20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XVII ZEMŪDENS MEŽĀ

Beidzot mēs bijām nonākuši pie šā meža, kurš, bez šaubām, bij viens no kapteiņa Nēmo bezgalīgo īpašumu visskaistākajiem apgabaliem. Viņš to uzskatīja par savu īpašumu ar tādām pašām tiesībām kā pirmie cilvēki radīšanas pirmajās dienās. Un vispār kas gan apstrīdētu viņa tiesības uz šiem zemūdens īpašumiem? Kur gan vēl ir tāds pionieris, kas ar cirvi rokās iedrošinātos nākt. un ielauzties šajos krēslainajos biezokņos?

Mežā bij redzami lieli kokveidīgi augi. Kad bijām no­nākuši tā plašajās velvēs, mani tūliņ pārsteidza koku zaru savādais saaugums, kādu es vēl līdz šim nekur nebiju redzējis.

Neviena zālīte nesliecās pa zemi, neviens krūma za­riņš neizliecās un nestiepās horizontālā virzienā. Itin viss tiecās pretim jūras virspusei. Vistievākie stiebri, vissī­kākās šķiedras stāvēja taisni kā dzelzs klūgas. Fukusi un laminārijas taisni perpendikulāri stiepās augšup, pie­mērodamies apkārtējai raženajai auglībai. Visi šie augi stāvēja nekustīgi, un, kad es tos ar rokām noliecu, tie acumirklī atkal atliecās savā parastajā stāvoklī. Te bij vertikalitātes valstība.

Bet es drīz vien iedzīvojos šajos dīvainajos apstākļos, tāpat pieradu pie še valdošās pustumsas. Smilkts mežā bij nosēta asām, grūti apejamām akmeņu šķautnēm. Zemūdens augu valsts man likās bagātāka un sarežģītāka nekā ar­ktiskajā un tropiskajā joslā, kur tomēr nav tādas dažādības. Pēc kāda brīža es negribot biju sācis sajaukt to sadalī­jumu — zoofitus noturējis par hidrofītiem, dzīvniekus — par augiem. Bet kas gan še nebūtu maldījies? Zemūdens pasaulē augi un dzīvnieki bieži vien ir tik līdzīgi.

Es ievēroju, ka visi šie augi tikai vieglītiņām saistīti pie zemes. Prāva auguma un bez saknēm — tie smil- ktājā, oļos vai gliemežnīcu slāņos nemeklē barības sulas, bet tikai pieturu. Šie augi eksistē paši, vienīgi ūdens tos tur un baro. Lielākajai daļai no tiem lapu vietā ir dīvaini veidotas, nelielas plāksnītes dažādās, tomēr pa lielākajai daļai jauktās krāsās; tur bij samanāma sārtā, karmīna, zaļā, olīvu, sarkanējā un brūnā krāsa. Dzīva veidā es te ieraudzīju jau «Nautila» herbārijos redzētās vēdeklim līdzīgās podiasas, kuras šķita gaidām lēna vēja pūsmu, šarlaksarkanās cerāmijas, laminārijas ar ēšanai noderī­giem jauniem asniem, lokanās, cīpslveidīgās nereocistejas, kas izplaukst piecpadsmit metru augstumā, acetobulas ar resnām virsotnēm un neskaitāmus citus jūras augus bez ziediem. «Dīvaina, ačgārna pasaule,» kāds asprātīgs dab- zinātnieks reiz bij teicis, «kur zied dzīvnieki, nevis augi.»

Starp kokveidīgiem augiem mūsu mēreno joslu koku lielumā un to miklajā ēnā biezoja koraļļu kolonijas, īsti dzīvu puķu krūmāji: zoofītu strēles, kurām pa virsu plauka svītrainās meandrīnas ar līkumainām rievām, dzel­tenīgās kariofīlijas ar caurspīdīgiem taustekļiem un it kā ar velēnām klātie zoanteru puduri; lai ilūzija būtu jo pil­nīgāka, zivtiņas-mušas laidelējās no zara uz zaru līdzīgi mazajiem kolibrijiem, bet dzeltenās lepisakantas ar asu zobu pilnu muti un tikpat asām zvīņām, tāpat kā dak- tilopteras un monocentras, bariem vien gluži kā slokas cēlās augšup, mūsu kāju iztraucētas.

Ap pulksten vieniem kapteinis Nēmo deva zirni apstā­ties. Es no savas puses paklausīju labprāt, un mēs izlai- dāmiēs guļus zem kāda alāriju pudura, kuru garie, smal­kie stumbri kā bultas tiecās' augšup.

