XII KAŠALOTI UN VAĻI

Naktī no 13. uz 14. martu «Nautils» no jauna uzņēma kursu uz dienvidiem. Man šķita, ka uz Horna raga pla­tuma grāda, apbraucis šo ragu, viņš griezīsies uz rietu­miem, lai atkal dotos Klusajā okeānā un nobeigtu tur savu pasaules apceļojumu. Tomēr tas nenotika — kuģis turpināja joprojām savu ceļu uz dienvidiem. Uz kurieni tas īsti devās? Uz dienvidpolu? Tas nebūtu neprātīgi. Man sāka likties — kapteiņa pārgalvība pilnīgi attaisno Neda Lenda bažas.

Jau ilgāku laiku kanādietis man nekā vairs nestāstīja par saviem bēgšanas plāniem. Viņš bija kļuvis atturī­gāks un klusāks. Es redzēju, ka šis ilgais ceļojums stipri nospiež viņu. Nomanīju, ka dusmas viņā aug ar katru dienu. Kapteini sastopot, acis tam tumši aizliesmojās; es biju pastāvīgās rūpēs, ka viņš ar savu nevaldāmo dabu neizdara ko pārsteidzīgu.

14. martā viņš ar Konselu ienāca manā kajītē. Es ap­vaicājos, ko viņi vēlas.

, — Kaut ko pavaicāt, — kanādietis atbildēja.

— Runājiet, Ned.

— Kā jūs domājat, cik ļaužu ir uz «Nautila»?

Kapteini sastopot, acis tam tumši aizliesmojās.

— To es nevaru pateikt, draugs.

— Man šķiet, ka kuģa vadīšanai daudz cilvēku nav vajadzīgs.

— Patiešām, — es atbildēju, — ar tik teicamām ma­šīnām te jau pietiktu cilvēku desmit.

— Labi, — kanādietis noteica. — Kāpēc lai to būtu vairāk?

— Kāpēc? — es atkārtoju.

Es cieši paskatījos Nedā Lendā, kura nodomi nemaz nebij grūti uzminami.

— Tāpēc, ja ticu savai nojautai un kapteini Nēmo esmu pareizi sapratis, ka «Nautils» nav tikai vienkāršs kuģis, bet arī patvēruma vieta tiem, kuri, tāpat kā viņu kaptei­nis, sarāvuši visus sakarus ar zemi.

— Var jau būt, — Konsels iebilda, — bet galu galā «Nautilā» var tomēr ietilpt tikai zināms skaits cilvēku, un vai profesora kungs nevarētu uzzināt viņu vislielāko daudzumu?

— Kādā veidā, Konsel?

— Ar aprēķinu. Profesora kungam ir zināms kuģa til­pums, tātad arī tā gaisa daudzums. Ievērojot gaisa normu, kas katram cilvēkam nepieciešama elpošanai, un to, ka «Nautilam» ik pa divdesmit četrām stundām jāpaceļas virs ūdens …

Konsels aprāva savu teikumu, bet es noģidu it labi, kas viņam padomā.

— Es tevi saprotu, — es teicu, — bet šim viegli iespē­jamam aprēķinam tomēr nevarēs lāgā ticēt.

— Tas nav no svara, — Neds Lends ietiepīgi uzsvēra.

— Aprēķins būs šāds, — es teicu. — Viens cilvēks patērē stundā tik daudz skābekļa, cik tā ir simt litros gaisa, jeb divdesmit četrās stundās tik daudz, cik skābekļa ir divi tūkstoši četri simti litros, Tātad jāuzzina, cik reižu divi tūkstoši četri simti litru ietilpst «Nautilā».

— Pilnīgi pareizi, — Konsels piebilda.

— Ja «Nautila» tilpums ir pusotra tūkstoša tonnu, bet katrā tonnā tūkstoš litru gaisa, tad «Nautilā» ietilpst pavisam viens miljons pieci simti tūkstoši litru gaisa, un, ja tos izdalām uz divi tūkstoši četri simti…

Es steigā parēķināju ar zīmuli.

