Aelita

MARSS

Tumšzilas kā jūras tāles vētrā, apžilbinošas, bezgalīgas debesis ieraudzīja Gusevs un Loss, izkāpdami no aparāta.

Kvēla, daudzstaraina saule stāvēja augstu pār Marsu. Zilās kristālā gaismas vižņi bija vēsi, dzidri — no asās apvāršņa svītras līdz zenītam..

— Viņiem jautra saule, — Gusevs sacīja un nošķaudījās, tik spilgta bija gaisma dziļi zilajā augstienē. Dūra krūtīs, asinis pulsēja deniņos, bet elpot varēja viegli: gaiss bija liegs un sauss.

Aparāts gulēja uz līdzena, sārtzeltaina klajuma. Apvārsnis pavisam tuvu, it kā ar roku aizsniedzams. Zeme stipri saplaisājusi. Visur klajumā kā septiņžuburu lukturi pacēlās augsti kaktusi, meta asas, mēļas ēnas. Pūta sauss vējiņš.

Loss un Gusevs ilgi raudzījās apkārt, tad sāka iet pa klajumu. Soļot bija neparasti viegli, lai gan kājas līdz potītēm grima irstošā zemē. Apejot sulīgu, augstu kaktusu, Loss izstiepa pret to roku. Augs, tiklīdz to aizskāra, notrīsēja kā vējā, un tā rūsganās, treknās atvases stiepās pretī rokai. Gusevs iespēra tam ar zābaku pa sakni — ak tu draņķis! — kaktuss nogāzās, ietriekdams dzelkņus smiltīs.

Viņi so]oja kādu pusstundu. Acu priekšā bija vienmēr tas pats sārtzeltainais klajums — kaktusi, mēļas ēnas, plaisas zemē. Kad viņi pagriezās pret dienvidiem un saule palika sānos, Loss sāka ieskatīties, it kā ko apsvērdams, pēkšņi apstājās, pietupās, uzsita sev pa celi:

— Aleksej Ivanovič, zeme taču arta.

— Ko jūs sakāt?

Patiesi, tagad skaidri varēja redzēt platas, pussabru- kušas tīruma vagas un taisnas kaktusu rindas. Pēc dažiem soļiem Gusevs paklupa pār akmens plāksni, tanī bija iestiprināts liels bronzas gredzens ar notrūkušu virves galu. Loss parīvēja zodu, viņa acis mirdzēja.

— Aleksej Ivanovič, vai nekā nesaprotat?

— Redzu, ka esam uz lauka.

— Bet kāpēc gredzens?

— Velns sazin kāpēc tie ieskrūvējuši gredzenu.

— Lai piesietu boju. Vai redzat — gliemežvāciņi? Mēs atrodamies izžuvuša kanāla dibenā.

Gusevs noteica:

— Jā, tiešām … Ar ūdeni te pašķidri.

Viņi pagriezās pret rietumiem un gāja šķērsām pa vagām. Tālumā virs lauka pacēlās un laidās, drudžaini vēcinot spārnus, liels putns ar nokarenu ķermeni kā lapsenei. Gusevs apstājās, pielika roku pie revolvera. Bet putns uzsviedās gaisā, nodzirkstīdams dzijajā zilgmē, un pazuda aiz tuvā apvāršņa.

Kaktusi kļuva augstāki, biezāki un sulīgāki. Vajadzēja uzmanīgi spraukties caur dzīvo, dzelkņaino biezokni. Zem kājām ložņāja dzīvnieki, kas atgādināja akmeņu ķirzakas, daudzkājaini, spilgti sārtzeltaini, ar robainīl muguru. Vairākas reizes biezajā krūmājā manīja lienam, metamies prom nezin kādus sarainus kamolus. Se viņi soļoja piesardzīgi.

Kaktusi izbeidzās pie slīpa krasta, kas bija balts kā krīts. Acīm redzot aplikts ar senām, tēstām plāksnēm. Plaisās un starp plākšņu spraugām karājās sažuvušas sūnu šķiedras. Vienā tādā plāksnē bija iestiprināts tāds pats gredzens kā tīrumā. Zauri ar šķautnainām mugurām mierīgi gozējās saulē.

