Aelita

AELITAS PIRMAIS STĀSTS

— Tumu, tas ir Marsu, priekš divdesmit gadu tūkstošiem apdzīvoja Aoli — sārtzelta rase. Mežonīgās Aolu ciltis — milzīgo zirnekļu mednieki un rijēji — dzīvoja ekvatoriālos mežos un purvos. Tikai daži vārdi palikuši no šīm ciltīm mūsu valodā. Otra Aolu daļa apdzīvoja lielā kontinenta dienvidu jūras līčus. Tur ir vulkāniskas alas ar sāls un saldūdens ezeriem. Iedzīvotāji ķēra zivis un nesa tās zem zemes, sagāza sālsezeros Dziļi alās viņi slēpās no ziemas sala. Līdz šim laikam tur vēl redzami zivju asaku uzkalni.

Trešā Aolu daļa dzīvoja ekvatora tuvumā kalnu pie- kājēs, it visur, kur no zemes sitās dzeramūdens strūklas. Šīs ciltis prata celt mitekļus, turēja garspalvainos haši, karoja ar zirnekļrijējiem un pielūdza asinssārto Talcetla zvaigzni.

Kādā ciltī, kas apdzīvoja svētlaimīgo Azoras zemi, parādījās neparasts šoho. Viņš bija gana dēls, izaudzis Liziazīras kalnos un, kļuvis septiņpadsmit gadu vecs, nokāpa Azoras apmetnēs, gāja no pilsētas uz pilsētu un runāja tā:

«Es redzēju sapni, debesis pavērās un nokrita zvaigzne. Es sāku dzīt savus haši uz to vietu, kur bija nokritusi zvaigzne. Tur es ieraudzīju zālē guļam Debesu Dēlu. Viņš bija liela auguma, seja tam balsnēja kā sniegs kalnu virsotnēs. Viņš pacēla galvu, un es ieraudzīju, ka no viņa acīm plūst gaisma un neprāta kaisme. Es izbijos un nokritu zemē, un gulēju ilgi kā nedzīvs. Es dzirdēju, kā Debesu Dēls paņēma manu spieķi un sāka dzīt manus haši, un zeme drebēja zem viņa kājām. Un es vēl dzirdēju viņa skaļo balsi, viņš sacīja: «Tu mirsi, jo es to vēlos.» Bet es devos viņam pakaļ, jo man bija žēl savu haši. Man bija bail viņam tuvoties: no viņa acīm plūda ļauna uguns, un ikreiz es kritu zemē, lai paliktu dzīvs. Tā mēs gājām vairākas dienas, attālinādamies no kalniem tuksnesī.

Debesu Dēls sita ar spieķi akmeni, un parādījās ūdens. Haši un es dzērām šo ūdeni. Un Debesu Dēls sacīja man: «Esi mans vergs.» Tad es sāku ganīt viņa haši, un viņš meta man ēdiena paliekas.»

Tā stāstīja gans pilsētu iedzīvotājiem Un vēl viņš teica:

«Lēnprātīgie putni un mierīgie zvēri dzīvo, nezinādami, kad pienāks bojā eja. Bet plēsīgais ihi jau izpletis smailos spārnus pār dzērvi, un zirneklis noaudis tīklu, un briesmīgā ča acis liesmo zilajos krūmājos. Bīstieties. Jums nav tik asu šķēpu, lai uzveiktu ļauno, jums nav tik stipru sienu, lai no tā norobežotos, jums nav tik garu kāju, lai izbēgtu no ļaunā. Es redzu debesīs ugunīgu svītru, un ļaunais Debesu Dēls krīt jūsu apmetnēs. Viņa acs ir kā Talcetla sarkanā guns.»

Mierīgās Azoras iedzīvotāji šausmās cēla augšā rokas, klausīdamies viņa vārdos. Vēl teica gans:

«Kad asinskārais ča meklē tevi ar acīm krūmājos, kļūsti par ēnu, un ča deguns nesaodīs tavu asiņu smaku. Kad ihi krīt no sārta mākoņa, kļūsti par ēnu, un ihi acis veltīgi meklēs tevi zālē. Kad divu mēnešu — ollas un lithas — gaismā nakti ļaunais zirneklis citli apauž ar tīklu tavu būdiņu, kļūsti par ēnu un citli tevi nenotvers. Kļūsti par ēnu, nabaga Turnas dēls. Tikai ļaunais pievelk ļauno. Attālini no sevis visu, kas tuvs ļaunam. Ieroc savu nepilnību zem būdiņas sliekšņa. Dodies pie lielā Soamas geizera un nomazgājies. Un tu kļūsi neredzams ļaunajam Debesu Dēlam — veltīgi viņa asins- sārtā acs caururbs tavu ēnu.»

Azoras iedzivotāji klausījās, ko gans saka. Daudzi devās viņam līdzi uz apaļo ezeru, pie lielā Soamas geizera.

