20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

X ZEMŪDENS OGĻRAKTUVES

20. februāra rītā es pamodos īsti vēlu. Nakts gājiena nogurums bij noturējis mani gultā līdz pat vienpadsmi­tiem. Es apģērbos ātri. Man gribējās uzzināt «Nautila» ta­gadējo kursu. Instrumenti rādīja, ka kuģis vēl joprojām brauc uz dienvidiem divdesmit jūdžu stundā un simt metru lielā dziļumā.

Ienāca Konsels. Es pārstāstīju viņam mūsu nakts piedzī­vojumus. Tā kā aizvirtņi bij vaļā, viņš pats varēja aplū­kot kādu daļu no šī nogrimušā kontinenta.

Patiešām, «Nautils» brauca tikai desmit metru augstu pār Atlantīdas zemi. Viņš laidās kā vēja nests balons pār sauszemes zālājiem, bet pareizāk būtu sacīt, ka mēs šeit, salonā, bijām gluži kā pasažieri ātrvilciena vagonā. Vis­pirms gar mūsu acīm aizslīda fantastiski izrobotas klin­tis, no augu valsts minerālu valstī pārveidojušos koku nekustīgie, tumšie silueti rēgojās jūras dzīlē. Tur bij arī ar ascīdijām, anemonēm un garām, spurainām aļģēm apaugušas akmens grēdas un fantastiski izveidoti lavas bluķi — kādreizējās briesmīgās vulkāniskās katastrofas liecinieki.

Kamēr gar mūsu acīm slīda šīs elektriskās gaismas ap­spīdētās ainas, es izstāstīju Konselam atlantu vēsturi, kura no tīras izdomas viedokļa iedvesmojusi Baljī uzrakstīt tik daudzas skaistas lappuses. Stāstīju viņam par varoņu laik­meta tautām un viņu kariem. Izstāstīju Atlantīdas jautā­jumu tā, lai par to nebūtu vairs ne mazāko šaubu. Bet Konsels bij izklaidīgs un klausījās manī neuzmanīgi; ēs drīz vien tiku skaidrībā, kāds iemesls viņa vienaldzībai pret šo jautājumu.

Patiešām viņa uzmanību galvenā kārtā saistīja daudzās pa logu redzamās zivis, un, kad Konsels nogrima savā kla­sifikācijas bezdibenī, tad viņš aizmirsa pārējo pasauli. Šajā gadījumā man atlika tikai sekot viņa paraugam, lai kopīgi nodotos mūsu ihtioloģiskajiem pētījumiem.

Vispār Atlantijas okeāna zivis neko daudz neatšķīrās no tām, kuras bijām līdz šim novērojuši. Te bij milzīgas, pieci metri garas, ar ārkārtīgu muskuļu spēku apveltītas rajas, kuras tāpēc varēja izlēkt augstu virs ūdens līmeņa, dažādu sugu haizivis, starp tām piecpadsmit pēdu garās zilās haizivis ar asiem zobiem trīsstūru rindā, tik zilganī- gas, ka ūdenī gandrīz nav pamanāmas, tumšbrūnās sagres, prizmveidīgās centrinas ar kārpainu ādu, stores pus­otras pēdas garas, radniecīgas Vidusjūrā redzētām; dzel- tenbrūnās signotas ar mazām, pelēkām spurām, bez zo­biem un mēles — viņas likās kā tievas un vijīgas čūskas.

No kaula zivīm Konsels atzīmēja maka iras melnīgsnējā krāsā, trīs metri garas, ar asu durkli virsējā žoklī; zivis spilgtās krāsās, Aristoteļa laikos tās sauca par «jūras drakoniem», rokām viņas ķert ir bīstami, jo muguras spu­ras viņām ar asām adatām galos; korifenas ar brūnu, zili svītrotu muguru un zeltotu svītriņu apkārt; skaistās dora- das, apaļām ripām līdzīgās mēness zivis blāvi zilā krāsā — no augšas saules apspīdētas, tās izskatās kā zeltoti lā­šu mi ūdenī; un pēdīgi — zobenzivis, astoņi metri garas, dzīvo tikai bariem — spuras tām dzeltenas un sirpjveidī­gas, bruņotas ar seši pēdas garu šķēpu. Tie ir ļoti pārdroši dzīvnieki, drīzāk zāļēdāji nekā zivis.

