20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XIX VANIKORO

Ar šo šausmīgo skatu iesākās vesela virkne jūras kata­strofu, kuras «Nautilam» bij jāpieredz. Iebraukuši vis­biežāk kuģojamās jūrās, mēs dzelmē redzējām trūdošus kuģu korpusus, bet dziļāk — pašā dibenā — lielgabalus, lodes, enkurus, ķēdes un vēl tūkstošiem citu dzelzs priekš­metu, kurus rūsa pamazām saēda.

Mēs vēl vienmēr dzīvojām «Nautilā» ieslodzīti un pil­nīgi izolēti. 11. decembrī mēs pabraucām garām Paumotu arhipelāgam, kas stiepjas pieci simti ljē no austrumu - dienvidaustrumiem līdz rietumu-ziemeļrietumiem starp 13° 30—23° 50' dienvidu platuma un 125° 30—151° 30' rietumu garuma no Disī līdz Lazareva salai. Šis arhipe- lāgs aizņem trīs simti septiņdesmit kvadrātljē lielu apga­balu ar sešdesmit salu grupām, no kurām var minēt Fran­cijas okupēto Cambjē. Visas šīs ir tā sauktās koraļļu salas. Koraļļu lēnā, bet nemitīgā darbība salas paceļ ar­vien augstāk, un kādā dienā tās savienosies. Vēlāk šī ap­vienotā sala satieksies ar kaimiņu arhipelāgiem, un tad no Jaunzēlandes un Jaunkaledonijas līdz pat tagadējām Mar­ķīza salām radīsies jauns kontinents.

Kādā dienā, kad es šo savu teoriju sāku izklāstīt kap­teinim Nēmo, viņš man vēsi atbildēja:

— Jauns kontinents mums nav vajadzīgs, bet gan jauns cilvēks!

«Nautils» savā ceļojumā nejauši bij piebraucis Kler- montonnera salai, vienai no interesantākajām tajā grupā, ko 1822. gadā atklāja «Minervas» kapteinis Bells. Tur man bij izdevība novērot madreporas, no kurām cēlušās visas šā okeāna salas. Madreporas nevajag sajaukt ar citiem koraļļiem; tās sastāv no kaļķa skeleta, un tā dažādais veids ir pamudinājis manu cienījamo skolotāju Milnu Edvardu iedalīt tās piecās grupās. Sīkie dzīvnieciņi polipi miljardiem mājo savos apvalkos. No to kaļķa skeletiem rodas rifi, klintis, saliņas un salas. Vispirms tie izveido apaļu loku — atolu, kas ieslēdz lagūnu jeb mazu ezeriņu, kuram tikai pa nelielām spraugām vēl sakars ar jūru. Un tur koraļļi tad sāk būvēt barjeru rifus, līdzīgus tiem, kas apjož Jaunkaledonijas krastus un vairākas Paumotu sa­las. Citos apvidos, kā, piemēram, pie Sabiedrības un Mau- ricija salām, madreporas uzceļ augstas, stāvas rifu klintis pat jūras visdziļākajā vietā.

Mēs braucām tikai dažas kabeļtauvas attālu no Kler- montonnera salām, un man bij izdevība novērot šo mikro­skopisko dzīvnieciņu milzu darbu. Visas šīs kraujas bij izveidojušas madreporas, tāpat arī koraļļi, kas pazīstami ar nosaukumu milleporas, poritas, zvaigznītes un mean- drinas.

Mērīklis te rādīja trīs simti metru lielu dziļumu, bet mūsu elektriskie reflektori spilgti apgaismoja visas šīs kaļķakmens sienas, kas mirdzēja un laistījās.

Reiz Konsels man apvaicājās, cik ilgā laikā šie dzīv­nieciņi paspējuši uzcelt tādas milzīgas sienas. Viņš bij ārkārtīgi pārsteigts, kad es atbildēju, ka, pēc zinātņu vīru domām, tie paveic ne vairāk kā astotdaļcollas gadu simtenī.

