20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

VIII VIGO JŪRAS LICIS

Atlantijas okeāns! Nepārredzams ūdens klajums, div­desmit pieci miljoni kvadrātjūdžu apmētā, deviņi tūkstoši jūdžu garumā un divi tūkstoši septiņi simti jūdžu caur­mēra platumā. Ievērojama jūra, senatnē tiklab kā nepazīta, atskaitot kartāgiešus, šos antīkās pasaules holandiešus, kuri savos tirdzniecības ceļojumos apbraukāja Eiropas un Āfrikas rietumu krastus. Grandiozais plašums, ko nemi­tīgi šķērso visu tautu kuģi ar visdažādākajiem karogiem, ieslēgts starp jūrniekiem tik bīstamiem diviem pun­ktiem — Horna ragu un Vētru ragu.

Trīsarpus mēnešos nobraucis gandrīz desmittūkstoš ljē, tas ir, vairāk nekā vienu no lielākajiem zemeslodes lo­kiem, «Nautils» ar savu priekšvadni tagad šķēla Atlan­tijas okeāna ūdeņus. Kurp mēs devāmies tagad, un kas mūs gaida nākotnē?

Gibraltāra šaurumam cauri izbraucis, «Nautils» devās plašajā jūras klajā. Kuģis bij izniris virspusē, un tāpēc mūsu parastās ikdienas pastaigas pa klāju sākās no jauna.

Neda Lenda un Konsela pavadībā es tūliņ devos augšā. Jūdžu divpadsmit attālu neskaidri bij saredzams Sv. Vin- sēnta rags Spānijas pussalas galējā dienvidrietumu stūri. Pūta diezgan spēcīgs dienvidu vējš. Jūra bij stipri ne­mierīga, bangaina, «Nautils» spēcīgi šūpojās. Gandrīz ne­iespējami bij noturēties uz klāja, pār kuru ik mirkli šļā- cās lieli viļņi. Tāpēc mēs nokāpām lejā, tikai brīdi pael­pojuši svaigu gaisu.

Es iegāju atpakaļ savā kajītē. Konsels devās uz_savu, bet kanādietis ar rūpju pilnu seju sekoja man. Ātrajā braucienā pa Vidusjūru viņš nebij paspējis paveikt savu nodomu un nevarēja apspiest vilšanās sajūtu.

Kad kajītes durvis bij aizvērušās, viņš apsēdās un, ne vārda neteikdams, skatījās manī.

— Draugs Ned, — es teicu, — es jūs saprotu, bet jums nevajag sev nekā pārmest. Ārprāts būtu domāt par bēg­šanu tādos apstākļos, kādos atradāmies ^Nautila» pēdējā braucienā!

Neds Lends nekā-neatbildēja. Viņa sakniebtās lūpas un sarauktās uzacis liecināja, ka šī pati iedoma viņu vēl vienmēr turēja savā varā.

— Nogaidīsim, — es teicu, — padoties izmisumam vēl nav nekāda iemesla. Mēs brauksim gar Portugāles kras­tiem. Tālu nav arī Anglija un Francija, kur viegli at­radīsim patvērumu. Ja «Nautils», izbraucis cauri Gibral­tāra šaurumam, būtu pagriezies uz dienvidiem un aizvedis mūs tādos apvidos, kur sauszemes nemaz vairs nav, tad arī es dalītos jūsu uztraukumā. Bet nu mēs zinām, ka kapteinis Nēmo nevairās civilizētās pasaules jūru, un es ceru, ka pēc dažām dienām varēsiet mēģināt rīkoties bez pārāk liela riska.

Neds Lends vēl ciešāk paskatījās manī; beidzot viņa lūpas pavērās.

— Tas notiks šovakar, — viņš teica.

Es spēji apgriezos. Atzīstos, ka tādu paziņojumu nepa­visam nebiju gaidījis. Es gribēju atbildēt kanādietim, bet vārdi nenāca pār lūpām.