Tomēr, arī šīs dažādās dzīvnieku sugas pētīdams, es ne­izlaidu no acīm plašos Atlantīdas klajumus. Lāgiem jūras dibena untumainie nelīdzenumi piespieda «Nautilu» sama­zināt ātrumu, un tad tas kā valis veikli izlocījās pa šaura­jām spraugām starp pauguriem. Kad labirints kļuva ne- caurbraucams, kuģis kā balons pacēlās augšup un, kļū- mainajai vietai pāri ticis, turpināja ceļu parastā ātrumā dažus metrus virs jūras dibena. Tas bij apbrīnojami krāšņs brauciens, līdzīgs gaisa kuģa lidošanai, tikai ar to starpību, ka «Nautils» akli klausīja stūrmaņa rokai.

Ap četriem pēcpusdienā ar pārakmeņotiem zariem sa­jauktu biezu dūņu kārtu pārklātais jūras dibens pamazām sāka mainīties: tas kļuva akmeņaināks, ar konglomerātiem, bazalta, lavas un sēra gabaliem nosēts. Man šķita, ka drīz līdzenuma vietā sāksies kalnāju josla, un nebiju maldījies. Pēc «Nautila» gaitas dažādiem līkumojumiem apvāršņa dienvidu pusē es ieraudzīju paceļamies augstu sienu, kura likās aizšķērsojam jebkuru izeju. Sienas virsmala droši vien pacēlās virs ūdens līmeņa. Tas bij vai nu kāds konti­nents, vai, mazākais, kāda no Kanāriju vai Zaļā raga sa­lām. Varbūt ar nodomu vieta kartē nebij apzīmēta, un es nezināju, kur mēs atrodamies. Katrā gadījumā šī siena man likās liecinām, ka esam garām Atlantīdai, no kuras gan bijām dabūjuši redzēt tikai mazu daļu.

Nakts nekavēja manus novērojumus. Konsels bij aizgā­jis uz savu kajīti. «Nautils» samazināja ātrumu, reizēm viegli pieskārās neskaidri saskatāmam jūras dibenam, it kā gribēdams tur apstāties, reizēm atkal pacēlās virs ūdens. Cauri ūdens kristālam es saskatīju dažus zvaigznā­jus pie debesīm, bet it sevišķi skaidri piecas vai sešas zo­diaka zvaigznes, kuras seko Orionam.

Es paliku ilgi pie iluminatora, jūsmodams par jūras un debess krāšņumiem, bet tad aizvirtņi noslēdzās. «Nautils» tajā acumirklī bij aizsniedzis klints sienas stāvāko nogāzi. Kā īsti kuģis te manevrēja, to es nespēju saprast. Es iegāju savā kajītē. «Nautils» vairs nekustējās. Es iemigu ar ciešu apņemšanos pamosties pēc dažām stundām.

Tomēr otrā rītā pulkstenis jau bij astoņi, kad iegāju salonā. Es palūkojos manometrā. Tas norādīja, ka «Nau­tils» peld virs ūdens. Es dzirdēju arī soļus uz klāja.

Tomēr ne mazākā šūpošanās neliecināja, ka jūra augšā viļņotos. Es uzkāpu līdz lūkai: tā bij vaļā. Bet dienas gaismas vietā, ko biju cerējis, mani tur apņēma dziļa tumsa. Kur mēs atradāmies? Jeb vai es biju maldījies? Var­būt vēl ir nakts? Nē! Neviena zvaigzne nespīdēja pie de­besīm, un naktī arī nekad nav tik absolūta tumsa.

Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kādu balsi:

— Vai tas esat jūs, profesora kungs?

— Skat, kapteinis Nēmo! — es atsaucos. — Kur mes īsti atrodamies?

— Apakšzemē, profesora kungs.

— Apakšzemē! — es iesaucos. —- Un «Nautils» tomēr vēl brauc?

— Tas brauc vienmēr.

— Es vairs nekā nesaprotu.

— Uzgaidiet acumirkli! Tūliņ iedegsies prožektors, un, ja jums patīk gūt par visu skaidrību, tad būsiet apmie­rināts.

Es izgāju uz klāja un gaidīju. Tumsa bij tik bieza, ka pat kapteini Nēmo es nevarēju saskatīt. Tomēr, paskatījies augšā, tieši virs galvas es manīju it kā nenoteiktu gaismu paplaiksnāmies — tā kā atgaismotu caur apaļu caurumu. Tajā acumirklī aizdegās prožektors, un tā nu spilgtajā spožumā šī neskaidrā gaisma izdzisa.

Tikai pēc brīža es spēju atvērt elektrības apžilbinātās acis. «Nautils» stāvēja uz vietas. Tas šūpojās līdzās it kā augstam, ostmalai līdzīgam krastam. Jūra, kurā kuģis pat­laban atradās, bij tikai augstu akmens sienu ieslēgts ezers, tā diametrs bij aptuveni divas jūdzes, tātad apkārtmērs bij sešas jūdzes. Tā līmenim vajadzēja būt vienādā aug­stumā ar jūras virspusi — to rādīja arī manometrs, jo šis ezers katrā ziņā saskārās ar okeānu. Pret pakāji slīpās, augstās sienas augšup izliecās velvē, izveidodamas it kā milzīgu, apgāztu piltuvi pieci vai seši simti metru aug­stumā. Pašā augšā atvērās neliels, apaļš caurums, pa kuru es arī biju redzējis to blāvo spīdumu — laikam no dienas gaismas tur augšā.

Iekams sāku aplūkot šīs milzīgās alas iekšieni, iekams noskaidroju, vai tas ir dabas vai cilvēku roku darbs, es piegāju pie kapteiņa Nēmo.

— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.

— Kāda izdzisuša vulkāna centrā, — kapteinis atbil­dēja, — vulkāna, kura iekšieni jūra pēc zemes satricinā­juma pieplūdinājusi ar ūdeni. Kamēr jūs, profesora kungs, gulējāt, «Nautils» iebrauca šajā lagūnā pa dabisku ka­nālu, kas atrodas desmit metru zem jūras līmeņa. Še ir «Nautila» pastāvīgā osta, droša, ērta, nevienam cilvēkam nezināma, visu jūras vēju aizsargāta. Uzrādiet man jūsu kontinentos vai kādas salas krastos tādu vietu, kas tā aiz­sargātu kuģi pret visām vētras briesmām!

— Patiešām, kaptein Nēmo, — es teicu, — šeit jūs esat pilnīgā drošībā. Kas gan varētu iedomāties jūs mek­lēt vulkānu dzīlēs? Bet tā virsotnē, man šķiet, es pama­nīju atveri.

— Jā, tas ir vulkāna krāteris, savā laikā lavas, garaiņu un liesmu pilns, bet tagad pa to ieplūst tas svaigais gaiss, ko mēs te patlaban ieelpojam.

— Bet kas tas īsti ir par vulkānu?

— Tas pieskaitāms tām daudzajām saliņām, ar kurām šī jūra gluži piesēta. Parastajiem kuģiem tā ir vienkārša klints, mums — ārkārtīgi plaša ala. Es to atradu nejauši, bet šoreiz nejaušība man visai noderēja.

— Bet vai nevar nolaisties lejup pa atveri, kas agrāk bijusi vulkāna krāteris?