— Tātad, — viņš iesaucās, — lai uzceltu šīs sienas, viņiem vajag…

— Simt deviņdesmit divi tūkstoši gadu, mīļais Kon- sel, — es teicu. — Bet tas vēl ir ārkārtīgi maz, salīdzi­not ar to laiku, kāds bij vajadzīgs, lai no ūdens plūdu apslīcinātiem mežiem rastos akmeņogles un lai atdzistu sakaitētas bazalta klintis.

Tātad bij vajadzīgi veseli laikmeti, nevis dienas, nevis tas īsais laika sprīdis starp diviem saules lēktiem, kā teikts bībelē.

Kad «Nautils» pacēlās virs ūdens līmeņa, es varēju ap­lūkot Klermontonnera salas zemo un mežiem apaugušo līdzenumu. Acīm redzot, viesuļi un vētras koraļļklintis ir padarījuši auglīgas. No tuvākās sauszemes vējš pacēlis kādu graudu, atnesis un nometis kaļķainajā zivju un jūras augu palieku pārklātajā klajumā. Viļņu izskalots kokospalmas rieksts tāpat varēja nokļūt šajā jaunajā saus­zemes gabaliņā, tur uzdīgt un iesakņoties. Izaugdami koki aizturēja ūdens tvaikus, un tā radās pirmie strauti. Pama­zām vairojās veģetācija. Ar vēja dzītiem koka stumbriem atceļoja arī dažādi zemāko sugu dzīvnieki, tārpi un in­sekti. Bruņurupuči te sāka dēt savas olas. Putni vija lig­zdas jaunajos kokos, Tādā kārtā attīstījās augu un dzīv­nieku pasaule, kamēr beidzot, zaļuma un audzelības savaldzināts, ieradās arī cilvēks. Tā cēlušās šīs mikrosko­pisku dzīvnieciņu radītās salas.

Pret vakaru Klermontonnera pazuda tālumā, bet «Nau­tils» manāmi mainīja kursu. Aizsniedzis uz 135° garuma Mežāža tropu, tas pagriezās uz rietumu-ziemeļrietumu pusi un devās pāri visai tropiskajai joslai. Lai gan tropu saule izlēja pār mums visu savu karstumu, mēs no tā necietām, jo trīsdesmit vai četrdesmit metru dziļumā ūdens temperatūra nepacēlās pāri desmit vai divpadsmit grādiem.

15. decembrī mēs aizbraucām garām vilinošajai Sabied­rības salu grupai un skaistajai Klusā okeāna valdniecei Taiti. No rīta dažas jūdzes vēja pusē es ieraudzīju šās salas kalnu virsotnes. Kuģa tīkli šajā apvidū bij sazve­jojuši vislabākās zivis — makreles, bonitas, albikoras — un dažās murenas, kas līdzīgas jūras čūskām.

«Nautils» bij jau nobraucis astoņi tūkstoši jūdžu. Brau­cot starp Tonga-Tabu arhipelāgu, kur bojā gājuši kuģi «Argo», «Prinča osta» un «Portlandes hercogs», un Jūras­braucēju arhipelāgu, kur dabūja galu Laperūza draugs kapteinis Delangls, laga rādīja deviņi tūkstoši septiņi simti divdesmit jūdzes. Pēc tam nobraucām gar Fidži ar­hipelāgu, kur mežoņi nogalināja «Uniona» matrožus un Nantes kuģa «Piemīlīgā Žozefina» kapteini Biro.

Šis arhipelāgs atrodas starp 6° un 2° dienvidu platuma un 174° un 179° rietumu garuma un aizņem simt ljē no ziemeļiem uz dienvidiem un deviņdesmit ljē no austru­miem uz rietumiem. Tajā ir vairākas salas, saliņas un vienkāršas klintis, no kurām minamas Viti-Levu, Vanu- Levu un Kandibona.

Šo salu grupu atklāja Tasmans 1643. gadā — tajā pašā gadā, kad Toričelli izgudroja barometru un Luijs XIV uzkāpa tronī. Es atstāju lasītājam izšķirt, kurš no šiem trim notikumiem cilvēcei ir svarīgākais. Pēc tam šīs sa­las apmeklēja Kuks 1774. gadā, Dantrkasto 1793. gadā un, beidzot, Dimons Dirvils, kas 1827. gadā izpētīja visu sa­režģītā arhipelāga ģeogrāfiju.