— Mēs norunājām nogaidīt izdevīgu gadījumu, — Neds Lends atsāka. — Tāds gadījums tagad ir. Šovakar mēs bū­sim tikai dažas jūdzes atstatu 110 Spānijas krastiem. Nak­tis tagad tumšas. Vējš no jūras. Jūs devāt man vārdu, Aronaksa kungs, un es paļaujos uz jums.

Kad es vēl arvien klusēju, kanādietis piecēlās un pie­nāca man klāt.

— Šovakar pulksten deviņos, — viņš teica. — Kon­selam es jau pasacīju. Ap to laiku kapteinis Nēmo būs ieslēdzies savā kajītē, varbūt pat jau nolicies gulēt. Ne mehāniķis, ne kuģa ļaudis mūs nevar redzēt. Mēs ar Konselu dosimies pa vidus trapu. Jūs, Aronaksa kungs, paliksiet bibliotēkā, turpat pāra soļus aiz mums, un gai­dīsiet signālu. Airi, masti un bura ir turpat laivā. Pat mazliet pārtikas esmu paspējis tur novietot. Man ir angļu atslēga, ar ko atskrūvēsim uzgriežņus, kas laivu tur pie «Nautila» korpusa. Tātad viss sagatavots. Šovakar!

— Jūra ir nemierīga, — es iebildu.

— Tas taisnība, — Neds Lends atbildēja, — bet jā­riskē taču! Brīvība ir tik daudz vērta, lai par to ari kaut ko samaksātu. Laiva ir stipri būvēta, un pāris jūdžu ar ceļa vēju ir tīrā nieka lieta. Kas to zina, vai rīt mēs ne­būsim jau simt jūdžu klajā jūrā? Ja laimējas, ap desmi­tiem vai vienpadsmitiem mēs kaut kur izcelsimies malā vai arī būsim beigti. Tātad — ar dieva palīgu šovakar!

To teicis, kanādietis aizgāja, atstādams mani gluži ap­stulbušu. Es biju cerējis — ja pienāks izdevīgs brīdis, es vēl paspēšu apdomāt un pastrīdēties. Mans stūrgal­vīgais biedrs pat to man neatļāva..Ko arī es pēc visa tā viņam lai vēl sacītu? Nedam Lendam bij simtreiz tais­nība. Te bij gandrīz neapstrīdami izdevīgs gadījums, un viņš izmantoja to. Vai es varēju atteikties no dotā vārda un tīri personisko interešu labā uzņemties atbildību par savu biedru nākotni? Vai rīt kapteinis Nēmo nevarēja atkal aizvest mūs tālu prom no jebkuras sauszemes?

Šajā acumirklī pastiprs svilpiens vēstīja man, ka re­zervuāri pieplūst ar ūdeni un «Nautils» nogrimst Atlan­tijas dziļumā.

Es paliku savā kajītē. Gribēju izvairīties no kapteiņa un noslēpt viņa acīm savu uztraukumu. Tā pagāja skumja diena ilgās atgūt brīvību un nožēlā, ka jāatstāj šis brī­nišķais «Nautils» un jāpamet nepabeigti mani jūras dzel­mju pētījumi. Jāpamet šis okeāns, «mana Atlantija», kā es to pa jokam saucu, jāpamet neizlūkoti tā lielākie dzi­ļumi ar noslēpumiem, kurus man tik bagātīgi atklāja In­dijas okeāns un Klusais okeāns! Mans romāns ar pirmo sējumu izsilda man no rokām, manas fantāzijas pave­diens pārtrūka pašā interesantākajā vietā! Tā aizritēja stundas pretišķās domās un jūtu saviļņojumos: te es re­dzēju sevi ar biedriem drošībā uz sauszemes, te atkal pret katru loģiku vēlējos, lai kāds neparedzēts apstāklis aizkavē Neda Lenda nodoma paveikšanu. Divas reizes es iegāju salonā. Es gribēju aplūkot kompasu, pārliecināties, vai «Nautils» mūs ved krastam tuvāk vai tālāk jūrā. Nē — kuģis vienmēr vēl turējās Portugāles ūdeņos. Tas brauca taisni uz ziemeļiem gar sauszemes krastu.

