20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XVIII ASTONKĀJI

Vairāk dienu no vietas «Nautils» brauca prom no Ame1 ' rikas krastiem. Acīm redzot^tas vairījās iegriezties Mek­sikas līcī un Antiļu jūrā. Ūdens zem kuģa tur arī ne­trūktu, jo jūra šajā apvidū ir caurmērā tūkstoš astoņi simti metru dziļa, bet, kā likās, kapteinim Nēmo nebij pa prātam šie salām piebārstītie un daudzu tvaikoņu šķērsotie ūdeņi.

16. aprīlī mēs trīsdesmit jūdžu attālumā ieraudzījām Martinikas un Gvadelupas salas. īsu brīdi es varēju sa­skatīt to kalnu augstās šķautnes.

Kanādietis atkal likās ārkārtīgi neapmierināts, jo bij rēķinājis Meksikas līcī mēģināt bēgšanu, lai vai nu sa­sniegtu kādu krastu, vai sastaptu kādu no tiem daudza­jiem kabotāžas kuģiem, kuri te braukāja no vienas salas uz otru. Bēgšana tur bij visai iespējama, ja Nedam Len- dam izdotos bez kapteiņa Nēmo ziņas piesavināties laivu. Bet klajā okeānā par to vairs nebij ko domāt.

Kanādietim, Konselam un man bij garāka saruna par šo jautājumu. Jau sešus mēnešus mēs bijām «Nautila» gūstekņi, nobraukuši septiņpadsmit tūkstoš ljē, un, pēc Neda Lenda domām, nebij ne mazākās cerības, ka ceļo­jums kādreiz beigsies. Viņš man ieteica priekšlikumu, ko es gan nebiju gaidījis. Uzstādīt kapteinim Nēmo jautā­jumu: vai viņš uz visiem laikiem domā paturēt mūs uz kuģa?

No tādas uzstāšanās es baidījos. Pēc mana ieskata, tai nebūtu nekāda panākuma. Uz kapteini Nēmo cerēt mums nebij ne mazākā iemesla, bet jāpaļaujas vienīgi pašiem uz sevi. Turklāt jau kopš kāda laika šis cilvēks bij kļuvis drūmāks, atturīgāks un sevī noslēdzies. Likās, viņš no manis izvairās. Tikai pēc lieliem starplaikiem man izdevās viņu sastapt. Citkārt viņš bieži vien rādīja un paskaidroja man zemūdens brīnumus, tagad viņš bij mani pilnīgi pametis vienu saviem pētījumiem un salonā vairs nerādījās.

Kāda pārvērtība viņā gan bij notikusi? Aiz kādiem cēloņiem? Es nekādas vainas neapzinājos. Varbūt mūsu klātbūtne uz kuģa viņam bij nepatīkama? Es tomēr ne­cerēju, ka šis cilvēks gribētu atlaist mūs brīvībā.

Es lūdzu Nedam Lendam atļaut man pārdomāt, iekams to daru. Ja sarunai nebūtu rezultātu, tā tikai radītu vēl lielākas aizdomas, padarītu mūsu stāvokli vēl ļaunāku un galīgi izjauktu kanādieša projektus. Jāpiezīmē, ka niļims nebij nekāda iemesla sūroties par savu veselības stāvokli. Ja atskaita pārdzīvojumu dienvidpola ledus sa­blīvējumā, mums visiem trim te allaž bij klājies visai labi. Veselīgā pārtika, sāļainais jūras gaiss, kārtīgā dzīve un vienādā temperatūra pasargāja mūs no katras slimības. Es pilnīgi sapratu, ka šāda dzīve varēja val­dzināt kapteini Nēmo, cilvēku, kuru nemocīja ilgas pēc sauszemes dzīves, kurš varēja darīt, kas viņam iepatikās, un doties, kurp vien iedomāja, kuram bij tikai viņam vienam zināmi nolūki un mērķis. Bet mēs taču nebijām pārtraukuši sakarus ar cilvēci. Es nebūt negribēju, lai līdz ar mani aiziet neziņā arī mani jaunie un svarīgie pētījumi. Tagad man bij tiesība rakstīt īstu grāmatu par jūru, un es vēlējos, lai šī grāmata agrāk vai vēlāk ierauga dienas gaismu.

