20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XVII NO HORNA RAGA LlDZ AMAZONEI

Neatminos, kā es biju izkļuvis uz klāja. Varbūt kanā­dietis bij mani tur uznesis. Bet es elpoju, es riju spirgto jūras gaisu. Abi mani biedri turpat līdzās tāpat dzēra

Es elpoju, es riju spirgto Jūras gaisu.

dzīvinošo jūras elpu. Nelaimīgie, kas ilgu laiku cietuši izsalkumu, vispār nedrīkst kāri mesties uz pirmo pagadī­jušos ēdienu. Turpretim mums nevajadzēja atturēties, pilnu krūti mēs ieelpojām šo svaigo jūras vēja atpūsto gaisu un gandrīz vai noreibām no tīksmīgās baudas.

— Ak! — Konsels iesaucās. — Cik skābeklis tomēr ir patīkams! Profesora kungs lai nemaz nekautrējas ieelpot papilnam. Tagad jau te pietiks visiem.

Neds Lends nesacīja nekā, bet plātīja muti tā, ka pat haizivs nobītos. Un kādiem malkiem viņš elpoja! Viņš «rāva iekšā» gaisu kā krāsns, spēcīgi kuroties.

Drīz vien atjaunojās arī mūsu spēki, un, kad es sāku palūkoties apkārt, uz klāja, izņemot mūs, neviena vairs nebij. Neviena no kuģa ļaudīm. Arī kapteiņa Nēmo ne. Savādajiem «Nautila» matrožiem laikam pietika tā gaisa, kas ieplūda kuģa iekšienē. Neviens no tiem nebij iznācis paelpot uz brīvā klāja.

Pirmie vārdi, ko es dabūju pār lūpām, bij pateicība maniem biedriem. Neds Lends un Konsels bij izglābuši man dzīvību, kad sākās agonija. Vissirsnīgākā pateicība nevarēja atalgot viņu uzupurēšanos.

— Diezgan, profesora kungs, — Neds Lends atsaucās, — par to nav vērts runāt! Kāds tad mums tur nopelns? Nekāds! Vienkāršs aritmētisks jautājums. Jūsu dzīvība vairāk vērta nekā mūsējās. Tāpēc tā arī bij jāglābj.

— Nē, Ned, — es atbildēju. — Vairāk vērta tā nav. Nekas nav vērtīgāks par labu un augstsirdīgu cilvēku, un jūs tāds esat!

— Būs jau labi! — kanādietis atbildēja apmulsis.

— Un tu, Konsel, arī dabūji krietni vien ciest.

— Ne pārāk daudz. Taisnību sakot, profesora kungs, man pietrūka pāra malku tīra gaisa, bet man liekas, ari pie tā es varētu pierast. Bez tam es redzēju, ka profesora kungs zaudē samaņu, un tad man pārgāja kāre pašam elpot. Tas, kā teic, mani pavisam…

Sakaunējies Konsels nenobeidza savu teikumu.

— Mīļie draugi! — es iesaucos aizkustināts. — Uz vi­siem laikiem mēs esam vienoti savā starpā, un jums ir pilnīga tiesība mani…

— Es šo tiesību ari gribu izmantot, — kanādietis ieminējās.

— Kā tā? — Konsels ievaicājās.

— Jā, — Neds Lends turpināja, — tiesību ņemt jūs līdzi, kad reiz pametīšu šo velnišķīgo «Nautilu».

— Starp citu, — Konseis vaicāja, — vai mēs arī brau­cam labvēlīgā virzienā?

— Jā, — es atbildēju, — mēs braucam saulei pretī, bet šeit saule ir ziemeļu pusē.

— Bez šaubām, — Neds Lends piezīmēja, — bet vēl vajadzētu uzzināt, vai mēs esam Klusajā okeānā vai At­lantijas okeānā, apkuģojamā vai tuksnešainā jūrā.

Uz to atbildēt es nevarēju un baidījos, ka kapteinis Nēmo atkal aizved mūs tajā plašajā okeānā, kurš apskalo Āzijas un Amerikas krastus. Viņš nobeidza savu pasaules apceļojumu un vadīja «Nautilu» atpakaļ uz to jūru, kur tas varēja būt visneatkarīgākais. Bet, ja nu mēs atgrieža­mies Klusajā okeānā, tālu prom no visām apdzīvotām ze­mēm, kas tad notiks ar Neda Lenda plāniem?