«Nautils» piebrauca Vailija līcim, kapteiņa Diloņa šaus­mīgo piedzīvojumu vietai. Kā zināms, šim kapteinim pir­majam izdevās noskaidrot Laperūza bojā ejas noslēpumu.

Šajā jūras līcī mēs zvejojām vairāk reižu un bagātīgi ieguvām lieliskas austeres. Edām tās ar lielu kāri pēc Senekas receptes, turpat pie galda attaisījuši vaļā. Šie moluski pieskaitāmi Ostrea lamellosa sugai, kas sevišķi pazīstama Korsikas apkaimē. Vailija austeru sēklis katrā ziņā ir krietni liels, un, ja jūras zvaigznes un krabji ne­iznīcinātu jaunās austeres milzīgos daudzumos, tās, bez šaubām, pilnīgi aizšķērsotu ieeju līcī, jo viens pats mo­lusks rada līdz divi miljoni pēcnācēju.

Un, ja Nedam Lendam šajos apstākļos nenācās nožēlot savu ēdelību, tad tikai tāpēc, ka austeres nekad nesabojā vēderu. Bet patiesībā arī jāapēd ne mazāk kā sešpadsmit duču šo molusku, lai dabūtu tos trīs simti piecpadsmit gramus slāpekļa vielas, kas nepieciešamas cilvēka dienas pārtikai.

25. decembrī «Nautils» iebrauca Jaunhebridu arhi- pelāgā, ko Kviross atklāja 1606. gadā, Bugenvils izpētīja 1768. gadā un Kuks 1773. gadā nosauca tagadējā vārdā. Šajā grupā galvenokārt skaitāmas deviņas lielas salas, kuras stiepjas simt divdesmit ljē garā virknē no ziemeļu- ziemeļrietumiem uz dienvidu-dienvidaustrumiem uz 15°— 2° dienvidu platuma un 164°—168° garuma. Mēs nobrau­cām tuvu gar Oru salu, kura man iztālēm šķita pēc zaļu koku pudura ar ļoti augstu kalnu šķautni. Tajā dienā bij ziemsvētki, un man likās, ka Neds Lends stipri skumst pēc protestantu iecienītajām svinībām savas ģimenes vidū.

Kapteini Nēmo es jau astoņas dienas nebiju redzējis, bet tad 27. decembra rītā viņš piepeši ienāca lielajā salonā tā, it kā būtu šķīries pirms piecām minūtēm.

Es patlaban nopūlējos kartē sazīmēt «Nautila» ceļa vir­zienu. Kapteinis pienāca klāt, piedūra pirkstu kādam punktam kartē un pateica tikai vienu vārdu:

— Vanikoro.

Tā bij tā mazo saliņu grupa, pie kuras aizgāja bojā Laperūza kuģi. Es strauji piecēlos kājās.

— Vai «Nautils» dodas uz Vanikoro? — es vaicāju.

— Jā gan, profesora kungs, — kapteinis atbildēja.

— Un man būs izdevība aplūkot tās slavenās salas, kur nogrima «Busolē» un «Astrolabs»?

— Ja jūs to vēlaties, profesora kungs,

— Kad mēs būsim pie Vanikoro?

•— Mēs jau esam klāt, profesora kungs.

Sekodams kapteinim Nēmo, es izgāju uz klāja un kārām acīm aplūkoju visu apvārsni.

Ziemeļaustrumos pacēlās divas vulkāniskas nevienāda lieluma salas, četrdesmit jūdžu plata koraļļu rifu gredzena ieslēgtas. Mēs patlaban bijām pie Vanikoro salas, kuru Dimons Dirvils savā laikā nosauca par «Meklētāja» salu, tieši pretī mazajai Vanu ostai uz 16° 4' dienvidu platuma un 164° 32' garuma. Sala likās apaugusi ar zāli ņo liedaga līdz kalnu augstienēm, kur Kapogo virsotne pacēlās četri simti septiņdesmit sešu tuāžu [11] augstumā.

