20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

VII NEPAZĪSTAMAS SUGAS VALIS .

Šis kritiens man nāca pilnīgi negaidīts, tomēr es visos sīkumos atceros savas izjūtas.

Vispirms es nogrimu pēdas divdesmit dziļi. Esmu labs peldētājs, lai gan negribu lielīties, ka šajā ziņā varu sacensties ar lordu Baironu vai Edgaru Po, bet apziņu es nezaudēju. Pāris reižu kājām spēcīgi atspēries, es atkal izniru virs ūdens.

Protams, vispirms es ar acīm meklēju fregati. Vai tie tur bij pamanījuši manu nozušanu? Vai «Ābrams Lin­kolns» ir mainījis virzienu? Vai kapteinis Faraguts licis nolaist laivu? Vai man ir cerība izglābties?

Visapkārt bij dziļa tumsa. Tomēr austrumu pusē es saskatīju melnu blīvu, kuras signālugunis pamazām no­dzisa tālē. Tā bij fregate. Sapratu, ka bojā eja neno­vēršama.

— Palīgā! Palīgā! — es kliedzu un visiem spēkiem centos peldēt uz kuģa pusi.

Apģērbs mani stipri kavēja; pielipis miesai, tas trau­cēja locekļu kustības. Es jutu, ka grimstu. Elpa aiz­rāvās …

— Palīgā!

Vairāk kliegt es nevarēju. Mute bij ūdens pilna. Sāku ķepuroties; es jutu, ka grimstu.

Piepeši stipra roka satvēra mani aiz svārkiem. Es ma­nīju, ka mani izceļ virs ūdens, un tad pie auss izdzirdu šādus vārdus:

— Profesora kungam būs vieglāk peldēt, ja viņš pie­turēsies man pie pleca.

Es ar savu roku satvēru uzticamā Konsela roku.

— Tas esi tu! — es iesaucos. — Tu!

— Kas tad cits! — Konsels atbildēja. — Esmu pro­fesora kunga rīcībā.

— Vai tu līdz ar mani iekriti jūrā?

— Nē, es neiekritu. Bet, tā kā kalpoju profesora kun­gam, tad sekoju viņam.

Šim lāga zēnam tas šķita pavisam dabiski.

— Bet fregate? — es vaicāju.

— Fregate? — Konsels atsaucās, atmezdamies uz mu­guras. — Es ieteiktu profesora kungam vairāk nedomāt par to.

— Ko tu saki?

— Tikai to, ka, ielēkdams jūrā, es dzirdēju sardzes matrozi kliedzam: «Skrūve un stūre ir salauztas!»

— Salauztas? v

-— Jā, briesmoņa zoba salauztas. Man liekas, «Ābrams Linkolns» tika cauri ar šiem bojājumiem vien. Bet mums šis atgadījums ir ārkārtīgi nepatīkams. Fregate nevar vairs ieturēt virzienu.

, — Tad mēs esam pagalam!

—• Var jau būt, — Konsels mierīgi atbildēja. — Tomēr dažas stundas vēl ir mūsu rīcībā, un pa to laiku daudz ko var izdarīt.

Konsela nesatricināmā aukstasinība sadrošināja arī mani. Es sāku peldēt ar jaunu sparu, bet piemirkušās, svina smagās drēbes kavēja katru kustību, un es tikai ar lielām pūlēm turējos virs ūdens. Konsels to bij novē­rojis.

— Varbūt profesora kungs atļaus man mazu grie­zumu? — viņš vaicāja.

Un, pabāzis atvāztu nazi zem mana uzvalka, viņš ar vienu rāvienu pārgrieza to no augšas līdz apakšai un steigšus norāva man nost, kamēr es viņu pašu turēju uz ūdens.

Es no savas puses izdarīju Konselam tādu pašu pakal­pojumu, un tad abi peldējām tāpat blakus.

Tomēr stāvoklis bij tikpat briesmīgs. Varbūt mūsu nozušanu neviens nebij pamanījis, un, ja arī pamanītu, fregate bez stūres tik un tā nespēja pret vēju steigties mums palīgā. Tikai ar laivu bij vēl iespējams mūs glābt.

Konsels mierīgi apsvēra šīs iespējamības un sastādīja mūsu rīcības plānu. Apbrīnojams cilvēks! Viņš palika tikpat nosvērts kā ikdienišķā dzīvē.

