20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XXII KAPTEIŅA NĒMO PĒDĒJIE VĀRDI

Pēc šā drausmīgā skata iluminatoru aizvirtņi tika no­slēgti, bet ugunis salonā neiededzināja. Tumsa un klu­sums valdīja «Nautila» iekšienē. Ārkārtīgā ātrumā tas brauca prom no šīs posta un izmisuma vietas simt metru zem jūras līmeņa. Uz kurieni tas tagad devās? Uz zieme­ļiem vai dienvidiem? Kurp bēdza šis cilvēks pēc tāda šausmīga atriebības darba?

Es biju iegājis atpakaļ savā kajītē, kur Neds ar Kon- selu klusi sēdēja. Kapteinis Nēmo man iedvesa nepārva­ramas šausmas. Lai kādas ciešanas viņam sagādājuši cil­vēki, tomēr tā sodīt tos viņam nebij tiesību. Mani viņš bij padarījis ja nu ari ne par līdzdalībnieku, tad tomēr par savas atriebības liecinieku! Tas bij par daudz!

Ap vienpadsmitiem elektriskā gaisma atspīda atkal, un es iegāju salonā. Tas bij tukšs. Es aplūkoju dažādos instru­mentus. «Nautils» bēga uz ziemeļiem ar divdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā gan pa ūdens virspusi, gan atkal trīsdesmit pēdas zem līmeņa.

Pēc kartes es pārliecinājos, ka mēs braucam garām La­manša šauruma ieejai un ar ārkārtīgu ātrumu dodamies uz ziemeļu jūrām.

Līdz vakaram mēs bijām nobraukuši divi simti jūdzes Atlantijas okeānā. Iestājās tumsa, un jūra līdz mēness lēktam ietinās krēslā.

Es iegāju savā kajītē. Aizmigt nevarēju. Kā lietuvēns mocīja mani. Šausmīgā postījuma aina atkal un atkal at­ausa manā atmiņā.

Kas pēc šīs dienas notikumiem ņemtos pasacīt, cik tālu «Nautils» aizvedīs mūs Ziemeļatlantijas ūdeņos? Arvien vēl tas brauca tāpat neapjaušami ātri! Vienmēr ziemeļu miglā tīts! Vai tas brauca gar Špicbergenu vai tuvojās Novaja Zemļas klinšu krastiem? Vai tas devās nepazīs­tamajos ūdeņos, Baltajā jūrā, Karas jūrā, Obas līcī, Ļa- hova arhipelāgā un vispār garām Sibīrijas nepazīstama­jiem krastiem? To es nezināju pateikt. Es nevarēju vairs nojaust, cik laika tā aizritēja. Kuģa pulkstenis bij ap­stājies. Likās, diena un -nakts, tāpat kā polārajos apga­balos, nevirzās vairs noteiktā maiņu gaitā. Es tiku aiz­vests tajā svešajā pasaulē, kura tik ārkārtīgi ierosināja Edgara Po dzīvo fantāziju. Kā viņa teiksmainais varonis Edgars Pims, es domāju ieraudzīt «apsegas slēpto cil­vēku, augumā lielāku nekā visi pārējie zemes apdzīvotāji, guļam šķērsām pie kāda ūdenskrituma, kas noslēdz pieeju pie pola»!

Varbūt es maldos, bet domāju, ka šis dēkainais «Nau­tila» brauciens ilga piecpadsmit vai divdesmit dienas, un nevaru pateikt, cik ilgi tas vēl būtu turpinājies, ja ne­notiktu katastrofa, kas pārtrauca mūsu braucienu. Kap­teinis Nēmo vairs nerādījās, tāpat arī viņa palīgs. Neviens no kuģa ļaudīm pat ne mirkli nebij redzams. «Nautils» gandrīz visu laiku turējās zem ūdens. Kad tas pacēlās virs līmeņa ieņemt svaigu gaisu, tā lūkas automātiski atvērās un noslēdzās. Tā gaita kartē vairs netika atzī­mēta. Man nebij ne jausmas, kur īsti mēs atrodamies.

Es piezīmēšu vēl, ka nerādījās arī nomocītais un katru cerību zaudējušais kanādietis. Konsels nevarēja izdabūt no viņa ne vārda un baidījās, ka izmisumā un briesmīgās ilgās pēc dzimtenes viņš nepadara sev galu. Tāpēc uz­raudzīja to ar vislielāko pašaizliedzību.

Katram saprotams, ka tādos apstākļos ilgi nebij iztu­rams.