«Nautils» pa šauru spraugu izbrauca cauri ārējai klinšu joslai un tad iekļuva aiz bangu joslas līcī, kur jūras dzi­ļums bij trīsdesmit vai četrdesmit jūras asis. Zaļojošu tropu augu ēnā es pamanīju kādu duci mežoņu, kuri likās ārkārtīgi pārsteigti par mūsu negaidīto ierašanos. Viņi droši vien šo gareno, melno ķermeni uzskatīja par kādu briesmīgu vali, pret kuru jāaizsargājas.

Bet tai pašā brīdī kapteinis Nēmo apvaicājās, ko es zinot par Laperūza kuģu bojā eju.

— To pašu, ko zina visi; — es atbildēju,

— Bet varbūt jūs varat man pastāstīt, ko tad visi zina? — viņš jautāja mazliet ironiski.

— Labprāt.

Es viņam stāstīju visu, kas man bij zināms no Dimona Dirvila pēdējiem darbiem, kuru saturu lūkošu īsumā at­tēlot.

Laperūzu un viņa palīgu Delanglu Luijs XIV 1785. gadā

VaniKoro sala.

aizsūtīja ceļojumā apkārt pasaulei. Viņi izbrauca ar kor- vetēm «Busole» un «Astrolabs» un vairs neatgriezās.

1791. gadā Francijas valdība, norūpējusies par šo abu korvetu likteni, sarīkoja divus lielus kuģus «Meklētāju» un «Cerību». Tie izbrauca no Brestas 28. septembrī Brūni Dantrkasto vadībā.

Divus mēnešus vēlāk pēc Bovēna — «Albermala» kap­teiņa ziņojuma kuģu paliekas bij manītas Jaungeorgijas krastu tuvumā. Bet Dantrkasto, nekā nezinādams par šīm, taisnību sakot, stipri apšaubāmajām ziņām, devās tieši uz Admiralitātes salām, kuras kapteinis Hanters bij norādījis kā Laperūza bojā ejas vietu.

Viņa meklējumi bij gluži veltīgi. «Meklētājs» un «Ce­rība», nemaz neapstādamies, nobrauca garām Vanikoro. Viss šis brauciens bij ļoti nelaimīgs, jo kapteinis Dantr­kasto, divi viņa palīgi un daudzi matroži dabūja galu.

Kapteinis Dilons, piedzīvojis jūrnieks, labs Klusā okeāna pazinējs, pirmais sazīmēja nogrimušo kuģu vietu. 1824. gada 15. maijā viņa kuģis «Svētais Patriks» nobrauca garām Tikopijai, vienai no Jaunhebridu grupas salām. Tur, laiviņā piebraucis, kāds iedzimtais viņam pārdeva sud­raba zobena rokturi, kurā neskaidri bij samanāmi iegra vēti burti. Šis iedzimtais vēl apgalvoja, ka pirms sešiem gadiem, aizbraucis uz Vanikoro, viņš tur redzējis divus ei­ropiešus, kuri izglābušies no salas zemūdens rifu sadragātā kuģa.

Dilons tad noskārta, ka tie paši bij Laperūza kuģi, kuru pazušana savā laikā uztrauca visu pasauli. Viņš gribēja piebraukt pie Vanikoro, kur, pēc mežoņa nostāstiem, esot atrodamas kuģa paliekas, bet vētras un jūras straumes to aizkavēja.

Dilons atgriezās Kalkutā. Tur viņš ar savu atradumu ieinteresēja Āzijas Sabiedrību un Ostindijas Kompāniju. Viņa rīcībā nodeva kuģi, kuru arī nosauca par «Mek­lētāju», un 1827. gada 23. janvārī franču pārstāvja pa- A^adībā viņš devās ceļā.

Pēc vairākām pieturām Klusajā okeānā «Meklētājs» 1827. gada 7. jūlijā izmeta enkuru pretim Vanikoro, tajā pašā Vanu līcī, kur patlaban bij iebraucis «Nautils».