Tā kā mūsu izglābšanās bij atkarīga vienīgi no «Āb­rama Linkolna» laivas, tad jāmēģina noturēties pēc iespē­jas ilgāk virs ūdens. Lai abi nepatērētu spēkus reizē, mēs vienojāmies rīkoties šādā kārtā: kamēr viens mierīgi sakrustotām rokām un izstieptām kājām gulēja uz mu­guras, otrs peldēja un virzīja viņu uz priekšu. Tā mēs mainījāmies katras desmit minūtes un cerējām noturēties dažas stundas, varbūt pat līdz gaismai.

Vāja cerība! Un tomēr tā tik sīksti turas cilvēka sirdī! Mēs taču bijām divi. Turklāt varu apgalvot, ka pat gri­bēdams es nebūtu varējis atmest dzīvības instinktu un laisties dibenā.

Fregates sadursme ar narvali notika apmēram vienpa­dsmitos vakarā. Es aprēķināju, ka varēsim noturēties as­toņas stundas — līdz saules lēktam. Ar dažiem atpūtas brīžiem tāds ceļojums varbūt bij iespējams. Jūra bij pus­līdz rāma, un mēs pārāk nenomocījāmies. Laiku pa laikam es mēģināju ar skatieniem iespiesties dziļajā tumsā, kur tikai lāgu lāgiem atspīda mūsu saviļņotā ūdens fosfo- riskais mirdzums. Es raudzījos savu roku sakultajos, spī­dīgajos viļņos, kuru virspuse vizuļoja zilganiem lāsumiem. Mēs it kā peldējām dzīvsudraba baseinā.

Ap vieniem naktī mani pārņēma ārkārtīgs nogurums. Viss mans augums sāka raustīties krampjos. Ķoņselam bij jātur mani un vienam jārūpējas par mūsu abu glābšanu. Bet drīz vien viņš sāka smagi elsot, acīm redzot, ari viņš ilgi vairs nespēs turēties.

— Laid mani vaļā! Laid vaļā! — es viņam uzsaucu.

— Pamest profesora kungu? Nekad! — viņš atbildēja — Es ceru, ka noslīkšu pirmais.

Tajā acumirklī skaraiņu mākoņu spraugā, kurus vējš dzina pret austrumiem, parādījās mēness. Jūras līmenis iezaigojās tā staros. Šis labdarīgais spīdums atjaunoja mūsu spēkus. Es pagriezu galvu atpakaļ. Mani skatieni noslīda visgarām apvārsnim. Un tad es pamanīju fregati. Tā atradās apmēram piecas jūdzes tālu un bija saskatāma tikai kā tumša, tikko saredzama masa. Bet nevienas glāb­šanas laivas!

Es gribēju kliegt. Taču kāda tam nozīme tādā atsta­tumā! Pār manām uzpampušajām lūpām nenāca neviena skaņa. Konsels vēl varēja izrunāt dažus vārdus, es dzir­dēju viņu vairākkārt murminām:

— Palīdziet! Šurp!

Mirkli palikuši mierā, mēs sākām klausīties. Var jau būt, ka manas pārkairinātās ausis maldījās, tomēr man likās, ka kaut kas atsaucas uz Konsela kliedzieniem.

— Vai tu dzirdēji? — es čukstēju.

— Jā! Jā!

Un Konsels izmisis kliedza atkal.

Šoreiz vairs nebij ko šaubīties. Kāda cilvēka balss at­saucās mūsējām.

Vai tas bij vēl kāds nelaimīgais, tāpat kā mēs, kuģa katastrofas izmests jūrā? Vai varbūt no fregates izsūtītas laivas mūs saukāja, meklēdamas tumsā?

Konsels saņēmās ar visu sparu; kamēr es vēl cīnījos beidzamajiem spēkiem, viņš atbalstījās pret manu plecu, pa pusei paslējās virs līmeņa un tūliņ atkal slīga at­pakaļ.

— Ko tu tur redzēji?

— Es redzēju . . • — viņš čukstēja. — Es redzēju … Bet labāk nerunāsim … saudzēsim pēdējos spēkus! …

Ko gan viņš bij redzējis? Nezinu, kāpēc šajā acumirklī es pirmo reizi iedomājos nezvēru … Bet kur tad te varēja rasties cilvēka balss? . .. Nav taču vairs tie laiki, kad Jonass patvērās vaļa vēderā.