Šis atpūtas brīdis man likās brīnum jauks. Tikai sarunas baudas mums te vēl trūka. Nebij iespējams ne vaicāt, ne atbildēt. Es tikai piesliecu savu lielo galvu Konsela galvai. Redzēju brašā puiša acis jūsmīgi spulgojam, un par apmierinājuma zīmi viņš savā ķiverē vissmieklīgākajā veidā grozīja galvu.

Man bij brīnums, ka pēc četru stundu gājiena nesa jutu ne mazākās ēstgribas. Es nevaru pateikt, no kurienes vēderam radās tāds apmierinājums. Bet toties kā visiem ūdenslīdējiem miegs neatturami mācās virsū! Drīz vien acis man aizvērās, es ļāvos nepārvaramam miegam, ko tikai gājiens līdz šim bij varējis atvairīt. Kapteinis Nēmo un viņa spēcīgais pavadonis, šajā šķidrajā kristālā izstie­pusies, rādīja mums labu piemēru.

Nezinu, cik ilgi tā bijām nogulējuši, bet, kad es pa­modos, likās, ka saule jau slīgst uz apvāršņa pusi. Arī kapteinis Nēmo bij uzcēlies; es tikko sāku staipīt locek­ļus, kad kāda negaidīta parādība mani piepeši uztrauca kājās.

Pāris soļu atstatu milzīgs krabis, ap metru augsts, ska­tījās manī savām šķībajām acīm, gatavs mesties man virsū. Lai arī skafandrs mani pietiekoši sargāja pret šā zvēra spīlēm, es tomēr izbailēs notrīsēju. Šajā acu­mirklī pamodās arī Konsels un «Nautila» matrozis. Kap­teinis Nēmo parādīja savam pavadonim uz riebīgo posm­kāji, un matrozis viņu nogalināja ar vienu šautenes lai- des sitienu, un es redzēju, ka nezvēra kājas noraustījās šausmīgās konvulsijās.

Šis atgadījums ierosināja man domu, ka šajos krēslajos biezokņos var mājot arī vēl bīstamāki dzīvnieki, no kuru uzbrukuma pat skafandrs mani nespētu pasargāt. Līdz šim es to nebiju iedomājis, bet nu apņēmos uzmanīties. Man likās, ka šī atpūta nozīmē mūsu gājiena beigas, bet biju vīlies. Kapteinis Nēmo negriezās vis atpakaļ uz «Nau- tilu», bet turpināja vien tālāk savu pārdrošo ekskursiju.

Jūras dibens arvien vairāk un stāvāk sliecās lejup, arvien dziļākā dzelmē. Varēja būt ap trim, kad mēs sa­sniedzām kādu ieleju spraugā starp divām augstām, stā­vām klinšu sienām, kas atradās simt piecdesmit metru dziļi. Tātad, pateicoties lieliskajiem aparātiem, mēs par deviņdesmit metriem bijām pārsnieguši to robežu, kuru daba līdz "šim šķita novilkusi cilvēka zemūdens ekskur­sijām.

Es saku simt piecdesmit metru, lai gan man nebij ne­kāda instrumenta, ar ko šeit izmērīt dziļumu. Bet es zi­nāju, ka pat jūrās ar visdzidrāko ūdeni saules stari nespēj iespiesties dziļāk. Te nu mūs sāka apņemt melna tumsa. Desmit soļu atstatumā neviens priekšmets vairs nebij sa­skatāms. Es virzījos uz priekšu taustīdamies, bet tad pie­peši atspīda spilgta un diezgan spēcīga gaisma. Kapteinis Nēmo bij laidis darbā savu elektrisko aparātu. Viņa pa­vadonis tūliņ sekoja kunga paraugam, un es ar Konselu atkal viņiem abiem. Pagriežot skrūvīti, stikla vītenes cau­rule aizkvēlojās, un jūra, mūsu četru lukturu apgaismota, bij pārredzama divdesmit piecus metrus visapkārt.

Kapteinis Nēmo devās tālāk un tālāk meža melnajā biezoknī, kur krūmāji kļuva arvien retāki. Es ievēroju, ka augu apvidus izbeidzās drīzāk nekā dzīvnieku. Ūdens­augi vairs nebij manāmi neauglīgajā zemē, bet neskaitāmi dzīvnieciņi, zoofīti, posmkāji, moluski un zivis bariem ņudzēja mums apkārt.

