Aelita

LOSS LIDO PALĪGA GUSEVAM

Pusnaktī Loss izlēca no lidlaivas Tuskuba mājas pagalmā. Mājas logi bija tumši, tātad Gusevs vēl nebija atgriezies. Slīpo sienu apgaismoja zvaigznes, zilganas zvaigžņu dzirkstis atmirdza tumšajos stiklos. Aiz jumta robiem rēgojās kāda savāda ēna. Loss ieskatījās — kas tur varēja būt?

Jauniņais mehāniķis pēkšņi pieliecās viņam klāt un bailīgi iečukstēja:

— Neejiet turp.

Loss izrāva no maksts mauzeri. Ievilka nāsīs pasalto gaisu. Atmiņā pavīdēja uguns sārts pār bezdibeni, degošu zāļu smarža. Aelitas satumsušās, skumjās acis … «Vai tu atgriezīsies?» viņa jautāja, stāvēdama pie uguns. «Dari savu pienākumu, cīnies, uzvari, bet nepiemirsti — še, pie uguns, tu esi dzīvs, tu nemirsi. Nepiemirsti, atgriezies …» Viņa pienāca klāt. Viņas acis tuvu viņa acīm pavērās kā bezgala nakts ar zvaigžņu mirdzu: «Atgriezies, atgriezies pie manis, Debesu Dēls …»

Loss kavējās atmiņās vienu mirkli, kamēr atpogāja revolvera maksti. Vērdamies savādajā ēnā mājas otrā pusē, virs jumta, Loss juta, ka viņa muskuļi saspringst, kvēlas asinis satrauc sirdi — ciņa, cīņa.

Viegliem lēcieniem viņš skrēja uz māju. Klausījās, aizslīdēja gar sienu un lūkojās no stūra. Pie mājas ieejas, sazvēlies uz sāniem, gulēja sadragāts kuģis. Viens spārns pacēlās pāri jumtam pret zvaigznēm… Loss saskatīja vairākus stāvus guļam kā maisus zemē — tie bija miroņi. Mājā valdīja tumsa, klusums.

«Vai tiešām Gusevs?» Loss pieskrēja pie nogalinātajiem. «Nē, marsieši.» Viens gulēja ar galvu lejup uz kāpnītēm. Vēl viens karājās starp kuģa paliekām. Acīm redzot tos bija nogalinājuši šāvieni no mājas.

Loss uzskrēja pa kāpnēm augšā. Durvis bija pusviru. Viņš iegāja mājā.

— Aleksej Ivanovič! — Loss sauca.

Klusums. Viņš ieslēdza apgaismošanu — visa māja iekvēlojās ugunīs. Ienāca prātā — «Neuzmanīgi», un tūdaļ viņš to piemirsa. Ejot zem arkām, viņam paslīdēja kāja lipīgā peļķītē.

— Aleksej Ivanovič! — Loss sauca.

Viņš klausījās — klusums. Tad viņš iegāja šaurajā zālītē, kur atradās miglainais spogulis, nosēdās krēslā, satvēra zodu rokā. «Gaidīt viņu še? Lidot palīgā? Bet uz kurieni? Kam pieder šis sadragātais kuģis? Nedzīvie neliekas līdzīgi kareivjiem, — drīzāk tie ir strādnieki. Kas še cīnījies? Gusevs? Tuskuba ļaudis? Jā, nevar kavēties.»

Viņš paņēma skaitļu dēli un ieslēdza spoguli: «Inženieru augstākās padomes nama laukums.» Parāva saiti, un tūdaļ dārdoņa viņu atsvieda no spoguļa: tur iesārtajā laternu zaigā vijās dūmu mutuļi, ugunīgi plandi, dzirkstis. Skat, rokas izpletis, spogulī iebrāzās kāds cilvēks ar asinīm pieplūdušām acīm.

Loss parāva saiti. Aizgriezās no ekrāna.

«Vai tiešām viņš neziņos, kur viņu meklēt šai jūklī?»

Loss aizlika rokas aiz muguras un soļoja, soļoja pa šauro zālīti. Nodrebēja, apstājās, ātri apgriezās, atrāva mauzera aizsargu. Durvīs pie pašas grīdas bija parādījusies galva — sarkans cekuls, sarkana, krunkaina seja.

Loss pielēca pie durvīm. Aiz tām pie sienas asiņu peļķē gulēja marsietis. Loss paņēma viņu uz rokām, aiznesa un novietoja atzveltnī. Viņam bija saplosīts vēders.

Aplaizījis lūpas, marsietis tikko dzirdami teica:

— Steidzies, mēs ejam bojā, Debesu Dēls, glāb mūs … Atplet manu plaukstu …

Loss atplēta mirstošā stingstošo dūrlti, izvilka no plaukstas zīmīti. Ar pūlēm saburtoja:

«Sūtu pēc jums kara kuģi un septiņus strādniekus, tie ir uzticami puiši. Esmu apsēdis Inženieru augstākās padomes namy. Nolaidieties līdzās uz laukuma pie torņa. Gusevs.»

Loss noliecās pie ievainotā — iztaujāt, kas.še noticis. Bet marsietis tikai gārdza, raustīdamies atzveltnī,

Tad Loss saņēma viņa galvu plaukstās. Marsietis vairs negārdza. Viņa acis izspiedās uz āru. Tās apstaroja šausmas, svētlaime: «Glāb …» Acis kļuva pelēkas, mute atņirdzās.

Loss aizpogāja kamzoli, apmeta ap kaklu lakatu. Devās uz izeju. Bet, tikko viņš atvēra durvis, no kuģa uz viņu sāka sprēgāt zilas dzirkstis; atskanēja viegla, griezīga sprakstoņa. Lode norāva Losam no galvas bruņu cepuri.

Sakodis zobus, Loss metās lejā pa kāpnēm, pieskrēja pie kuģa, piespieda plecu, muskuļi nočirkstēja, un viņš uzgāza kuģa karkasu virsū tiem, kas slēpās aiz tā.

Atskanēja lūstoša metala troksnis, putnu balsīm līdzīgie marsiešu kliedzieni; milzīgais spārns nozibēja gaisā un sadragāja tos, kas līda ārā no kuģa paliekām. Salīkuši stāvi metās līčloču skriet pa miglaino pļaviņu. Loss ar vienu lēcienu panāca tos, izšāva. Mauzera rībiens bija šausmīgs. Tuvākais marsietis ieplaka zālē. Otrs nometa šauteni, aptupās, aizklāja seju ar rokām. r Loss. paņēma viņu aiz sidrabotā kamzoļa apkakles un pacēla kā kucēnu. Tas bija kareivis. Loss jautāja:

— Vai tevi sūtīja Tuskubs?

— Jā, Debesu Dēls.

— Es tevi nogalināšu.

— Labi, Debesu Dēls.

— Bet kā jūs atlidojāt? Kur kuģis?

Karādamies Debesu Dēla briesmīgās sejas priekšā,

marsietis šausmās ieplestām acīm norādīja uz kokiem: tur ēnā stāvēja neliela kara laiva.

— Vai tū redzēji pilsētā Debesu Dēlu? Vai varēsi viņu atrast?

— Jā.

— Ved mani.

Loss ielēca kara laivā. Marsietis nosēdās pie stūrēm. Iekaucās skrūves. Nakts vējš trauca pretim. Melnajās debesīs salīgojās milzīgas, dīvainas zvaigznes.