Tātad bij jāpadodas liktenim un jātaisās uz bēgšanu. Mana bagāža nebij smaga. Tikai ceļojuma piezīmes — vairāk nekas. Es jautāju sev, ko gan domās kapteinis Nēmo par mūsu bēgšanu, kādu nemieru un varbūt pat ciešanas tā viņam sagādās, ko viņš darīs vienā vai otrā gadījumā — kad bēgšana izdosies vai kad tā neizdosies. Bez šaubām, man nebij iemesla žēloties par viņu — pavi­sam otrādi. Viņš man bij parādījis to vislielāko viesmī­lību. Tomēr man nevarētu pārmest nepateicību, ja es to pametīšu. Mūs nesaistīja nekāds zvērests. Viņš paļāvās tikai uz nepārveicamiem apstākļiem, kas mūs uz visiem laikiem saistītu pie viņa, nevis uz mūsu solījumu. Bet šis tieši pateiktais nodoms paturēt mūs par mūžīgiem gūstekņiem uz kuģa attaisnoja mūsu bēgšanas mēģi­nājumu.

Es nebiju redzējis kapteini kopš mūsu tikšanās pie San- torinas salas. Vai pirms bēgšanas gadījums mani save­dīs kopā ar viņu? Es to reizē vēlējos un arī baidījos. Es klausījos, vai nedzirdēšu viņu staigājam pa savu is­tabu līdzās manējai. Ne mazākā troksnīša nevarēju sa­dzirdēt. Kajīte laikam bij pavisam tukša.

Un tad man radās jautājums — vai šis noslēpumainais cilvēks maz ir uz kuģa? Kopš tās nakts, kad laiva atstāja «Nautilu», lai izpildītu noslēpumaino uzdevumu, mans ieskats par kapteini bij mazliet mainījies. Man šķita, ka, par spīti viņa apgalvojumam, kapteinim Nēmo tomēr vēl ir zināmi sakari ar sauszemi. Vai tiešām viņš nekad ne­atstāja «Nautilu»? Veselām nedēļām es viņu nebiju sa­stapis. Ko gan viņš darīja pa to laiku? Es viņu uzskatīju par cilvēku ienaidnieku, bet varbūt viņam bij savi uzde­vumi, par kuriem es līdz šim nekā nezināju?

Tādas un vēl tūkstoš citas domas nomāca mani. Mūsu dīvainajos apstākļos visādiem minējumiem nebij robežu.

Mani bij pārņēmis neizturams nemiers. Šī gaidu pilnā diena man likās bezgalīga. Manā nepacietībā stundas šķita aizritam pārāk gausi.

Pusdienas pa paradumam bij noliktas manā kajītē. Savu rūpju aizņemts, es ēdu maz. Septiņos es piecēlos no galda. Aprēķināju, ka simt divdesmit minūtes vēl paliek līdz tam acumirklim, kad es pievienošos Nedam Lendam. Mans uztraukums pieņēmās divkāršā mērā. Pulss sita strauji. Es nespēju palikt mierā. Es staigāju šurp un turp,, mēģinādams tā remdināt savu uztraukumu. Mazāk mani nomocīja doma, ka bēgšanā varam dabūt galu, bet sirds man trīsēja, iedomājoties, ka tiekam pārsteigti, iekams esam paspējuši atstāt «Nautilu», un novesti saniknotā vai, vēl ļaunāk, manas atkrišanas saskumdinātā kapteiņa Nēmo priekšā.

