ATPŪTA

Viesus ieveda gaišās, mazās, gandrīz tukšās istabās, kuru šaurie logi izgāja uz parku. Ēdamistabas un guļamistabu sienas bija apvilktas ar baltu mašu. Kaktos stāvēja kubli ar ziedošiem kociņiem. Gusevs atzina telpas par piemērotām: «It kā bagāžas grozā, lieliski.»

Svītrainajā virsvalkā tērptais resnītis, nama pārvaldnieks, rūpējās, dudināja, vēlās pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, slaucīja ar brūnu mutautiņu pliko pakausi un laiku pa laikam sastinga, izboza uz viesiem savas nedzīvās acis, steidzīgi, neskanīgi čukstēja droši vien kādus burvekļus.

Viņš ielaida ūdeni baseinā un ieveda Losu un Gusevu katru savā vannā, no tās dibena cēlās augšā biezi tvaika mutuļi. Karstā, burbuļojošā, liegā ūdens pieskaršanās neizsakāmi nogurušajai miesai bija tik tīkama, ka Loss gandrīz iesnaudās baseinā. Pārvaldnieks viņu izvilka aiz rokas laukā.

Loss ar pūlēm aizvilkās līdz ēdamistabai, kur bija galdā milzīgi daudz šķīvīšu ar dārzājiem, pastētēm, mazām oliņām, augļiem. Čirkstošas maizes lodītes, tik lielas kā rieksts, kusa mutē. Nebija ne nažu, ne dakšiņu, tikai katrā ēdienā bija iesprausta sīciņa lāpstiņa. Pārvaldnieks stinga šausmās, skatīdamies, kā Zemes cilvēki aprij visdelikātākos ēdienus. Gusevam radās īsta apetīte. Sevišķi labs bija vīns ar leknu ziedu smaržu. Tas izgaroja mutē un ar ugunīgu tveici plūda pa dzīslām.

Aizvedis viesus guļamistabās, pārvaldnieks vēl ilgi rosījās, aizsprauzdams segas, pabāzdams spilventiņus.

Bet stiprs un ilgs miegs jau pārspēja «baltos milžus». Viņi elpoja un šņāca tik stipri, ka trīcēja rūtis, drebēja augi kaktos un čīkstēja gultas zem viņu nemarsiski varenajiem augumiem.

Loss atvēra acis. Iezilgana, mākslīga gaisma plūda no griestu dzelmes. Bija silti un patīkami gulēt. «Kas noticis? Kur es guļu?» Bet viņš tā arī neatģidās — atkal tīksmi aizvēra acis.

Sāka plūst kādi mirdzoši plankumi — it kā ūdens mirgoja caur gaišzilām lapām. Apbrīnojamas līksmes priekšsajūta, gaidas, ka nupat, nupat no šiem zaigojošiem plankumiem kaut kam tūlīt jāieplūst viņa nemaņā, piepildīja viņu ar brīnišķu baigumu.

Snaudā Loss smaidīdams rauca uzacis — pūlējās izspiesties cauri šim smalkajam ņirbošo saules plankumu plīvuram. Bet vēl dziļāks miegs ieskāva viņu savā mākonī.

Loss apsēdās uz gultas. Sēdēja tā kādu laiku, galvu nokāris. Piecēlās, atrāva aizkarus sānis. Aiz šaurā loga ledainā gaismā liesmoja milzīgas zvaigznes, nepazīstamie zvaigžņu raksti bija dīvaini un neparasti.

— Jā, jā, jā, — Loss noteica, — es neesmu uz Zemes. Ledains tuksnesis, bezgalīgs izplatījums. Es esmu jaunā pasaulē. Nu jā: es taču esmu miris. Mana dzive palika tur..

Viņš iecirta nagus krūtīs — tur, kur sirds.

— Tā nav ne dzīve, ne nāve. Dzīvas smadzenes, dzīva miesa. Bet dzīve palikusi tur. .

Viņš pats nevarēja saprast, kāpēc otru nakti viņu tik neciešami nomāc ilgas pēc Zemes, pēc sevis paša, kas dzīvojis tur, aiz zvaigznēm. It kā pārtrūcis dzīvs pavediens, un viņa dvēsele smok ledainā, melnā tukšumā. Viņš atkal atkrita spilvenos.

— Kas tur ir?

Loss uzlēca kājās. Logā dzirkstīja rīta gaismas stars. Mazā salmu istabiņa bija apžilbinoši tīra. Šalca lapas, svilpa putni aiz loga. Loss pārlaida roku pār acīm, dziļi ievilka elpu.

Pie durvīm atkal viegli pieklauvēja. Loss atvēra durvis, — aiz tām stāvēja svītrainais resnītis, turēdams abās rokās uz vēdera klēpi gaišzilu, rasa mirkstošu ziedu.

— Aiu utara Aelita, — viņš nočukstēja, sniegdams ziedus.

Загрузка...