Ejot man ienāca prātā, ka mūsu Rumkorfa aparāti katrā ziņā pievilinās dažus šo drūmo dziļumu iemītniekus. Bet, ja arī viņi tuvojās, tomēr, medniekam par lielu nožēlo­šanu, palika pienācīgā attālumā. Vairāk reižu es redzēju kapteini Nēmo apstājamies un ceļam šauteni pie vaiga; bet, pāra acumirkļu vērojis, viņš to atkal nolaida un tur­pināja gājienu.

Pēdīgi ap četriem šis brīnišķīgais gājiens izbeidzās. Mūsu priekšā pacēlās stāva klinšu siena, milzīgu granīt- bluķu krava ar tumšām alām, kurām tomēr nebij iespē­jams piekļūt.

Tā bij Krespo salas pakāje. Tā bij zeme.

Kapteinis Nēmo piepeši apstājās. Ar žestu viņš apstā­dināja arī mūs, lai gan man būtu paticis uzrāpties pa šo mūri. Te beidzās kapteiņa Nēmo valstība. Robežai pāri viņš negribēja iet. Aiz tās sākās tā zemeslodes daļa, ko viņš vairs negribēja skart ar savu kāju.

Sākās gājiens atpakaļ. Kapteinis Nēmo bij novietojies sava mazā pulciņa priekšgalā un vadīja mūs nešaubīda­mies. Man gan likās, ka mēs nebūt neejam pa to pašu ceļu atpakaļ uz «Nautilu». Šis jaunais ceļš, ļoti stāvs un grūts, manāmi tuvināja mūs jūras līmenim. Tomēr šī at­griešanās augstākajos ūdens slāņos nebij tik spēja, ka gaisa spiediens samazinātos pārlieku strauji un radītu mūsu organismā tās bīstamās pārmaiņas, kuras parasti ap­draud ūdenslīdējus. Drīz vien atkal atsvīda un pieauga dienas gaisma, saule bij viešama tuvu apvārsnim, tās staru prizma no jauna ar spektra gredzenu apvieda da­žādus priekšmetus.

Desmit metru dziļumā mēs bridām pa ūdeni, kurā ņu­dzēja mazas zivtiņas; to te bij neskaitāmas sugas, vai­rāk nekā putnu gaisā, — arī žiglākas viņas bij. Tikai ne­viens šāviena cienīgs jūras medījums mums nebij vēl rādījies.

Šajā acumirklī es pamanīju, ka kapteiņa roka paceļas un viņš vēro kādu kustošu priekšmetu krūmājā. Viņš iz­šāva, un es dzirdēju paklusu svilpienu; kāds dzīvnieks kā- zibens ķerts pakrita dažus soļus atstatu. Tas bij lie­lisks jūras ūdrs, vienīgais jūras četrkājis. Šādam pusotra metra garam dzīvniekam bij ārkārtīgi liela vērtība. Viņa augšdaļā tumšbrūnā, lejāk sudrabotā āda krievu un ķī­niešu tirgos tiek ar zeltu atsvērta. Pēc spalvas smalkuma un spīduma spriežot, dzīvnieks bij, mazākais, divi tūkstoši franku vērts. Es ar interesi aplūkoju šo reto zīdītāju ar plakanu galvu, īsām ausīm, apaļām acīm, baltām kaķa ūsām, stipri attīstītu plēvi starp ķetnām un kuplu asti. Šī zvejnieku vajātā vērtīgā plēsīgo dzīvnieku suga sasto­pama arvien retāk un tagad galvenokārt mīt Klusā oke­āna ziemeļu daļā, un, bez šaubām, drīzā laikā iznīks pavisam.

Kapteiņa Nēmo pavadonis paņēma medījumu, pārmeta pār plecu, un mēs no jauna devāmies ceļā.

Veselu stundas gājienu vienīgi līdzens smilkšu klajš bij mums zem kājām. Reizēm tas pacēlās tik augstu, ka mums tikai divi metri dziļš ūdens bij pār galvām. Es re­dzēju mūsu atēnas asi atspoguļotas — virs mums virzījās tādu pašu gājēju grupa, tā kustējās un žestikulēja tāpat kā mēs un arī citādi bij mums gluži līdzīga, starpība tikai tā, ka tā gāja ar galvu lejup un kājām gaisā.