Dienu es jums nevaru pateikt, tikai kādu rītu, gaismai austot, es biju iesnaudies smagā un neveselīgā miegā. Pamodies es ieraudzīju Nedu Lendu pār mani noliekušos un izdzirdu viņa kluso balsi:

— Mēs bēgsim!

Es piecēlos sēdus.

— Kad mēs bēgsim? — es vaicāju.

— Nākamajā naktī. «Nautils» liekas pamests pilnīgi bez uzraudzības. Varu teikt — stulbums ir apmācis visus kuģa ļaudis. Vai jūs esat gatavs, profesora kungs?

— Jā. Kur mēs atrodamies? _

— Kādas zemes tuvumā, ķo es šorīt redzēju paceļamies no miglas divdesmit jūdzes uz austrumiem.

— Kas tā ir par zemi?

— To es nezinu, bet, lai kas tā būtu, patvērumu mēs tur atradīsim.

— Jā, Ned! Šonakt mēģināsim izbēgt, lai arī jūra mūs aprītu.

— Vējš ir liels un jūra viļņaina, bet es nebaidos div­desmit jūdzes nobraukt šajā vieglajā «Nautila» laiviņā. Es esmu tur jau novietojis drusku pārtikas un dažas pu­deles ūdens.

— Es jums sekošu.

— Bet, ja mani pārsteigs, es aizstāvēšos, es labāk ļau­šos nogalināties.

— Mēs mirsim visi kopā, draugs Ned.

Es biju gatavs uz visu. Kanādietis izgāja laukā. Es de­vos uz klāja, kur tikai ar pūlēm spēju noturēties kājās — tik spēcīgi bij viļņi. Debess bij draudoša. Bet, ja te kaut kur biezajā miglā atrodas zeme, tad jābēg. Mēs nedrīk­stējām zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu.

Es atgriezos salonā, reizē baidīdamies un arī vēlēda­mies sastapt kaoteini Nēmo, reizē gribēdams un arī ne­gribēdams viņu redzēt. Ko es viņam teikšu? Vai es spēšu noslēpt šausmas, ko viņš man iedveš? Nē! Labāk jau ne- sastapties ar viņu vaigu vaigā! Labāk pavisam aizmirst! Un tomēr…

Cik gara likās šī diena — pēdējā, ko es pavadīju uz «Nautila»! Es biju viens pats. Neds Lends un Konsels iz­vairījās sarunāties ar mani, lai nerastos aizdomas.

Ap sešiem es sēdos paēst, bet man nepavisam nebij ēstgribas. Ar visu riebumu tomēr piespiedos kaut cik iebaudīt, lai nenovājinātu savus spēkus.

Pusseptiņos Neds Lends ienāca manā kajītē un teica:

— Līdz bēgšanas brīdim mēs vairs neredzēsimies. Ap desmitiem mēness vēl nebūs uzlēcis. Mēs izlietosim tumsu. Nāciet tikai uz laivu. Mēs ar Konselu jūs tur jau gai­dīsim.

Kanādietis izgāja, pat manas atbildes nenogaidījis.

Es gribēju uzzināt «Nautila» virzienu un devos salonā. Piecdesmit metru dziļumā mēs ar šausmīgu ātrumu brau­cām uz ziemeļaustrumiem.

Pārlaidu pēdējo skatienu visiem šiem dabas brīnumiem, šajā muzejā uzkrātajiem mākslas darbiem, visām šīm ne­pārspējamām kolekcijām, kurām kādu dienu jānogrimst jūras dibenā līdz ar viņu savācēju. Es traucos uzņemt savā atmiņā to visdziļāko iespaidu. Tā es tur paliku kādu stundu, griestu gaismas applūdināts, pārlūkodams visus šos vitrīnās mirdzošos dārgumus. Pēc tam atgriezos savā kajītē.

Tur apģērbu siltas jūras drēbes. Savācu visas savas piezīmes un rūpīgi noglabāju pie miesas. Sirds man sita spēcīgi, es nespēju apvaldīt to. Bez šaubām, savas skum­jas un uztraukumu kapteinim Nēmo noslēpt man nebūtu izdevies.

Ko gan viņš darīja šajā acumirklī? Es piegāju pie viņa kajītes un klausījos — izdzirdu soļu troksni. Kapteinis Nēmo bij tur. Viņš nebij vēl gājis gulēt. Pie katras viņa kustības man likās, ka viņš ienāks šeit un vaicās, kāpēc es gribu bēgt. Mani pārmāca bailes. Iedoma tās vēl pa­stiprināja. Beigās es vairs nevarēju izturēt un jautāju sev, vai nebūtu labāk ieiet kapteiņa kajītē, nostāties viņam priekšā, ar skatienu un žestiem viņu izaicināt.