— … tad iznāk seši simti divdesmit pieci. Tas no­zīmē, ka gaisa, kas ietilpst «Nautilā», pilnīgi pietiek seši simti divdesmit pieciem cilvēkiem divdesmit četru stundu laikā.

— Seši simti divdesmit pieciem! — Neds atkārtoja.

— Bet ticiet man, — es vēl piebildu, — ka mēs, pa­sažieri, kopā ar matrožiem un virsniekiem nebūsim vai­rāk kā tikai desmitā daļa no šā skaita.

— Trim cilvēkiem tas tomēr par daudz! — Konsels nomurmināja.

— Tātad, mīļais Ned, varu jums tikai ieteikt paciesties.

— Un ne tikai paciesties, — Konsels piebilda, — bet pat padoties.

Konsels bij pateicis pareizo vārdu.

— Tomēr galu galā, — es turpināju, — kapteinis Nēmo nevar mūžam braukt tikai uz dienvidiem. Viņam būs jā­apstājas vismaz pie ledus kalniem un no turienes jāgrie­žas atpakaļ civilizētās pasaules jūrās. Tad arī būs īstais laiks atkal padomāt par Neda Lenda projektiem.

Kanādietis pārbrauca ar plaukstu pār seju, pašūpoja galvu un, nekā vairāk neteicis, aizgāja.

— Lai profesora kungs atļauj man pateikt, ko esmu novērojis, — Konsels ierunājās. — Nabaga Neds nemitīgi dļomā par to, kas nav iespējams. Vienmēr viņam prātā bijušie laiki. Viņš ilgojas pēc visa tā, kas mums še liegts. Vecās atmiņas nomāc to un uzbudina. To jau var arī sa­prast. Ko tad viņš še lai dara? Itin nekā. Viņš nav zināt­nieks kā profesora kungs, jūras brīnumi viņu nesaista tā kā mūs. Viņš būtu gatavs riskēt ar visu, lai tikai va­rētu nokļūt kādā savas dzimtās pilsētas krodziņā.

Viegli saprotams, ka brīvai un aktīvai dzīvei piera­dušam kanādietim bezdarbs un vientulība uz kuģa likās nepanesami. Reti te gadījās tādi notikumi, kas viņu va­rēja valdzināt. Tomēr tajā dienā kāds notikums viņā modināja skaisto harpūnista dienu atmiņas.

Ap pulksten vienpadsmitiem rītā «Nautils», braukā­dams virs ūdens, iekļuva vaļu barā. Šī satikšanās mani nemaz nepārsteidza, jo es jau zināju, ka neatlaidīgi va­jātie vaļi meklē patvērumu augsto platuma grādu ūdeņos.

Valim ir visai liela nozīme jūrnieku dzīvē un ģeogrā­fiskajos atklājumos. Vaļi, aizvilinādami sev līdzi vispirms baskus, tad astūriešus, vēlāk angļus un holandiešus, tos norūdījuši pret okeānā draudošajām briesmām un aizve­duši arvien tālāk un tālāk no vienas okeāna malas līdz otrai,

«Nautils» iekļuva vaļu barā.

Jūra bij gluži rāma, mēs sēdējām uz «Nautila» klāja; šajos apvidos patlaban valdīja oktobris ar jaukām rudens dienām. Kanādietis nebij maldījies, sazīmēdams kādu vali apvārsnī pret austrumu pusi. Uzmanīgi lūkodamies, viņš bij saskatījis kādu melnu muguru paceļamies no ūdens un atkal ienirstam piecas jūdzes attālu no «Nautila».

— Ak! — Neds Lends iesaucās. — Ja es patlaban būtu uz vaļu mednieku kuģa — kādu prieku man sagādātu šī satikšanās! Tas ir ļoti liels dzīvnieks. Paraugieties, ar kādu spēku tā nāsis šļāc augšup gaisa un garaiņu strūk­las! Velns lai parauj! Kāpēc es esmu piekalts pie šā dzelzs gabala!

