20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

VI AR PILNU TVAIKU

Pēc šā kliedziena visi metās pie vaļu mednieka: kap­teinis, virsnieki, bocmanis, matroži, jungas, — pat mehā­niķi pameta mašīnas un kurinātāj i krāsnis. Bij dota pavēle kuģi apturēt uz vietas, un fregate tikai aiz inerces vēl mazliet pagāja uz priekšu.

Mūs apņēma necaurredzama tumsa, un, lai gan kanā­dieša redzes spējas bij lieliskas, es tomēr vaicāju sev, kā viņš te varēja ieraudzīt un ko ieraudzījis. Sirds man pukstēja tā, itin kā taisītos pārplīst.

Bet Neds Lends nebij kļūdījies, mēs visi saskatījām pa­rādību, uz kuru viņš rādīja ar roku^

Divu kabeļtauvu atstatumā no «Ābrama Linkolna» labo sānu pusē jūra likās apgaismota no apakšas. Šī gaisma nekādi nevarēja būt parastā fosforiskā parādība. Nezvērs gulēja dažas asis zem ūdens līmeņa un izplatīja to neiz­skaidrojamo, ārkārtīgi spilgto gaismu, par ko minēja daudzi kapteiņi savos ziņojumos. Šo lielisko gaismas iz­starošanu laikam gan radīja kāds ļoti spēcīgs avots. Gais­mas plankums bij milzīgs, visai garena ovāla veidā. Ovāla vidū izstarojums bij sevišķi spilgts, bet, jo tālāk no centra, jo blāvāks.

— Tas ir tikai milzīgs fosforisku organismu kopums, vairāk nekas, — viens no virsniekiem sacīja.

— Nē, — es atbildēju noteikti. — Salpas nekad nespēj attīstīt tik stipru spožumu. Tā ir elektriskā gaisma… Starp citu, skatieties, skatieties! Viņš sāk pārvietoties! Viņš kustas uz priekšu! Atpakaļ! Viņš tuvojas mums!

Kopīgs kliedziens noskanēja pa kuģa klāju.

— Mierā! — kapteinis Faraguts komandēja. — Stūri pret vēju! Padot atpakaļ!

Matroži metās pie stūres, jnehāniķi — pie mašīnām. Uz kreiso pusi pagriezies, «Ābrams Linkolūs» apbrauca pusloku.

— Stūri taisni! Uz priekšu! — kapteinis Faraguts pavē­lēja.

Pavēlēs tika izpildītas, un «Ābrams Linkolns» strauji de­vās prom no spīdošā loka.

Es kļūdījos. Kuģis mēģināja aizbraukt, bet pārdabis­kais dzīvnieks tuvojās ar divkāršu ātrumu.

Mēs stāvējām mēmi un nekustīgi — vairāk no pārstei­guma nekā no bailēm. Dzīvnieks it kā rotaļādamies mums tuvojās. Viņš aplieca loku apkārt fregatei, kura brauca ar čerpadsmit mezglu ātrumu, un ar saviem elektriskajiem stariem applūdināja to kā ar mirdzošiem putekļiem. Tad atvirzījās divi trīs jūdzes attālu, atstādams aiz sevis fos­forisku sliedi, kas bij līdzīga ātrvilciena lokomotīves iz­mestiem tvaika mutuļiem. Un tad atkal no tumšā ap­vāršņa apmales, kur nezvērs bij atvirzījies, lai būtu at­statums ieskrieties, viņš piepeši 110 jauna ar šausmīgu ātrumu traucās uz «Ābramu Linkolnu», pēdu divdesmit atstatu negaidīti apstājās un pēkšņi izdzisa; briesmonis nebij ieniris ūdenī, jo tā starojums tad izdzistu pamazām, bet tas notika piepeši, it kā viņa staru avots pēkšņi iztukšotos. Tad viņš parādījās atkal kuģim otrā pusē — vai nu apmetis loku, vai izlīdis pa apakšu. Jebkuru acu­mirkli varēja notikt liktenīgā sadursme.

Mani pārsteidza fregates manevrēšana. Tā bēga un ne­maz netaisījās uzbrukt. Fregates uzdevums bij vajāt, bet tagad turpretī izrādījās, ka tā pati tiek vajāta. Es to aiz­rādīju kapteinim. Viņa parasti mierīgajā sejā bij redzams dziļākais pārsteigums.