Man gribējās vēl pēdējo reizi aplūkot salonu. Es iegrie­zos gaitenī un no turienes muzejā, kur biju pavadījis tik daudz neaizmirstamu un lietderīgu stundu. Aplūkoju visas tās bagātības un visus dārgumus kā cilvēks, ko sa­gaida mūžīga trimda un kas vairs neatgriezīsies. Uz vi­siem laikiem man nu jāpamet šie dabas brīnumi un māk­slas darbi, starp kuriem mana dzīve bij ritējusi jau tik daudz dienu. Es vēlējos pa iluminatoru uzmest acis Atlan­tijas okeāna ūdeņiem, bet aizvirtņi bij hermētiski no­slēgti, dzelzs aizkars šķīra mani no jūras, kuru es vēl ne­pavisam nebiju paguvis iepazīt.

Tā, pa salonu staigādams, es nejauši biju nonācis pie durvīm sienā, pa kurām varēja iekļūt kapteiņa kajītē. Par lielu brīnumu, šīs durvis izrādījās pusviru. Negri­bot es atkāpos. Ja kapteinis Nēmo bij istabā, viņš varēja ieraudzīt mani. Tomēr, ne mazākā trokšņa nesadzirdis, es atkal piegāju tuvāk. Kajīte bij tukša. Es atvēru durvis vaļā un paspēru dažus soļus. Istaba bij tāpat kā agrāk vienkārša un atgādināja mūka mājokli. Tajā acumirklī manu uzmanību saistīja daži pie sienas pakārti oforti, kurus es agrāk nebiju pamanījis. Tās bij to lielo vīru portretu kopijas, kuri visu savu mūžu ziedojuši cēlai cil­vēcības idejai. Tur bija Kostjuško, kurš krita ar saucienu «Finis Poloniae!»; Bocariss — mūsdienu Grieķijas Leo­nīds; O'Konels — cīnītājs par Īrijas patstāvību; Amerikas Savienoto Valstu nodibinātājs Vašingtons; no vergturu lodes kritušais Linkolns un, beidzot, baigs zīmējums — pie karātavām uzvilktais moceklis Džons Brauns, kas cīnījās

par melnas rases atbrīvošanu un ko spilgti attēlojis Vik­tors īgo.

Kādas saites gan saistīja šo varoņu un kapteiņa Nēmo dvēseles? Vai no šiem portretiem beidzot nebij iespējams izdibināt viņa dzīves noslēpumu? Vai viņš bij cīnītājs par apspiesto tautu tiesībām, verdzināto rasu atbrīvotājs? Vai viņam bij kāda līdzdalība šā gadu simteņa pēdējos politiskajos un sociālajos notikumos? Vai viņš bij nožē­lojamā un tomēr mūžam slavenā amerikāņu pilsoņu kara dalībnieks — šā kara starp ziemeļu un dienvidu štatiem?

Pulkstenis nosita astoņi. Pirmais veserīša sitiens pret skanošo atsperi iztrauca mani no dziļajām pārdomām. Es notrīsēju tā, it kā kāda neredzama acs būtu ieskatījusies manās nosleptākajās domās, un steidzos laukā no kajītes. Salonā mani skatieni apstājās pie kompasa. Mēs arvien vēl braucām uz ziemeļiem. Laga rādīja vidējo ātrumu, manometrs — apmēram sešdesmit pēdas lielu dziļumu, Apstākļi tātad likās kanādietim labvēlīgi.

Es atgriezos savā istabā. Apģērbos silti: uzvilku jūras, zābakus un ar roņādu oderētus bisusa svārkus un uzliku ūdrādas cepuri galvā. Es biju gatavs. Es gaidīju. Tikai skrūves apgriezieni vienīgie traucēja dziļo klusumu uz kuģa. Es klausījos visai uzmanīgi. Vai kāds spējš sauciens nevēstīs man, ka Neds Lends pārsteigts savā bēgšanas mēģinājumā? Neizturams nemiers bij pārņēmis mani. Es velti pūlējos atgūt savu aukstasinību.