Dilons tur atrada daudzas sadragātu kuģu paliekas — dzelzs instrumentus, enkurus, salauztus trīšus, akmeņme- tēju mortīru, astoņpadsmit mārciņu smagu lielgabala lodi, astronomisku instrumentu drazas, kuģa augšdaļas gabalus

un bronzas zvanu ar uzrakstu «Mani izlēja Bazens» un 1785. gada Brestas fabrikas zirni. Nu vairs nebij nekādu šaubu.

Ievācot sīkākas izziņas, Dilons palika katastrofas vietā līdz oktobrim. Pēc tam viņš atstāja Vanikoro, aizbrauca uz Jaunzēlandi un 1828. gada 7. aprīlī izmeta enkuru Kalkutā. Pēc atgriešanās Francijā viņu laipni pieņēma Kārlis X.

Tai pašā laikā Dimons Dirvils, nekā nezinādams par Diloņa meklējumiem, brauca pavisam uz otru pusi meklēt katastrofas vietu. Pēc kāda vaļu mednieka nostāstiem, Lui- ziādas un Jaunkaledonijas mežoņiem esot Sv. Ludviķa krusts un medaļas.

Un tā «Astrolaba» kapteinis Dimons Dirvils izmeta en­kuru pie Hobertaunas divus mēnešus pēc tam, kad Dilons bij aizbraucis no Vanikoro. Te viņš dabūja zināt par Diloņa atradumiem un arī par to, ka kāds Džems Hobs, «Uniona» kapteiņa palīgs no Kalkutas, izkāpis vienā no šejienes salām, kas atrodas uz 8° 18' dienvidu platuma un 1156° 30' austrumu garuma, redzējis iedzimto rokās dzelzs stieņus un sarkanas drēbes gabalus, ar ko iedzimtie grez­nojušies.

Dimons Dirvils, atrazdamies neziņā un neuzticēdamies visai apšaubāmajiem avīžu rakstiem, nolēma braukt pa Diloņa pēdām.

1828. gada 10. februārī «Astrolabs» apstājās pie Tiko- pijas, uzņēma tur par vadoni un tulku salā nometušos dezertieri un devās uz Vanikoro, 12. februārī nokļuva tur, 14, apbrauca tās rifus un tikai 20., visus šķēršļus pārva­rējis, izmeta enkuru Vanu ostā.

23. februāri vairāki «Astrolaba» virsnieki apstaigāja salu un pārnesa dažas nenozīmīgas kuģa drazas. Iedzimtie, lietodami noliegšanas un izlocīšanās sistēmu, liedzās vi­ņiem parādīt katastrofas vietu. No aizdomīgās izturēšanās bij noprotams, ka tie apgājušies slikti ar avarējušā kuģa ļaudīm un tagad domāja, ka Dimons Dirvils ieradies at­riebties par Laperūzu un tā nelaimīgajiem pavadoņiem.

Dabūjuši dāvanas un pārliecinājušies, ka nedraud ne- kāda izrēķināšanās, viņi 26. februārī aizvadīja kapteiņa I palīgu Zakino bojā ejas vietā.

Triju četru jūras asu dziļumā tur starp Paku un Vanu rifiem gulēja enkuri, lielgabali, kaļķu nosēžņu pārklāti dzelzs un svina stieņi. «Astrolaba» laiviņa un vaļu medībām domātā laiva nobrauca tajā vietā un ar lielām pūlēm izvilka tūkstoš astoņi simti mārciņas smagu enkuru, lielgabalu, kas šāva ar astoņas mārciņas smagām lodēm, svina stieni un divas vara akmeņmetējas mortīras.

Iztaujādams iedzimtos, Dimons Dirvils uzzināja, ka pēc abu kuģu bojā ejas salas apkaimes rifos Laperūzs uz­būvējis no avarējušo kuģu paliekām mazāku kuģi, devies ar to tālākā ceļā un atkal avarējis. Bet, kur īsti, to viņam neviens nevarēja pateikt.

Tad «Astrolaba» kapteinis kādā mangru birzē lika uz­celt pieminekli slavenajam jūrasbraucējam un viņa bied­riem — vienkāršu četrstūru piramīdu uz koraļļu pamata. Tur nebij nekādu metāla apkalu, kas varētu iekairināt iedzimtos.