— Nē, profesora kungs. Simt pēdu augstumā šī kalna pakāje ir pieejama, bet augstāk sienas sasliecas velvē, un pa tās izlokiem nav iespējams ne uzkāpt, ne nokāpt.

— Es redzu, kapteiņa kungs, ka daba jums kalpo vien­mēr un visur. Šajā ezerā jūs esat pilnīgā drošībā, un ne­viens cits, izņemot jūs, nevar te iekļūt. Bet kādēļ jums vajadzīgs šis patvērums? «Nautils» iztiek tāpat bez ostas.

— Jā gan, profesora kungs, bet tam vajadzīga elektrība dzinējspēkam un elektrības ražošanai nepieciešamie ele­menti: nātrijs elementu piepildīšanai, ogles nātrija pagata­vošanai un raktuves, kur dabūt šīs ogles. Šeit jūra pār­klāj veselus ģeoloģiskos laikos apslīcinātus mežus: pārakmeņojušies un oglēs pārvērtušies, tie man noder kā neizsmeļamas raktuves.

— Jūsu kuģa ļaudis, kapteiņa kungs, tātad nodarbojas šeit par ogļračiem?

— Jā. Manas raktuves atrodas zem ūdens tāpat kā Ņū- lcastles ogļraktuves. Skafandros ieģērbušies, kapļiem un lāpstām apbruņojušies, mani vīri izrok ogles, kuras man nav jāizprasa ne no vienām sauszemes raktuvēm. Kad es sadedzinu šīs ogles, lai iegūtu no tām nātriju, dūmi, pa krāteri gaisā izplūzdami, piešķir kalnam vēl aktīva vul­kāna izskatu.

— Un mēs dabūsim redzēt jūsu ļaudis darbā?

— Nē, mazākais, šoreiz vēl ne, tāpēc ka es steidzos pa­veikt savu zemūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es tikai pa­ņemšu nātriju no tiem krājumiem, kuri man še glabājas. Tam mums nepieciešama viena diena, ne vairāk, pēc tam mēs atkal turpināsim savu ceļojumu. Bet, ja jūs gribat pabraukāties pa šo lagūnu un labi apskatīt to, izlietojiet šo dienu, Aronaksa kungs.

Es pateicos kapteinim un gāju uzmeklēt biedrus, kuri vēl nebij iznākuši no savas kajītes. Es uzaicināju viņus pavadīt mani, iepriekš nepateicis, kur mēs patlaban atro­damies.

Tie abi iznāca uz klāja. Konselam, kas vispār ne par ko nebrīnījās, likās gluži dabiski, ka, vakar aizmidzis zem ūdens, šorīt uzmostas zem kalna. Neda Lenda vienīgā inte­rese bij tikai izlūkot, vai šai alai nav kāda izeja.

Paēduši brokastis, mēs izkāpām stāvajā krastā.

— Taču vēl vienreiz esam uz cietas zemes, — Konsels teica.

— Es to nesaucu par zemi, — kanādietis atbildēja.

— Un pie tam mēs neesam uz zemes, bet gan apakš zemes.

Starp sienas pakāji un ūdeni bij smilkšains krasts, pla­tākajā vietā pieci simti pēdu plats. Pa šo liedagu ērti va­rēja apiet apkārt visam ezeram. Bet augsto sienu pakājes zeme bij stipri gruvešaina: gleznainā nekārtībā tur bij izmētāti vulkānisko izvirdumu bluķi un milzīgi pumeka gabali. Visa šī izklaidus masa, vulkāna kvēlē pārklāta ar emalju, laistījās kuģa elektriskā prožektora spīdumā. Viz­las putekļi, ko sacēla mūsu kājas, ņirbēja kā dzirksteļu mākonis.