Tur daži jautāja: «Kā var ierakt ļaunumu zem būdiņas sliekšņa?» Citi dusmojās un kliedza uz ganu: «Tu esi viltnieks — apspiestie nabagi pierunājuši tevi iemidzināt mūsu modribu un sagrābt mūsu mītnes.» Citi sprieda savā starpā: «Aizvedīsim ārprātīgo ganu uz klints un iemetīsim verdošā ezerā, lai viņš pats kļūst par ēnu.»

Dzirdēdams to, gans ņēma ullu, koka dūdu, kurai lejas galā uz trijstūra bija uzvilktas stīgas, sēdās starp saniknotajiem, uztrauktajiem un apmulsušajiem un sāka spēlēt un dziedāt. Viņš spēlēja un dziedāja tik skaisti, ka apklusa putni, norima vējš, apgulās ganāmpulki un saule apstājās debesīs. Katram, kas klausījās, tai stundā likās, ka viņš jau ieracis savu nepilnību zem būdiņas sliekšņa.

Trīs gadus sludināja gans. Ceturtajā vasarā no purviem iznāca zirneklrijēji un uzbruka Azoras iedzīvotājiem. Gans staigāja pa apmetnēm un runāja: «Nesperiet soli pāri slieksnim, bīstieties no ļaunā sevī, bīstieties pazaudēt šķīstību.» Viņu uzklausīja, un bija tādi, kas negribēja pretoties zirnekļrijējiem, un mežoņi nogalināja viņus uz būdiņu sliekšņiem. Tad pilsētu vecākie sarunājušies saņēma ganu, noveda uz klints un iemeta ezerā.

Gana mācība izplatījās tālu aiz Azoras robežām. Pat piejūras alu iemītnieki iecirta klintīs viņa attēlu, kā tas spēlē ullu. Bet notika arī, ka dažu citu cilšu vadoņi sodīja ar nāvi gana pielūdzējus, jo uzskatīja viņa mācību par neprātīgu un bīstamu. Un, skat, sita viņa vārdu piepildīšanās stunda. Tā laika kronikās sacīts:

«Četrdesmit dienas un četrdesmit naktis krita uz Tumu Debesu Dēli. Talcetla zvaigzne uzlēca pēc vakarblāzmas un dega neparastā gaismā kā ļauna acs. Daudzi Debesu Dēli nokrita nedzīvi, daudzi satriecās pret klintīm, noslīka dienvidu okeānā, bet daudzi sasniedza Turnas virsu un palika dzīvi.»

Tā stāsta kronika par lielo tautas staigāšanu, kas notikusi ar Magacitliem, tas ir, ar vienu no Zemes rases ciltīm, kas gājusi bojā ūdens plūdos priekš divdesmit tūkstošiem gadu.

Magacitli lidojuši olveidīgos bronzas aparātos, izmantojot kustībai matērijas sadalīšanās spēku. Četrdesmit dienu laikā viņi pametuši Zemi.

Daudzas milzīgās olas pazudušas zvaigžņu izplatījumā, daudzas satriekušās pret Marsa virsmu. Neliels skaits laimīgi nolaidies ekvatoriālā kontinenta klajumos.

Kronika vēstī:

«Viņi izkāpa no olām, liela auguma un melniem matiem. Debesu Dēliem bija dzeltenas un plakanas sejas. Viņu'vidukļus un ceļgalus apklāja bronzas bruņas. Uz bruņu cepures bija smaila sekste, un cepure pacēlās sejas priekšā. Kreisajā rokā Debesu Dēls turēja īsu šķēpu, labajā — vīstokli ar formulām, kas iznīcināja Turnas nabadzīgās un nemācītās tautas.»

Tādi bija Magacitli, barga un varena cilts. Uz tā Zemes kontinenta, kas nogrimis okeāna dibenā, viņi bija dzīvojuši Simt Zelta Vārtu pilsētā.

Še, izkāpuši no bronzas olām, viņi devās Aolu mitekļos un ņēma, ko gribēja, un nogalināja tos, kas viņiem pretojās. Viņi aizdzina haši ganāmpulkus klajumos un sāka rakt akas. Viņi uzara laukus un apsēja tos ar miežiem. Bet akās bija maz ūdens, miežu graudi gāja bojā sausajā un neauglīgajā zemē. Tad viņi pavēlēja Aoliem iet klajumā rakt apūdeņošanas kanālus un ierīkot lielas ūdenstvertnes.

Dažas ciltis paklausīja un devās rakt. Citas sacīja: «Neklausīsim un nogalināsim atnācējus.» A-olu kara pulki izgāja klajumā un pārklāja to kā mākonis.