Tā bij neprātīga iedoma! Laime, ka es apspiedu to un izstiepos kojā, lai apvaldītu savu saviļņojumu. Mani nervi mazliet nomierinājās, bet uzbudinātās smadzenes nerima darboties: acu priekšā aizslīdēja mana dzīve šeit uz «Nau­tila», visi pēc «Ābrama Linkolna» atstāšanas piedzīvotie laimīgie un nelaimīgie atgadījumi. Zemūdens medības, Torresa jūras šaurums, Jaungvinejas mežoņi, uzskriešana sēklī, koraļļu kapsēta, Suecas tunelis, Santorinas sala, Krē- tas nirējs, Vigo līcis, Atlantīda, pērleņu sēklis, dienvid­pols, iestrēgšana ledus blāķos, cīņa ar astoņkājiem, vētra Golfa straumē, «Atriebējs» un, beidzot, ar visiem ļaudīm nogremdētā kuģa drausmīgais skats!… Visi šie notikumi noslīdēja man gar acīm kā gaismas caurstrāvota, mainīga panorāma, un kapteiņa Nēmo augums pacēlās tajā mil­zeņa lielumā. Viņa būtne manā iztēlē izveidojās pārcilvē­ciskos apmēros. Tā nebij man radnieciska būtne, tas bij ūdens cilvēks, jūras ģēnijs!

Pulkstenis bij jau pusdesmit. Ar abām rokām es aiz­spiedu ausis, lai nedzirdētu dimdošos sirdspukstus. Ari acis es aizvēru. Nekā es vairs negribēju domāt. Vēl ve­sela pusstunda gaidu! Pusstunda lietuvēna žņaugu, no ku­riem varēja kļūt traks!

Šajā acumirklī es izdzirdu klusas ērģeļu skaņas, nesa­protamas dziesmas pavadītu skumju melodiju — gluži kā kad tur raudātu dvēsele, kas tiecas saraut pēdējās saites ar šo pasauli. Es klausījos ar visiem saviem jutekļiem reizē ua aizturēju elpu tāpat kā kapteinis Nēmo, nogrimis muzikālā ekstāzē, kura to aizrāva pāri zemes robe­žām.

Tad man galvā piepeši iešāvās kāda briesmīga doma. Kapteinis Nēmo bij iznācis no savas kajītes. Viņš atra­dās salonā, kur man jāiet cauri, lai nokļūtu laivā. Tur es sastapšu viņu beidzamo reizi. Viņš ieraudzīs mani, varbūt uzrunās. Viena viņa žesta pietika, lai iznī­cinātu mani, viena vārda, — lai piekaltu mani pie šā kuģa!

Pulkstenis bij jau desmit. Laiks atstāt kajīti un pievie­noties maniem draugiem.

Vilcināties nebij iespējams, lai arī kapteinis Nēmo pa­vērstos pret mani. Uzmanīgi es vēru savas kajītes durvis; un tomēr man likās, ka tās atdarās ar lielu trok­sni. Var jau būt, ka šis troksnis atskanēja tikai manā iedomā.

Laiva kā lingas sviests akmens aizlidoja.

Taustīdamies es devos pa «Nautila» tumšajām ejām, ik mirkli apstādamies, lai apslāpētu skaļos sirdspukstus.

Tā aizkļuvu pie salona stūra durvīm. Klusītiņām atvēru tās. Salonā valdīja dziļa tumsa. Ērģeles dūca tikko sa­dzirdami. Kapteinis Nēmo bij tur. Mani viņš neredzēja. Man šķita, arī spilgtā gaismā viņš nepamanītu mani — tik dziļi bij nogrimis savā ekstāzē.

Es gāju pa paklāju, sargādamies no vismazākā trok­snīša, lai viņš nepamanītu manu klātbūtni. Piecas minūtes pagāja, kamēr es nokļuvu līdz dibendurvīm, kuras veda uz bibliotēku.

Patlaban es taisījos vērt tās vaļā, kad kapteiņa Nēmo nopūta it kā pienagloja mani uz vietas. Es nomanīju, ka viņš pieceļas kājās. Es pat saskatīju viņa augumu, jo no bibliotēkas mazliet gaismas iespīda ari še. Rokas sakrus­tojis, viņš nāca uz manu pusi, klusu kā ēna slīdēdams pāri salonam. Aiz aizspiestām raudām cilājās viņa krūtis. Es izdzirdu viņu čukstam dažus vārdus — viņa pēdējos vārdus, ko uztvērušas manas ausis:

— Visuvarenais dievs! Diezgan! Diezgan!