Loss un Gusevs uzkāpa pa nogāzi augšā. No šejienes bija redzams kalnains klajums tādā pašā zeltainā krāsā, tikai mazliet nespodrākā. Sur tur pa klajumu bija izkaisīti zemu koku, it kā kalna priežu puduri. Šur tur baloja akmeņu kaudzes, drupu kontūras. Tālu ziemeļrietumos kā sastingušas liesmu mēles pacēlās asu un nelīdzenu kalnu grēdas. Virsotnēs mirdzēja sniegs.

— Jāgriežas atpakaļ, jāpaēd, jāatpūšas, — Gusevs sacfja, — mēs nogursim, še nav nevienas dzīvas dvēseles.

Viņi pastāvēja vēl kādu laiku. Klajums bija tuksnešains un sērīgs — sirds sažņaudzās.

— Jā, esam iekūlušies, — Gusevs sacīja.

Viņi kāpa pa nogāzi lejā, devās pie aparāta un ilgi maldījās, meklēdami to starp kaktusiem.

Pēkšņi Gusevs iečukstējās:

— Re, kur!

Ar ierastu tverienu viņš izrāva no maksts revolveri.

— Ei! — viņš iekliedzās. — Kas tur pie aparāta? Šaušu!

— Kam jūs kliedzat?

— Vai redzat, aparāts mirdz?

— Tagad redzu, jā, mirdz.

— Un, lūk, labajā pusē, — kāds sēž.

Loss beidzot ieraudzīja, un viņi klupdami krizdami metās pie aparāta. Būtne, kas sēdēja aparāta tuvumā, atskrēja nost, sāka lēkāt starp kaktusiem, palēcās, izplēta garus plēvspārņus, sprakstēdama pacēlās gaisā un, aplaidusi pusloku, uzlidoja augstu pār Losu un Gu- sevu. Tā bija tā pati būtne, ko viņi nesen bija noturējuši par putnu. Gusevs izstiepa revolveri, taisīdamies skrējienā nošaut spārnoto zvēru. Bet Loss izsita viņam ieroci, iesaucās:

— Vai traks! Tas ir marsietis! …

Atmetis galvu atpakaļ, pavēris muti, Gusevs raudzījās uz brīnumaino būtni, kas meta lokus debesu zilgmē. Loss izvilka mutautiņu un māja ar to dīvainajam putnam.

— Mstislav Sergejevič, uzmanīgāk, ka tik viņš mums kaut ko neuzdrāž no turienes.

— Es jums saku, lieciet nost revolveri.

Lielais putns nolaidās zemāk. Tagad bija skaidri redzama cilvēkam līdzīga būtne, kas sēdēja lidaparāta seglos. Līdz jostas vietai sēdētāja ķermenis it kā karājās gaisā. Ap pleciem plandēja divi izliekti, kustīgi spārni. Zem tiem priekšā griezās ēnas disks, acīm redzot propelleris. Aiz segliem bija aste ar dakšiņu veidā izplestām stūrēm. Viss aparāts kustīgs un lokans kā dzīva būtne.

Skat, tas nolaidās līdz pašai zemei — viens spārns lejā, otrs augšā. Parādījās marsieša galva olveidīgā cepurē ar garu nagu. Uz acīm brilles. Seja ķieģeļu krāsā, šaura, krunkaina, ar smailu degunu. Viņš atpleta platu muti un kaut ko pīkstēja. Sīksīki savēcināja spārnus, nolaidās lejā, paskrēja pa tīrumu un izlēca no segliem soļu trīsdesmit atstatu.

Marsietis bija vidēja auguma, ģērbies dzeltenā, platā kamzolī. Viņa kalsnās kājas pat virs ceļgaliem bija cieši iežņaugtas stilbtiņos. Viņš sāka sirdīgi rādīt uz apgāztajiem kaktusiem. Bet, kad Loss un Gusevs devās pie viņa, tas ātri ielēca seglos, padraudēja no turienes ar garu pirkstu, gandrīz bez ieskriešanās uzlidoja gaisā un tūlīt atkal nolaidās zemē, joprojām kliegdams pīkstošā, smalkā balsī, rādīdams uz nolauztajiem augiem.