— Aronaksa kungs, — viņš atbildēja, — es nezinu, ar kādu baismīgu dzīvnieku man darīšana, un tādā tumsā nevaru fregati pakļaut briesmām. Starp citu, kā lai uz­brūk tam, kuru nepazīst, pret kuru nespēj aizsargāties? Nogaidīsim rīta ausmu, tad lomas mainīsies.

— Tagad jūs, kaptein, vairs nešaubāties par šā dzīv­nieka sugu?

•— Nē, profesor, kā liekas, tas ir milzīgs narvalis, tikai elektrisks.

— Varbūt, ■— es atteicu, — viņam, tāpat kā elektris­kajam zutim, nav iespējams tuvoties?

— Patiešām, — kapteinis atbildēja, — ja viņam ir vēl ari postošs spēks, tad tas ir visbīstamākais dzīvnieks pa­saulē. Tāpēc man arī jāpiesargās.

Augu nakti uz kuģa visi bij_kājās. Par gulēšanu ne­viens nedomāja. Izrādījās, ka «Ābrams Linkolns» ātrumā nevar mēroties ar narvali, tāpēc palēnināja gaitu. Vien­radzis no savas puses, it kā kariķēdams fregati, laiski šūpojās viļņos un nemaz nedomāja atstāt kaujas lauku.

Tomēr ap pusnakti viņš pazuda vai, pareizāk sakot, izdzisa kā milzīgs jāņtārps. Vai viņš aizmuka? Mēs ne­drīkstējām to vēlēties. Bet bez septiņām minūtēm vienos piepeši atskanēja apdullinošs svilpiens, itin kā ūdens stabs ar ārkārtīgu spēku sāktu šļākt gaisā. Kapteinis Faraguts, Neds Lends un es tajā brīdī atradāmies uz klāja; mēs visi trīs ar ārkārtīgu uzmanību lūkojāmies melnajā nakts dzīlē.

— Ned Lend, — kapteinis vaicāja, — vai jums bieži gadījies dzirdēt vaļu saceltu troksni?

— Bieži, kaptein, bet vēl nekad es neesmu sastapis vali, kas parādoties vien ienestu man divus tūkstošus dolāru.

— Jā, jums ir tiesības uz balvu. Bet sakiet — vai šis troksnis ir līdzīgs tam, kas rodas, kad valis izšļāc ūdeni pa nāsīm?

— Ļoti līdzīgs, kaptein, tikai nesalīdzināmi stiprāks. Nav ne mazāko šaubu, ka mums darīšana ar vali. Ar jūsu atļauju, — Neds piebilda, — rīt ap saules lēktu parunāsim ar viņu pāris vārdu.

— Ja vien viņš vēlēsies jūs uzklausīt, Ned, —- es ne­droši ieminējos.

— Ja tikai man izdotos piekļūt viņam četru harpūnu ga­ruma tuvu, — kanādietis iesmējās, — tad viņam gribot negribot nāktos mani uzklausīt.

— Tādā gadījumā man būs jādod jūsu rīcībā laiva?

— Katrā ziņā.

— Un jāriskē ar manu cilvēku dzīvībām?

— Ar manu arī, — vaļu mednieks vienkārši atbildējā.

Divos no rīta piecas jūdzes no «Ābrama Linkolna» vēja

pusē atkal parādījās gaismas loks, tikpat spilgts kā pir- māk. Par spīti attālumam, skaidri bij dzirdami dzīvnieka drausmīgie astes kūlieni un pat aprautā elsošana. Likās, tajā brīdī, kad šis milzīgais narvalis paceļas virs ūdens " ievilkt elpu, gaiss viņa plaušās tā sabiezē kā tvaiks divi tūkstoši zirgspēku mašīnas resnajos cilindros.

«Hm,» es nodomāju. «Tas nu gan ir valis, kam vienam pašam vesela ka Valērijas pulka spēks!»

Visi līdz pašam rītam palika savās vietās un gatavojās kaujai. Gar kuģa sāniem tika nostādīti dažādi vaļu zvejas rīki. Kapteiņa palīgs lika pielādēt vaļu medību lielga­balus, kuri harpūnu aizmet jūdzi tālu, tāpat pielādēt ga­ras šautenes ar sprāgstošām lodēm, kas nāvīgi ievaino pašus stiprākos dzīvniekus. Neds Lends tikai uztrina savu harpūnu, šo briesmīgo ieroci viņa rokās.

