Aelita

GUSEVS NOVĒRO PILSĒTU

Gusevu bija apsēdis plāns aizšmaukt uz pilsētu. Še bija kā peļu slazdā: ne vajadzības gadījumā aizsargāties, ne aizbēgt. Briesmas viņiem draudēja nopietnas — par to Gusevs nešaubījās. Sarunas ar Losu bija nesekmīgas. Loss tikai rauca pieri, visu pasauli viņam aizsedza Tuskuba meičas skaistās acis.

«Nemierīgs cilvēks jūs esat, Aleksej Ivanovič. Nu, mūs nogalinās, — kas mums abiem ko bīties no nāves? Tad jau varējām sēdēt Petrogradā, — kas vēl drošāk?»

Gusevs pavēlēja Ihiņai sadabūt slēdzenes, ar ko atdarīt šķūni, kur stāvēja spārnotās laivas. Viņš iezagās tur ar laternu un visu nakti nodarbojās ap nelielu, acīm redzot ātrlidu, divspārnu laivu. Tās mehānisms bija vienkāršs. Niecigo motorīti dzina ar balta metala graudiņiem, kas sadalījās ar šausmīgu spēku, elektriskai dzirkstij pieskaroties. Elektrisko enerģiju aparāts ieguva, lidojot gaisā, jo Marsam visapkārt bija augstsprieguma elektrība — to raidīja stacijas, kas atradās polos. (Par to bija stāstījusi Aelita.)

Gusevs pievilka laivu pie pašiem angāra vārtiem. Slēdzeni atdeva Ihai. Vajadzības gadījumā atslēgu nebūtu grūti noraut ar roku.

Tad viņš nolēma sākt kontrolēt Soacēras pilsētu. Iha

iemācīja viņu savienot miglaino spoguli. So runājošo ekrānu Tuskuba mājā varēja savienot vienpusīgi, tas ir, pašam palikt neredzamam un nedzirdamam.

Gusevs izpētīja visu pilsētu: laukumus, tirdzniecības ielas, fabrikas, strādnieku ciematus. Savāda dzīve atklājās un slīdēja viņam garām miglainajā spogulī.

No ķieģeļiem celtas, zemas fabriku telpas, blāva gaisma caur pieputējušiem logiem. Drūmas, krunkainas strādnieku sejas ar neredzošām, iekritušām acīm. Mūžam kustīgi darbgaldi, mašīnas, salīkuši stāvi, noteiktas darba kustības — drūma, bezcerīga skudru dzīve.

Parādījās taisnas, vienmuļas strādnieku kvartālu ielas, tie paši drūmie stāvi, galvas nokāruši, vilkās pa tām. Gadu tūkstošu garlaicība vēsmoja no šiem ķieģeļu gaiteņiem, kas bija līdzīgi cits citam. Še vairs ne uz ko necerēja.

Parādījās centrālie laukumi: pakāpjveidīgas mājas, raibu zaļumu vītnes, saulē mirdzoši stikli, elegantas sievietes; ielas vidū galdiņi, šauras vāzes ar ziediem; grezni ģērbtu cilvēku virpuļi, melni vīriešu virsvalki, māju fasādes — viss tas atspoguļojās parketveidīgā, iezaļganā ielu klāstā. Zemu lidoja zelta laivas, slīdēja lidlaivu spārnu ēnas, smējās atpakaļ pavērstās sejas, plīvoja raibas, liegas šalles..

Pilsētā norisinājās divējāda dzīve. Gusevs iegaumēja to visu Kā daudz piedzīvojis cilvēks, nojauta, ka bez šīm divām dzīves pusēm še ir vēl trešā — pagrīdes dzīve. Tiešām, pilsētas krāšņajās ielās, parkos '— visur klaiņoja daudz nekārtīgi apģērbtu, noliesējušu jaunu marsiešu. Tie klīda bez darba, sabāzuši rokas kabatās, skatījās visapkārt. Gusevs domāja: «Ehē, tādus jokus arī mēs esam redzējuši.»

Ihiņa viņam visu pamatīgi izskaidroja. Uz vienu tikai neielaidās — savienot ekrānu ar Inženieru augstākās padomes namu.

Šausmās vēcināja rūsganos matus, žņaudzīja rokas:

— Nelūdziet mani, Debesu Dēls, labāk nogaliniet mani, dārgais Debesu Dēls.

Reiz četrpadsmitās dienas rītā Gusevs pa paradumam nosēdās krēslā, nolika uz ceļiem skaitļu dēli, parāva saiti.

Spoguļsienā parādījās savāds skats: centrālajā laukumā uztrauktu, čukstošu marsiešu bariņi. No ielām ijija nozuduši galdiņi, ziedi, raibie saulessargi. Paršdījās kareivju pulks, sojoja trīsstūrī kā drausmīgas lelles ar stingām sejām. Tālāk, tirdzniecības ielā, bēgošs pūlis, sadursme un kāds marsietis, kas izlēca no pūļa savos ma- šīnspārnos. Parkā tie paši uztrauktie čukstētāju bariņi. Kādā fabrikā dūcoši strādnieku pūļi, satrauktas, drūmas, ļaunas sejas.

Pilsētā acīm redzot bija noticis kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Gusevs kratīja Ihiņu aiz pleciem: «Ko tas nozīmē?» Viņa klusēja, raudzījās viņā nespodrām iemīlējušās meitenes acīm.