Mazliet vēlāk mēs jau tikām skaidrībā par šo svarīgo jautājumu. «Nautils» brauca ātri. Polārajam lokam drīz vien bijām pāri un turējām kursu uz Horna ragu. 31. * martā pulksten astoņos vakarā mēs bijām iepretim Ame­rikas lejasgalam.

Visas mūsu līdzšinējās ciešanas bij aizmirstas. Pama­zām izgaisa atmiņas par ledus ieslodzījumā pavadītajām dienām. Tagad mēs domājām tikai par nākotni. Kaptei­nis Nēmo vairs nerādījās ne salonā, ne uz klāja. Viņa palīgs katru dienu taisīja atzīmes pusložu kartē, un no tām es skaidri redzēju «Nautila» kursu. Šovakar es pār­liecinājos ar lielu patiku, ka mēs braucam uz ziemeļiem pa Atlantijas okeānu.

Arī kanādietim un Konselam es pastāstīju savus no­vērojumus.

•— Laba ziņa, — kanādietis teica, — bet uz kurieni īsti «Nautils» dodas?

— To es nevaru pateikt, Ned.

— Var būt, ka pēc dienvidpola kapteinis mēģinās aiz­sniegt arī vēl ziemeļpolu un atgriezties Klusajā okeānā pa slaveno ziemeļrietumu jūras ceļu.

— Par to nevarētu šaubīties, — Konsels piebilda.

— Tā ir viņa darīšana, — kanādietis sacīja. — Tikai mēs viņu gan vairs turp nepavadīsim.

— Lai nu kā, — Konsels piebilda, — bet šis kapteinis Nēmo ir ievērojams cilvēks, un mums nav ko nožēlot, ka esam ar viņu iepazinušies.

— It sevišķi Kad būsim tikuši no viņa vaļā, «— Neds Lends piebilda.

1. aprīli, kad «Nautils» īsi pirms pusdienas pacēlās virs ūdens, mēs rietumu pusē saskatījām sauszemi. Tā bij Ugunszeme, ko pirmie pasaules apceļotāji tā nosaukuši pēc daudzajām dūmu strūklām, kuras paceļas no iedzimto bū­dām. Šī Ugunszeme ir plašs salu kopums — ap trīsdesmit ljē garumā un divdesmit četras platumā, starp 53° un 56° dienvidu platuma un 67° 50' un 77° 15' rietumu garuma. Pats krasts man likās zems, bet tālumā redzēju paceļamies augstus kalnus. Man pat šķita, ka saskatu Sarmjento vir­sotni, kura paceļas divi tūkstoši septiņdesmit metru pār jūras līmeni kā piramidāla klinšu masa ar visai smailu šķautni. Neds Lends man pastāstīja, ka pēc tā, vai smaile skaidri redzama vai tvaikos tīta, varot zināt, vai gaidāms labs vai slikts laiks.

Šajā acumirklī kalna smaile kļuva skaidri saredzama pret debess fonu. Tas vēstīja labu laiku, un tāds ari pa­tiešām iestājās.

«Nautils» nonira zem ūdens, turējās tuvu pie krasta, bet tikai dažas jūdzes brauca gar to. Pa salona vaļējo logu es redzēju tos pašus milzīgos, liānām līdzīgos fuku- sus, kuru dažas pasugas biju jau novērojis polārajās jū­rās, ar visām savām gludajām un lipīgajām skarām tie aizsniedza trīs simti metru lielu garumu; īstas virves īkšķa resnumā un ļoti stipri — tie dažkārt arī lietoti kuģu vaja­dzībām. Kāds cits augs, ko sauc par velpi, ar četru pēdu garām, koraļļu atkrišņu aplipušām lapām apklāja jūras dibenu. Tās noder par ligzdām un barību neskaitā­miem vēžveidīgiem dzīvniekiem un moluskiem, krabjiem un tintes zivīm.

Pa šo dzīvības pilno dibenu «Nautils» brauca ārkārtīgi ātri.