Tomēr Konsels turpināja joprojām virzīt mani uz priekšu. Laiku pa laikam viņš paslēja galvu, lūkoja kaut ko saskatīt savā priekšā un iekliedzās, bet otra balss at­saucās arvien tuvāk un tuvāk. Es to tikai pa pusei vairs dzirdēju. Mani spēki bij galā, pirksti sāka izplesties, rokas vairs nejaudāja turēt augumu virs ūdens, konvulsīvi at­vērtā mute pieplūda ar sāļu ūdeni, aukstums stindzināja locekļus. Vēl pēdējo reizi es pacēlu galvu, tad sāku grimt…

Šajā acumirklī man uzgrūdās kāds ciets priekšmets. Es krampjaini pieķēros tam. Tad manīju, ka mani velk un paceļ virs ūdens, ka krūtis atkal atvelk elpu, un es zaudēju samaņu… Tiesa, es drīz vien atžirbu, tāpēc ka manu augumu spēcīgi berzēja. Pa pusei atvēru acis ..,

49

— Konsel! — es čukstēju.

— Vai profesora kungs mani sauca? — Konsels at­bildēja.

Tajā brīdī norietošā mēness pēdējā spīdumā pamanīju kāda cilvēka augumu — Konsels tas nebij, bet es viņu tūliņ pazinu.

— Ned! — es iesaucos.

— Es pats tas esmu, profesora kungs. Es dzenos pēc savas godalgas, — kanādietis" atteica.

— Vai jūs arī trieciens iemeta jūrā no fregates?

— Jā, profesora kungs, tikai laimīgāk nekā jūs. Man gandrīz tūliņ laimējās patverties uz kādas peldošas sa­liņas.

— Uz saliņas?

— Jā, vai, labāk sakot, uz jūsu milzeņa narvaļa,

— Paskaidrojiet tuvāk, Ned.

— Es tūliņ sapratu, kāpēc mana harpūna nespēj to caururbt, bet atsitas pret tā ādu.

— Kāpēc tad, Ned, kāpēc?

— Tāpēc, profesora kungs, ka šis zvērs aizsargāts ar tērauda plāksnēm !

Nu man bij jāsaņem kopā visi prāti, jāatsvaidzina at­miņa un jākontrolē agrākie secinājumi.

Kanādieša pēdējie vārdi spēji saviļņoja manu prātu. Es steigšus pacēlos stāvus uz šās ūdenī pa pusei iegri­mušās būtnes vai priekšmeta, kur mēs bijām patvērušies. Es tam piesitu ar kāju. Bez šaubām, tas bij ciets ķer­menis, pilnīgi citāds nekā lielajiem jūras zīdītājiem.

Bet tās varēja būt arī kaula bruņas kā aizvēsturisko laikmetu dzīvniekiem, un tad man nāktos ierindot viņu zināmā rāpuļu amfībiju kārtā, pie bruņurupučiem vai ali­gatoriem.

Tomēr nē! Melnīgsnējā mugura, uz kuras es stāvēju, nebij zvīņaina, bet gludi pulēta. Ja tai piedauzīja, tā ska­nēja kā metāls, un, lai cik neticami tas arī izklausītos, likās — ko likās! — skaidri bij redzams, ka tā darināta no sakniedētām tērauda plāksnēm.

Šaubām te nebij vietas. Šis dzīvnieks, šis nezvērs un dabas fenomens, kas bij saviļņojis visas pasaules zināt­niekus, uztraucis un izbiedējis abu pusložu jūrniekus, tas acīm redzamā un brīnišķā kārtā izrādījās par cilvēka rokas darinājumu.

Kāda teiksmaina, mitoloģiska dzīvnieka atradums mani nebūtu pārsteidzis vairāk. Ka daba spēj veidot brīnišķus

Mēs gulējām uz zemūdens kuģa muguras.

radījumus, tas viegli saprotams. Bet prāts apjūk, ja sa­vām acīm redzat, ka cilvēks veidojis kaut ko pārdabisku un apbrīnojamu.

Taču nevarēja vairs šaubīties. Mēs gulējām uz zem­ūdens kuģa muguras, cik varēja spriest, uz milzīgas tē­rauda zivs. Neda Lenda ieskats par šo jautājumu jau bij pilnīgi noteikts. Mums ar Konselu atlika tikai pievienoties viņam.

— Bet tādā gadījumā, — es teicu, — šim kuģim taču ir kāds dzinēja mehānisms un cilvēki, kas to vada.

— Bez šaubām, — harpūnists atsaucās, — un tomēr visu to trīs stundu laikā, kamēr es atrodos uz šīs peldošās salas, neesmu manījis ne mazākās dzīvības zīmes.

— Vai tad šis kuģis nemaz nav kustējies?

— Nē, Aronaksa kungs. Viņš šūpojas viļņos, bet pats nekustas.