Jo vairāk attālinājāmies no viļņu izvagotā krasta, jo stāvāka kļuva zeme, un mēs drīz vien aizsniedzām slaidu, izrobotu nogāzi, īstas kāpnes, pa kurām tikai lēnām varēja tikt uz augšu. Bet tur bij jāiet visai uzmanīgi — pa šīm gluži vaļīgajām drupatām, kājas slīdēja pa laukšpata un kvarca kristālu veidotiem stiklainiem iežiem.

Šā milzīgā dobuma vulkāniskā daba bij redzama ik uz soļa. Es uz to aizrādīju arī saviem biedriem.

— Iedomājieties tikai, — es viņiem teicu, — kad šī milzīgā piltuve bij verdošas lavas pilna un šī balti kvēlošā šķidruma līmenis sniecās līdz atverei kalna virsotnē — kā izkausēts metāls krāsnī.

— Es to iedomājos gluži skaidri, — Konsels atteica.

— Bet sakiet, profesora kungs, — kāpēc lielais kausētājs pametis savu darbu un kā tas noticis, ka krāsns pieplū­duši ar rāmu ezera ūdeni?

— Ļoti var būt, Konsel, tāpēc, ka kāds zemūdens satri­cinājums radījis to plaisu, kuru «Nautils» lieto kā iebrau­camo ceļu. Pa to Atlantijas ūdeņi ieplūduši kalna iekšienē. Tā būs bijusi drausmīga divu elementu cīņa, kura nobeidzās ar Neptūna uzvaru. Bet no tā laika ir pa­gājuši daudzi gadu simteņi, un pieplūdinātais vulkāns pār­vērties par rāmu alu.

— Lieliski, — Neds Leiids ieminējās. — Es pieņemu šo izskaidrojumu. Tikai ļoti žēl, ka tā plaisa, par ko pro­fesora kungs stāstīja, mūsu interešu labā nav virs ūdens līmeņa, bet zem tā.

— Bet, mīļais draugs, — Konsels iebilda, — ja šī plaisa nebūtu zem ūdens, tad jau «Nautils» nevarētu pa to šeit iekļūt.

— Un es vēl varu piebilst: ja ūdens nebūtu ieplūdis kalna apakšā, vulkāns paliktu vulkāns. Tātad jūsu žēlo­šanās ir gluži lieka.

Mēs turpinājām kāpt augšup. Pakāpes kļuva arvien šau­rākas un stāvākas. Bieži gadījās dziļas bedres, kurām bij jāmet apkārt līkums. Dažreiz, lai tiktu garām klinšu blu­ķiem, mēs rāpāmies uz ceļiem un līdām uz vēdera. Bet, pateicoties Konsela izveicībai un Neda Lenda spēkam, mēs paveicām visus kavēkļus.

Apmēram trīsdesmit metru augstumā vietas daba pār­vērtās, bet iešanai piemērotāka tomēr nekļuva. Konglome­rātus un trahītus nomainīja melnais bazalts. Te tas bij noklājies gluds kā palags ar sastingušu burbuļu pumpām, te atkal sarindojies pareizu prizmu kolonādēs, kuras at­balstīja milzīgās velves spraišļus un tādējādi izveidoja apbrīnojamu arhitektonisku celtni. Starp bazalta kolonnām vijās slaidas, sastingušas, ar bitumena svītrām šķērsotas lavas strūklas, bet vietām atkal plati sēra paklāji. Pa krā­tera atveri spilgtāk ieplūdusi gaisma blāvi apspīda visus šos vulkāniskos, uz visiem laikiem kalna dziļumos apgla­bātos izvirduma iežus.