— Apvainojies, jokupēteris tāds, — sacīja Gusevs un uzsauca marsietim: — Ko tu kliedz, ķēpausi! Nāc šurp pie mums, mēs tev nekā nedarīsim..

— Aleksej Ivanovič, beidziet lamāties, viņš neprot krieviski. Apsēdieties, citādi tas netuvosies.

Loss un Gusevs apsēdās uz karstās zemes. Loss sāka rādīt, ka grib ēst un dzert. Gusevs aizkūpināja papirosu, nospļāvās. Marsietis kādu laiku raudzījās uz viņiem un vairs nekliedza, tikai arvien vēl draudēja ar garu pirkstu kā zīmuli. Tad atraisīja no segliem maisu, pasvieda to uz Losa un Guseva pusi, pacēlās, mezdams lokus, augstu gaisā un ātri aizlaidās uz ziemeļiem, pazuda aiz apvāršņa.

Maisā viņi atrada divas metala kārbiņas un plakanu trauku ar šķidrumu. Gusevs atdarīja kārbiņas — vienā bija stipri smirdoša želeja, otrā — sarecējuši gabaliņi, kas atgādināja rahatlukurnu. Gusevs paoda.

— Tpi tu, ko šie ēd!

Viņš izvilka no aparāta grozu ar pārtiku, salasīja sausus kaktusu atlūžņus un aizdedzināja tos Pacēlās liega dūmu strūkliņa, kaktusi gruzdēja, bet karstuma bija daudz. Viņi uzsildīja skārda kārbiņu ar sālītu gaļu, salika ēdienu uz tīra lakatiņa. Abi ēda kāri, tikai nupat sajutuši neciešamu ēstgribu.

Saule stāvēja virs galvas, vējš norima, bija karsts. Pa sārtzeltainajiem ciņiem pielīda klāt daudzkājains zvēriņš …

Gusevs nometa tam gabaliņu kaltētas maizes. Tas pacēla trijstūraino, ragaino galviņu un it kā sastinga.

Loss palūdza papirosu un atlaidās; atbalstījis vaigu, pīpēja, smīnēja.

— Aleksej Ivanovič, vai zināt, cik ilgi neesam ēduši?

— Kopš vakardienas vakara, Mstislav Sergejevič, pirms aizlidojuma es saēdos kartupeļus.

— Mēs neesam ēduši, mīļais draugs, divdesmit trīs vai divdesmit četras dienas.

— Cik?

— Vakar Petrogradā bija astoņpadsmitais augusts, bet šodien Petrogradā vienpadsmitais septembris — re, kādi brīnumi.

— Raujiet man galvu nost, bet es to nesaprotu, Mstislav Sergejevič.