— Mēs taču neapšaubāmi zinām, ka kuģis spēj kustēties ārkārtīgi atri. Un, ta ka ši atruma attīstīšanai tam ir mehānisms un mehāniķi mašīnu vadībai, tad man šķiet — mēs esam glābti.

— Hm … — Neds Lends kā šaubīdamies noņurdēja.

Itin kā apstiprinot mūsu secinājumu, kaut kas sāka kult

ūdeni šā brīnišķā kuģa pakaļējā galā, kur droši vien tā dzinējam bij pierīkota skrūve, un tas sāka slīdēt uz priekšu. Mēs tikko paspējām uzrāpties tā augstākajā daļā, kura apmēram astoņdesmit centimetru pacēlās virs ūdens. Par laimi, kuģis nebrauca pārāk ātri.

— Kamēr tas uzturas horizontāli, — Neds Lends mur­mināja, — man nav nekas pretī. Bet, ja viņš iedomājas nolaisties dziļāk, es pat divus dolārus nedodu par savu ādu.

Kanādietis varēja sacīt vēl mazāk. Skaidrs, ka bij ne­pieciešams mēģināt sazināties ar tām būtnēm, kuras mā­joja šajā mašīnā. Es sāku meklēt tā virspusē kādu spraugu, kādu paceļamo lūku vai, zinātniskā valodā ru­nājot, ieeju un izeju cilvēkam. Bet kniežu rindas gar apšuvuma plākšņu malām bij vienmuļas un cieti piestip­rinātas.

Pa to laiku arī mēness bij norietējis, un mēs atradā­mies pilnīgā tumsā. Atlika tikai nogaidīt rītu, lai aplū­kotu, kā iespējams iekļūt šā zemūdens kuģa iekšienē.

Tātad mūsu glābiņš bij atkarīgs no šo noslēpumaino kuģotāju iedomām — ja viņiem ienāktu prātā nolaisties dzīlē, mēs būtu pazuduši! Izņemot šo gadījumu, es ne­šaubījos, ka mums izdosies stāties ar viņiem sakaros. Patiešām, ja viņi paši nepagatavoja sev nepieciešamo gaisu, reižu reizēm viņiem bij jāpaceļas virs ūdens, lai atjaunotu elpojamās vielas krājumus. Bet tad katrā ziņā nepieciešama kāda sprauga, lai ārienes atmosfēra iekļūtu kuģī.

Uz kapteiņa Faraguta palīdzību un glābiņu mums it nepavisam vairs nebij ko cerēt. Mēs braucām projām uz rietumiem, lai gan ne pārāk ātri, tomēr man šķita — jūdzes divpadsmit stundā. Skrūves lāpstiņas vienmērīgi, ar matemātisku precizitāti šķēla ūdeni, reizēm uzšļāk­damas augstu gaisā fosforiski spīdošas šļakatas.

Ap četriem rītā mūsu kuģa ātrums manāmi pieņēmās. Mēs tikai ar mokām noturējāmies šajā straujajā skrejā, viļņu apskaloti. Par laimi, Neds bija sataustījis plākšņu mugurā iestiprinātu lielu riņķi, un mēs cieši turējāmies pie tā.

Beidzot šī garā nakts bij pagājusi. Manā atmiņā visi šie pārdzīvojumi uzglabājušies nepilnīgi. Tikai viens sī­kums palicis prātā. Viļņu un vēja aprimas mirkļos man vairākkārt šķita, ka dzirdu itin kā vāju, tālumā skanošu izklaidu akordu harmoniju. Kādu noslēpumu gan glabāja šis zemūdens kuģis, kuram izskaidrojumu meklēja visa pasaule? Kādas būtnes mājoja tajā? Ar kāda brīnišķa mehānisma palīdzību tas tik ātri varēja pārvietoties no vienas vietas uz otru?

Atausa diena. Mūs vēl ietīstīja rīta migla, bet ari tā sāka izklīst. Es patlaban biju sācis pamatīgāk izpētīt kuģa korpusu, kura augšējā daļā bij ierīkota it kā horizontāla platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.

— Velns un elle! — Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret. skanošo tērauda plāksni. — Atveriet taču, ne­viesmīlīgie kuģotāji!

Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bij grūti. Par laimi, kuģis mitējās grimt.

Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšaujamie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.

Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava draus­mīgā kuģa iekštelpās.

MOBILIS IN MOBILE

Šī brutālā sagūstīšana notika zibeņātri, Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldošajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.

Tikko šaurā lūka virs_mums bij aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Ara gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs trapu. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Trapa galā atvērās kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.

Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomāties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis ne­jaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds sa­manāms pat vistumšākajā naktī.

Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu saVām dusmām.

— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mācījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, ka viņi vēl būtu kanibāli! Arī par to nevarētu brī­nīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pre­tošos.

— Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! — Kon­sels rāmi iebilda. — Neuztraucieties priekšlaikus! Pat­laban jau mēs vēl netiekam cepti.

— Cepti vēl ne! — kanādietis attrauca. — Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs! Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandīts, kurš mēģinās man piedurt roku …

— Neuztraucieties, Ned, — es mierināju harpūnistu, — un ar savu pārsteidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!

Taustīdamies es sāku virzīties uz priekšu. Bet jau pēc soļiem pieciem atdūros pret sakniedētu plākšņu sienu. Tad atkāpdamies sataustīju koka galdu ar vairākiem ķeb­ļiem. Šī cietuma grīda bija apsegta ar biezu mašu, kas noslāpēja soļu troksni. Gludajās sienās nebij nekādas durvju vai logu pazīmes. Apstaigājis telpu no pretējās puses, Konsels piestājās man blakus, un tad mēs abi at­griezāmies kajītes vidū, kura varēja būt divdesmit pēdu gara un apmēram desmit pēdu plata. Ar visu savu garo augumu telpas griestus Neds Lends tomēr nevarēja aiz­sniegt.

Kāda pusstunda pagāja bez kādām pārmaiņām, tad šajā dziļajā tumsā piepeši atspīda ārkārtīgi spilgta gaisma. Mūsu cietumu apgaismoja tik negaidīti, ka es sākumā ne­maz nevarēju skatīties. No spilgtuma un spēka es tūliņ pazinu elektrisko gaismu, ko zemūdens kuģis it kā fosfo- rescējošā veidā izplatīja ap sevi. Attaisījis pret savu gribu aizvērtās acis, es redzēju, ka gaisma plūst no ne­spodras puslodes kajītes griestu augstākajā vietā.

— Beidzot mēs te visu redzam skaidri! — Neds Lends iesaucās, pašaizsardzībai samiedzis saujā atvāztu nazi.

— Jā! — es atbildēju, viņu itin kā piezobodams. — Bet savu stāvokli mēs vēl nevaram pārredzēt.

— Nu, lai profesora kungs tikai mazliet paciešas! — piebilda mans nesatricināmais Konsels.

Spēji apgaismotajā kajītē es tagad varēju saredzēt pē­dējos sīkumus. Bet vairāk te nebij kā tikai galds un pieci koka ķebļi. Neredzamās durvis droši vien bij hermētiski noslēgtas. Mēs nevarējām sadzirdēt ne tā vismazākā trok­snīša. Šī kuģa iekšiene likās pilnīgi kā izmirusi. Nebij iespējams nojaust, Vai tas kustas vai izniris virs jūras līmeņa, vai nolaidies pašā dzīlē.

Bet gaišā puslode ne velti bij uzliesmojusi. Es biju pārliecināts, ka tūliņ ieradīsies kāds no kuģa ļaudīm. Ja jau gūstekņus nevēlas redzēt, kādēļ tad apgaismot viņu mītni?

Es nebiju alojies. Atskanēja aizšaujamo bultu trok­snis, un pie mums ienāca divi. cilvēki.

Viens no tiem bij neliela auguma, spēcīgiem musku­ļiem, platiem pleciem, robustiem locekļiem, lielu galvu, melniem, kupliem matiem, lielām ūsām, spriganu un caur­urbjošu skatienu. Visā viņa augumā bij manāms tas dien- vidnieciskais žirgtums, kas tik raksturīgs Francijas Pro- vansas iedzīvotājiem.

Didro pareizi teicis, ka cilvēka kustībās izpaužas viņa raksturs. Šis nelielais cilvēks bij tam skaidrs pierādījums. Varēja nojaust, ka viņa valodā būs dzirdami svešādu izlokšņu vārdi un salīdzinājumi. Starp citu, es tomēr ne­ņemos to droši apgalvot, jo viņš runāja man pilnīgi ne­saprotamā valodā.

Otrs ienācējs pelna sīkāku raksturojumu. Dižo fiziono- mistu Grasiolas vai Engela māceklis tā sejā lasītu kā atvērtā grāmatā. Es pirmajā acumirklī uztvēru viņa galve­nās īpašības: pašpārliecību, jo galva pašapzinīgi slējās pāri plecu puslokam un melnās acis raudzījās ar saltu no­teiktību un nosvērtību, ko pauda pabālās, lai gan iede- gušās ādas krāsa, enerģiju, kas bij redzama viņa acu plakstu straujajā kustībā, un, beidzot, drošsirdību, jo dziļie elpas vilcieni liecināja par lielu dzīvības spēku.