Divi simti piecdesmit pēdu augstumā mūsu gājienu aptu­rēja nepārspējams kavēklis. Iekšējā siena sāka liekties velvē, un kāpšanas vietā bij jāsoļo ezeram apkārt. Uz šīs pēdējās nogāzes augu valsts jau sāka cīnīties ar minerālu valsti. Daži krūmi un pat kociņi sliecās laukā no sienas iedobumiem. Es šeit ievēroju kādu dievkrēsliņu ceru, no kura tecēja kodīga sula. Heliotropi \ kas neattaisnoja savu nosaukumu, jo saules stari tiem nepiekļūst, skumji bij no­kāruši bālgano un tikko smaržojošo ziedu ķekariņus. Šur

' Saulei pievērstie (grieķu),

li' 29i un tur krizantēmas bikli pacēla savus ziedus gar panīkušu aloju pakājēm. Bet sacietējušās lavas spraugās es pama­nīju arī dažas pat šeit viegli smaržojošas vijolītes un ar lielu patiku ieelpoju to smaržu. Smarža ir puķu dvēsele, bet jūras puķēm, šiem krāšņajiem ūdens augiem, dvēseles nav!

Mēs piegājām spēcīgu pūķa koku grupai, kad Neds Lends piepeši iesaucās:

— Ak, profesora kungs! Te ir bišu saime!

— Bišu saime? — es atsaucos un neticīgi atmetu ar roku.

— Jā gan, bišu saime, — kanādietis apgalvoja, — un bites skraida tur apkārt.

Es piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka jātic vien ir. Kādā pūķu koka zara caurumā bij iemitinājušies vairāki tūkstoši šo kukainīšu, kuru Kanāriju salās ir diezgan daudz un kuru ražojums ir tik ļoti iecienīts.

Saprotama lieta, ka kanādietim tūliņ bij padomā ievākt sev arī medus krājumu, un no manas puses būtu bijis ne­laipni viņam to liegt. Ar sēru samaisīta sauja sausu lapu aizdegās no viņa šķiltavas dzirkstelītes, un viņš sāka apdū- mot bites. Dūkšana pamazām apklusa, un, dobumu iztukšo­dami, mēs ievācām krietni daudz smaržojošā medus. Neds Lends to rūpīgi novietoja savā somā.

— Es šo medu sajaukšu ar maizes koka mīklu, — viņš teica, — un tad pasniegšu jums lieliskas kūkas.

— Pie joda! — Konsels iesaucās. — Tā jau būs īstā pi­parkūka!

— Nu labi, piparkūka, — es piemetināju, — bet tagad turpināsim mūsu ceļojumu.

No dažiem mūsu ejamā celiņa līkumiem ezers bij pār­skatāms visā plašumā. Kuģa prožektors apgaismoja visu ūdens līmeni, ko netraucēja ne viļņi, ne brāzmas. «Nau­tils» stāvēja pilnīgi nekustīgi. Uz tā klāja un stāvajā krastā rosījās cilvēki — melnas, kustīgas ēnas šajā gai­šajā plankumā.

Tajā brīdī mēs gājām apkārt robainai klinšu kraujai, kura balstīja velvi. Tur es pamanīju, ka bites nav vie­nīgie šā vulkāna iedzīvotāji. Plēsīgie putni krēslā laidelē­jās šurp un turp vai arī aizlaidās no savām klinšu virsot­nēs ietaisītām ligzdām. Tur bij zvirbuļu vanagi ar baltiem vēderiem un klaigulīgie dzeltenie vanagi. Pa.nogāzēm ātri skraidelēja garkājainās, skaistās un treknās sīgas. At­ļauju lasītājam pašam iedomāties, kāda kāre iedegās kanā­dieša acīs, ieraugot šo garšīgo medījumu, un kā viņš nožē­loja, ka nav paņēmis līdzi šauteni. Viņš lūkoja lodi atvietot ar akmeni, un pēc vairākiem neizdevīgiem mēģināju­miem beidzot viņam laimējās ievainot vienu no šīm lie­liskajām sīgām. Es teikšu tīro patiesību, ja apgalvošu, ka viņš divdesmit reižu riskēja ar savu dzīvību, kamēr da­būja sīgu rokā, bet galu galā putns tika pievienots medus šūnām viņa somā.