Vai arī šo cilvēku sāka mocīt sirdsapziņas pārme­tumi? …

Kā bez prāta es metos bibliotēkā. Uzskrēju pa galveno trapu un tad pa augšējo eju nonācu pie laivas. Pa va­ļējo lūku nokļuvu laivā, kur priekšā jau bij abi mani biedri.

— Bēgsim! Bēgsim! :— es saucu.

— Tūliņ! — kanādietis atbildēja.

Atvere «Nautila» dzelzs korpusā bij noslēdzama un pie­skrūvējama ar angļu atslēgu, ko kanādietis jau priekšlai­kus bij apgādājies. Laivas ieeja tāpat aizdarāma. Kanā­dietis sāka atgriezt skrūves, kuras mūs vēl saistīja pie zemūdens kuģa. Piepeši kuģa iekšienē atskanēja troksnis. Divi cilvēki runāja uztrauktā balsī. Kas tas varēja būt? Vai mūsu bēgšana bij pamanīta? Es sajutu, ka Neds Lends iespiež man rokā dunci.

— Jā, — es čukstēju, — mēs pratīsim mirt!

Kanādietis bij darbu pārtraucis. Bet no viena vārda,

divdesmit reižu atkārtota, briesmīga vārda es sapratu uztraukuma cēloni uz «Nautila». Kuģa ļaudis neuzbudi­nājās par mums.

— Malstrēms! Malstrēms! — viņi kliedza.

Atjēdzies redzēju, ka esmu noguldīts kāda zvejnieka būdiņā.

Malstrēms! Vai vēl briesmīgāks vārds briesmīgākos ap­stākļos varēja kādreiz atskanēt mūsu ausīs? Tātad mēs bijām Norvēģijas visbīstamākajā piekrastes-joslā, «Nau- tils» bij ierauts šajā virpulī tieši tajā acumirklī, kad mūsu laiva taisījās atrauties no kuģa.

Kā zināms, paisuma laikā starp Fero un Lofotu salām iesprostotais ūdens ar nepārvaramu spēku sāk griezties virpulī. Izceļas tāds ūdens viesulis, no kura neviens ku­ģis nevar izkļūt laukā. No visām apvāršņa pusēm milzīgi viļņi gāžas šurp. Tā rodas mutulis, kuru pareizi sauc par «okeāna nabu» un kura pievilkšanas spēks aptver piecpa­dsmit kilometru lielu apjomu. Šeit ne vien kuģi ierauti dzelmē, bet arī vaļi un no polārajām jūrām ieklīdušie baltie lāči.

Te nu kapteinis Nēmo negribēdams, varbūt arī gribē­dams, bij ievadījis savu «Nautilu». Tas griezās riņķī pa spirālveidīgu līniju, kuras gredzeni saraucās arvien šau­rāki un šaurāki. Kuģim pieskrūvētā laiva tāpat griezās līdzi milzīgā ātrumā. Es sajutu smagu reibumu galvā, kāds ceļas no pārāk ilgas griešanās riņķī. Mēs izjutām ārkār­tīgas izbailes un šausmas, asinsriņķošana apstājās, nervu darbība bij paralizēta, plūda auksti nāves sviedri! Kāds baigs troksnis ap mūsu laiviņu! Un rūkoņa, kas atbalso­jās daudzu jūdžu tālumā! Dārdoņa, kad viļņi plīsa pret smailajām zemūdens klintīm, kad šķēlās pats cietākais akmens un resni baļķi, pēc norvēģu izteiciena, lūza kā salmiņi!

Cik šausmīgs stāvoklis! Mūs mētāja no vienas puses uz otru. . «Nautils» cīnījās kā dzīva būtne. Tā tērauda muskuļi krakstēja. Reizēm kuģis izslējās taisni, un mēs līdz ar to!

— Mums jāturas stingri un jāpiegriež skrūves atkal cieši! — Neds Lends teica. — Pie «Nautila» piestipri- nājušies, mēs varam vēl izglābties!…

Viņš nedabūja pabeigt. Atskanēja spēcīgs brīkšķis. Skrūves pārlūza, un laiva, savam iedobumam atrauta, kā lingas sviests akmens aizlidoja virpuļa dzīlēs.

Galva man atsitās pret laivas dzelzs malu, un es zau­dēju samaņu.