Piezīmēšu vēl, ka šis cilvēks bij lepns, ka viņa rā­majās, bet stingrajās acīs atstarojās dziļas domas un ka tas viss kopā, kā arī ievērojot sejas izteiksmes un kustību pilnīgu saskaņu, pēc zinātnieku fizionomistu atziņas, no­rādīja šā cilvēka rakstura dziļu patiesīgumu.

Viņa klātbūtnē es neviļus sāku justies drošāks un ce­rēju izmantot mūsu nejaušo satikšanos.

Skaidri nebij pasakāms, vai šim cilvēkam piecdesmit vai tikai trīsdesmit pieci gadi. Viņam bij slaids augums, plata piere, taisns deguns, pareizi veidota mute, lieliski zobi, smalkas, slaidas rokas, hiromantu valodā runājot, — nepārprotami psihiskas, cienīgas kalpot kvēlai dvēselei. Bez šaubām, tas bij vispilnīgākā tipa cilvēks, kādu man jebkad gadījies sastapt. Vēl viens raksturīgs sīkums: viņa patālu stāvošās acis ar vienu skatienu varēja aptvert gandrīz ceturtdaļu horizonta. Vēlāk es dabūju pārlieci­nāties, ka šo īpašību pastiprināja redzes asums, vēl skad- rāks nekā Nedam Lendam. Kad šis nepazīstamais lūkojās uz kādu priekšmetu, viņa uzacis saraucās, platie acu plaksti it kā samiedzās un • tādā kārtā sašaurināja ap­tveramo redzes loku. Kas par skatienu! Kā tas palielināja attālumā šķietami sīkos priekšmetus! Kā tas ieurbās jūsu būtnē līdz pašai dvēselei! Kā izspiedās cauri mūsu acīm nepieejamiem ūdens slāņiem un aptvēra visdziļākās jūras dzīles!

Abiem nepazīstamajiem galvās bij jūras ūdra ādas cepures, kājās roņādas zābaki, mugurā neparasta auduma apģērbi, kuri izcēla auguma līnijas un ļāva kustībām pil­nīgu brīvību.

Slaidākais no viņiem abiem, acīm redzami — kuģa pa­vēlnieks, ne vārda neteikdams, aplūkoja mūs ārkārtīgi uzmanīgi. Tad, pret savu pavadoni pagriezies, parunājās ar to man gluži svešā valodā. Tā bij kāda skanīga, har­moniska, lokana izloksne ar dažādi akcentētiem patska­ņiem.

Otrs par atbildi palocīja galvu un atteica divi trīs pilnīgi nesaprotamus vārdus. Tad viņa jautājošais ska­tiens pavērsās tieši uz mani.

Skaidrā franču valodā es tam pateicu, ka viņu iz­loksne man pilnīgi sveša. Bet viņš, kā likās, nesaprata mani, un stāvoklis jau kļuva diezgan neērts.

— Vai profesora kungs nepastāstītu viņiem mūsu pie­dzīvojumus? — Konsels man ieteica. — Varbūt šie kungi dažus vārdus no tiem sapratīs.

Es arī sāku stāstīt par mūsu kļūmainajiem piedzīvoju­miem, katru balsienu skaidri uzsvērdams un neviena sī­kuma neizlaizdams. Mūsu vārdus un amatus es viņiem nosaucu visos locījumos un svinīgi stādīju priekšā pro­fesoru Aronasku, viņa sulaini Konselu un vaļu mednieku, harpūnistu Nedu Lendu.

Cilvēks ar rāmajām, maigajām acīm klausījās mierīgi, pat laipni, pie tam visai uzmanīgi. Bet neviens vaibsts viņa sejā nerādīja, ka viņš būtu ko sapratis. Kad es biju beidzis, viņš neteica ne vārda.

Atlika vēl pamēģināt angļu valodā. Varbūt viņi sapratīs to, jo angļu valoda pazīstama gandrīz visā pasaulē. Es tajā, tāpat kā vācu valodā, pratu gan pietiekami labi lasīt, nevis tekoši runāt. Lai saprastos, tas te bij nepie­ciešams.

— Tagad jūsu kārta, — es teicu harpūnistam. — Kra­vājiet laukā savas valodas krājumus un runājiet labāk, nekā anglosakši jebkad runājuši, — papūlieties gūt la­bākas sekmes!