Dažas minūtes pirms deviņiem es piespiedu ausi pie kapteiņa durvīm. Ne tās vismazākās skaņas! Es izgāju no kajītes un iegriezos salonā — tas bij puskrēslā, bet tā­pat tukšs.

Es atvēru durvis uz bibliotēku. Tā pati krēsla un tas pats tukšums. Tad es izgāju un nostājos pie centrālā trapa telpas.. Es gaidīju Neda Lenda signālu. Šajā acu­mirklī skrūves apgriezieni kļuva manāmi lēnāki, līdz ap­stājās pavisam. Kādēļ uzreiz šī pārmaiņa «Nautila» gaitā? Es nezināju pateikt, vai šī apstāšanās sekmē vai aizkavē Neda Lenda bēgšanu.

Klusumu traucēja tikai manas sirds skaļie puksti.

Piepeši viegls grūdiens satricināja kuģi. Es sapratu, ka «Nautils» nosēžas jūras dibenā. Mans nemiers pieauga divkārši. Kanādieša signāls neatskanēja. Man iegribējās uzmeklēt Nedu Lendu un raudzīt atrunāt viņu no bēgšanas mēģinājuma. Noģidu, ka mūsu ceļojums vairs nenotiek parastajos apstākļos.

Piepeši lielā salona durvis atvērās un tajās parādījās kapteinis Nēmo. Viņš ieraudzīja mani un ierunājās bez kāda ievada.

— Skat, profesora kungs! — viņš teica laipnā balsī. -— Es meklēju jūs. Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?

Ja viņš man vaicātu, vai es zinu savas paša valsts vēs­turi, tad tomēr tādos apstākļos, kā patlaban atrados, — ar apmāktu prātu un apjukušu galvu —, nespētu atbil­dēt ne vārda.

— Jūs taču dzirdējāt manu jautājumu, — kapteinis Nēmo atsāka. — Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?

— Ļoti vāji, — es atteicu.

— Ak, šie zinātnieki, viņi nezina, — kapteinis teica. — Bet sēstieties taču, — viņš piebilda, — es jums pa­stāstīšu pievilcīgu epizodi no šīs vēstures.

Kapteinis izstiepās uz dīvāna. Es pakrēslā mehāniski novietojos viņam līdzās.

— Profesora kungs, — viņš sacīja, — uzklausiet labi. Šis stāsts zināmā mērā interesēs jūs tāpēc, ka apgaismo kādu jautājumu, kuru jūs pats, bez šaubām, nevarat at­risināt.

— Klausos, kapteiņa kungs, — es atteicu, nesapraz­dams, kas manam stāstītājam nodomā, un jautādams sev, vai šis notikums tikai nestāv sakarā ar mūsu bēgšanas plāniem.

— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo atsāka, — ja jūs atļaujat, iesāksim ar 1702. gadu. Jums būs zināms, ka jūsu karalis Luijs XIV bij pārliecināts, ka pietiek viena viņa mājiena, lai Pirenejus ietriektu zemē, un tāpēc iedomājās spāniešiem uzspiest savu dēladēlu — Anžū her­cogu. Šim hercogam, kurš kā Filips V valdīja diezgan ne­laimīgi, nācās cīnīties arī pret spēcīgo ārējo ienaidnieku. Patiešām, gadu pirms tam Holande, Austrija un Anglija Hāgā bij noslēgušas savstarpējas savienības līgumu ar no­lūku Filipam V noraut kroni un uzlikt to galvā kādam erchercogam, kuru tās jau iepriekš bij nokrustījušas par Kārli III. Spānijai nu bij jācīnās pret šo savienību. Bet tai nebij ne karaspēka, ne kuģu. Taču naudas tai bij papilnam, ja tikai tās galioniem ar Amerikas zelta un sudraba kravu laimētos iekļūt Spānijas ostās. Tātad 1702. gada beigās tā gaidīja pienākam kuģus ar dārgo kravu, kurus pavadīja divdesmit trīs kuģu liela franču flote admirāļa Šato-Reno vadībā, tāpēc ka apvienoto ienaid­nieku kuģi jau braukāja pa Atlantijas okeānu.

