Aelita

STĀVOKLIS MAINAS

Dumpinieku kara pulki ieņēma visus Gora norādītos svarīgākos punktus. Nakts bija vēsa. Marsieši sala sargposteņos. Gusevs pavēlēja aizdegt uguns sārtus. Tas bija kas nedzirdēts — jau tūkstoš gadu pilsētā nededzināja uguni: par plandošām liesmām dziedāja tikai senajā dziesmā.

Augstākās padomes nama priekšā Gusevs pats aizdedzināja pirmo, no salauztām mēbelēm sakrauto uguns sārtu. «Ulla, ulla,» klusi iekaucās marsieši, sastājušies ap uguni. Un, rau, uguns sārti uzliesmoja visos laukumos. Iesarkana gaisma ar slīdošam ēnam atdzīvinaja slīpās namu sienas, mirgoja logu stiklos.

Logos parādījās zilganas sejas, satrauktā smeldzē vērās neredzētajās ugunīs, drūmajos, noplīsušajos dumpinieku stāvos. Daudzi nami kļuva tukši tai naktī.

Pilsētā valdīja klusums. Tikai sprēgāja uguns sārti, šķindēja ieroči, it kā vecie gadsimti būtu atgriezušies savās gaitās, no jauna sācies to nogurdinošais lidojums. Pat daudzstarainās zvaigznes pār ielām, pār sārtiem likās savādākas, pie uguns sēdošais neviļus pacēla galvu un vērās piemirstajos, it kā atdzimušajos zvaigžņu'rakstos. Gusevs spārnotos seglos aplidoja kara pulku izkārtojumu. Viņš krita lejup no zvaigžņu tumsas uz laukumu un gāja pa to, mezdams milzu ēnu. Viņš likās īsts Debesu Dēls, dieveklis, kas nokāpis no akmens pakājes. «Magacitls, Magacitls!» māņticīgās drausmās čukstēja marsieši. Daudzi redzēja viņu pirmoreiz un līda klāt, lai tam pieskartos. Citi šņukstēja kā bērni: «Tagad mēs nemirsim … Mēs kļūsim laimīgi… Debesu Dēls mums atnesis dzīvību.»

Izdilušas miesas, kas ietērptas putekļainās, visiem vienādās drēbēs, krunkainas, nevarīgas sejas ar smailiem deguniem, skumjas acis, kas gadsimtiem pieradušas pie riteņu griešanās un šahtu krēslas, vājas rokas, kas neprot līksmi un droši rīkoties, — uguns sārtu dzirkstīs mirdzošas rokas, sejas, acis — stiepās pret Debesu Dēlu.

— Nebīstas, nebīstas, puiši! Skatās priecīgāk! — Gusevs uzsauca viņiem. — Nav tāda likuma, ka mūžīgi bez vainas jācieš, — nebīstas! Uzvarēsim — dzīvosim bez bēdu.

Vēlu naktī Gusevs atgriezās Padomes namā nosalis un izsalcis. Spraišļotā nelielā zālē zem zemām, zeltītām arkām uz grīdas gulēja pārdesmit apbruņotu marsiešu. Spoguļgrīda bija nospļaudīta ar zelētu havru. Zāles vidū uz patronu kārbām sēdēja Gors un rakstīja elektriska lukturīša gaismā. Uz galda vāļājās atgriezti konservi, blašķes, maizes garozas.

Gusevs piesēdās uz galda stūra un sāka kāri ēst.

Noslaucīja rokas gar biksēm, ievilka malku no blašķes, nokrekšķējās, sacīja aizsmakušā balsi:

— Kur ir ienaidnieks? Lūk, ko man vajag …

Gors pacēla uz viņu sasarkušās acis, aplūkoja asiņaino lupatu, kas bija Gusevam ap galvu, viņa seju ar lielajiem vaigu kauliem, izslējušās ūsas, ieplestās nāsis.

— Nevaru saprast, kur, pie joda. palicis valdības karaspēks, — Gusevs turpināja. — Uz laukuma viņu vāļājas simti trīs, bet karaspēka bija ne mazāk par piecpadsmit tūkstošiem. Izputējuši. Noslēpties nevarēja — nav jau adatiņa. Ja būtu izlauzušies cauri, es to zinātu. Stāvoklis nejēdzīgs. Katru bridi ienaidnieks var izrādīties aizmugurē.

— Tuskubs, valdība, karaspēka paliekas un daļa iedzīvotāju iegāja karalienes Magras labirintos zem pilsētas, — Gors sacīja.

Gusevs uzlēca no krēsla.

— Kāpēc tad jūs klusējat?