Neds nebij lūdzams un sāka no gala manu stāstu, ko es tikai pa daļai sapratu. Saturs gan bij tas pats, bet forma pavisam citāda. Kanādietis, būdams ļoti strauja rakstura, runādams stipri žestikulēja. Skarbiem teicieniem viņš žēlojās par to, ka te ieslodzīts, un atsaucās uz sa­vām cilvēka tiesībām, vaicāja, uz kāda likuma pamata viņu šeit turot, pieminēja habeas corpus,1 piedraudēja saukt patvarīgos arestētājus pie atbildības, kliedza, žestikulēja un beidzot ar izteiksmīgu mājienu lika saprast, ka mēs mirstam aiz izsalkuma.

Tas bij pilnīgi pareizi, tikai mēs to bijām gandrīz pavisam piemirsuši.

Par lielu pārsteigumu, harpūnistam nebij vairāk pa­nākumu kā man. Mūsu apmeklētājiem ne acu skropstas neparaustījās. Skaidri redzams — viņi nesaprata ne Arago, ne Faradeja[6] valodu.

Izsmēlis visu savu filoloģisko zināšanu avotus, es biju pavisam apmulsis un nezināju vairs ko iesākt, bet tad Konsels teica:

— Ja profesora kungs man atļauj, es viņiem to pašu pastāstīšu vāciski.

— Kā? — es iesaucos. -— Tu proti vāciski?

— Kā ikviens flāms, ja profesora kungam nav iebil­dumu.

— Gluži otrādi — tas man tieši pa prātam. Laid tik vaļā, mīļo zēn!

Un Konsels savā rāmajā balsī pa trešam lāgam pārstās­tīja mūsu raibos un kļūmīgos piedzīvojumus. Bet, par spīti viņa elegantajai un skaisti akcentētajai valodai, stās­tījumam nebij ne mazākā panākuma.

Tad pilnīgi bezizejas stāvoklī es mēģināju sakopot visu, kas man bij palicis atmiņā no skolas gadiem, un sāku mūsu stāstu latīņu valodā. Cicerons aizspiestu ausis un aizdzītu mani virtuvē. Bet patlaban es darīju, ko pratu. Iznākums atkal bij tas pats.

Pēc šī pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma abi nepazīs­tamie apmainīja dažus vārdus savā neizprotamajā valodā un aizgāja projām, nenovēlējuši mums pat kādu uzmun­drinošu žestu, kas saprotams visas pasaules tautām. Durvis atkal noslēdzās.

— Tā ir nekaunība! — Neds Lends kliedza vai div­desmito reizi. — Iedomājieties! Ar viņiem runā franciski, angliski, vāciski un latīniski, bet šiem mūlāpiem nav ne tik daudz pieklājības kā atbildēt!

— Apmierinieties, Ned, — es pierunāju sadusmoto har- pūnistu. — Ar niknumu nekas nav panākams.

— Bet iedomājieties, profesora kungs, — atsaucās mūsu uztrauktais biedrs, — mēs taču šajā dzelzs būrī pavisam nomirsim badā!

— Nu, — ieminējās Konsels, — ar filozofiju var tu­rēties vēl labu laiku.

— Mīļie draugi, — es teicu, — nevajag padoties izmi­sumam. Esam taču bijuši vēl ļaunākos apstākļos. Man par patiku, nespriediet pārsteidzīgi par šā kuģa kapteini un viņa ļaudīm.

— Mans spriedums skaidrs, — atcirta Neds Lends. — Tie ir nelieši…

— Nu, labi! Bet — no kādas zemes?

— No neliešu zemes.

— Labais Ned, tā zeme uz kartes vēl nav noteikti ap­zīmēta, un es galvoju, ka šo abu nepazīstamo tautība ir grūti nosakāma! Tie nav ne angļi, ne franči, ne vācieši — tas ir viss, ko te var sacīt. Tomēr tik daudz es varu liecināt, ka šis kapteinis un viņa palīgs dzimuši zemajos platuma grādos — viņiem piemīt kaut kas dienvidnie- cisks. Bet, vai viņi ir spānieši, turki, arābi vai indieši, to pēc viņu fizioloģiskā tipa nevar nosacīt. Par viņu valodu jāteic, ka tā ir pilnīgi nesaprotama.

— Nelaime tā, ka nezinām visas valodas, — Konsels prātoja, — vai arī — ka visiem nav vienas kopējas va­lodas.

