Aelita

BURVJU VARA

Loss nosēdās aiz Aelitas. Mehāniķis — sarkan- ādains zēns ar liegu grūdienu pacēla spārnoto laivu debesis.

Salts vējš trauca pretim. No sniegbaltā Aelitas kažociņa plūda vēsums kā pēc pērkona negaisa, kalnu saltums. Aelita pagriezās pret Losu, viņas vaigi kvēloja:

— Es redzēju tēvu. Viņš lika man nogalināt tevi un tavu biedru. — Aelitai atmirdza zobi. Viņa atpleta dū- rīti. Pie gredzena tai karājās važiņā akmens flakoniņš. — Tēvs sacīja, lai viņi aizmieg mierīgi, viņi pelnījuši laimīgu nāvi.

Aelitas pelēkajās acīs parādījās valgums. Bet tūlīt viņa iesmējās, norāva no pirksta gredzenu. Loss saķēra viņu aiz rokas.

— Nemet prom. — Viņš paņēma flakoniņu un iebāza kabatā. — Tagad tu esi mana dzīvība un nāve. Kad pienāks drausmīgā vientulības stunda, es atkal sajutīšu tevi šai pilieniņā.

Pūlēdamās saprast, Aelita aizvēra acis, piekļāvās ar muguru pie Losa. Nē, tik un tā nesaprast.

Svelpjošs vējš, Losa karstā krūts aiz muguras, viņa roka, kas iegrimusi baltajā kažokā uz viņas pleca, likās, viņu asinis trauc vienā ritmā, viņi vienā priekā, vienā miesā lido pretī kādām mirdzošām, senām atmiņām.

Nē, tik un tā nesaprast.

Pagāja minūte, mazliet vairāk. Laiva slīdēja pār Tuskuba māju. Mehāniķis atgriezās atpakaļ: Aelitai un Debesu Dēlam bija savādas sejas. Viņu acīs mirdzēja saules punktiņas. Vējš plandēja Aelitas kažoka sniegbaltās spalvas. Viņas jūsmīgās acis vērās debesu gaismas okeānā.

Jauniņais mehāniķis iegrūda smailo degunu apkaklē un sāka nedzirdami smieties. Sagrieza laivu uz spārna un, straujā kritienā šķeldams gaisu, nolaidās pie mājas.

Aelita atjēdzās, sāka pogāt vaļā kažoku, bet viņas pirksti slīdēja pa putnu galviņām, ar kurām bija greznotas lielās pogas. Loss izcēla viņu no laivas, nolika zālē. Aelita sacīja zēnam:

— Sagatavo slēgtu laivu.

Viņa nepamanīja ne Ihiņas sasarkušās acis, ne šausmās pārvērsto pārvaldnieka seju, kas bija dzeltena kā ķirbis; izklaidīgi smaidīdama, atskatīdamās uz Losu, viņa devās tam pa priekšu mājas iekšienē, savās istabās.

Pirmoreiz Loss ieraudzīja Aelitas istabas — zemos, zeltītos spraišļus, sienas, kas bija pārklātas ar siluetiem it kā figūriņām uz ķīniešu saulessarga, sajuta galvu reibinošu, rūgtenu, siltu smaržu.

Aelita klusi sacīja:

— Sēdies.

Loss apsēdās. Viņa noslīga tam pie kājām.

Viņš maigi glāstīja Aelitas pelnu krāsas matus, turēja viņas rokas. Viņa teica:

— Tev varbūt skumji ar mani? Piedod. Es sacīju Ihai: noliec vairāk ziedu ēdamistabā, kad viņš paliks viens, lai viņam spēlē ulla.

Aelita atbalstījās ar elkoņiem pret Losa ce|iem. Viņai bija sapņaina seja.

— Tu klausījies? Tu saprati? Tu domāji par mani?

Viņa dziļi nopūtās. Viņas seja likās laimīga.

— Tēvs iedeva man indi, bet es redzēju — viņš man netic. Viņš sacīja: «Es nogalināšu kā tevi, tā viņu.» Mums nav atlicis daudz dzīvot.

Viņa aprāvās un raudzījās, kā saltā apņēmībā iekvēlojās Losa acis, viņa mute stūrgalvīgi sakniebās.

— Labi, — viņš sacīja, — es cīnīšos.

Aelita pievirzījās tuvāk un sāka čukstēt:

— Tu esi manu bērnības sapņu milzis. Tev ir skaista seja. Tu esi stiprs, Debesu Dēls. Tu esi vīrišķīgs, labs. Tavas rokas ir no dzelzs, tavi ceļi — no akmens. Tavs skatiens ir nāvīgs.

Viņas murmināšana kļuva neskaidra, tikko dzirdama. Loss atglauda viņai matus no sejas.

— Kas ar tevi notiek?

Tad viņa spēji kā bērns apskāva viņa kaklu. Parādījās lielas asaras, sāka plūst pa viņas kalsno seju.

— Es neprotu mīlēt, — viņa sacīja, — es nekad neesmu pazinusi mīlu.. Esi žēlīgs, nenicini mani. Es tev stāstīšu interesantus stāstus. Stāstīšu par briesmīgām komētām, par gaisa kuģu kauju, par skaistā apgabala bojā eju viņpus kalniem. Tev nebūs garlaicīgi mani mīlēt. Mani nekad neviens nav glāstījis. Kad tu pirmoreiz ieradies, man ienāca prātā: «Es esmu viņu redzējusi bērnībā, tas ir mans milzis.» Man gribējās, lai tu mani ņem rokās, aiznes no šejienes. Se ir drūmi, bezcerīgi, nāve, nāve. Saule tik maz silda. Ledus vairs nekūst polos. Jūras izžūst. Bezgalīgi tuksneši, vara krāsas smiltis apklāj Tumu … Zeme, Zeme.. milais milzi, aiznes mani uz Zemi. Es gribu redzēt zaļus kalnus, ūdens straumes, mākoņus, lielus zvērus, milžus … Es negribu mirt. .

Aelitai aumaļām plūda asaras.

Losam viņa tagad likās gluži kā meitene. Bija smieklīgi un maigi, kad viņa sasita rokas, runādama par milžiem.

Loss noskūpstīja viņas saraudātās acis. Viņa apklusa. Kā pasaku milzī viņa no apakšas uz augšu vērās Debesu Dēlā.

Pēkšņi istabas puskrēslā atskanēja kluss svilpiens, un tūdaļ blāvi iekvēlojās ovālais spogulis uz tualetes galdiņa. Parādījās Tuskuba galva un uzmanīgi raudzījās visapkārt.

— Vai tu esi še? — viņš jautāja.

Aelita kā kaķe nolēca uz grīdsegas, pieskrēja pie ekrāna.

— Es esmu še, tēvs.

— Vai Debesu Dēli vēl dzīvi?

— Nē, tēvs, — es iedevu viņiem indi, viņi ir nogalināti.

Aelita runāja salti, asi. Stāvēja ar muguru pret Losu, aizsegdama ekrānu.

— Ko tev vēl vajag no manis, tēvs?

Tuskubs klusēja. Aelitai sāka celties uz augšu pleci, galva slīga atpakaļ. Tuskuba skarbā balss ierēcās:

— Tu melo! Debesu Dēls ir pilsētā. Viņš atrodas sacelšanās priekšgalā!

Aelita sagrīļojās. Tēva galva pazuda.