Šiem kuģiem vajadzējis pienākt Kadisā, bet admirālis, dabūjis zināt, ka tajos apvidos redzēta angļu flote, no­domājis aizsniegt kādu Francijas ostu.

Spāniešu kuģu komandieri protestējuši pret tādu no­domu. Tie prasījuši, lai noved viņus Spānijas ostā, bet, ja Kadisā nav iespējams, tad uz Vigo līci, kas atrodas Spānijas ziemeļrietumu piekrastē un nav vēl bloķēts.

Admirālis Šato-Reno diemžēl piekāpies šādai prasībai, un galioni iegriezušies Vigo līcī.

Par nelaimi, šim līcim ir gluži atklāts un neapsargā­jams reids. Bij jāsteidzas izkraut galionus pirms sabied­roto flotes ierašanās; laika tam arī būtu pieticis, ja to netraucētu piepeši iedegusies nožēlojama sāncensība.

Vai jūs saprotat labi notikumu sakarīgu risinājumu? — kapteinis Nēmo jautāja.

— Pilnīgi, — es atbildēju, vēl vienmēr nesaprazdams, ar kādu nolūku kapteinis Nēmo man stāsta šo vēsturisko stāstu.

— Es turpināšu. Redzat, kā tas notika. Kadisas tirgo­tājiem bij privilēģija saņemt itin visas preces, kas nāk no Rietumindijas. Tāpēc zelta stieņu izkraušana Vigo ostā bij pretrunā ar viņu tiesībām. Viņi steidzās uz Madridi žēloties; gļēvais Filips V arī piekāpās, izkraušanas darbi tika apturēti un kuģi sekvestrēti Vigo reidā tik ilgi, kamēr ienaidnieki būs projām un flote varēs doties uz Kadisu.

Bet pa šā strīdiņa laiku — 1702. gada 22. oktobrī angļu flote piepeši iebrauca Vigo līcī. Par spīti ienaid­nieka pārspēkam, admirālis Šato-Reno cīnījās varonīgi, bet, redzēdams, ka kuģiem ar zelta kravu jākrīt ienaid­nieka rokās, viņš aizdedzināja un nogremdēja tos ar visu neapvērtējami dārgo kravu.

Kapteinis Nēmo apklusa. Atzīstos, ka tomēr nesapratu vēl, kāda daļa man pie šā notikuma.

— Nu, un tad? — es vaicāju.

—- Un tad — mēs patlaban esam Vigo līcī, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja, — un jums tikai at­liek noiet aplūkot šo jauno brīnumu.

Kapteinis piecēlās un aicināja mani tam sekot. Man bij laiks saņemties. Es paklausīju. Salons bij tumšs, bet iluminatoros atspīda spilgti apgaismotie ūdeņi. Es skatījos.

No šim kastēm un mucām bira laukā zelta un sudraba stieņi.

Pusjūdzi tālu visapkārt «Nautilam» ūdens likās elektris­kās gaismas piestrāvots. «Nautila» matroži skafandros ložņāja pa samelnējušiem kuģu vrakiem un vēla laukā pussatrunējušas mucas un sadauzītas kastes. No šīm kas­tēm un mucām bira laukā zelta un sudraba stieņi, lija ve­selas piastru un dārgakmeņu straumes, pārklādamas smilkti visapkārt. Apkrāvušies ar šo dārgo laupījumu, matroži nāca uz «Nautilu», bet tur, nastas nometuši, grie­zās atkal atpakaļ nebeidzamā sudraba un zelta zvejā.