— Kā, Ned? — es ievaicājos. — Vai tad jūs vēl neesat atmetis savas vecās zvejnieka paražas?

— Vai jūs domājat, profesora kungs, ka vaļu mednieks kādreiz var aizmirst savu amatu? Vai iespējams aizmirst tādu medību pārdzīvojumus?

— Vai šajās jūrās jūs nekad neesat medījis, Ned?

— Nekad, profesora kungs. Tikai ziemeļu jūrās — un tur visvairāk Beringa un Devisa šaurumos.

— Tātad dienvidu jūru vaļi jums nav pazīstami. Līdz šim jūs esat medījis tikai ziemeļu vaļus, bet tie neuzdro­šinās doties ekvatora joslas siltajos ūdeņos.

— Ak, profesora kungs, ko jūs man stāstāt! — kanā­dietis atsaucās diezgan neticīgi.

— Stāstu patiesību.

— Ko niekus! Kad es jums saku, es pats sešdesmit piektajā gadā, tas ir, pirms divarpus gadiem, pie Gren- landes nomedīju vali, kuiam sānos rēgojās Beringa jūras zvejnieku harpūna. Sakiet man — kā Amerikas rietumu piekrastē ievainotu vali būtu iespējams nomedīt Amerikas austrumu piekrastē, ja tas, vai nu no Horna, vai Labās Cerības raga dodoties, nebūtu pārpeldējis ekvatora ūdeņus?

— Es domāju tāpat kā draugs Neds, — Konsels iebilda, — un gaidu, ko profesora kungs uz to atbildēs.

i — Profesora kungs jums, mīļie draugi, atbildēs, ka vaļi lokalizējas un zināmas sugas apdzīvo zināmas jūras, kuras tās nekad neatstāj. Un, ja kāds no šiem dzīvnie­kiem no Beringa jūras varējis nokļūt Devisa šaurumā,1 tad tikai tāpēc, ka ir kāda^ izeja no vienas jūras otrā — vai nu gar Amerikas, vai Āzijas krastiem.

— Jūs gribat, lai jums ticu? — kanādietis jautāja, vienu aci piemiedzis.

— Profesora kungam jātic, — KonseJ.s teica.

— Tātad, — kanādietis atsāka, — ja es šejienes jūrās neesmu medījis, tad man arī to vaļi būtu nepazīstami?

— Es jums jau teicu, Ned.

— Jo vairāk iemesla ar tiem iepazīties, — Konsels piebilda.

— Skatieties! Skatieties! — kanādietis uztraukts iesau­cās..— Viņš tuvojas mums! Viņš nāk tieši šurp! Viņš par mani ņirgājas! Viņš zina, ka es neko nevaru pret. to iesākt!

Neds piecirta kāju. Viņa roka trīcēja, vēcinādama iedomātu harpūnu.

— Vai šie vaļi ir tikpat lieli kā ziemeļu jūrās? — viņš vaicāja.

-— Gandrīz tikpat, Ned.

— Esmu redzējis lielus vaļus, profesora kungs, vaļus, kuri bij līdz simt pēdu gari. Man ir gadījies dzirdēt, ka pie Aleutu salām esot pat simt piecdesmit pēdu gari.

— Tas nu gan liekas pārspīlēts, — es atteicu. — Šie dzīvnieki pieder pie vaļu sugas, viņiem ir muguras spu­ras, un, tāpat kā kašaloti, tie ir mazāki nekā īstie vaļi.

— Ak! — kanādietis atkal iesaucās, acis no okeāna nenovērsis. — Viņš tuvojas! Drīz viņš būs «Nautilam» pavisam klāt!

Neds Lends vairs nedzirdēja. Viņš pat neklausījās. Valis nāca arvien tuvāk. Kanādietis to ar acīm vai apēda.