Nupat te Antiļu jūrā, desmit metru zem ūdens līmeņa, — kādus interesantus novērojumus pa salona iluminatoru es varēju pievienot savām ikdienas atzī­mēm! Starp citiem zoofītiem tur bija arī sifonofovas fizālijas, kas pazīstamas ar nosaukumu «portugāļu ku­ģītis» un ir iegarena pūšļa izskatā ar perlamutra krāsu plaiksnījumiem; tās peld, pacēlušas vējā savu plēves buru, bet zilganos taustekļus kā zīda pavedienus noka- rina ūdenī; pēc izskata skaistās medūzas, bet kodīga šķidruma pilnas, dzeļošas kā nātres, kad tām ar roku pieskaras. No zivīm milzīgās, desmit pēdu garās un divi simti kilogramu smagās skrimšļa zivis — rajas ar trijstū­rainām krūšu spurām, izliektu muguru un acīm pašā smailās galvas galā; kā bojā gājušu kuģu paliekas tās klīda pa ūdeni un reizēm kā cieši slēdzami aizvirtņi pielipa mūsu iluminatoru stiklam.

Šeit bij Amerikas balistas, kurām daba piešķīrusi tikai divas krāsas — baltu un melnu, iegarenās un gaļīgās makreles ar izdobtiem žokļiem, sešpadsmit decimetru garās albakoru pasugas skumbrijas ar īsiem un asiem zobiem, pārklātas ar sīkām zvīņām. Tālāk veseliem bariem peldēja surmuletas, greznotas ar zeltotām svīt­rām no galvas līdz astei, kustinādamas savas mirdzo­šās spuras. Beidzot — kā cēlas sinjoras Veronēzes gleznās gar mūsu acīm aizslīda dzeltenās koraļļu zivis, rotātas ar smaragda lentītēm un it kā ieģērbtas samtā un zīdā; adatainās jūras karūsas izklīda uz visām pusēm, kusti­nādamas savas žiglās krūšu spuras; sarkanās mulles ar savām spēcīgajām spurām it kā pļāva ūdeni, bet sudra­botās mēness zivis, sava nosaukuma cienīgas, peldēja pret ūdens apvārsni gluži kā zaigainas mēness atspulgas.

20. aprīlī mēs bijām pacēlušies ap tūkstoš pieci simti metru augstāk. Tuvākā cietzeme te bij Bahamas salu ar- hipelāgs, kas gluži kā laukakmeņi iznira no ūdens. Tur slējās augšup zemūdens klintis un stāvās noberztu ak­meņu sienas uz platiem pamatiem, bet pa starpām rē­gojās melnas alas, līdz kuru dibenam pat mūsu elek­triskās ugunis nesniedza. Šīs klintis bij apaugušas ar lielām zālēm — milzīgām laminārijām un fukusiem, īs­tiem titānu valstības augiem.

Par šiem milzu augiem pārrunādami, mēs ar Nedu Lendu un Konselu, dabiski, atminējāmies arī milzīgos jūras dzīvniekus. Daži no tiem itin kā radīti citiem par barību. Taču patlaban pa «Nautila» iluminatoru es sa­skatīju tikai posmkājus, garkājainās lambras, violetos krabjus un Antiļu jūrai raksturīgos klio.

Bij tā ap pulksten vienpadsmitiem, kad Neds Lends man norādīja uz kādu drausmīgu ņudzoņu lielo augu mudžeklī.

— Nu jā, — es teicu, — tur ir īstas astoņkāju mīt­nes, es nebrīnītos, ja dabūtu redzēt dažus no šiem bries­moņiem.

— Ko? — Konsels atsaucās. — Vienkāršos galvkāju klases kalmārus?