Tagad es sapratu. Te bij 1702. gada 22. oktobra kaujas lauks. Te nogrimuši galioni ar Spānijas valdībai domāto kravu. Šurp kapteinis Nēmo atbrauca laiku pa laikam pēc vajadzības papildināt dārgumu krājumus, ko es biju redzējis uz «Nautila». Tikai viņš, tikai viņš vienīgais da­būja izlietot Amerikas dārgmetālus. Viņš vienīgais un bez dalībniekiem bij šo dārgumu mantotājs.

— Vai jūs, profesora kungs, varējāt iedomāties, — viņš smaidīdams jautāja, — ka jūra slēpj šādas bagātības?

— Es zināju, — es atbildēju, — ka, pēc aprēķiniem, jūras ūdeņi izšķīdušā veidā satur ap divi miljoni tonnu sudraba.

— Bez šaubām, bet izdevumi, lai šo sudrabu iegūtu, pārsniedz paša sudraba vērtību. Turpretī šeit man tikai jāsavāc tas, ko cilvēki pazaudējuši, un ne tikai šajā Vigo līcī vien, bet vēl tūkstoš citās manā zemūdens kartē ap­zīmētās kuģu bojā ejas vietās. Tagad jūs saprotat, ka esmu miljardu īpašnieks?

— Saprotu, kapteiņa kungs. Tomēr atļaujiet man aiz­rādīt, ka, izmantodams tieši Vigo līci, jūs esat aizstei­dzies priekšā kādai cita sāncenša sabiedrībai, ļ

— Kādai? *

— Sabiedrībai, kura saņēmusi no Spānijas valdības tie­sības meklēt un izcelt nogrimušos zelta galionus. Akcio­nārus pievelk cerība uz milzīgu ieguvumu, jo nogrimu­šās bagātības vērtē uz pieci simti miljoniem.

— Pieci simti miljoni! — kapteinis Nēmo atbildēja. — Kādreiz tie bij, bet tagad to vairs nav.

— Patiešām, — es teicu, — un tāpēc labs padoms šiem nabaga akcionāriem būtu īsts žēlsirdības darbs. Bet, kas zina* vai viņi to maz ar pateicību saņems? Spēlmaņi gal­venokārt nožēlo nevis zaudēto naudu, bet savas zaudētās cerības. Viņu man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstošu trūkumcietēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svētību, kamēr tagad tie paliek bez jebkādas nozīmes.

Es vēl nebiju pabeidzis izteikt savu nožēlu, kad jau samanīju, ka esmu aizskāris kapteini Nēmo. •

— Bez nozīmes! — viņš atsaucās mazliet uztraukts. — Jūs domājat, ka šīs bagātības pazudušas, ja tās nāk manās rokās? Jums šķiet, ka es šos dārgumus ievācu pats sev? Kas jums teicis, ka es tos neizlietoju labam mēr­ķim? Vai jūs domājat, es nezinu, ka pasaulē ir daudz cie­tēju un veselas apspiestas rases, daudz nelaimīgo, kuriem jāpalīdz, un upuri, kas prasa atriebību? Vai jūs nesa­protat? …

Kapteinis Nēmo aprāva šo teikumu, acīm redzot, nožē­lodams, ka jau par daudz izpaudis. Bet pārējo es varēju uzminēt pats. Lai kādi iemesli spieduši viņu meklēt ne­atkarību jūras dziļumos, tomēr allaž joprojām un par vi­sām lietām viņš bij palicis cilvēks. Viņa sirds joprojām trīsēja par cilvēces ciešanām, un viņa bezgalīgā līdzcie­tība aptvēra kā veselas apspiestas rases, tā atsevišķus cilvēkus.

Tagad es sapratu arī, kam bij domāti kapteiņa Nēmo miljoni, ko viņš aizveda tajā dienā, kad «Nautils» atra­dās tuvu Krētas salai, kur bij uzliesmojusi sacelšanās.