— Ak! — viņš iekliedzās. — Tur nav viens valis vien, tur ir desmit, divdesmit — vesels bars! Un nekā nevar iesākt! Jāsēd saistītām rokām un kājām!

— Bet, draugs Ned, — Konsels ieminējās, — kāpēc gan nepalūgt kapteinim Nēmo atļauj u viņus pamedīt? …

Konsels vēl nebija pabeidzis savu teikumu, kad Neds Lends jau traucās pa lūku lejup un aizskrēja uzmeklēt kapteini. Pēc dažiem acumirkļiem abi iznāca uz klāja.

Kapteinis Nēmo lūkojās vaļos, kuri rotaļājās ūdenī ap­mēram jūdzi attālu no «Nautila».

Tie ir dienvidjūru vaļi, — viņš teica. — Vesela bagātība kādai mednieku flotei.

— Kā būtu, kapteiņa kungs, — Neds Lends jautāja, — vai jūs neatļautu man drusku pamedīt — ja ne vairāk, tad kaut lai neaizmirstu veco harpūnista amatu?

— Kāpēc? — kapteinis Nēmo atbildēja. — Medīt vie­nīgi tādēļ, lai nonāvētu? Mums uz kuģa vaļu tauki nemaz nav vajadzīgi.

— Tomēr Sarkanajā jūrā, — kanādietis tielējās, — jūs atļāvāt mums nomedīt dugongu.

— Toreiz mēs tur ieguvām svaigu gaļu maniem kuģa ļaudīm. Te būtu medības tikai tādēļ, lai nogalinātu. Es zinu, ka cilvēkam uz to tiesības, bet neatzīstu tādu me­žonīgu laika kavēkli. Nonāvēdami dienvidu vali, labsir­dīgu un nekaitīgu dzīvnieku, jūsu amata biedri, meistar Lend, dara sliktu darbu. Tā viņi jau pavisam iznīdējuši visu dzīvo radību Bafina jūras līcī un nu grib iznīdēt ve­selu derīgu dzīvnieku sugu. Lieciet jel mierā šos nelai­mīgos vaļus! Tiem jau arī bez jums diezgan dabisko ienaidnieku — kašalotu, zobenzivju un zāģa zivju.

Es atļauju jums pašiem iedomāties, kādu seju rādīja kanādietis šās morāles lekcijas laikā. Dot šādus padomus zvejniekam nozīmē velti tērēt vārdus. Neds Lends ska­tījās kapteinī Nēmo un, acīm redzot, nesaprata, ko tas īsti grib teikt. Tomēr kapteinim bij taisnība: zvejnieku mežonības un neapdomības pēc ar laiku okeānā būs iz­nīdēts pēdējais valis.

Neds Lends caur zobiem svilpoja savu «Yankee dobdle»[14], sabāza rokas kabatās un pagrieza mums muguru.

Kapteinis, visu laiku vērojis vaļus, pievērsās man.

— Man iemesls sacīt, ka vaļiem arī bez cilvēkiem ir diezgan daudz citu dabisku ienaidnieku. Šiem pašiem drīz vien nāksies sastapties ar stipru ienaidnieku. Vai jūs re­dzat, Aronaksa kungs, tos melnos, kustīgos punktus sep­tiņu jūdžu tālumā vēja pusē?

— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju.

— Tie ir kašaloti, briesmīgi dzīvnieki, kurus es rei­zēm esmu sastapis lielos baros — ap divi trīs simti. Zvej­nieki rīkojas pareizi, iznīcinādami šos nežēlīgos un kai­tīgos dzīvniekus.

Dzirdot šos vārdus, kanādietis žigli apgriezās.

— Tātad, kapteiņa kungs, — es teicu, — vēl ir laiks pašu vaļu interesēs …

— Nav nekādas vajadzības doties briesmās, profesora kungs. «Nautils» pats izgaiņās kašalotu baru. Viņam ir

Tiem ir tikai rīkles un zobi!

tērauda durklis — pēc manām domām, tas droši vien ir meistara Lenda harpūnas vērts.