— Tas viss te nekā nepalīdzētu! — Neds Lends atsau­cās. — Vai tad jūs neredzat, ka šiem cilvēkiem izgudrota pašiem sava valoda, lai dzītu izmisumā tos, kas prasa ēst. Bet vai tad visas pasaules malās nav zināms un sa­protams, ko nozīmē atvērt muti, kustināt žokļus, aplaizīt lūpas un paklabināt zobus? Vai Kvebekā, Paumotu salās,. Parīzē un pie antipodiem tādējādi neizteic vienu un to pašu — «Es esmu izsalcis! Dodiet man ēst!»?

— Jā, — piebilda Konsels, — gadās jau arī tik nein­teliģenti cilvēki!

Viņam šos vārdus runājot, durvis atkal atvērās. Kāds kuģa kalpotājs atnesa mums apģērbus — jūrnieku kam­zoļus un bikses; es nevarēju pateikt, no kādas drēbes tās īsti šūtas. Pasteidzos apģērbties, biedri sekoja manam piemēram.

Pa to laiku kalpotājs — mēms, varbūt arī kurls — bij sakārtojis galdu un nolika tur traukus trim perso­nām.

— Tas ir prātīgi, ■— Konsels sprieda, — un sola mums labas izredzes.

— Nu! — purpināja mūžam sapīkušais harpūnists.

— Nezin ar kādu velnu mūs te pacienās? Ar bruņuru­puču aknām, haizivs filē vai roņa bifšteku!

— To mēs redzēsim! — Konsels atteica.

Sudraba vākiem apsegtās bļodas bij kārtīgi saliktas uz galdauta, un mēs sēdāmies klāt. Acīm redzot, mums te bij darīšana ar civilizētiem cilvēkiem. Ja pār mums neplūstu elektriskā gaisma, es iedomātos, ka atrodos Li­verpūles «Ādolfi» viesnīcas vai Parīzes «Grand Hotel» ēdamistabā. Tomēr man jāaizrāda, ka uz galda pilnīgi trūka maizes un vīna. Ūdens bij tīrs un svaigs, bet tieši tas Nedam Lendam vismazāk gāja pie sirds. Starp pa­sniegtajiem ēdieniem bij dažādas labi pagatavotas zivis, bet citās bļodās saliktos gardos ēdienus es nevarētu vārdā saukt, ne arī noteikt, vai tie gatavoti no augu vai no dzīvnieku valsts produktiem. Galds vispār bij klāts ele­ganti un ar smalku gaumi. Ikkatram daiktam — karotei, nazim, dakšiņai, šķīvim — iegravēts burts un puslokā ap to šāda veida uzraksts:

Mobilis in mobile N

Kustošais kustošajā! Šī devīze droši vien raksturo pašu šo zemūdens laivu — ja «in» tulko ar «iekš», nevis ar «uz». Burts «N» katrā ziņā ir šīs mīklainās personas — jūras dzelmes valdītāja vārda iniciālis.

Neds ar Konselu neko daudz negudro ja. Viņi ēda bez žēlastības, un es arī nepaliku iepakaļ. Vispār es biju pār­liecināts, ka par savu likteni mums nav ko baidīties un ka namatēvs mūs te nenomērdēs badā.

Tomēr visam šajā pasaulē pienāk beigas — pat piec­padsmit stundu neēdušu cilvēku izsalkumam. Ēstgribu apmierinājuši, mēs sajūtām nepārvaramu vēlēšanos gulēt. Tā bij dabiska reakcija pēc bezgalīgi garās nakts, kad mums nācās cīnīties ar nāvi.

— Patiešām, es tagad labi izgulēšos, — Konsels iemi­nējās.

— Bet es jau guļu, — Neds Lends atsaucās.

Abi mani biedri izstiepās uz kajītes grīdsegas un tūliņ aizmiga cietā miegā.

Es tikai pamazām ļāvos neatvairāmajai miega varai. Pārāk daudz domu drūzmējās manās smadzenēs, pārāk

Abi mani biedri tūliņ aizmiga ciešā miegā.

daudz neatrisināmu jautājumu, pārāk daudz iedomu un ainu labu laiku turēja manas acis pusviru. Kur īsti mēs atrodamies? Kāds svešs spēks mūs nes? Es jutu vai, ma­zākais, iedomājos sajūtam, ka mēs nonirstam visdziļākajās jūras dzīlēs. Mani apsēda mocoši rēgi. Es iedomājos ša­jos noslēpumainajos dziļumos redzam nepazīstamus dzīv­niekus, bet pats šis zemūdens kuģis šķita piederam pie tās pašas dzimtas, tikpat dzīvs un kustīgs kā tie, tikpat drausmīgs … Tad pamazām uztrauktās smadzenes norima, manu iztēli pārmāca, snauda, līdz beidzot es iegrimu smagā miegā.