Atnācēju bija maz. Bet viņi bija stipri kā klintis, vareni kā okeāna viļņi, nikni kā viesuļi. Viņi izšķaidīja un iznīcināja Aolu kara pulkus. Apmetnes liesmoja. Ganāmpulki izklīda. No purviem iznāca negantie ča un saplosīja bērnus un sievietes. Zirnekļi apauda tukšās būdiņas. Līķu rijēji — ihi — nobarojās un nevarēja palidot. Tuvojās pasaules gals.

Tad viņi atcerējās pravietojumu: «Kļūsti par ēnu ļaunā priekšā, nabaga Turnas dēls, un Debesu Dēla asinssārtā acs veltīgi caururbs tavu ēnu.» Daudzi Aoli devās pie lielā Soamas geizera. Daudzi aizgāja kalnos un cerēja sadzirdēt miglainajās aizās ullas dziesmu, kas šķīstītu no ļauna. Daudzi dalījās mantā ar citiem. Meklēja sevi un cits citā labo un apsveica to ar dziesmām un prieka asarām. Tie, kas ticēja ganam, uzcēla Lizia- zīras kalnos Svēto Slieksni, zem kura gulēja ļaunais. Trīs loki nedziestošu ugunskuru sargāja Slieksni.

Aolu kara pulki aizgāja bojā. Mežos bija iznīcināti zirnekļrijēji. Pārpalikušie piejūras zvejnieki kļuva par vergiem. Bet Magacitli neaiztika tos, kas ticēja ganam, nepieskārās Svētajam Slieksnim, netuvojās Soamas gei- zeram, neiespēra kāju dziļajās kalnu aizās, kur pusdienas stundā lidojošais vējš radīja noslēpumainas skaņas — ullas dziesmu.

Tā pagāja daudz asiņainu un bēdīgu gadu.

Atnācējiem nebija sieviešu — iekarotājiem vajadzēja mirt, neatstājot pēcnācējus. Un tad kalnos, kur slēpās Aoli, parādījās vēstnieks — sejā skaists Magacitls. Viņš bija bez bruņu cepures un šķēpa. Rokā turēja niedres nūju ar tai piesietu dziju. Viņš tuvojās Svētā Sliekšņa ugunim un sāka runāt uz Aoliem, kas bija sapulcējušies no visām aizām:

«Mana galva nav apsegta, mana krūts ir kaila — caurduriet mani ar šķēpu, ja sacīšu melus. Mēs esam visspēcīgi. Mēs bijām Talcetla zvaigznes valdnieki. Mēs pārlidojām zvaigžņu tāli, ko sauc par Piena Ceļu. Mēs iekarojām Tumu un iznīcinājām mums naidīgās ciltis. Mēs sākām izveidot ūdenstvertnes un lielus kanālus, lai uzkrātu ūdeņus un slacītu līdz šim neauglīgos Turnas klajumus; Mēs uzcelsim lielu pilsētu Soacēru, kas nozīmē Saules Mītne, mēs ļausim dzīvot visiem, kas grib dzīvot. Bet mums nav sieviešu, un mums jāmirst, nepiepildot savu uzdevumu. Dodiet mums savas jaunietes, un mēs radīsim cilti, kas apdzīvos Turnas kontinentus. Nāciet pie mums un palīdziet mums celt.»

yēstnieks nolika niedres nūju ar dziju pie uguns un nosēdās ar seju pret Slieksni. Viņa acis bija aizvērtas. Un visi redzēja viņa pierē trešo aci, kas bija aizklāta ar plēvi, it kā iekaisusi.

Aoli apspriedās un runāja savā starpā: «Kalnos nepietiek barības lopiem un maz ūdens. Ziemā mēs sastingsim alās. Stiprie vēji nogāzīs mūsu būdiņas bezdi- bens aizās. Paklausīsim vēstniekam un atgriezīsimies savās vecajās krāsmatās.»

Aoli iznāca no kalnu aizām Azoras klajumā, dzīdami sev pa priekšu haši barus. Magacitli paņēma Aolu jaunietes un radīja ar tām zilo Goru cilti. Tad arī iesāka izbūvēt sešpadsmit milzīgus baseinus Ro, kur, polos sniegam kūstot, sakrājas ūdens. Neauglīgos klajumus pieraka ar kanāliem un apūdeņoja.

No pelniem iznira jaunās Aolu apmetnes. Lauki deva bagātu ražu.

Tika uzceltas Soacēras sienas. Izbūvējot cirkus un sienas, Magacitli lietoja milzīgas ceļamās mašīnas, kuras iedarbināja apbrīnojami mehānismi. Ar zinātnes spēku Magacitli varēja pārvietot lielus akmeņus un ierosināt stādu augšanu. Viņi ierakstīja savas zināšanas grāmatās — ar krāsainiem plankumiem un zvaigžņu zīmēm.

Kad nomira pēdējais atnācējs no Zemes — ar viņu aizgāja kapā ari Zināšanas. Tikai pēc divdesmit gadu tūkstošiem mēs, Goru cilts pēcnācēji, atkal izlasījām slepenās Atlantu grāmatas.