Sešos sāka aust gaisma, bet līdz ar pirmajiem saules stariem apdzisa narvaļa elektriskais spīdums. Septiņos bij jau pietiekami gaišs, bet bieza migla aizklāja ap­vārsni, un pret to paši labākie tālskati izrādījās nespēcīgi. Tas sacēla vilšanās sajūtu un dusmas.

Es uzrāpos bezānmastā. Daži virsnieki jau sēdēja mastu galos.

Ap astoņiem migla virs viļņiem lēni izklīda un platām strēlēm pamazām sāka - celties gaisā. Apvārsnis pletās plašāks un reizē ar to kļuva arī skaidrāks. Piepeši, tāpat kā vakar, atskanēja Neda Lenda balss.

— Viņš guļ kreisajā pusē aiz kuģa pakaļējā gala! — vaļu mednieks kliedza.

Visu acis vērsās norādītajā virzienā.

Tur, pusotras jūdzes no fregates, garš, melns ķermenis gulēja metru virs jūras līmeņa. Viņa aste ātri kuļājās ūdenī, sagriezdama to mutulī. Nekad vēl nebij piedzīvots, ka dzīvnieka aste ar tādu spēku var sakult ūdeni. Milzīga, žilbinoši balta svītra apzīmēja dzīvnieka ceļu un izlie­cās slaidā puslokā.

Fregate piebrauca valim tuvāk, un es viņu varēju labi aplūkot. «Šenonas» .un «Helvēcija» ziņojumos tā apmēri bij mazliet pārspīlēti. Pēc mana aprēķina, viņa garums nepārsniedza divi simti piecdesmit pēdas. Resnumu bij grūti noteikt, tomēr man likās, ka visi tā samēri ir ārkār­tīgi proporcionāli.

Tieši tajā brīdī, kad es to aplūkoju, no vaļa nāsīm izšāvās divi ūdens stabi un pacēlās četrdesmit metru augstu. Tagad man radās sajēga par viņa elpošanas veidu, un es nospriedu, ka šis dzīvnieks katrā ziņā pieder mu­gurkaulniekiem, zīdītāju klasei, zivsveidīgo grupai, vaļu kārtai, dzimtai… te man vēl trūka pietiekamas skaid­rības. Vaļu kārta sadalās trijās dzimtās: vaļi, kašaloti un delfīni; šiem pēdējiem pieskaitāmi arī narvaļi. Katra no šīm dzimtām vēl sadalās ģintīs, katra ģints sugās un katra suga pasugās. Es vēl nevarēju spriest par šā dzīv­nieka dzimtu, sugu un pasugu, bet šo robu cerēju aiz­pildīt ar Neda Lenda un kapteiņa Faraguta palīdzību.

Kuģa ļaudīs nepacietīgi gaidīja sava priekšnieka pa­vēles. Tas uzmanīgi vēroja dzīvnieku un beidzot lika at­saukt vecāko mehāniķi. Viņš tūlīt ieradās.

— Vai katli kārtībā? — kapteinis jautāja.

— Pilnīgi, — mehāniķis atbildēja.

— Tad labi. Dodiet vislielāko tvaiku, un tad uz priekšu ar pilnu jaudu!

Trīskārtīgs «urā!» apsveica šo pavēli. Cīņas mirklis bij klāt. Pēc īsa brīža abi fregates skursteņi jau vēla laukā melnus dūmu vālus un klāju drebināja katlu guldzieni.

Varenā skrūve sāka strādāt, un «Ābrams Linkolns» de­vās dzīvniekam tieši virsū. Tas joprojām gulēja gluži mierīgi, un fregate piebrauca tam puskabeļtauvu tuvu; dzīvnieks, neienirdams ūdenī, sāka palēnām atvirzīties, allaž palikdams tajā pašā atstatumā no fregates.

Vajāšana ilga, mazākais, trīs ceturtdaļstundas, bet fre­gate ne par vienu asi nebij tikusi tuvāk. Acīm redzot, ar Jtādu ātrumu vien dzīvnieku nepanāks.

Ārkārtīgi saniknots, kapteinis Faraguts plūkāja savu biezo, skaisto bārdu.

— Ned Lend! — viņš sauca.

Kanādietis tūliņ bij klāt.