Šajos ūdeņos mūsu tīkli izzvejoja vairākas skaistas aļ­ģes, sevišķi kādu fukusa pasugu, kurai saknēs mēdz ieķer­ties vislabākās austeres pasaulē. Zosis un pīles desmitiem metās uz «Nautila» klāja un tūliņ nokļuva mūsu pārtikas krājumos. No zivīm es it sevišķi novēroju kaula zivis, grunduļu dzimtas, divus decimetrus garas, ar balsnējiem un dzelteniem raibumiem.

Bez tam vēl te bij sastopamas neskaitāmas medūzas un vienīgi Malvinu salu ūdeņos atrodamās skaistās hrizaoras. Dažas no tām bij pusapaļa, gludena saulssarga veidā

ar divpadsmit vienādām, galos izmargotām svītrām, citas atkal līdzīgas kurvjiem, no kuriem graciozi liecās laukā platas lapas un gari, sarkani zariņi. Tās peldēja, airē­damās ar savām četrām lapveidīgām lāpstiņām, kamēr maigo tausteklīšu pušķis plīvoja viļņos. Es ļoti vēlējos uzglabāt dažus no šiem skaistajiem zoofītiem, bet tie jau nav nekas vairāk kā mākonīši, kā ēnas, kā vienkārša parā­dība, kura savīst un izkūst ārpus savas ūdens dzimtenes.

Kad Malvinu salu pēdējie augstumi bij nozuduši aiz apvāršņa, «Nautils» ienira aptuveni divdesmit līdz div­desmit pieci metri dziļi un brauca gar Dienvidamerikas krastu. Kapteinis Nēmo nerādījās.

Līdz 3. aprīlim mēs gan virs, gan zem ūdens turējāmies Patagonijas krastu tuvumā. «Nautils» aizbrauca garām Laplatas grīvas platajam līcim un 4. aprīlī atradās klajā jūrā ap piecdesmit jūdžu no Urugvajas krasta. Kuģis tu­rējās virzienā uz ziemeļiem un slaidos lokos lieca apkārt Dienvidamerikas krastu izrobojumiem. No ceļa sākuma Ja­pānas jūrā mēs bijām jau nobraukuši pavisam sešpadsmit tūkstoši ljē.

Ap vienpadsmitiem rītā mēs pārbraucām pāri Mežāža tropam uz trīsdesmit septītā meridiāna un aizsniedzām Frio ragu. Nedam Lendam par lielām sirdssāpēm, kapteinis Nēmo vairījās no Brazīlijas apdzīvotajiem krastiem un reibinošā ātrumā brauca tiem garām.

Tādā ātrumā braucām vairākas dienas un 9. aprīļa va­karā atradāmies pret Sanroka ragu Dienvidamerikas vistā­lākajā austrumu daļā. Tur «Nautils» atkal attālinājās no krasta un aizsniedza lielāku dziļumu tajā zemūdens ielejā, kura izveidojusies starp šo ragu un Sjerraleones kalniem Āfrikas piekrastē. Šī ieleja uz Antiļu salu platuma sada­lās divās joslās un ziemeļos nobeidzas ar milzīgu, deviņi tūkstoši metru dziļu ieplaku. Ap šo . vietu līdz pat maza­jām Antiļu salām okeāna ģeoloģiskais griezums rāda seši kilometri augstu klinšu krauju, bet pretim Zaļā raga sa­lām — otru ne mazāk ievērojamu sienu, kura tādā kārtā ieslēdz visu nogrimušo Atlantīdas kontinentu. Šīs bezgala plašās ielejas dibenā slejas vairāki kalni, kas piešķir se­višķi krāšņu izskatu šai zemūdens pasaulei. Es to visu uz­zināju no «Nautila» bibliotēkā atrodamām, laikam gan kapteiņa Nēmo paša rokas zīmētām un personiskām va­jadzībām lietojamām kartēm.

Divas dienas no vietas «Nautils», ar savu slīpo plātņu palīdzību nolaidies dziļumā, visādos augstumos un dažādos virzienos apbraukāja šos plašos un tuksnešainos ūdens klajumus. Bet 11. aprīlī tas piepeši atkal pacēlās un mēs no jauna ieraudzījām zemi pie Amazones grīvas platā līča; šī upe ir tik milzīga, ka jūras ūdens no tās daudzu jūdžu lielā apgabalā kļūst salds.

