aprobežotas un to lietoja tikai atsevišķos sīkākos gadījumos,

— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo atsaucās, — mani elektrības izmantošanas līdzekļi ir neparasti — tas ir viss, ko es jums varu teikt.

— Es negribu uzmākties, kapteiņa kungs, tomēr esmu ārkārtīgi pārsteigts par jūsu sasniegumiem. Atļausiet vēl vienu jautājumu, uz kuru jūs varat arī neatbildēt, ja tas jums liekas nevietā. Elementi, kurus jūs lietojat šī brīnišķā dzinējspēka ražošanai, taču ātri nolietojas. Piemē­ram — kā jūs papildināt savus cinka krājumus, ja jums nav nekādu sakaru ar sauszemi?

— Uz jūsu jautājumu viegli atbildēt, — kapteinis Nēmo tūliņ atteica. — Vispirms man jums jāaizrāda, ka jūras dzelmē ir tādi cinka, dzelzs, sudraba un zelta slāņi, kurus derētu gan izmantot. Bet no zemes metāliem es neņemu nekā, vienīgi jūra man sniedz visu, kas nepieciešams ma­nas elektrības radīšanai.

— Vienīgi jūra?

— Jā, profesora kungs. Un līdzekļu tās iegūšanai man arī netrūkst. Savienodams vadus, kuri nogremdēti dažā­dos dziļumos, es varētu dabūt elektrisko strāvu no ūdens slāņu nevienādās temperatūras, tomēr es izlietoju citu — praktiskāku sistēmu. ^

— Kādu?

— Jums būs zināms jūras ūdens sastāvs. Katrā tūk­stotī gramu atrodas deviņdesmit seši ar pusi procenta ūdens un apmēram divi ar trešdaļu procenta hlora nāt­rija. Bez tam tas nelielos daudzumos satur hlora kal­ciju, hlora magniju un kāliju, broma magniju, sulfāta magniju un karbonāta kaļķus; jūs redzat, ka hlora nātrijs tur atrodams pietiekamā daudzumā. Un to tad es arī atdalu no jūras ūdens un izlietoju nepieciešamo elementu pagatavošanai.

— Nātriju?

— Jā gan, profesora kungs. Nātriju ar dzīvsudrabu sa­jaucot, rodas maisījums, kurš atvieto cinku Bunzena ele­mentu kopā. Dzīvsudrabs nekad nenolietojas. Nātrijs gan ar laiku izsīkst, bet jūra man to piegādā pietiekamā dau­dzumā. Man jums jāsaka, ka nātrija baterijas uzskatā­mas par visstiprākajām un ka to spēks ir divkārt lielāks par cinka bateriju spēku.

— Es saprotu labi, kapteiņa kungs, cik liela nozīme nātrijam tajos apstākļos, kuros jūs dzīvojat. Jūrā tas ir atrodams. Labi. Bet vispirms tas jādabū rokā, pareizāk sakot, jādestilē. Kā jūs to darāt? Šķiet gan, ka jūsu ba­terijas pašas arī varētu jums pakalpot šajā ekstrahēšanas procesā, bet, ja gluži nemaldos, mašīnu patērējamais nāt­rija daudzums ekstrahēšanas procesā pārsniedz to, ko tās tai pašā laikā spēj ražot. Iznāk, ka nātrija ekstrahēšanai jūs patērējat vairāk, nekā saņemat pretī!

— Tāpēc, profesora kungs, es nātriju neiegūstu ar baterijām, bet tam nolūkam vienkārši lietoju akmeņogles, ko izrok no zemes.

— No zemes? — es iesaucos pārsteigts.

— Ja jums patīk, sacīsim — no jūras, — kapteinis Nēmo atbildēja.

— Tātad jūs esat ierīkojis zemūdens ogļraktuves?

— Aronaksa kungs, jums būs gadījums tās redzēt. Lū­dzu tikai mazliet paciesties, un tam jums laika diezgan. Tikai vienu iegaumējiet: jūra man sniedz itin visu. Tā man dod elektrību, elektrība savukārt «Nautilam» sniedz siltumu, gaismu un dzinējspēku, vārdu sakot, dzīvību.

— Izņemot gaisu, ko jūs elpojat.

— Ai! Es varētu ražot arī elpošanai nepieciešamo gaisu, bet tas man nav vajadzīgs, jo es taču varu pēc patikas pacelties virs ūdens līmeņa. Bet, ja elektrība man arī neražo elpojamo gaisu, tad, mazākais, tā iedarbina mil­zīgos sūkņus, ar kuriem gaisu sadzen speciālos rezervuā­ros, un tas man dod iespēju uzturēties okeāna dziļumos tik ilgi, cik tas vajadzīgs.