— Nē, — es atbildēju, — lielos astoņkājus. Draugs Neds laikam būs maldījies, jo es nekā neredzu.

— Tas būtu gan žēl, — Konsels piebilda. — Es labprāt gribētu redzēt savām acīm kādu no tiem astoņkājiem, par kuriem tik daudz stāstīts un kuri veselus kuģus ieraujot bezdibenī. Šos dzīvniekus sauc par krak…

— Krāks un diezgan, — kanādietis ironiski pārtrauca.

— Krakeniem, — uzsvēra Konsels, nobeigdams aizsākto vārdu un nepiegriezdams nekādu vērību biedra zob­galībām.

— Man to neviens nekad neiestāstīs, — Neds Lends tielējās, — ka tādi dzīvnieki vispār sastopami pasaulē.

— Kāpēc gan ne? — Konsels atsaucās. — Mēs taču noticējām profesora kunga vienradzim.

— Un kļūdījāmies, Konsel.

— Bez šaubām! Bet iespējams, ka citi tam tic vēl šodien.

— Tas var būt, — es piebildu Konselam. — Bet es gan esmu nolēmis tikai tād ticēt šim briesmonim, kad būšu vismaz vienu no tiem uzšķērdis savām paša rokām.

— Tātad, — Konsels taujāja, — profesora kungs netic milzu astoņkājiem?

— Kāds velns tad tiem tic? — kanādietis iesaucās.

— Daudzi cilvēki, draugs Ned.

— Zvejnieki ne. Varbūt zinātnieki!

— Atvainojiet, Ned. Zvejnieki un zinātnieki!

— Es jums apgalvoju, — Konsels teica, savilcis vis­nopietnāko seju, — ka pats personiski esmu redzējis lielu kuģi, ko tāds astoņkājis norauj jūras dibenā.

— Un jūs to redzējāt? — kanādietis vaicāja.

— Jā, Ned.

— Pats savām acīm?

— Pats savām acīm.

— Kur, ja atļaujat zināt?

— Senmalo, — Konsels nestomīdamies atbildēja.

— Ostā? — Neds Lends atkal ironiski taujāja.

— Nē, kādā baznīcā, — Konsels atteica.

— Baznīcā! — kanādietis iesaucās.

— Jā, draugs Ned. Tā bij kāda glezna, kur uzzīmēts tāds astoņkājis, par kādu mēs runājām.

— Jauki! — Neds Lends atsaucās smiedamies. — Kon- sela kungs vienkārši dzen jokus ar mani!

— Tomēr viņam ir taisnība, — es piemetināju. — Esmu dzirdējis stāstām par to gleznu. Bet sižets tai ņemts no kādas teikas, un jūs zināt, cik dabzinātnei vērtas tādas teikas. Bet, ja runā par nezvēriem, tad fan­tāzija tūliņ sāk rosīties. Ne tikai to runā, ka šie astoņkāji noraujot kuģus dibenā, bet Olafs Magnuss stāsta pat par jūdzi garu, vairāk salai nekā dzīvniekam līdzīgu galv- kāji. Un vēl stāsta, ka Nidarosas bīskaps reiz uzcēlis altāri uz milzīgas klints. Kad viņš dievkalpojumu beidzis, klints sākusi kustēties un aizgājusi atpakaļ jūrā. Tā ne­esot bijusi nekāda klints, bet astoņkājis. ^

— Un tas ir viss? — kanādietis jautāja.

— Nē, — es atbildēju. — Kāds cits bīskaps — Ber- genas Pontopidans savukārt stāsta par astoņkāji, uz kura muguras varējis manevrēt vesels kavalērijas pulks!

— Redzams, senlaiku bīskapi ir pratuši labi melot! — Neds Lends piezīmēja.

— Un, beidzot, senlaiku dabzinātnieki runā par ne­zvēriem, kuriem rīkle vesela jūras līča platumā un ku­riem Gibraltāra jūras šaurums par mazu, lai izsprauktos cauri.