Dimons Dirvils gribēja tūliņ doties tālāk, bet lielākā daļa viņa kuģa ļaužu bij saslimuši ar šajos apvidos tik parasto drudzi, un arī viņš pats jutās grūti slims. Tikai 17. martā bij iespējams aizbraukt.

Bet Francijas valdība, baidīdamās, ka Dimonam Dirvi- lam nebūs zināmi Diloņa atradumi, pa to laiku bij izsū­tījusi uz Vanikoro korveti «Bajonete» Legorāna de Tro- melina vadībā, kurš patlaban atradās Amerikas rietumu piekrastē. Divus mēnešus pēc «Astrolaba» aizbraukšanas «Bajonete» piestāja pie Vanikoro, neatrada tur vairs ne­kādu zīmju no iepriekšējiem kuģiem, tomēr konstatēja, ka piemineklis palicis neskarts.

To visu es pastāstīju kapteinim Nēmo.

— Tātad vēl nemaz nav zināms, kur nogrimis trešais —■ pie Vanikoro salas būvētais kuģis? — viņš vaicāja.

— Nē, nav zināms.

Kapteinis Nēmo neatbildēja nekā, tikai deva man zīmi sekot viņam lielajā salonā. «Nautils» atkal bij' ieniris dažus metrus zem ūdens līmeņa, un iluminatoru aizvari atvērās.

Es steidzos pie iluminatora un tur koraļļu spraugās ieraudzīju neskaitāmus sifonoforu, alcionāriju, korofilgu, glifizidonu, pomferidu, diakopu un holocentru barus vir­puļojam kopā ar dažādām zivju sugām, un zem visas šās drūzmas es redzēju dzelzs daļas, enkurus, lielgabalus, lodes, ceļamās ķēdes, priekšvadni; visi šie priekšmeti bij apauguši ar zoofītiem.

Kamēr es aplūkoju visas šīs bēdīgās paliekas, kapteinis Nēmo nopietni sacīja:

Es ieraudzīju nodzeltējušu, tomēr vēl labi salasāmu rokrakstu žūksni,

— Kapteinis Laperūzs ar saviem kuģiem «Busole» un «Astrolabs» izbrauca 1785. gada 7. decembrī. Vispirms viņš izkāpa malā Botani-Beijā, apmeklēja Sabiedrības sa­las un Jaunkaledoniju, tad devās uz Santakrusu un ap­stājās pie Naomkas Havaju salu grupā. Pēc tam viņa kuģi piebrauca pie nepazīstama Vanikoro salas rifa. «Bu­sole» brauca pirmā un uzskrēja sēklī salas dienvidu pusē. «Astrolabs» steidzās palīgā un tāpat uzskrēja sēklī, Pirmais kuģis turpat vai tai pašā brīdī tika sadragāts. Turpretim otrais, nosēdies uz sēkļa aizvēja pusē, vairākas dienas noturējās virs ūdens. Iedzimtie avarējušo kuģu ļau­dis uzņēma diezgan labi. Tie nometās salā un no abu kuģu paliekām uzbūvēja nelielu kuģīti. Daži matroži labprātīgi palika Vanikoro salā. Pārējie, pa lielākajai daļai slimi un vārgi, aizbrauca Laperūzam līdzi. Viņi devās uz Zālamana salām un visi aizgāja bojā šās grupas galvenās salas ap­kaimē starp Maldu un Mierinājuma klinšu ragiem,

— Kā jūs visu to zināt? — es iesaucos.

— Redzat, to es atradu beidzamajā katastrofas vietā.

Kapteinis Nēmo parādīja man skārda kastīti ar franču

ģerboni. Kastīte sālsūdenī bij gluži saēsta. Viņš atvēra to, un es ieraudzīju nodzeltējušu, tomēr "vēl labi sala­sāmu rokrakstu žūksni.

Tur bij jūrlietu ministra rīkojumi kapteinim Laperūzam ar Luija XVI atzīmēm uz malām!

— Jūrniekam tā ir skaista nāve! — izsaucās kapteinis Nēmo. — Koraļļu kaps ir visklusākais, kādu vien var vēlēties. Kaut liktenis man un maniem biedriem arī no­vēlētu tādu pašu!