— Kapteiņa kungs, — es teicu, — man atliek tikai iz­brīnīties. Acīm redzot, jūs esat atklājis to, ko cilvēki, bez šaubām, kādreiz atklās, proti, elektrības īsto dina­misko spēku.

— Es nezinu, vai viņi atklās to, — kapteinis dzedri atteica. — Lai nu būtu kā būdams, jūs zināt, kur es vispirmāk pielietoju šo neatsveramo spēku. Tas mūs ap­gaismo vienmērīgāk un ilgāk nekā pati saule. Bet tagad aplūkojiet šo pulksteni; tas arī ir elektrisks un iet pre­cīzāk nekā vislabākie hronometri. Es to pēc itāļu pulk­steņu parauga esmu iedalījis divdesmit četrās stundās, jo man neeksistē ne diena, ne nakts, ne saule, ne mēness, bet vienīgi šī mākslīgā gaisma, ko es ņemu līdzi jūras dzīlēs. Paskatieties, patlaban ir desmit no rīta.

— Jā, tieši desmit.

— Un te būs vēl viens elektrības lietošanas veids. Šī ciparotā plāksne, kas te pie sienas jūsu priekšā, norāda «Nautila» gaitas ātrumu. Elektrisks vads savieno to ar lagas skrūvi, un tās rādītāja adata man pilnīgi pasaka, cik ātri kuģis katrreiz brauc. Paraugieties, patlaban mēs braucam ar mērenu ātrumu — piecpadsmit jūdzes stundā.

— Tas ir tik brīnišķīgi! — es izsaucos. — Saprotu labi, ka esat rīkojies pareizi, izlietodams elektrības spēku, kas savā laikā izskaudīs vēju, ūdeni un tvaika dzinējspēku.

— Mēs vēl neesam galā, — kapteinis Nēmo ieminējās,

celdamies kājās. — Ja jums patiktu man sekot, mēs va­rētu iet aplūkot «Nautila» pakaļējo daļu.

Patiešām, es biju jau iepazinis visu zemūdens kuģa priekšējo daļu, kurai no centra līdz priekšgala tarānam bij šāda iekārta: piecus metrus gara ēdamistaba, ar ūdens necaurlaidēju sienu nošķirta no bibliotēkas, arī piecus metrus garas; tad lielais, desmit metru garais salons, ar tādu pašu starpsienu nošķirts no piecus metrus garās kapteiņa kajītes; tālāk — man ierādītā divarpus metrus garā kajīte un, beidzot, gaisa rezervuāra telpa, septiņar- pus metrus gara, kura sniedzās līdz pašam kuģa priekš- n vadnim. Tātad šīs daļas garums bij trīsdesmit pieci metri. Ūdens necaurlaidējās sienās bij ierīkotas ar kaučuka aiz­šaujamiem hermētiski noslēdzamas durvis gadījumam, ja «Nautils» dabūtu sūci.

Es sekoju kapteinim Nēmo pa kuģa sānu gaiteņiem, un tā mēs nokļuvām vidustelpās. Tur ūdens necaurlaidēju sienu spraugā bij redzams kaut kas līdzīgs akai. Sienai piestiprināts dzelzs traps veda augšup. Es apvaicājos kap­teinim, kādam nolūkam domāts šis traps.

— Pa to var nokļūt pie laivas, — viņš atbildēja.

— Kā? — es iesaucos izbrīnījies. — Vai tad jums ir arī laiva?

— Bez šaubām. Priekšzīmīga laiva, viegla un negrim­stoša, ar kuru var vizināties un zvejot.

— Bet, ja to gribat lietot, jums katrā ziņā jāpaceļas virs jūras līmeņa.

— Nebūt ne. Laiva novietota speciālā iedobumā «Nau­tila» kurpusa augšējā malā ārpusē. Tā ir hermētiski no­slēdzama, nelaiž cauri ūdeni un piestiprināta ar stiprām skrūvēm. Šis traps noved pie kuģa virsā ierīkotas lūkas cilvēka resnumā, kurai tieši pretī ir tāda pati lūka laivas sānos. Pa šīm divkāršajām lūkām es iekļūstu laivā. Aiz manis aizslēdz sienu, proti, «Nautila» lūku, es pats ar skrūves palīdzību atslēdzu laivu, atsvabinos no kuģa, un tā ārkārtīgi strauji uzšaujas augšup virs jūras līmeņa Tur es atveru līdz tam rūpīgi noslēgto lūku izejai uz laivas klāja, uzvelku buras vai ņemu rokās airus un sāku vizināties.

— Bet, kā tad jūs nokļūstat atpakaļ kuģī?

— Es neatgriežos, profesora kungs, tas pats paceļas pie manis.

— Pēc jūsu pavēles?

Ši spilgti apgaismotā mašīnu telpa bij, mazākais, divdesmit metru gara.

— Pēc manas pavēles. Elektrības kabelis savieno mani ar kuģi. Es nosūtu telegrammu, un ar to pietiek.