Kapteinis sācis vajāt šo kustoni ai harpūnām un šauteņu šāviņiem.

— Nu, tas tik ir kustonitis! — kanādietis atkal at­saucās.

— Bet cik patiesības visos šajos nostāstos? — Konsels vaicāja.

— Necik, mīļie draugi, mazākais, tur ne, kur stāsts pārsniedz iespējamības robežas un izvēršas par pasaku vai leģendu. Tomēr nevar noliegt, ka stāstītāju fantā­zijai vajag būt kaut kādam cēlonim, vismaz kādai ieros­mei. Jāatzīst, ka ir ļoti lieli astoņkāji un kalmāri, lai arī mazāki par vaļiem. Aristotelis min kāda kalmāra lielumu piecas olektis, tas ir, ap trīs un desmitdaļu metra. Mūsu zvejnieki bieži dabū redzēt tādus, kuru garums pār­sniedz metru un astoņdesmit centimetrus. Triestas un Monpeljē muzejos glabājas astoņkāja skeleti divu metru garumā. Pēc dabas pētnieku ziņām, sešas pēdas lielam dzīvniekam taustekļi ir divdesmit septiņas pēdas gari. Ar to jau vien pietiek, lai šis radījums izskatītos kā šaus­mīgs nezvērs.

— Vai viņus mūsu laikos arī vēl zvejo? — kanādietis jautāja.

— Ja arī nezvejo, tomēr jūrnieki viņus redz. Viens no maniem draugiem — kapteinis Pols Boss Havrā ap­galvo vienu tādu milzīgi lielu nezvēru sastapis Indijas okeānā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigantisko dzīvnieku eksistenci, noticis vēl nesen — 1861. gadā.

— Kas tas ir par gadījumu?

— Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļrietumos no Teneri- fas, apmēram uz tā paša platuma grāda, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa «Alektons» ļaudis pamanījuši milzīgu kalmāru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpūnām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpūnas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkār­šam receklim skrējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem vel­tiem mēģinājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest moluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat dzīv­nieka astes spurām un tur aizķērusies. Tagad mēģinā­juši nezvēru uzvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.

— Nu lūk, — Neds Lends sacīja. — Tas beidzot ir patiess fakts.

Tas bij milzīga lieluma kalmars.

— Neapšaubams fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par «Bugē kalmāru».

— Un cik garš bijis tas kustonis? — Neds vaicāja.

— Varbūt apmēram seši metri? — ievaicājās Kon­sels, kurš, atkal pie iluminatora nostājies, vēroja zem­ūdens zālāja izdobumus.

— Tieši tā, — es atbildēju.

— Vai viņa galvai nebij astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?

— Pilnīgi pareizi.

— Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?

— Jā gan, Konsel.

— Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmīgam knābim?

— Jā, Konsel.

— Tātad, — Konsels mierīgi turpināja, — ja profe­sora kungam nekas nav pretī, te ir tas «Bugē kalmārs» vai vismaz kāds no viņa brāļiem.

Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie iluminatora.

— Cik šausmīgs kustonis! — viņš iesaucās.

Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju ap­spiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.

Tas bij milzīga lieluma kalmārs, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās «Nautilam». Viņa milzīgās, nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, tāpēc šos dzīvniekus sauc arī par galvkājiem; tās bij divreiz ga­rākas par viņa ķermeni un plīvoja kā fūrijas mati. Uz viņa taustekļu ārpuses bij skaidri saskatāmi divi simti piecdesmit pusapaļie piesūcekņu pauguri. Brīžiem šie piesūcekņi piespiedās «Nautila» iluminatoram un iz­spieda gaisu no savas iekšienes. Papagaiļa knābim līdzī­gais raga purns atpletās un aizvērās vertikāli. Mēle, tāpat no raga vielas, ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū uzpūstais ķermenis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilogramus. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkan­brūnai.

Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nau­tilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūcekņiem pārklātie taustekļi un zobi nekā neva­rēja padarīt. Un tomēr — kādi apbrīnojami radījumi šie taustekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!

Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmāru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.

— Varbūt tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alek- tona» ļaudis? — Konsels ieminējās.

— Nē, tas nevar būt, — kanādietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais — bez astes.

— Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — šim dzīvniekam taustekļi un aste var pieaugt no jauna. Septi­ņos gados «Bugē kalmāram» aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.

Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.

Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es saskatīju septiņus gabalus. Tie barā pava­dīja «Nautilu», un es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām dro­šībā.

Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vie­tas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa iluminatoru. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.

Piepeši «Nautils» apstājās. Kāds trieciens sašūpoja to no viena gala līdz otram.

— Vai mēs esam uzskrējuši sēklī? — es vaicāju.

— Ja arī uzskrējuši, tad tomēr jau tikuši nost, — ka­nādietis atbildēja. — Mēs atkal braucam.

i Bez šaubām, «Nautils» virzījās gan uz priekšu, bet nebrauca vairs. Skrūves lāpstiņas vairs nekūla ūdeni. Pagāja kāds brīdis. Tad kapteinis Nēmo, sava palīga pa­vadīts, ienāca salonā

Es viņu jau ilgāku laiku nebiju redzējis, Viņš man likās drūms. Nekā mums neteicis, pat acu neuzmetis, viņš piegāja pie salona iluminatora, palūkojās astoņkājos un pateica dažus vārdus savam palīgam. Tas izgāja. Tūliņ iluminatoru aizvirtņi noslēdzās un pie griestiem iedegās uguns.

Es tuvojos kapteinim.

— Interesanta astoņkāju kolekcija, — es teicu omu­līgā balsī, kādā amatieris runātu, pie kāda akvārija vit­rīnas nostājies.

— Tiešām tā, dabzinātnieka kungs, — viņš atbildēja. — Un mēs sāksim ar viņiem cīņu krūti pret krūti.

Es skatījos kapteinī un domāju, ka esmu pārklausījies.

— Krūti pret krūti? — es pārvaicāju.

— Jā, profesora kungs. Skrūve ir apstājusies. Man liekas, kāds no šiem kalmāriem ar saviem raga žokļiem iesprūdis starp tās lāpstiņām. Tāpēc mēs arī vairs ne­varam pabraukt.

— Un ko jūs tagad domājat darīt?

— Pacelties virs ūdens un iznīcināt visus šos rie­bekļus.

— Tas ir grūts uzdevums.

— Patiešām. Elektriskās lodes ir nespēcīgas pret šiem recekļainajiem ķermeņiem, jo tur tām nav pietiekama atspara, lai eksplodētu. Bet mēs uzbruksim viņiem ar cirvjiem..

— Un ar harpūnām, — kanādietis teica, — ja jūs pieņemat manu līdzdalību.

— Esmu ar mieru, meistar Lend.

— Mēs iesim līdzi, — es teicu. Un kopā ar kapteini Nēmo mēs devāmies uz galvenajām kāpnēm.

Tur jau kāds ducis ar cirvjiem apbruņotu vīru stā­vēja uzbrukumam gatavi. Arī mēs ar Konselu paņēmām cirvjus. Neds Lends satvēra savu harpūnu.

«Nautils» jau bij izcēlies virs ūdens. Viens no mat­rožiem, trapa augšā stāvēdams, grieza vaļā atveramās lūkas skrūves. Bet, līdzko tās bij laukā, lūka pati ar milzīgu sparu atsitās vaļā, acīm redzot, kāda astoņkāja taustekļa piesūcekņu atrauta.

Un tūliņ arī viena no šīm garajām rokām kā čūska no- slīda trapa spraugā, bet kāds divdesmits citu locījās pa augšu. Ar vienu cirtienu kapteinis Nēmo nošķēla šo šaus-

Tūliņ ari viena no šīm garajām rokām noslīdu trapa spraugā.

mlgp taustekli, un tas raustīdamies novēlās zemē pa trapu.