Nu mums tomēr bij jādodas lejā, jo zobainā grēda pa­lika nepārejama. Virs mūsu galvām krāteris rēgojās kā plats akas caurums. No šās vietas labi varēja saskatīt de­besis; es redzēju rietumu vēja dzītus mākoņus, kuru mig­lotās skaras nosliecās līdz pat kalna virsotnei. Tas bij pie­rādījums, ka mākoņi slīdēja zemu, jo vulkāns pacēlās pār okeāna līmeni tikai astoņi simti pēdu.

Pusstundu pēc kanādieša pēdējām medībām mēs atkal bijām krasta zemākajā joslā. Te kā biezs paklājs auga jūras dilles — mazs, čemurains augs, visai tīkams ēdiena aizdars. Konsels saplūca sev vairākus saišķus. Kas attiecas uz faunu, tad te ņudzēja tūkstošiem dažādu vēžveidīgo — omāri, vēži vientuļnieki, palemoni un neskaitāmi glie­meži.

Šeit mēs uzgājām krāšņu alu. Visi trīs ar patiku izlai- dāmies smilktīs. Uguns bij nospodrinājusi alas emaljētās un spīdošās, viscaur ar vizlas putekļiem nobārstītās sie­nas. Neds Lends tās aptaustīja, izmēģinādams to biezumu. Es nevarēju atturēt smaidu. Saruna atkal vērsās uz to pašu nemitīgo bēgšanas jautājumu; es atzinu par iespējamu, neaizsteidzoties notikumiem priekšā, dot viņam cerību: kapteinis Nēmo brauca uz dienvidiem tikai tādēļ, lai at­jaunotu savus nātrija krājumus. Es domāju, ka tagad viņš tuvosies Eiropas un Amerikas krastiem, bet tur jau kanā­dietis visvairāk varēja cerēt uz bēgšanas mēģinājuma labu izdošanos.

Kādu stundu mēs palikām šajā burvīgajā alā. Sākumā žirgtā valoda uz beigām kļuva arvien gausāka. Tāds kā snaudiens sāka mūs pārmākt. Un, tā kā man nebij nekāda iemesla tam pretoties, tad ari aizmigu cietā miegā,

Tad mani pj.epeši iztrauca Konsela balss.

— Ātrāk! Ātrāk! — krietnais puisis kliedza.

-— Kas noticis? — es vaicāju, pa pusei paceldamies.

— Mūs applūdina ūdens!

Es pietrūkos kājās. Ūdens ar straumi šļāca mūsu alā, un, tā kā mēs nebijām moluski, patiešām vajadzēja domāt par glābšanos.

Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau bijām drošībā tās pa­šas alas virsotnē.

— Kas te atkal notiek? — Konsels vaicāja. — Atkal kāds jauns dabas brīnums?

— Nē, mīļais draugs, — es paskaidroju, — tas vien­kārši ir paisums, jūras paisums, kas gribēja mūs pārsteigt tāpat kā Valtera Skota varoni. Tur, ārpusē, okeāna ūdens ceļas, un pēc vispārējā dabas līdzsvara likuma jāceļas arī ezera līmenim. Labi, ka tikām cauri tikai ar vieglu peldi. Iesim uz «Nautilu» pārģērbties.

Pēc trim stundas ceturkšņiem mēs bijām nobeiguši savu ceļojumu apkārt ezeram un atgriezāmies uz kuģa. «Nau­tila» ļaudis patlaban beidza iekraut nātriju, un mēs kuru katru brīdi varējām atkal doties ceļā.

Tomēr kapteinis Nēmo nedeva nekāda rīkojuma. Vai viņš gribēja nogaidīt nakti, lai slepeni izbrauktu pa savu zemūdens ceļu? Varbūt.

Lai nu kā, bet otrā rītā «Nautils» atstāja savu ostu, atkal brauca pa klaju jūru — dažu metru dziļumā zem Atlantijas okeāna līmeņa.