Kanādietis nekautrējās paraustīt plecus. Uzbrukt kaša- lotiem ar kuģa durkli! Kur gan tas dzirdēts?

— Pagaidiet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo sa­cīja. — Es jums parādīšu tādas medības, kādas droši vien vēl neesat redzējis. Nekādu žēlastību šiem asinskārajiem dzīvniekiem! Tiem ir tikai rīkles un zobi!

Rīkles un zobi! Labāku raksturojumu nevar iedomāties šiem lielgalvainajiem kašalotiem, kuru garums reizēm pār­sniedz divdesmit piecus metrus. Galva šim vaļveida dzīv­niekam ir trešdaļas ķermeņa garuma. Bezzobu valim ir tikai ragvielas plāksnītes -— vaļu «bārda» pie augšējā žokļa, kamēr kašalots daudz labāk apbruņots, tam mutē ir divdesmit pieci divdesmit centimetrus gari, lieli, smaili, divas mārciņas smagi zobi. Milzīgās galvas augšējā daļā un skrimšļu sašķērsotos iedobumos atrodas trīs vai četri simti kilogramu vērtīgas eļļas, ko sauc par spermacetu.

Nezvēru bars nāca arvien tuvāk. Vaļus pamanījuši, tie sagatavojās uzbrukumam. Jau iepriekš bij paredzama ka­šalotu uzvara — ne vien tāpēc, ka tiem uzbrukumam labāki līdzekļi nekā rāmajiem vaļiem, bet arī tāpēc, ka viņi var ilgāk uzturēties zem ūdens, neiznirstot augšā ieel­pot gaisu.

Bij pats beidzamais laiks steigties vaļiem palīgā. «Nau- tils» ienira ūdenī. Konsels, Neds Lends un es novieto­jāmies pie salona iluminatoriem. Kapteinis Nēmo nostājās pie stūres, lai vadītu savu kuģi kā īstu iznīcināšanas ma­šīnu. Es tūliņ samanīju skrūves spēcīgo darbību, un mēs lielā ātrumā devāmies uz priekšu.

Kad «Nautils» piebrauca, cīņa starp vaļiem un kaša­lotiem bij jau sākusies. Kuģis turējās tādā virzienā, lai sašķeltu kašalotu baru. Sākumā tie neko neuztraucās par jauno nezvēru, kas iejaucās cīņā. Bet drīz vien tiem bij jādomā, kā izvairīties no tā cirtieniem.

Kas tā bij par cīņu! Pat Neds Lends sajūsmā sita plauk­stas. «Nautils» viss bij pārvērties briesmīgā harpūnā, ko svieda kapteiņa roka. Kuģis triecās šiem gaļas blāķiem virsū un pāršķēla tos citu pēc cita, pamezdams aiz sevis sašķaidītos nezvēru ķermeņus. Briesmīgos astu triecienus pret sāniem tas nejuta, vēl mazāk tiešos uzbrukumus. Vienu kašalotu nobeidzis, tas traucās pret otru, griezās riņķī, lai neļautu upurim izbēgt, savam vadītājam paklau-'

slgs, skrēja uz priekšu un atpakaļ, ienira dzelmē, kad kašalots iepeldēja dziļāk, dzinās tam pakaļ ūdens virs­pusē, triecās tam virsū gan taisni, gan sāniski, pārgrieza vai sašķaidīja to un visos virzienos un visādā ātrumā durstīja ar savu drausmīgo durkli.

Kas tas bij par slaktiņu! Kas par troksni ūdens virs­pusē! Kā svilpa un stenēja šie pārbiedētie dzīvnieki! Šos citkārt tik rāmos ūdeņus viņu astes sakūla veselos viļņu vālos.