Mēs pārbraucām pāri ekvatoram; divdesmit jūdžu uz rietumiem no mums palika franču kolonija Gvajāna, kur mēs viegli būtu atraduši patvērumu. Bet plosījās stipra vētra, augstu sitās niknas bangas, un ar vienkāršu lai­viņu nebij ko domāt doties tajās. Bez šaubām, arī Neds Lends to saprata, jo par bēgšanu nerunāja. Es no savas puses arī neieminējos ne vārda par viņa nodomiem, ne­gribēdams uzmudināt to uz mēģinājumu, kas, acīm redzot, nevarēja izdoties.

Kā atalgojumu par šo atteikšanos es guvu interesantus novērojumus. Divu dienu laikā, 11. un 12. aprīlī, «Nau­tils» palika virs ūdens un tā tīkli izzvejoja bagātīgu lomu ar neskaitāmiem zoofītiem, zivīm un rāpuļiem.

Dažus zoofītus bij norāvusi tīkla ķēde. Pa lielākajai daļai tās bij skaistās fiotalīnijas ar stāvām svītrām, sar­kaniem raibumiem un brīnišķi izplestiem tausteklīšiem, šim okeāna apvidum raksturīgās phyctalis protexta ar mazu cilindrisku ķermeni, vertikālām svītrām un sarka­niem punktiem, ķermenis nobeidzās ar brīnišķīgu taus­tekļu vainagu.

Te bij arī vairāk man līdz šim nepazīstamu zivju sugu. Vispievilcīgākā no skrimšļa zivīm — jūras nēģis, piecpa­dsmit collu garš, ar zaļganu galvu, violetām spurām, pe- lēkzilganu muguru, tumšbrūnu, sudraboti gaišplankumotu vēderu un zelta gredzentiņu ap acu zīlīti; šie pievilcīgie dzīvnieki droši vien te bij iepeldējuši no Amazones, jo dzīvo tikai saldūdeņos; ar tuberkulām nosētās rajas asiem purniem, tievu, garu asti un garu, robainu dzelksni; ne­lielas, pelēki balsnējas, metru garas haizivis ar vairākām rindām līku zobu; sarkanējas, pusmetru garas, trijstūrim līdzīgas lofijas, kurām krūšu spuras pieaugušas ar savā­dām plēvēm, tāpēc tās ari mazliet atgādina sikspārņus, bet ragveida dzeloņa dēļ pie nāsīm tās iesaukuši par jii- ras degunradžiem; vēl dažas balistu pasugas kirasavjenas, kuru raibie sāni zaigo košā zelta krāsā; gaiši violetās kap- riskas, to vizmainā krāsa ir līdzīga dūju kaklu krāsai.

Es varētu vēl pakavēties pie kaula zivīm, bet minēšu

Tai pašā acumirklī Konsels biļ atsviests atpakaļ.

tikai vienu, kuru Konsels ne bez iemesla vēl ilgi at­minējās.

Viens no mūsu tīkliem reiz izzvejoja sevišķas sugas raju, ārkārtīgi plakanu, bez astes — tā bij pilnīgi ripai līdzīga un svēra divdesmit kilogramus. Apakšā balta, mugurpusē iesarkana, ar lieliem, apaļiem, tumšziliem, melnu gredzenu apvilktiem lāsumiem; āda tai ļoti gluma, bet astes galā divžuburu spuras. Uz klāja izvilkta, tā kūlās un ar konvulsīvām kustībām lūkoja nokļūt atpakaļ ūdenī. Ar beidzamo lēcienu tas viņai arī būtu izdevies, ja Kon­sels, kas no tās neparko negribēja šķirties, nemestos uz to un, iekams es paspēju aizkavēt, nesagrābtu zivi ar abām rokām.

Bet tai pašā acumirklī viņš jau bij atsviests atpakaļ; ar gaisā izslietām kājām un paralizētu vienu auguma pusi viņš kliedza:

— Profesora kungs! Profesora kungs! Nāciet palīgā!