— Dzīties pakaļ Tuskubam nav vērts. Sēdiet un ēdiet, Debesu Dēls. — Gors, pieri saraucis, izvilka no kabatas sausas havras saišķi, kas bija iesarkans kā pipari, iebāza to aiz vaiga un sāka lēni zelēt. Viņa acis apmiglojās, satumsa, grumbas izklīda. — Priekš dažiem gadu tūkstošiem mēs necēlām lielas mājas, mēs nevarējām tās apkurināt: vēl nebija atrasta elektrība. Ziemas saltumā iedzīvotāji kāpa lejā dziļi zem Marsa virsmas. Milzīgās zāles, kas bija ierīkotas ūdens izskalotās alās, kolonādes, tuneļi, gaiteņi sasila no planētas iekšējā karstuma. Vulkānu rīklēs karstums bija tik liels, ka mēs to izmantojām tvaika ieguvei. Vēl līdz šim dažās salās darbojas smagnējās tā laika tvaika mašīnas. Tuneļi, kas savieno apakšzemes pilsētas, stiepjas gandrīz zem visas planētas. Meklēt Tuskubu šai labirintā ir neprātīgi. Viņš vienīgais zina karalienes Magras labirinta plānus un noslēpumainās ejas. Sl karaliene — divu pasauļu pavēl- niece kādreiz pārvaldīja visu Marsu. Zem Soacēras tuneļu tīkls ved uz pieci simti dzīvām pilsētām un vairāk nekā tūkstoš nedzīvām, izmirušām. Tur visur ir ieroču noliktavas, gaisa kuģu ostas. Mūsu spēki izkaisīti, mēs esam vāji apbruņoti. Tuskubam ir armija, viņa pusē zemes īpašnieki, havras plantatori un visi tie, kas priekš trīsdesmit gadiem pēc iznīcinošā kara ieguva savā īpašumā pilsētas mājas. Tuskubs ir gudrs un nodevīgs. Viņš ar nodomu radīja šos notikumus, lai reiz par visām reizēm satriektu katru pretestību … Ak zelta gadsimts! … Zelta gadsimts! …

Gors papurināja noreibušo galvu. Vaigos parādījās mēļi plankumi. Uz viņu sāka iedarboties havra.

— Tuskubs sapņo par zelta gadsimtu: ievadīt pēdējo Marsa laikmetu — zelta gadsimtu. Tanī ieies tikai izredzētie, tikai svētlaimes cienīgie. Vienlīdzība nav sasniedzama, vienlīdzības nav. Vispārējā laime ir ārprātīgo, havras apreibināto murgi. Tuskubs sacīja: slāpes pēc vienlīdzības un vispārēja taisnība posta augstākos civilizācijas sasniegumus. — Uz Gora lupām parādījās iesārtas putas. — Doties atpakaļ nevienlīdzībā, netaisnībā! Lai pagājušie gadsimti kā ihi metas uz mums! Iekalt vergus ķēdēs, piekalt pie mašīnām, pie darbgaldiem, nolaist šahtās… Lai būtu papilnam sirdēstu. Un izredzētiem — papilnam laimes.. Tas būs zelta gadsimts. Zobu šņirkstieni un tumsa. Lai nolādēts mans tēvs un māte! Piedzimt pasaulē! Lai lāsts pār mani!

Gusevs raudzījās uz viņu, steidzīgi zelēja papirosu:

— Nu, vai zināt, esat gan jūs nodzīvojušies! …

Gors ilgi klusēja, salīcis uz patronu kārbām kā mūžsens vecis.

— Jā, Debesu Dēls. Mēs, senās Turnas iedzīvotāji, neesam atrisinājuši mīklu. Šodien es redzēju jūs kaujā. No jums dzirkstīt dzirkstī prieks. Jūs esat sapņaini, kaisli un bezrūpīgi. Jums, Zemes dēliem, lemts kādreiz atrisināt mīklu. Nevis mums, mēs esam veci. Mēs esam pelni. Mūsu stunda palaista garām.

Gusevs savilka jostu:

— Nu labi. Ko domājat rīt iesākt?

— Rīt vajadzēs uzmeklēt pa spoguļtelefonu Tuskubu un uzsākt ar viņu sarunas par savstarpēju piekāpšanos …

— Jūs, biedri, veselu stundu pļāpājat blēņas, — Gusevs pārtrauca. — Te būs dispozīcija rītdienai: jūs paziņosiet visam Marsam, ka vara pārgājusi strādnieku rokās. Pieprasiet pilnīgu padevību. Bet es salasīšu brašus puišus un līdz ar visu floti stumšos uz poliem, sagrābšu elektromagnētiskās stacijas. Nekavējoties sākšu telegrafēt Zemei, uz Maskavu, lai pēc iespējas drīzāk sūta papildspēkus. Pusgada laikā viņi uzbūvēs aparātus, un jālido tikai…

Gusevs sagrīļojās un smagi nosēdās uz galda. Viss nams drebēja. No spraišļu tumsas sāka birt griestu izgreznojumi. Uz grīdas gulošie marsieši uzlēca kājās, skatījās apkārt. Jauns, vēl stiprāks trieciens satricināja namu. Nošķinda sasistie stikli. Atsprāga vaļā durvis. Dobja, vienmēr stiprāka rūkoņa piepildīja zāli. Uz laukuma atskanēja kliedzieni, šāvieni.

Marsieši, kas bija metušies uz durvīm, kāpās atpakaļ, pašķīrās. Ienāca Debesu Dēls — Loss. Grūti bija pazīt viņa seju: milzīgās acis iekritušas un tumšas, dīvaina gaisma plūda no tām. Marsieši vairījās viņa, tupās zemē. Losa baltie mati bija saslējušies stāvus.

— Pilsēta ielenkta, — viņš sacīja skaļi un stingri, — debess pilna kuģu ugunīm. Tuskubs spridzina strādnieku kvartālus.