— Jā, arī es visai labi nesaprotu, kā tas tā. Mēs izlidojām septiņos. Tagad, redzat, pulkstenis rāda divi dienā. Pēc šā pulksteņa mēs atstājām Zemi pirms deviņpadsmit stundām. Bet pēc pulksteņa, kas palika manā darbnīcā, pagājis apmēram mēnesis. Jūs būsiet novērojis — ja braucat vilcienā un guļat, tad, vilcienam apstājoties, jūs vai nu pamostaties no nepatīkamas sajūtas, vai arī jums miegā top nelabi. Tas tāpēc, ka, vagonam apstājoties, jūsu ķermenī notiek ātruma pamazināšanās. Jūs guļat skrejošā vagonā, un jūsu sirds sit un jūsu pulkstenis iet ātrāk, nekā kad jūs gulētu stāvošā vagonā. Starpība ir nenotverama, jo ātrumi ļoti niecīgi. Gluži citāds ir mūsu lidojums. Pusceļu mēs nolidojām gandrīz ar gaismas ātrumu. Te jau starpība nojaušama. Sirds sitieni, pulksteņa gaitas ātrums, daļiņu svārstība ķermeņa šūniņās nepārmainījās attieksmē cits pret citu, kamēr mēs lidojām bezgaisa izplatījumā, — mēs bijām kā saauguši ar aparātu: viss virzījās vienā ritmā ar to. Bet, ja aparāta ātrums pieci simti tūkstoš reizes pārsniedz normālo ķermeņa kustības ātrumu Zemes virsū, tad manas sirds pukstēšanas ātrums — viens sitiens sekundē, ja rēķina pēc pulksteņa, kas atradās aparātā, — palielinājās pieci simti tūkstoš reizes, tas ir, mana sirds sita lidojuma laikā pieci simti tūkstošus sitienu sekundē, rēķinot pēc pulksteņa, kas palika Petrogradā. Saskaņā ar manas sirds pukstēšanu, hronometra šautriņas virzīšanos manā kabatā un ar visa mana ķermeņa nojautu mēs pavadījām ceļā deviņpadsmit stundas. Un tās tiešām bija deviņpadsmit stundas. Bet saskaņā ar Petrogradas iedzīvotāja sirds pukstēšanu un šautriņas virzīšanos Petropavlovskas katedrāles pulksteni no mūsu aizlidojuma dienas pagājušas vairāk nekā trīs nedēļas. Vēlāk varēs uztaisīt lielu aparātu, apgādāt to uz pusgadu ar pārtiku, skābekli un ultralidītu un likt priekšā kādiem dīvaiņiem: jums netīk dzīvot mūsu laikmetā, varbūt vēlaties dzīvot pēc simt gadiem? Lai to izdarītu, vajag tikai pacietības pusgadu nosēdēt šai kārbā, toties — kāda dzīve! Jūs pārlēksiet pāri veselam gadsimtam. Un nosūtīt tos ar gaismas ātrumu uz pusgadu starpzvaigžņu izplatījumā. Viņi pa- garlaikosies, apaugs ar bārdu, atgriezīsies, bet Zemes virsū — zelta laikmets. Un kādreiz taču tā būs.

Gusevs sēca, klakšķinot ar mēli, stipri brīnījās:

— Mstislav Sergejevič, bet ko jūs domājat par šo dzērienu — vai nenozāļosimies?

Viņš izvilka ar zobiem marsieša blašķes aizbāzni, pamēģināja šķidrumu uz mēles, nospļāvās — dzert var! Ievilka malku, nokrekšķējās.

— It kā mūsu madeira.

Loss pamēģināja: šķidrums bija biezs, saldens, ar stipru ziedu smaržu. Garšodami viņi izdzēra pusblašķi. Dzīslās radās siltums un sevišķs, viegls spēks, bet galva palika skaidra.

Loss piecēlās, izstaipījās, sakārtojās — labi, viegli, dīvaini viņam bija zem šīm svešajām debesīm, nereāli, brīnišķīgi. It kā viņu būtu izmetušas zvaigžņu okeāna bangas, it kā viņš būtu atdzimis nezināmai, jaunai dzīvei.

Gusevs aiznesa grozu ar pārtiku uz aparātu, cieši aizskrūvēja lūku, atbīdīja cepuri pašā pakausī.

— Labi, Mstislav Sergejevič, nav ko nožēlot, ka atbraucām.

Viņi nolēma atkal iet uz kanāla krastu un paklejot līdz vakaram pa kalnaino klajumu.

Jautri sarunādamies, viņi gāja starp kaktusiem, reizēm lēca tiem pāri gariem, viegliem lēcieniem. Krastmalas nogāzes akmeņi drīz vien atmirdza caur krūmāju.

Pēkšņi Loss apstājās. Riebuma drebuli pārskrēja pār muguru Trīs soļu atstatumā pie pašas zemes no sulīgajām lapām uz viņu raudzījās it kā lielas zirga acis, kas bija pusapsegtas ar sarkanbrūniem plakstiņiem. Raudzījās cieši, ar negantu niknumu.

— Kas jums kait? — jautāja Gusevs un arī ieraudzīja acis. Daudz nedomādams, viņš tūlīt izšāva uz tām, pacēlās putekļi. Acis pazuda. — Rau, vēl viens riebeklis! — Gusevs pagriezās un vēlreiz izšāva uz brūnu, retām svītrām apklātu, treknu ķermeni, kas strauji skrēja ar lielām zirnekļa kājām. Tas bija milzīgs zirneklis, kādi uz Zemes dzīvo tikai dziļu jūru dibenā. Tas pazuda krūmājā.