Veselu stundu ilga šis homēriskais slaktiņš, kur ka- šaiotiem nebij glābiņa. Vairākkārt, sapulcējušies pa des­mit, tie mēģināja sašķaidīt «Nautilu» ar savu smagumu. Pa salona iluminatoriem bij redzamas viņu milzīgās, zobu pilnās rīkles un drausmīgās acis. Neds Lends vairs neva­rēja savaldīties, viņš draudēja tiem un lādējās. Bij dzir­dams, ka tie pieķērās mūsu kuģim kā suņi, kas uzbrūk meža cūkai. Bet «Nautils», spēcīgās skrūves trenkts, viņus izkliedēja, notrieca dzelmē vai izmeta augšup ūdens virs­pusē, nejuzdams ne viņu triecienus, ne milzīgo svaru.

Beidzot sablīvētā kašalotu masa bij izkliedēta, ūdens atkal norima. Es jutu, ka mēs paceļamies virs ūdens līmeņa. Lūka tika atvērta, un mēs steidzāmies uz klāja.

Viss ūdens bij noklāts ar sašķaidītiem ķermeņiem. Vis­šausmīgākā eksplozija ar tādu spēku nebūtu saplosījusi, sadragājusi un saskaldījusi šīs milzīgās gaļas masas. Mēs braucām starp šiem lielajiem ķermeņiem ar zilganām mu­gurām un balsnējiem, briesmīgi caurdurtajiem vēderiem. Daži izbiedēti, bēgoši kašaloti vēl bij redzami pie ap­vāršņa. Ūdens vairāk jūdžu visapkārt bij gluži sarkans, un «Nautils» brauca pa asins jūru.

Kapteinis Nēmo iznāca pie mums.

— Nu, meistar Lend?

— Ko lai saku, kapteiņa kungs, — kanādietis nomieri­nājies atbildēja. — Tas patiešām ir drausmīgs skats. Bet es neesmu miesnieks, es esmu mednieks; tas te bij tikai slaktiņš.

— Kaitīgu dzīvnieku slaktiņš, — kapteinis atbildēja, — un «Nautils» nebūt nav miesnieka duncis.

— Man tomēr labāk patīk mana harpūna, — kanādietis atteica.

— Katram savs ierocis, — kapteinis piezīmēja, cieši pavērdamies Nedā Lendā. . ,

Es baidījos, ka kanādietis sapīkumā neizdara kādu pārsteidzību, kurai varētu būt ļaunas sekas. Bet dusmas viņam aizmirsās, ieraugot kādu vali, kuram «Nautils» pat­laban piebrauca klāt.

Dzīvnieks nebij paguvis izbēgt no kašalotu zobiem. Es pazinu dienvidjūru vali ar plakanu galvu un gluži melnu. Nabaga dzīvnieks ar pārkostu vēderu gulēja uz sāniem un bij beigts. Viņa sakropļoto spuru galā bij pieķēries kāds mazulis, kuru valim nebij laimējies izglābt no nāves. No mātītes vaļējās mutes ūdens burbuļodams plūda kā strautiņš pa ragvielas bārdu.

Kapteinis Nēmo virzīja «Nautilu» cieši klāt beigtajam dzīvniekam. Ar izbrīnu es redzēju, ka divi kuģa matroži uzkāpa uz vaļa sāniem un izspieda no viņa zīdekļiem visu pienu, kas tur bij iekšā, — pavisam divas vai trīs mucas.

Kapteinis pasniedza man tasi šā vēl gluži siltā piena. Es nevarēju atturēties, neizrādījis riebumu pret tādu dziru. Viņš apgalvoja, ka piens esot garšīgs un ne ar ko neat- šķiroties no govs piena.

Es nobaudīju un piekritu kapteiņa atziņai. Tas tātad bij ļoti noderīgs papildinājums mūsu pārtikas krājumiem, jo tā sviests vai siers varēs sniegt patīkamu pārmaiņu mūsu ikdienas ēdienos.

Tajā dienā es nomanīju, ka Neda Lenda attieksme pret kapteini kļūst arvien ļaunāka un ļaunāka, tāpēc apņēmos vērīgi uzmanīt kanādieša nodomus un izturēšanos.

Загрузка...