— Patiešām! — es iesaucos, gluži apdullis no visiem šiem brīnumiem. — Tas taču ir tik vienkārši!

Izgājis cauri priekšiņai, kur atradās traps, kas veda uz klāju, es nokļuvu divus metrus garā kajītē, kur Kon- sels ar Nedu Lendu patlaban ņēmās notiesāt lieliskās bro­kastis. Tad atvērās kādas durvis — un es ieraudzīju trīs metrus garu virtuves telpu — kambīzi, kas atrādās starp kuģa plašajām pārtikas produktu krātuvēm.

Tur elektrība, spēcīgāka un paklausīgāka nekā gāze, izpildīja visus nepieciešamos darbus. Metāla vadi zem pavardiem novadīja platīna ierīcē karstumu, ko varēja lie­tot un regulēt pēc patikas. Ar elektrību karsēja arī destilācijas mašīnas, un tās iztvaikošanas ceļā sagādāja lielisku dzeramo ūdeni. Aiz virtuves atradās vannas is­taba, kur krāni pēc vēlēšanās piegādāja siltu vai aukstu ūdeni.

Tālāk bij kuģa ļaužu telpa, piecus metrus gara. Bet tur durvis bij noslēgtas, un es nedabūju aplūkot tās iekārtu, pēc kuras varētu spriest par šā kuģa apkalpei nepieciešamo cilvēku skaitu.

Gaiteņa galā bij redzama parasta siena, kas kuģa ļaužu kajīti atdalīja no mašīnu telpām. Durvis atvērās, un es atrados telpā, kur kapteinis Nēmo, acīm redzot, pirmās šķiras inženieris, bij novietojis kuģa dzinējus.

Šī spilgti apgaismotā mašīnu telpa bij, mazākais, div­desmit metru gara. Tā bij sadalīta divās daļās — pirmajā ievietota elektrības ražotāja ierīce, bet otrajā — mehā­nisms, kas dzina kuģa skrūvi.

Vispirms mani pārsteidza sui generis[8] smarža šajā telpā. Kapteinis tūliņ ievēroja manu izbrīnu.

— Tās ir gāzes, ko atdala izlietojamais nātrijs, tomēr tā tikai nesvarīga neērtība. Katru rītu mēs brīvā gaisā pamatīgi izvēdinām savu kuģi.

Es ar viegli saprotamu interesi aplūkoju «Nautila» ma­šīnas.

— Jūs redzat, es lietoju nevis Rumkorfa, bet gan Bun- zena elementus, — kapteinis Nēmo paskaidroja. — Pirmie man būtu par vājiem, Bunzena elementu ir mazāk, bet tie spēcīgāki, un izmēģinājumi pierādījuši, ka tas vissva­rīgākais. Ražotā elektrība ar milzu elektromagnētu palī­dzību tiek novadīta uz telpu, kur atrodas sevišķas sistē­mas virzuļi un zobrati, kas griež skrūves vārpstu. Skrūve ir seši metri diametrā, garums — astoņarpus metri, bet ap­griezieni sasniedz simts divdesmit sekundē.

— Un brauciena ātrums?

— Piecdesmit jūdzes stundā.

Šeit bij kāds noslēpums, bet es nepūlējos to uzminēt. Kā elektrība varēja iedarboties ar tādu neticamu spēku? No kurienes īsti cēlās šī gandrīz neierobežojamā vara? Vai gan šis spēks slēpās sevišķās spoļu ierīcēs? Vai var­būt kādā nepazīstamā transmisiju veidā, kas virzuļus varēja kustināt neiedomājami ātri? To es nespēju iz­prast.

— Kapteini Nēmo, — es ieminējos, — esmu redzējis rezultātus un nemēģinu tos izskaidrot. Es redzēju «Nau- tilu» manevrējam ap «Ābramu Linkolnu» un zinu tā ātrumu. Bet nepietiek braukt vien, jāzina taču — uz ku­rieni braukt! Nepieciešama iespēja virzīt kuģi uz labo un uz kreiso pusi, uz augšu un uz leju. Kā jūs iespējat nolaisties dziļumā, kur sastopaties ar simt atmosfēru spie­diena pretspēku? Kā jūs atkal paceļaties virs jūras līmeņa? Un, pēdīgi, — kā jūs noturaties tajā dziļumā, kāds jums nepieciešams? Varbūt es esmu uzmācīgs, jums visu to jautādams?

— Nemaz ne, profesora kungs, — kapteinis Nēmo at­bildēja pēc nelielas vilcināšanās, — jo jūs jau nekad ne­tiksiet prom no šā zemūdens kuģa. Nāciet salonā! Tur ir mana īstā darbistaba, un tur jūs uzzināsiet par «Nautilu» visu, kas jums vajadzīgs.