Tā bij pirmā reize, kad šis krietnais puisis neuzrunāja mani kā trešo personu.

Mēs ar kanādieti pacēlām viņu un sākām spēcīgi ber­zēt; samaņu atguvis, mūžīgais klasificētājs nomurmināja aizlauztā balsī:

— Skrimšļu zivju klase, nekustināmo žaunu apakšklase, klahiju nodaļa, raju dzimta, elektrisko raju ģints!

— Jā, mīļais draugs, — es teicu, — elektriskā raja tev deva šo triecienu.

— Lai profesora kungs nemaz nedomā, — Konsels at­trauca. — Gan es atriebšos tam nelieša kustonim.

— Kādā veidā?

— Es viņu apēdīšu.

Tas tai pašā vakarā arī tika izdarīts, bet vienīgi aiz atriebības, jo, vaļsirdīgi sakot, gaļa bij stipri cieta.

Nelaimīgais Konsels bij pieskāries visbīstamākajai elektriskajai zivij — kumanai. Šis dīvainais dzīvnieks tik labā vadītājā elementā kā ūdens citas zivis nogalina vai­rāk metru lielā atstatumā: tik liels elektrības spēks iemīt viņa augumā, kura virspuse ir divdesmit septiņas kvad- rātpēdas liela.

12. aprīlī «Nautils» piebrauca tuvāk Nīderlandes Gva- jānai iepretim Maronas ietekai. Tur brālīgi dzīvoja vai­rāki lamantīnu bari. Tie bij manoti, kas, tāpat kā dugongi un jūras govis, pieder sirēnu dzimtai. Šie skaistie, rāmie

Tur brālīgi dzīvoja vairāki lamantīnu bari,

un nekustīgie dzīvnieki ir seši līdz septiņi metri gari un sver ap četri tūkstoši kilogramu.

Tai pašā dienā arī izdevīga zveja šajos dzīvnieku ba­gātajos ūdeņos stipri papildināja mūsu iztikas noliktavas. Tīklos bij ieķērušās vairākas zivis, kurām galva nobeidzās ar ovālu, gaļīgu plāksni. Tās bij zivis — piesūkļi, makreļu pasugas. Ovālā plāksne tām sastāv no kustīgām, šķērse- niskām skrimšļa sloksnītēm; zivs pēc patikas var izveidot starp sloksnītēm tukšumu un kā dēle piezīsties pie priekš­metiem.

Pēc pabeigtas zvejas «Nautils» piebrauca tuvāk krastam. Tur gulēja daudz bruņurupuču, izlaidušies virs ūdens. Tos sagūstīt ir visai grūti, jo no mazākā trokšņa tie uz­mostas un harpūna viegli nelien cauri to biezajam bruņu kažokam. Bet nu mūsu zivis — piesūkļi izrādījās par vēr­tīgu un drošu medību palīgu. Šis dzīvnieks ir kā dzīva makšķere, par ko nopriecātos katrs makšķernieks, kas pa­rasti rīkojas ar auklu un āķi.

«Nautila» matroži uzmauca šīm zivīm astē gredzenu — pietiekami lielu, lai netraucētu viņu kustības, bet pie gredzena piesēja kuģa malai piestiprinātu garu auklu.

Jūrā iemestas, zivis — piesūkļi tūliņ ķērās pie sava amata, metās uz bruņurupučiem un piesūcās tiem tik cieši, ka zivis drīzāk varēja pārplēst nekā atraut nost. Tad zi­vis uzvilka atpakaļ uz kuģa un tām līdzi arī bruņurupu­čus, kuriem tās bij pieķērušās.

Tādā kārtā izvilka vairākus metrus platus un divi simti kilogramus smagus kakuanus. Tie ir bruņurupuči, pārklāti ar lielām, caurspīdīgām bruņām, ar baltiem un dzelte­niem lāsumiem izraibotām, ļoti vērtīgām raga plāksnēm. Bez tam tie ievērojami arī no gastronomijas viedokļa, jo gaļa tiem tikpat garšīga kā parastajiem bruņurupučiem.

Ar šo zveju arī beidzās mūsu uzkavēšanās Amazones apkaimē — naktī «Nautils» atgriezās atpakaļ klajā jūrā.