Pa to laiku, kamēr mēs spiedāmies cits pēc cita, lai iz­kļūtu uz klāja, divas citas tādas pašas rokas, pa gaisu svilpdamas, nolaidās zemē, satvēra kapteinim Nēmo priekšā stāvošo matrozi un ar neatvairāmu spēku pacēla to gaisā.

Kapteinis Nēmo iekliedzās un metās laukā uz klāja. Mēs traucāmies viņam pakaļ.

Cik briesmīgs skats! Nelaimīgais, taustekļu piesūcekņu sagrābts, šūpojās gaisā. Viņš gārdza, viņš slāpa un klie­dza: «Palīgā! Palīgā!» Šie franču valodā sauktie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza. Tātad uz kuģa bij viens mans tautietis, varbūt pat vairāk! Šis sirdi plosošais kliedziens man visū mūžu palicis atmiņā!

Nelaimīgais katrā ziņā bij pagalam. Kas varētu atsvabi­nāt viņu no šā šausmīgā apkampiena? Tomēr kapteinis Nēmo bij piesteidzies astoņkājim un ar cirvja triecienu atšķēla tam vēl vienu taustekli. Viņa palīgs satrakots cī­nījās pret citiem nezvēriem, kuri pa «Nautila» sienām rā­pās augšup. Arī visi pārējie matroži cirta ar saviem cirvjiem. Kanādietis, Konsels un es tāpat ar saviem iero­čiem skaldījām šīs gaļīgās masas. Nejauka muskusa smaka izplūda gaisā. Tas bij tik briesmīgi!

Vienu acumirkli man šķita, ka astoņkāja sažņaugto ne­laimīgo tomēr izdosies atbrīvot. Septiņas no astoņām ro­kām bij jau nocirstas. Pēdējā raustīdamās kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā. Bet tajā acumirklī, kad kapteinis Nēmo un viņa palīgs piesteidzās klāt, dzīvnieks izšļāca strūklu melna šķidruma, kas viņam bij glabājies vēderā atsevišķā maisā. Mēs vairs nekā nevarējām saredzēt. Kad melnais mākonis izklīda, kalmārs bij nozudis un līdz ar to maris nelaimīgais tautietis!

Kāds niknums mūs pārņēma pret šiem nezvēriem! Ne­viens vairs nerēķinājās ar sevi. Desmit vai divdesmit astoņkāju bij sarāpušies uz «Nautila» klāja un sienām. Mēs juku jukām jaucāmies pa šo sacirsto čūsku gabaliem, kuri raustījās uz klāja asiņu un melna šķidruma peļķēs. Ar katru cirtienu Neda Lenda harpūna trāpīja kalmāru pelēk- zaļganās acis un izšķaidīja tās. Bet tad manu drošo biedru pasvieda zemē kāda nezvēra taustekļi, no kuriem viņš ne­bij paguvis izvairīties. Kalmāra drausmīgais knābis bij pavērsts taisni pret Nedu Lendu. Katru acumirkli viņu

Astoņkājis kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā.

varēja pāršķelt vidū pušu. Es metos viņam palīgā. Bet kap­teinis Nēmo bij jau aizsteidzies man priekšā. Viņa cirvis pazuda starp pavērtajiem žokļiem, un, brīnišķā kārtā izglābies, kanādietis uzlēca kājās un visu savu harpūnu ietrieca nezvēram līdz pat viņa trim sirdīm.

— Es jums šo pakalpojumu biju parādā, — kapteinis Nēmo teica kanādietim.

Ne vārda neatbildēdams, Neds Lends palocījās.

Cīņa bij ilgusi stundas ceturksni. Uzvarētie nezvēri pē­dīgi atkāpās un pazuda zem ūdens.

Pret bākas izdobumu atspiedies, asinīm nošķiests, kap­teinis Nēmo stāvēja nekustēdamies un skatījās jūrā, kura bij aprijusi vienu no viņa biedriem. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.