— Nu, Lenda kungs, — kapteinis vaicāja, — vai ne­būtu laiks nolaist laivas?

— Nē, kaptein, — Neds Lends atbildēja, — šo nezvēru mēs nepanāksim, ja viņš pats negrib laist mūs klāt.

— Ko lai iesākam?

— Ja iespējams, pastipriniet tvaiku, kaptein. Es ar jūsu atļauju novietošos kuģa priekšējā galā un, tiklīdz no­kļūsim pietiekami tuvu, metīšu harpūnu.

— Labi, Ned! — kapteinis Faraguts atbildēja. — Me­hāniķa kungs, pastipriniet tvaika spiedienu!

Neds Lends aizgāja atpakaļ savā vietā. Uguns kurtuvēs tika vēl pastiprināta; skrūve sāka griezties četrdesmit trīs reizes minūtē; tvaiks pa vārstuļiem plūda laukā. Iz­meta lagu [5] un pārliecinājās, ka fregate iet ar astoņpa- dsmitarpus jūdzes stundā.

Bet tūliņ izrādījās, ka arī tas nolādētais dzīvnieks tā­pat iet astoņpadsmitarpus jūdzes stundā.

Veselu stundu fregate brauca ar tādu ātrumu un ne par asi netika tuvāk. Tas bij apvainojoši vienam no labā­kajiem amerikāņu flotes kuģiem. Kuģa ļaudis ārkārtīgi uzbudinājās. Matroži lamāja nezvēru, bet tas viņus pat neievēroja. Kapteinis Faraguts vairs neplucināja, bet ko­dīja savu bārdu.

Atkal pasauca mehāniķi.

— Vai augstāks tvaika spiediens vairs nav iespē­jams? — kapteinis vaicāja.

Nē, — mehāniķis atbildēja.

Jusu vārstuļu slodze pastiprināta?

— Līdz sešarpus atmosfēru spiedienam.

•— Kāpiniet līdz desmit atmosfērām!

Tā bij tīri amerikāniska pavēle. Pat Misisipi skriešanās sacīkstēs neviens nebūtu iedrošinājies vairāk.

— Zini ko, Konsel, — es teicu savam blakus stāvo­šajam kalpotājam. — Mēs laikam gan drīz uzlidosim gaisā.

— Kā profesora kungam labpatiks, — Konsels atbil­dēja.

Jaatzīstas, man šī riskanta spele sāka iepatikties.

Drošības vārstuļi tika noslēgti. Kurtuvēs no jauna uz­mestas oglej. Ventilatori svieda veselas gaisa straumes kurtuvēs. «Ābrama Linkolna» ātrums pieauga. Masti dre­bēja līdz pašiem pamatiem, dūmu mutuļi tikko jaudāja izspraukties pa tievajiem skursteņiem.

Lagu izmeta vēlreiz.

— Nu, stūrman? — kapteinis jautāja.

— Deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes.

— Vēl pastipriniet uguni krāsnīs!

Mehāniķis paklausīja. Manometrs rādīja desmit atmo­sfēru spiedienu. Bet valis arī katrā ziņā bij «pastiprinājis spiedienu» un bez jebkādas piepūles tāpat brauca deviņ­padsmit un trīs desmitdaļas jūdzes stundā.

Tā tik bij skriešanās! Es nevaru aprakstīt to uztrau­kumu, kas bij pārņēmis visu manu būtni. Neds Lends stāvēja savā vietā ar harpūnu rokā. Reižu reizēm dzīv­nieks mūs pielaida tuvāk.

— Noķersim! Noķersim! — kanādietis kliedza.

Bet tai pašā mirklī, kad viņš jau taisījās mest harpūnu, dzīvnieks attālinājās, mazākais, ar trīsdesmit jūdžu āt­rumu stundā. Un arī tas vēl nebij viss. Kad fregate brauca ar pilnu tvaiku, valis, it kā ņirgādamies par mums, apbrauca vēl mūsu kuģim apkārt. Uz klāja no visām pusēm atskanēja nevaldāmu dusmu kliedzieni.

Pusdienas laikā mēs bijām tikpat tālu no nezvēra kā astoņos rītā. Kapteinis Faraguts beidzot bij apņēmies ķer­ties pie radikālākiem līdzekļiem.