Un vēl viena interesanta parādība. Pār mums slīdēja it kā biezi, ātri uznākoši un tikpat ātri zūdoši mākoņi. Bet pārdomājis es nācu pie secinājuma, ka tie nav nekādi mākoņi, bet gan pāri slīdoši dažāda lieluma viļņu vāli; es pat saskatīju to putās sakultās muguras plīstam un virmojam ūdens mutulī. Pat ātri pāri skrejošu putnu ēnas es varēju saskatīt ūdens līmenī virs mūsu galvām.

Sakarā ar to es pieredzēju laikam to vislabāko šāvienu, kāds jebkad licis nodrebēt kaisla mednieka rokai. Kāds liels putns ar plaši izplestiem spārniem laidelēdamies tu­vojās mums. Kapteiņa Nēmo pavadonis pielika šauteni pie vaiga un izšāva, kad putns bij tikai pāra metrus virs ūdens. Trāpīts spārnainis acumirklī nokrita un ar kri­tiena sparu ienira ūdenī tik dziļi, ka veiklais šāvējs va­rēja to satvert. Tas bij albatross, jūras putnu visskaistā­kais pārstāvis.

Mūsu gājienu šis gadījums tikai uz acumirkli aizkavēja. Divu stundu laikā mēs gājām pa smilkšu klajumiem un jūras zāļu klāņiem, kurus izbrist nācās visai grūti. Atklāti sakot, es vairs nejaudāju, kad piepeši ieraudzīju kādu pus jūdzi attālu nespodru spīdumu ūdens melnumā. Tas bij «Nautila» prožektors. Vēl divdesmit minūtes, tad mēs bū­sim uz kuģa, un tur es atkal varēšu brīvi atelpot, jo ma­nīju, ka manā rezervuārā skābekļa atlicis visai maz. Bet es nebiju paredzējis kādu sastapšanos, kas mazliet aizkavēja mūsu atgriešanos mājās.

Es biju palicis soļu divdesmit citiem iepakaļ, kad ierau­dzīju kapteini Nēmo spēji pagriežamies pret mani. Viņa spēcīgā roka nospieda mani zemē, kamēr tā pavadonis to pašu darīja ar Konselu. Pirmajā acumirklī nevarēju ap­jaust, ko tas nozīmē, bet apmierinājos, redzēdams, ka kap­teinis nogulstas man līdzās un paliek nekustēdamies.

Es biju izstiepies zemē zem kāda zāļaugu pudura, bet tad, galvu pacēlis, piepeši ieraudzīju kaut kādas smagas masas ar troksni un fosforisku spīdumu skrējām mums pāri.

Asinis man sastinga dzīslās! Es saskatīju, ka tās ir briesmīgās haizivis, kuras mūs apdraudēja. Tas bij vis­bīstamāko cilvēkrijēju haizivju sugu pāris ar milzīgām astēm, nespodrām, stiklainām acīm un purna caurumiem, pa kuriem plūda fosforiska gaisma. Milzīgas uguns mušas, kuras spēja samalt cilvēku savos dzelzs žokļos! Es nezinu, vai Konsels patlaban atkal ņēmās klasificēt tās attiecīgā rubrikā, bet es gan redzēju tikai viņu sudrabotos vēderus un šausmīgās, atplestās, zobu pilnās rīkles; es aplūkoju visu to vairāk kā apdraudēts upuris, nevis kā dabzināt- nieks.

Par laimi, šie rijīgie nezvēri ļoti vāji redz. Haizivis pārsllda pāri, mazliet aizskardamas mūs ar savām brūn­ganajām spurām, un tā mēs, kā par brīnumu, izglābāmies no daudz lielākām briesmām nekā sastapšanās ar tīģeri kaut kur sauszemes mežos.

Elektrisko uguņu svītras vadīti, mēs pēc pusstundas aizsniedzām «Nautilu». Ārsienas lūka bij tāpat vaļā; kap­teinis Nēmo noslēdza to, līdzko mēs bijām iegājuši mazajā telpā. Tad viņš piespieda kādu atsperi. Un tūliņ es ma­nīju, ka sūkņi kuģa iekšienē sāk strādāt, jo redzēju, ka ūdens ap mani noplok, un pēc īsa brīža telpa jau bij pil­nīgi tukša. Atvērās otras durvis, un mēs iegājām ģērb- istabā.

Tur mums ar pūlēm novilka skafandrus; es pavisam no­mocījies, ar nogurumu un miegu cīnīdamies, iegāju savā kajītē, bezgala sajūsmināts par visu, kas piedzīvots šajā brīnišķīgajā gājienā pa jūras dibenu.