— Šis dzīvnieks, — viņš teica, — peld ātrāk par «Āb­ramu Linkolnu». Labi! Palūkosim, vai viņš var izbēgt arī no mūsu koniskajām lodēm. Bocman! Vīrus pie priekšējā lielgabala!

Lielgabalu, kas atradās uz kvātera, nekavējoties pie­lādēja un notēmēja. Norībēja šāviens, bet lode noskrēja dažas pēdas pāri valim, kas turējās pusjūdzi tālu.

— Labāku tēmētājuī — kapteinis kliedza. - Un pieci simti dolāru tam, kurš sašaus šo velnišķo kustoni!

Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bārdu, rāmu skatienu un mierīgu seju. Piegāja pie lielgabala un ilgi tēmēja. Atskanēja apdullinošs, kuģa ļaužu kliedzienu pavadīts šāviens.

Lode bij trāpījusi mērķi. Tā ķēra dzīvnieku, tomēr bez panākumiem, noslīdēja pār viņa izdobto virspusi un pāris jūdžu attālumā iekrita jūrā.

— Velns lai parauj! — ārkārtīgi saniknots, iekliedzās vecais kanonieris. — Tam nelietim ir sešcollīgas bruņas!

— Nolādēts! — atsaucās kapteinis Faraguts.

Vajāšana sākās no jauna. Kapteinis, pieliecies man tu­vāk, teica:

— Es vajāšu, kamēr fregate uzlidos gaisā!

— Pareizi! — es atbildēju.

Bij taču cerams, ka dzīvnieks nogurs, ka viņš būs jutī­gāks nekā tvaika mašīnas. Bet iznāca pavisam otrādi. Pagāja stunda pēc stundas, bet nebij manāmas ne mazākās pazīmes, ka viņš nogurtu.

«Ābramam Linkolnam» par godu, tomēr jāatzīst, ka tas cīnījās ar neatlaidīgu izturību. Man šķiet, ka šajā kļū­mīgajā 6. novembra dienā viņš nobrauca ne mazāk kā pieci simti septiņdesmit jūdzes. Bet tad atkal uznāca nakts un pārklāja tumsas segu saviļņotajam okeānam.

Tobrīd man likās, ka mūsu ekspedīcija pabeigta un ka mēs nekad vairs neredzēsim noslēpumaino dzīvnieku. Un tomēr es biju maldījies.

Desmitos un piecpadsmit minūtēs elektriskais spīdums, tikpat spilgts kā pagājušajā vakarā, atkal parādījās jūdzes trīs no fregates.

Tagad narvalis šķita nekustīgs. Varbūt, dienā noguris, viņš nu atdusējās, šūpodamies viļņos. Kapteinis Faraguts gribēja izmantot šo izdevīgo brīdi.

Viņš izdalīja _vajadzīgās pavēles. Neattīstīdams visai lielu ātrumu, «Ābrams Linkolns» tuvojās sevišķi uzma­nīgi, lai neuzmodinātu ienaidnieku. Bieži gadās sastapt jūrā cieši aizmigušus vaļus, kuriem tad viegli uzbrukt. Dažu labu no viņiem ari Neds ta bij nodūris. Kanadietis atkal nostājās kuģa priekšgalā.

Fregate brauca klusi, divu kabeļtauvu attālumā apstā­jās un tikai aiz inerces slīdēja uz priekšu. Uz klāja ne­viens pat elpu neiedrošinājās atvilkt. Visapkārt bij dziļš

Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bardu,

klusums. Mēs bijām vairs tikai simts pēdu no spīdošā ovāla, kas kļuva arvien spilgtāks un žilbināja acis.

Pārliecies pār kvātera reliņu, es ieraudzīju Nedu Lendu, kas ar vienu roku turēja harpūnas tauvu, bet ar otru vicināja šausmīgo ieroci. Tikai divdesmit pēdu atstatums mūs vēl šķīra no nekustīgi guļošā dzīvnieka. Piepeši Neda Lenda roka spēji sakustējās un harpūna aizlidoja. Atska­nēja spalgs troksnis, itin kā pret metālu atsistos lode.

Elektriskā gaisma pēkšņi apdzisa, divas milzīgas ūdens strūklas strauji pāršļāca fregates klāju, cilvēkus notriek­damas zemē, visu sagraudamas savā ceļā.

Kuģis drausmīgi sagrīļojās, un, nepaguvis laikā saturē­ties, es pārslīdu pāri malai un iegāzos jūrā.